Ir laiks.

Es citēšu kādu “Prāta Vētras” dziesmu, ko pēdējo mēnesi klausījos gandrīz vai katru dienu. Kas kļuva par MANU dziesmu, līdzko to pirmoreiz dzirdēju. 

“Jādala viss, ko var dalīt un dot,

jo mēs neatgriezīsimies.

Man laiks celties, kāds var mani modināt,

prieku modinot smelties.

Man laiks doties, vai kāds grib man pievienoties?

Mums

laiks šķirties. No mājām atvadīties.

Solīt atgriezties.

Lūk, ir tas kalns. Lūk, stāvi tu,

kaut es tā stāvēt varētu.

Es skaitu līdz trīs - viens, divi, trīs,

tu esi brīva un es esmu brīvs,

”

Skat, pienāca tas viss tik ātri. Man šķita, ka pulkstenis tikšķēja daudz lēnāk, bet es kļūdījos. Kad pasūtīju papīrīti, kas man ļauj doties “lielajā ” dzīvē, trīcēja kājas. Galvā skanēja vārdi: “Atpakaļceļa nav”. Vēderā viss sagriezās un pasaule likās savādāka. Un tad es aptvēru, ka esmu devusi jāvārdu tam, ka atstāju aiz muguras visu, kas reiz bija mana ikdiena, mana apkārtējā pasaule. Ka esmu piekritusi atstāt šeit to, kas man svarīgs, dārgs un ierasts. Es, protams, varēju mierināt sevi ar domu, ka es atgriezīšos, taču man nebija ne jausmas “kad?”. Tāpat kā tagad. Lūk tā. Un zinot, cik nepatīkama sajūta ir neziņa- cik ļoti es to neciešu. Man gribas domāt labas domas, plānot savu nākotni bez jūtu izplūdumiem, ar ierastu darba tempu un savu nenogurdināmo mērķtiecību, taču veltīgi. Mana sirds tāpat sažņaudzas- pat tagad, kad nekas vairs atlicis no laika, ko pavadīt. Esmu tik ļoti emocionāla tādā ziņā, jo jā, man tāpat kā manai mīļajai Lindai, nepatīk pārmaiņas. Vismaz ne tik krasas un spilgtas. Man nav bail no tā, kas notiks tālāk. Man bail no tā, kas paliks šeit- vai vēlme atgriezties būs stiprāka par vēlmi piepildīt savus sapņus.

“Jolanta, tu jau tāda stipra meitene esi,” reiz man tā teica. Jā, man ticēja, ka es spēšu tikt pāri tai atvadu un prombraukšanas padarīšanai, bet nē, nemaz.

Kā man pietrūks? Tas taču galvenais jautājums.. Nu, man pietrūks dzestrais gaiss, naksnīgās pastaigas, bezjēdzīgi garās telefona sarunas, ballītes līdz rīta gaismai, zvaigžņu pilnās un skaidrās naktis laukos, braucieni mašīnā pa tukšajām Alūksnes ielām, matu taisnošana pirms ballītēm netālu no Klondaikas, kafijas krūzes, ko pagatavojušas manas draudzenes rītā pēc ballītes, vāļāšanās svētdienas rītā manā plašajā gultā, aizmigšana pie TV ekrāna, mana spalvaina kaķa tizlošanās, spoži baltais sniegs sestdienas rītos un vēl un vēl, un vēl. Bet ne jau tas ir pats galvenais. Tās ir tikai lietas, kuras kompensēs kas cits, patiesībā. Bet kas ir tas, kā man trūks, bet ko nespēs kompensēt nekas cits? Kas ir tas, kam līdzvērtīga nav neviena? Tā ir mana vienmēr pukšķošā Linda, kura vienmēr tiecas pēc taisnības un kuras sirsnīgos smieklus es spētu pielīdzināt patīkamai rīta melodijai rīta radio.. Tā ir mana perversā Ieva, kurai ir uzticētas visas dzīves neķītrības un manu krūšu pārzināšana. Tā ir mana „ašā” Laura Gā, kuru vienmēr sajūsminājusi mana fantāzija un ar kuru es spētu sadzīvot vienā dzīvokli, jo vienmēr atrastos kas tāds, par ko draudzīgi paķīvēties. Tā ir mana 2D Ace Ārziņa, kurai ir iespējams stāstīt jebkādus bulšitus, kas ar mani notiek, un viņa ne tikai uzklausīs, bet uzgriezīs man arī ballīti.

Un tad vēl ir neskaitāmi daudz citu cilvēku, ar kuriem es vēl labprāt pavadītu vairāk laika, nekā man atvēlēts. Un jau dažas dienas pirms braukšanas, es atvadījos no dažiem pavisam laicīgi. Un sajūta.. sajūta nebija patīkama. Lai gan jāpateicas dzīvei, ka man ir tomēr apkārt ir tik daudz draugu.

Atvadas ir stulbas. Esmu atvadījusies no cilvēkiem, kurus biju pieradusi redzēt katru dienu, 19 gadu garumā. Bija tik jocīgi. Un aizkustinoši. Redzēt, kā atvadoties no tevis, asaras acīs pat tiem, kurus nekad mūžā neesi redzējis raudam. Un es pateicos dzīvei, ka viņi man ir. Ka es rūpu viņiem. Ka viņi man balstīja līdz pat šim brīdim. Līdz brīdim, kad es uzsāku savu ceļu vairāk nekā tūkstoš kilometru tālumā. Skan drausmīgāk, nekā ir patiesībā, vai ne?

„Gara, gara diena

Saulrietā ļaujiet man palikt vienam.

Dodiet laiku

Atrast soli nākamam pakāpienam.

(..)

Gara, gara dzīve.

Gara un grūta - kāds elsa un pūta.

Bet es mācos dienu

Nodzīvot kā dzīvi vienu”

Kad es iedomājos par visiem tiem cilvēkiem, kas esmu tik ierasta, tik svarīga, tik gaidīta, man paliek viņu žēl. It kā darītu pāri. Un tad, klausoties pulksteņa tikšķos, es atsāku žēlot pati sevi. Atkal un atkal. Griežas viss- vēders un galva.

„Un aizejot, es zinu atgriezīšos vienmēr,

Bet kad, un cikos –

Tas kā kauliņš nogulsies.”

Tas jau visvairāk grauž- man nav ne jausmas, kad es atgriezīšos. Kad es atkal sajutīšu, cik labi būt mājās. Cik labi zināt, ka tev blakus ir kāds, kas negrib tevi laist prom, kas grib, lai tu paliec un saspied roku, lai jūt- esmu te. Bet es patiesībā esmu te- tavā galvā, tavās atmiņās, tavā prātā un sirdī. Nekas man neļaus aizmirst to, kā dēļ esmu smaidījusi, raudājusi un jutusi to pašu, kas kutinoši kā mazas adatiņas dur sirdī. Lai gan man grūti iedomāties, ka nu ir pienācis laiks- viss mainījies. Tagad es sēžu savā istabā, sēroju, lai gan mani tur, es zinu, gaida kas tāds, ko var salīdzināt ar pasaules skaistāko un plašāko , kas vien tai var piederēt. Man mēģināja iemācīt nekreņķēties, neskumt- es nevaru. Varbūt esmu maza muļķe, maza, emocionāla muļķe, bet man šķiet, ka, ja es tāda nebūtu, mani nevarētu uzlūkot kā to Jolantu, ko pazīst tik daudzi. Es priecājos, ka manī ir tik daudz sajūtu, emociju un domu- nekad nepaliek garlaicīgi dzīvot. Lai kāda es būtu bijusi agrāk...

Man teica: „Jolanta, neatstāj šeit neko paliekošu, neko, no kā būs grūti atradināties”, taču tagad man šie vārdi liekas neiespējami, jo šeit paliek tik daudz kas, ko vēlētos ielikt kabatā līdzi un aizvest. Un tomēr, es nenožēloju ne mirkli. Nenožēloju neko, ko pēdējā mēneša laikā esmu šeit piedzīvojusi, kaut tas rauj manu sirdi un saprātu uz pusēm. Es to vedīšu sev līdzi. Atgādināšu un atcerēšos ik reizi, kad gribēsies pasmaidīt, nedomājot par to, ka tas nekad, iespējams, neatkārtosies. 

Ieskatīšos dziļi iekšienē un atgādināšu sev kādiem sūdiem esmu gājusi cauri, kam esmu tikusi pāri. Piespiedīšu nepadoties un domāt par tiem, kuriem esmu svarīga. Un ik reizi, kad nokritīs kāda asara, es piespiedīšu sevi izraudāt visu, kas sakrājies, jo tas attīra.

Man gan ir dāvana rudens sākumā- tik skaistas un saulainas dienas. Daudz labāk būs rītdien braukt piemiedzot acis no saules, nevis raudinot sevi skatoties, kā lietus rāmi tek lejup pa automašīnas logu. It kā uz delnas izliekot to, kā jūtos iekšēji.

Jo man pietrūks. Jau pietrūkst. Tevis un tevis, un tevis.

Es skumstu. Man ir bail. Es gribētu atzīties it visā, kas vēl palicis. Vārdi izskanētu, es aizietu.

Laiks paskrēja tik ātri. Un man vēl gribas tik daudz ko. Taču jā, es tikai vēlos vienu vienīgu apskāvienu. Vienu mierinājumu.

I'll keep marchin' on

Man likās, ka jāiegriežas blogā, kamēr mani nav pametusi iedvesma. Esmu mājās, savā gultā, jūtu māju smaržu, pēc kuras laikam drīz būšu izslāpusi. Esmu izdzērusi 2 šņabja glāzītes, esmu atvadījusies no dažiem cilvēkiem, kurus vairs nesatikšu. Sajūtas, protams, nebija vienas no patīkamākajām.
Taču tas pagaidām manā galvā ir mazsvarīgi. Iedvesma man galvenokārt radās no kādas meitenes bloga ieraksta, kuru es regulāri lasu, jo šķiet, ka viņas izjūtas ir stipri līdzīgas manējām. Un tagad es tā padomāju, ka cilvēki (nu tak jā, tajā skaitā arī es, jo es esmu cilvēcisks cilvēks) ir tik ļoti tuvredzīgi, ja runa ir par kādu, pret kuru tu ko jūti. Ko tādu, kas reizēm, šķiet, traucē tev koncentrēties. Patiesībā muļķīgi, ka tu atsevišķā momentā neredzi nevienu citu, kā tikai to vienīgo personu. Un neko vairāk it kā nevajag- reizēm pat aizmirstas, ka ir jāpaēd un jāpadzeras. Ka jādodas mājās. Bet, ja nu nekas vispārīgi idejas ziņā nesanāk, ko tad? Mest virvi ap kaklu? Iet slīcināties? Žēlsirdīgi lūgt dzīvi un prātu izraut visu bijušo un esošo? Nesaskati jēgu? Es arī ne.
Šobrīd klausos "One Republic- Marchin' on", kurā galvenā domā ir tāda- "pat ja jūties sūdīgi, tev nekā nav, gribas padoties- turpini iet savu ceļu un beidz čīkstēt". Kaut kā jau ceļu turpināt var, taisnība. Aprautas jūtas pret kādu gan ir daudz smagākas par fiziskām sāpēm, jo tām nav zāļu, bet neviens vēl nav no tā nomiris pats no sevis. Var gribēt tiekties pie viena vienīgā, ko prātā satiec katru dienu, taču nevar mūžīgi ļauties fantāzijai un nostaļģijai. Es zinu, ka spēju un spēšu dzīvot tālāk, jo es nevēlos, nē, pareizāk sakot, neesmu gatava upurēt sevi tam, uz ko otrs, šķietami, nav gatavs. Kāda jēga atdot sevi visu, ja otrs to nevēlas?

"Man tiešām nebūtu žēl,
Dotu, ja būtu ko dot.
Zini, tagad vēl nē…"

 Varu meklēt izeju, gaismas slēdzi tumšā istabā, izsakoties tēlaini. Varu censties atrast dzīvē lietas, kas sagādā smieklus, mēģinot atslēgties no tā, ko vēlies piedzīvot. To visu var izdarīt, nav nekādas jēgas noliegt. Gribētos kaut viss būtu man tik vienkārši. Taču šoreiz viss ir pavisam savādāk, nav kā citas reizes. Kāpēc? To tik es vien zinu.
Bet es nezinu vien vienu. Vai es patiešām esmu tik sūdīgs cilvēks? Nē, nu ne jau tā. Kāpēc man tā vienmēr sanāk? Sanāk tā, ka es apraujos, atraujos, apdedzinos. It kā kaut kur būtu ierakstīts, ka man nedrīkst veikties. Ka viss var ātri beigties. Kādu laiku bija tā- kad gribēju, tad viss beidzās un jau nākamajā dienā es maršēju pa dzīvi tālāk. Tāda vecā, labā Jolanta. Bet tagad kaut kā nepatīkami kaklā niez, ne no saaukstēšanās. Tā, it kā sakāpj kaut kas kaklā, acis tā nedaudz sūrst un tā tālāk. Un gribas ko mainīt, ko vērst par labu. Gribas turpināt maršēt pa dzīvi, nevis nolaist rokas un teikt "ai, lai taču ir" un nepriecāties par dzīves dāvāto laiku sev.
Agrāk es biju maza un vēl nedaudz glupa.
Bet es domāju, ka būs ļoti, ļoti labi. Vien pavisam īsu brīdi atpakaļ es iedomājos, kā būtu, ja kādu dienu izdzistu tas, kas šobrīd ir manā sirdī. Un pilnībā palika tik silti. Tā, it kā viss kārtībā, salauztais ir salabots. Atpakaļ ierindā! Un tad es nejustu neko, ja redzētu, ka mana iespējamā laime un prieks tiek kādam citam. Viss būtu pavisam vienkārši un lakoniski: es, tu, agrāk, bija, beidzās, dzīvojam tālāk. Atbraucu, satiku, parunājām, aizbraucu, visi priecīgi. Nevis- nebraukšu, negribu, būs smagi, netaisnīgi! Šobrīd esmu sērīgi noskaņota, tas tiesa. Taču redzu turpmāko pavisam gaišās krāsās. Esmu kā frontes ierindnieks, kurš zina, ka pēc smagas kaujas tiks atvaļināts un apbalvots. Nav laika hospitalizēties vai dezertēt.. Haha, nu tagad gan es pati sasmējos. Kā gan man patīk dramatizēt! Es nekad nevēlos, lai kāds domā, ka man ir tik grūti, ka būs grūti iet savu ceļu. Nevienam man nav jāsaka, cik vāji iekšēji jūtos, neviens nedrīkst būt augstās domās par sevi, piemēram: "Jā, es valdu pār viņu.". Neviens faking nevalda pār mani.
Tā dziesma mani atgriež pie vēlmes sākt sevi dziedēt, jo laikam jau jā, viss tā pamazām sāk beigties. Kas to lai zina... Galu galā, neviens neko man nesaka. Kā gan lai es ko saprotu, ja man neviens neko nesaka? Atliek secinājumus izdarīt pašai. Nevar man pārmest, ka es visu vienmēr atkal izdomāju pati, ja neviens nerunā, nebrīdina, nedod mājienu. Man vajadzīga bija tikai atbilde uz vienu jautājumu, taču, kā izskatās, šis jautājums sekos man līdzi līdz brīdim, kad viss, kas manī vārās, iztvaikos pavisam. Lūk, tāda ir tā dzīve! Pasāpēs, pāries. Es taču gribu priecāties, ne skumt, vai ne?
Jāiet laikam gulēt būs.
Jau vēls.

spēcīgs ir tas, kas visu mūžību spēj sadzīvot ar sevi

Reizēm tā ir, ka es vienmēr esmu tā, kas zina labāk, kaut nemaz to nevēlas.
*
Bet atkāpjoties no šī, vēlos paskaidrot ieraksta bildes nozīmi, jo tai šoreiz ir savs stāsts. Redz kā, bieži negadās sasolīt spēlēt futbolu lietus laikā, baltā maiciņā kopā ar savām neķītrākajām draudzenēm. Un tā kā es esmu cilvēks, kas savus solījumus cenšas turēt (it īpaši, ja tie ir tik interesanti), nākamā gada vasara, ja vien viss pagriezīsies uz pozitīvo pusi, man pienāks visai slapja, visai zaļā stadionā. Bet patiesībā man šī ideja visnotaļ patīk, ņemot vērā, ka man patīk reizēm būt nepiedienīgai vai rupjai. Tā ir daudz interesantāk dzīvot, nekā visu laiku mazgāt rokas nevainībā.
Šķiet, ka būt nomodā pusnaktī, sestdienas vakarā un pie tam vēl Rīgā, ir visai interesanti. Var klausīties skaņās, ko izdveš rīdzinieku nakts uzdzīve, klusībā cerēt, ka neviens neuzrāpsies uz ceturto stāvu un mēģināt pierunāt sevi nokāpt lejā un uzsmēķēt. Lai gan pēdējais punkts mani vilina vismazāk, jo ir grūtāk izdarāms.
Lieta, ko izdarīju tik tikko- noskatījos "Karību jūras pirātu" 3. daļu, ko man dāsni dāvāja TV3. Lai gan tā nav mana iemīļotākā daļa, es to nepalaidu garām. Tāpat kā zelta citātu tajā: "spēcīgs ir tas, kas visu mūžību spēj sadzīvot ar sevi", jo tajā patiešām bija daudz taisnības. Tāpat kā fakts, ka viss nepieciešamais izdzīvošanai ir katrā cilvēkā pašā. Un tas, kas man ļauj izdzīvot, ir mīlestība pret dzīvi. Jo šodien es to aptvēru pirmoreiz pa ilgiem laikiem- staigājot gar krastmalu, klausoties čellā Doma laukumā un staigājot pa pavisam tukšu, bruģētu Vecrīgas ielu kopā ar Lindu, ar kuru man bija pavisam aizkustinošs dialogs:

L: Patiesībā tev nevajadzēja braukt uz šejieni!
Es: Kāpēc? (saraukta uzacs)
L: Jo tagad tu te atbrauc un ķipa parādi "o, cik es esmu forša" un tagad man vēl vairāk negribas tevi laist prom.
Es: Ak, Linda, cik tas bija mīļi! (neviltots smaids)

Labi, gan jau, ka viņa tagad lasa un domā, ne vella, tā nu gan nebija, bet nav jau ko noliegt. Man uz tādām lietām ir čujs ^ ^
Es jūtos mentāli apgarota dēļ fakta, ka mana Kristīne brauc kopā ar mani. Jā, man būs drauga plecs, uz kā balstīties, kad būšu prom. Tādēļ tas noņem vismaz 40% skumju. Redz, cik patiesībā viss ir vienkārši- atliek vien blakus būt vienam cilvēkam, kad tavs koncepts mainās. Pēkšņi es savas emocijas un izjūtas atlieku maliņā, lai par tām kāds cits atbildētu vēlāk Patiesībā gan sakot, esmu zvērīgi nikna iekšēji. Stulbi, ka es mēdzu sevi necienīt un atļauju pret sevi izturēties tā, kā patiesībā neesmu pelnījusi. Un es nerunāju par rupjībām, pazemojumiem vai fizisku ietekmēšanu. Es runāju par cilvēcisku taisnību un skaidrību. Par vienkāršu "jā, ir" vai "nē, nav", nevis "jā, varbūt, nu nezinu, nē, labāk nē, bet varbūt tomēr jā, kaut gan iespējams, kas to lai zina, šķiet, ka nē". Nekas manās acīs nav vājāks par neizlēmību. Jā, ir lietas, ko es nicinu, bet šī mūžīgā "es sameklēšu atbildi enciklopēdijā, tu tikmēr pacieties, jo tā ir diezgan bieza" ir tik kaitinoša un nervus ēdoša. It kā būtu jāstāv garā rindā, lai dabūtu izziņu, ko varēji dabūt ātrāk, ja būtu bieza āda un vēlme runāt ar menedžeri. Skaidrs, jums neko no mana bazara, iespējams, nesaprast. Ja nu runā skaidrā valodā, tad, teiksim tā, esmu tikpat neapskaužamā situācijā, kā dažus gadus atpakaļ, kad ar manu, ēēēmm, pukstošo priekšmetu, kas slēpjas zem ribām, spēlējās kā kazino ruleti- kas uzgriezīsies, tas notiksies.Un tad es tā apstājos savās domās un prātoju- par ko man tas viss, un kāpēc es tāda? Kas tad man liedz pagriezties, aiziet un pateikt, ka man ir apnicis mocīt sevi ar neziņu? Ka nav nekādas vēlmes ik pa laikam uzsist sev garšu, lai pēc tam, iespējams, attiektos no tā visa pret savu gribu pavisam? Nu bet protams, ka mani tur mana sirds un saka, ka nevajag laist prom to, kas atnācis pie tevis labprātīgi ar lietām, kas sagādā smaidu tev sejā. Bet prāts egoistiski liek aizliegt ļauties mirkļa vājumam un beigt sevi dīrāt. Un es nespēju rast kompromisu, man grūti izlemt, kas būtu tas labākais. Kaut gan, skat- nežēlīgais laiks pats visu salika pa plauktiņiem- es nevaru izvēlēties, tas to izdarījis manā vietā. Es domāju, ka viss paliks tā, kā tas ir tagad- bez jautājumiem, skaidrības un, galvenais, atbildēm.
Ir muļķīgi katru reizi, kad jūties smagi, teikt "jāsāk jaunu dzīvi", jo dzīve jau sen ir sākusies. Tā neprasa, kur ir tavas beigas un kur ir tavs sākums. Nevar jau izmainīt to, kas jau noticis, taču ir iespējams mainīt to, kas būs. Bet žēl, jā, tik ļoti žēl, ka tu pats nezini, kas tev būs labākais, jo nav tādas iespējas patīt kaseti atpakaļ, ierakstīt no jauna un teikt: "Tagad paskatīsimies, kā būtu, ja..".
Nav nozīmes tam, ko es meklēju, jo tas ir pilnīgs miers. Es vienkārši vēlos aizņemties bišķiņu spēka, lai tiktu pāri tam, ko nevar aprakstīt vārdos. Es vienkārši esmu gājusi jau cauri šādam periodam, zinu, ko tas vēl nesīs un ka tas, kas šobrīd notiek manī, ir tikai pats, pats sākums. Tālāk būs nedaudz stulbāk, tizlāk, grūtāk. Un tad... Jā, tad es nezinu. Vispār es nezinu neko. Un lai jau atkal tā paliek, vai ne?

/pārdomu pilna seja/

Mūžība? Tas ir ilgs laiks.

"To, kas jau ir noticis var iespaidot ļoti nedaudz. Visspēcīgāk var ietekmēt to, kas vēl tikai taps. Izmanto dienu, lai pārskatītu savas vēlmes, jo, ja kaut ko ļoti vēlēsies, tas var arī materializēties."

Šķiet, ka draugiem.lv horoskopi kļuvuši visai filozofiski. Bet tas, kas šodien tajā rakstīts, man patīk. Jo liekas, ka šī diena pagāja nedaudz apdomājot, kādas ir manas vēlmes. Un man tādu nav daudz. Jā, es varu gribēt, lai man pieder Subaru, spoži balta jahta un māja Ibicā, bet ne tas mani nepadarīs laimīgu. Ne tas man liks justies vajadzīgai un mīlētai. Ne tas man liks smieties no sirds un raudāt no prieka. Vēlmes ir tas, kas nesīs man iekšējo mieru. Un, kā jau izteicos, man tādu nav daudz. Ir tikai viena.. Jā, bet tikai laiks rādīs, vai tā piepildīsies. Bet laiks, lai gan tam ir daudz lielāka vērtība, nekā kilogramam zelta, ir tikpat besīgi riebīgs, kā pulksteņa tikšķi. Tā ir vispretīgāka skaņa pasaulē- tas nekad neiet tā, kā vajadzētu- vai nu par ātru, vai nu par lēnu. Un jā, es sāku izjust tā nozīmi. Sāku izjust to, kā būtu, ja es spētu apturēt laiku un teiktu: "Apstājies, tu esi nežēlīgs!". Bet tā nevar. Ir jāmāk sagrozīt visu tā, lai būtu labi.
Jā, šī diena man bija pozitīvi jauka. Pilna ar smiekliem, smaidu un nostaļģiju. Ar labiem draugiem, ar patīkamām sarunām. Un tas viss bez alkohola. Un lai nu cik sāpīgi nebūtu, man no tā jāšķiras. Lai gan varu teikt, ka pavisam neilgi, nevis uz mūžu. Mūžība? Tas ir ilgs laiks. Stulbi, ka labākie brīži skrien kā sekundes. Es tā negribu. Es gribu, lai labākie brīži kādreiz apstātos, un  es sev varētu teikt: "Hei, Jolanta, tu esi laimīga!". Nevis pamosties nākamajā rītā, paskatīties pa logu un sacīt: "Atkal līst, vakar bija patīkamāk. Tad bija kaut kā jauki, ne?". Tomēr, lai līst. Lietus ir tāds kinda foršs.

"Tik neparasti ir redzēt miljardiem cilvēku, kas slēpjas zem saviem jumtiem
kad kaut kur līst, un varbūt mazliet drošāk un varbūt mazliet dīvaināk.
Kā parasti es uzvedos, tas tikai tāpēc, ka mazliet baidos, es neesmu ķeizars
neesu miljonārs, es varu tikai mazliet tevi sasildīt, kad mūsu drēbes viscaur izmirks."

Haha, ir tik ilgs laiks pagājis, kopš es pēdējo reizi pat priecājos- līst lietus. Un tad es atceros, cik ļoti kāda persona mainīja domas par mani, kad es lēkāju pa peļķēm, neuztraucos par slapjajām kājām, smējos, ja man teica "ak, tu stulbā", un tad viņš mani vēroja un saprata, ka es neskumstu. Ne par ko. Kaut gan gaidīt jau gaidīja, ka tikai viens teikums, viens vārds mainīs manu dzīves uztveri, manu skatījumu uz manu nākotni. Bet, še tev!
Ir palicis tik maz laika, besī laukā. Man šķiet, ka šoreiz es pirmoreiz vēlētos sadalīt sevi uz daļām. Vai nu, piemēram, nopirkt otru dzīvi. Es zinu, ka tā būtu dārga, bet tam nav tik lielas nozīmes. Jo... es pirktu to par jebkādu cenu, ja vien paliktu tas viss, kas man ir šobrīd, te, manā dzimtajā valstiņā. Labi, man patiesībā nekas jau tā nepieder. Vienkārši es gribu dzīvot tur, kur dzīvošu pēc maza laiciņa, bet tajā pašā laikā katru dienu izdzīvot to, ko pēdējā laikā izdzīvoju te.
Pilnīgi vai liekas, ka kāds man neredzami būtu atnācis un uz paplātes uzlicis, ko tādu baigi vērtīgo un teicis: "Gribi? Ņem! Ne jau man vajag tavu laimi un prieku, tev pašai tas ir visvairāk vajadzīgs." Ha, cik es naivi esmu sākusi rakstīt. Bet kāda jēga slēpt to, ko jūti patiesībā? Kāda jēga atteikties no tā, ko vēlies satvert ar abām rokām un nekad nelaist vaļā? Labi, ne jau nekad, jo nevar zināt, ko tev atnesīs rītdiena. Bet ja tu zini, ka nevēlies vismaz tuvākajā nākotnē atteikties no lietām, kas ir dzīvotsvarīgas? Man jau šodien teica, ka fiziskā pievilkšanās nav tas pats, kas ēšana- bez tā var iztikt. Vajag tikai pašu domu, to pašu galveno.
Es gribu dzīvot bez bailēm, bez uztraukuma, bez pukšķošā priekšmeta sāpēm, tāpēc man ir bail skatīties patiesībai acīs. Pirmoreiz man bail, ka tiešs jautājums var mani izsist no sliedēm, var mani norakt un sagraut. Pirmoreiz man patiešām gribas teikt, ka vārdi "šeit mēs liekam punktu", mani var salauzt. Es nezinu, laikam jau vien iekšēji esmu tā pati vecā Jolanta, kas tic, ka viss var būt tik labi, kā nekad. Kas tic brīnumam, kaut gan to neredz. Kurai vēl aizvien cerības ir vienīgais, kas palīdz turēties virs ūdens. Es taču esmu naiva. Jā, jā, es esmu, nav ko te slēpt. Reiz es sevi pielīdzināju grauzdiņam: ārpusē ciets, iekšpusē samtains un mīksts. Varbūt es visu pārlieku dramatizēju, bet man šķiet, ka es to nedaru. Šis ir mans blogs, tā nav tikai lapele. Es te ielieku daļu no sevis, daļu no tā, ko nekad neizsaku skaļi, tāpēc es lūdzu respektu. Es saprastu, ja ikdienā staigātu ar garu ģīmi un galīgi tāda nekāda, taču es tā nedaru. Bet kad esmu pie bloga, manī atraisās viss, ko slēpju, un domāju, ka tā jūtos labāk.

"Ja tu man jautātu, ko es gribu paņemt līdzi kabatā,
Tad es teiktu- varbūt pat tevi."

Einšteins bija ebrejs, bet tas neko nemainīja, viņš bija ģēnijs.

Es vēlos justies kā sieviete. Nē, ziniet kā, es GRIBU būt sieviete. Kā man besī visas tās manas vienaudzes, kurām patīk pieļurbāties un tēlot mazas meitenes, nevis pieļurbāties un darīt "pieaugušo lietas" (haha, bet nevajag pārprast), vai arī noticēt bezsakariem, uz kuriem noticēt spējīgs vien totāls daunis. Vispār man kauns. Varbūt tiešām laiks kļūt par sievieti. Sak', nekad jau tam nebūs par vēlu, nav kur steigties. Bet mani tas tā vilina! Es gribu staigāt garām svešiem cilvēkiem un likt domāt, ka esmu pavisam nesen atvērusi finanšu biržu; gribu lūkoties uz pārējiem tā, lai viņi domā, ka viņu priekšā stāv dzelzs vecene; gribu smieties tā, lai pārējie domā, ka es zinu pasaulē labākos jokus, jo esmu gudra sieviete; gribu, lai kāds domā, ka gredzens manā pirkstā nav vis pirkts no pirmās algas, bet gan saņemts pēc visai izdevīga bildinājuma (bet ne jau finansiālā ziņā, mentālā ziņā). Tā pieaugušo dzīve noteikti nav garlaicīga, es domāju. Man šķiet, ka būt sievietei ir patīkami.
Tagad viss kārtībā, atšķirībā no pagājušās nedēļas, kad man nekas nebija skaidrs par manu dzīvi pēc 2 nedēļām. Tagad viss ir skaidrāks un dzidrāks par lauku avotu. Un mani fascinē tas, kas mani sagaida. Tagad ir vieglāk izturēt to spriedzi, kas mani mentāli spiež kā vēža spīles. Bet viss ir daudz vairāk kārtībā, nekā jebkad pēdējā mēneša laikā.
Un kopš manu draugiem.lv profilu rotā visnotaļ normālas bildes no galīgi neveiklas foto sesijas, tas apkārtējiem kļuvis ārkārtīgi interesants. Tāpēc es pamēģināšu šo triku ar blogu. Respektīvi, pa ilgu ilgiem laikiem manu lapeli rotās mans ģīmis, jeb, kā es mīlu teikt, roža.
Starp citu, kas ir jūsu iedvesma? Ziniet, kas ir mana iedvesma? Cilvēki, kas veido daļu no manas pasaules. Un cilvēki, kas ir pavisam nejauši satikti, redzēti, dzirdēti. Viņu uzvedība, vārdi, žesti, uzskati, komentāri, raksturs. Man ļoti patīk vērot cilvēkus. Un analizēt. Un izprast. Ne līdz galam, tas taču nav obligāti! Viņi vienkārši mani iedvesmo. Iedvesmo uz lietām, ko rakstu šeit, ko domāju, ko iedomājos, iztēlojos, saprotu un... neizprotu.
Man skauž ne tikai tas, ka lielākā daļa manu vienaudžu-draugu jau staigā uz lekcijām kā lieli. Man skauž arī tas, ka dažas man pazīstamas meitenes pa nieka dažiem latiem, kas LV nemaz neskaitās nauda, haha, izbraukāja Somiju, bet es kā totāls retard to visu vien apskatīju caur digitālo fotogrāfiju. Es arī gribu braukt uz kaut kurieni un plus vēl pačillot pie kāda koučsērfingā. Un lai nu cik jautri būtu tusiņāt kopā ar daudz alkoholu un draugiem, es izvēlos ceļot viena. Jā, Jolantai Vimbai patīk ceļot vienai pašai. Tas nav noslēpums. Un tā, ja man būtu tagad iespēja doties uz savu pirmo koučsērfinga, jeb ceļojuma valstiņu, es izvēlētos Poliju. Cik neinteresanti, teiksiet? Nedomāju gan. Es dotos kaut kur uz Osvencimas pusi. Kas tā tāda? Nu tā pati Aušvica jau vien ir, tikai tādas Aušvicas nemaz nav, tas vnk ir nacistu dots nosaukums Osvencimai Otrā pasaules kara laikā, lūk tā. Un tad es padzīvotu pie kāda viesmīlīga cilvēciņa, kurš, ja noveiktos, būtu ebrejs, kaut gan tas ir ļoti maz ticams. Bet, ja būtu, tad vismaz 75, ja ne 80%, viņa senči būtu bijuši Aušvicas k.n.. Kaut gan nē, ko es te muldu. Paši saprotat, ka tā ir niecīga iespēja. Nu, bet stāsts ir par to, ka Polija var likties neinteresanta tiem, kas grib apskatīt Pizas torni vai Eifeļa bašņu, vai Itālijā ēst īstu itāļu pizu, jo tas viss vienkārši skanēs tik stilīgi citu cilvēku priekšā. Nu ja. Skan jau smukāk, nekā-
A: Nu, kur tad tu biji aizbraukusi brīvdienās?
J: Iedomājies? Es biju Aušvicas koncentrācijas nometnē! Tas bija viens no labākajiem ceļojumiem manā mūžā!
A: Kon.. Kas? Tas ir garšīgi?

Labi, tāds dialogs man būtu ar galīgi neaptēstiem un debiliem cilvēkiem un, lai nu cik tas nežēlīgi neskanētu, man tādu padumju draugu ir daudz. Vairāk, nekā būtu ticams un vajadzīgs.
Un, runājot par vēsturi, ir tikai viens vēstures posms, kas man pilnība neinteresē un liekas tik garlaicīgs kā apakšzemes minerālu kolekcijas Dabas muzejā. Tā ir aizvēsture. Man nešķiet interesanti klausīties, cik Homo Sapiens senči bijuši izveicīgi lasot ogas. Bēēēk. Kaut gan mani fascinē fakts, kas Saprātīgais Cilvēks, kas savos pirmsākumos alās skrāpēja muļķīgus un asimetriskus zīmējumus, pēc vairākiem tūkstošiem gadu centīsies iznīcināt veselas pilsētas, kas 100kārt pārsniedza viņu cilts apmērus (es runāju par Hirosimu un Nagasaki) un meklēs veidu, kā izgudrot jaunas "lietiņas" ar kuru palīdzību nodarīt pāri sev līdzīgajiem. Taisnība vien Einšteinam bija, ka vislielākais ienaidnieks cilvēkam ir viņš pats.
Un viņš bija ebrejs. Un ebrejus reiz Eiropā gandrīz pilnībā iznīcināja. Tad padomājiet, cik iespējami daudz "einšteinu" tur bija. Un viņi, iespējams, varēja šo pasauli kaut kad padarīt labāku. Un ne tikai ebreji. Ir mūsu vidū tik daudz cilvēku, kas varbūt pat nekad netiks atrasti, izrauti no pelēkās masas, kaut gan viņi ir tik ļoti to pelnījuši. Viņi ir "sūzenboilas". Nekas nav samērojams ar vējā palaistu vai zaudētu talantu.

pie Madagaskaras krastiem

Citēju vakardien saņemtu vēstuli-
"Prieks, ka LV ir vēl meitenes ar vērā ņemamu IQ"
Haha, tas bija tik jauki! Patiesībā es nemaz nezinu, kāds ir mans IQ līmenis, bet es domāju, ka tam nevajadzētu būt augstam, jo tur jau laikam viss pārsvarā balstās uz matemātiku, ne? Vienalga, ne jau tas mani  interesē. Mani vakardien patīkami pārsteidza blogger.com vietne, jo tagad, kā izrādās, es varu aplūkot sava bloga statistiku, kas man ir ļoti laba dāvana. Tas manā ekrānā izskatās aptuveni šādi-

Bļa, un mans kompis atkal atsakās sadarboties. Man bija vēl viens, daudz seksīgāks attēls, bet nu lai paliek. Galvenais, ka es zinu, ka jūs zināt, ka es zinu cik un kā, un kas notiek manā lapelē, kas sākumā bija pavisam necila un neinteresanta. Varbūt. Tas manā skatījumā.
Ak, un ārā ir tik skaisti, jāiet laikam uzsmēķēt. (iedomājamies Jolantu uz balkona, saulīti un visus pārējos jaukumus un tagad pārejam uz Kikas rozā istabu) Jā, esmu atpakaļ. Laiks ārā tiešām jauks. Laikam jau vasara bija par īsu. Dabas dēļ. Un tagad es tiešām vēlētos būt Madagaskarā. Man sanāca tādi smiekli, ka Sanda tiešām noticēja, ka esmu Japānā, tad došos uz Madagaskaru ū tē tē. Jā, reizēm sanāk izstāstīt savu sapni, un  kāds tam tiešām notic. Man tik ļoti patīk būt tādai vēsajai, kurai galvā ņemas simtiem vēlmju, uz kurieni klejot. Tā kā meitene bez noteiktas atrašanās vietas. Neatkarīgā un brīvā. Jā, tās divas lietas man ir tik svarīgas. Negribu būt piesieta. Nekam un nekad. Ne jau, kā saka, bez atbildības un pienākumiem. Bet tā pavisam vienkārši, kā jau reiz izteicos- nevienam neviens nevar piederēt.
Reizēm gan man vajadzētu sasiet rokas un aizlīmēt muti. Kāpēc? Ai, nav vienkārši nekāda iemesla, lai ļautu man dzert. Un redz kā sanāk- tie mani pretīgie sapņi sāk palikt pavisam pretīgi, jo es nespēju iedomāties, vai ar mani dzīvē pa īstam varētu notikt tā, ka man sāktu pūt mugura. Ak, jēl tas tiešām bija tik, tik pretīgi. Bet tas bija tikai sapnis. Jā, bija gan.
Man sāk atkārtoties vārdi. Cerams, ka es pati nesāku atkārtoties. Vai tad man nav ko stāstīt? Ir, ir. Tikai gadās tā, ka nav iedvesmas. Skatos, ka interese par manu "the best of the best" ierakstu blogā bija vislielākā visas manas lapeles vēsturē, balstoties uz statistiku, ko vakar aplūkoju.
Twitter'ī lasīju savu ex-skolasbiedru ierakstus un man pat skauda. Visas tās runas par lekcijām, pastaigām Rīgas ielās un Vērmanes dārzu. Bet nu, labi, labi, pienāks arī mana kārta. Tad es vairs sev nejautāšu "watafak, uz ko es esmu tagad parakstījusies?", jo tagad es tieku katru dienu terorizēta ar jautājumiem un stresināta ar nervoziem apkārtējiem cilvēkiem. Jehū, jautrība sit augstu vilni.
Vēl kas jaunāks? Jā, esmu atkal sevi nodrošinājusi ar pamatīgu daudzumu labu un ļoti labu filmu. Es esmu patiesībā patīkami pārsteigta par mūsu televīziju, kura, kā šķiet, to vien dara, kā dāvā man vairākus vakarus ar manām iemīļotajām filmām, piemēram, rītvakar, ja nemaldos, būs "Zaļā jūdze". Sestdienas vakaros mans jaukais Džonijs Dē un Karību jūras eksotika. Pirms kāda laika 3+ rādīja "Svolačus". Vēl ilgāku laiku atpakaļ, vasaras vidū skatāma bija arī "Glābjot ierindnieku Raienu". Es, šķiet, esmu patiesi kaut ko nopelnījusi, haha.
Es nesaprotu, vai draugiem.lv prikoli var būt vēl bezsakarīgāki. Vai nu es vienkārši tiešām esmu normāla, kaut savādāka. Hell, yeah, ja tas ir noziegums, tad arestējiet mani!

Iespējamā šī vakar filma-

Atver acis, Jolanta

J: Pagaidam viņu.
X: Kādu viņu?
J: Nu vai tad tu neredzi? Tev, aiz muguras, paskaties!
X: Tur neviena nav.
J: Kā nav?! Es taču viņu redzu!
X: Viņš nav īsts. Tā ir tava iedoma, tas nav pa īstam, tici man.  Atver acis, Jolanta, sāc taču dzīvot!
**
Un tad- bladāc- es pamodos no sapņa. Pirms tam es tiešām pagriezos, un tur tā cilvēka nebija. Bet galvenais šajā stāstā ir tas, ka es to cilvēku nepazinu- to, kurš man rādījās. Nekad mūžā nebiju ne satikusi, ne redzējusi, bet likās, ka pazīstu jau sen. Tā, it kā laime būtu tas, kā šis cilvēks runā, smaida, elpo un smaržo. Tā, it kā laime būtu taustāma, saredzama un mirstīga. Bet vai tā mēdz būt? Ka pastāv radniecīgas dvēseles? Un liekas, ka vienīgais tev dzīvē nodarītais ļaunums ir tas, ka neesi saticis to personu agrāk. Tas sapnis bija, protams, nereāls, taču tās sajūtas.. Ja tām būtu garša, tad tā būtu vissaldākā un kustu mutē pati no sevis. Un vienmēr, es vienmēr izjūtu sajūtas ar garšu. Vai tā rūgta, vai tā salda- tam nav nozīmes. Es garšoju un izgaršoju. Vienīgi slikti tā, ka nevar izspļaut, ja negaršo. Jāēd ir tā vai tā, nav ko ņaudēt.
Mani sapņi reizēm ir tik nevajadzīgi stulbi, bet mamma mani mierināja, ka tas esot normāli. Zinu, zinu, tas ir normāli, bet man pilnībā vai dusmas rauj. Tad es nevaru aizmigt, tad es negribu sapņot, tātad negribu gulēt. Bet, ja redzu ko labu, tad negribas celties, bet jāceļas. Un šorīt es pamodos ar noraudātu seju, jo man bija šausmīgs sapnis. Tad es sāku domāt. Piecēlos un domāju. Un neko jēdzīgu neizdomāju. Mani vienkārši neliek mierā tas "iedomu cilvēks". Un tad man vienreiz gadījās tā, ka es vienkārši gāju pa ielu (cik ordināra frāze), domādama savas glupās domas un te pēkšņi tālumā redzu (jēl, tas viss skan bezsakarīgi) kādu cilvēku. Liekas, hei, es tevi zinu, jā, zinu gan. Viss šķiet tik radniecisks un pierasts- gaita, stāja, žesti. Bet tad-flop- pagrieziens un nekā nav- ne gaitas, ne stājas, ne sejas. Viss ir svešs. Tāpēc es vēl gaidu. To pašu svešo cilvēku. Kas to lai zina, varbūt viņš ir tepat, blakus, netālu. Bet var būt tā, ka viņa nemaz nav. Un tas ir mans iedomu tēls, kas simbolizē pavisam ko citu. Ko tādu, par ko man nav ne jausmas. Mani biedē viss svešais. Un tikpat ļoti vilina. Man vairāk bail, ka tas mani pazudinās. Tas, ka es vilinājuma pēc parakstīšos uz ko svešu. Vai arī- tas man iepatiksies par daudz. Un kas par daudz, tas par skādi. Es mēdzu "pāršaut pār strīpu".

Everyone lives in their own world. They live with the only things they know, and have known all their lives. Unless you experience all that is in this world you can never understand it. You must know pain, sadness, joy and love. Fear and safety. Love and hate.You may have been a hero. And must experience being an outcast. Until you’ve felt all that’s in this world, you can never understand it.

Tas ir citāts. Man nav uz to autortiesību. Bet man patīk tas "You may have been a hero". Jocīgi, bet es esmu reiz bijusi varone. Nu ne jau tā kā TELE2 reklāmās. Tā, patiesi. Vien ar savu ļurināšanu esmu reiz, gribētos tā teikt, paglābusi dažu labu no kļūdas, ko labāk tiešām nebija vajadzības pieļaut. Vai tā ir jauka sajūta? Man šķiet, ka katram pašam tas jāuzdod sev. Jo mēs visi ESAM bijuši varoņi. Un kā jau es reiz izteicos, varonim nav obligāti jābūt apspīlētā triko ar spējām lidot.

J: Kādu tu gribētu sev spēju, ja būtu tāda iespēja izvēlēties?
K: Gan jau ka lidotprasmi.
J: Laba doma...
K: Un tu?
J: Es gribētu lasīt domas. Bet ne visas. Tad nebūtu interesanti dzīvot. Tad es tikai eksistētu. Man gribētos dzirdēt, kad kāds kaut kur pasaka ko labu par mani. Vai padomā ko labu par mani.
K: Un kā tu domā, tu bieži ko dzirdētu?
J: Nē.

Pēdējie 4 citāti dialogā bija izdomāti uz pašas galvu, jo tas bija turpinājums, balstoties uz manām domām un otra cilvēka personifikāciju. Cik ērti, ne?
Mājās viss kluss. Ārā viss kluss. Bet man gribētos šobrīd sēdēt uz jumta. Un smēķēt. Un gaidīt, klausīties, kā skrien laiks. Jo ne jau laikam ir nozīme. Ne to var pārdot, ne to var nopirkt, ne to var svērt. Bet tas ir tik vērtīgs, tāpat vien. Un dzirdēt, kā tas skrien, atņemot man tik daudz ko. Izraujot no rokām un, kas to lai zina, varbūt pat no galvas. Bet no sirds nekad. Tur viss paliek. Jo ne jau prāts ir vieta, kur viss krājās- tur glabājas visa informācija, bet tas ir grāmatvežu stilā. Ne jau priekš manis. Lai mana galva dzīvo savu dzīvi. Es eju roku rokā ar savu sirdi. Tur krājas mani dārgumi, ko es nevaru atdāvāt nevienam. Tā ir vieta, kas man tik svarīga, kas man tik silta. Kurā es iegriežos, kad man ir auksti, kad mani māc šaubas. Tad tā man dod padomu. Un ja es aiz spītības atsaku, tā smaida kā vecmamma, kas zina, kā ir labāk- kas zina, ka pēc laika es teikšu: "Tev bija taisnība un to nav jēgas noliegt, jo tu mani pazīsti.". Tā nekad nekliedz, tā nekad nepavēl, tā vienkārši man ir vienmēr blakus. Viņa man ļauj pieļaut kļūdas, tā man ļauj skumt, tā man ļauj sevi maldināt un lamāt. Viņa mani nevada. Mani vada prāts. Viņa man nesaka neko priekšā. Viņa vienkārši IR un es to zinu. Es to vienmēr atceros, pirms prāts izdara galējo lēmumu. Un tagad man tā saka: "Vai zini, Jolanta? Nekas nenotiek tāpat vien. Visam ir sava nozīme, sava jēga. Un ja jādara tā, tad tā ir jādara. Tev ir jātic liktenim. Tu nevari mani sodīt, jo nav nekā nosodāma". Kāpēc tā? Jo vienkārši es nevaru paturēt lietas, kas man nepieder un, šķiet, nepiederēs nekad. Saka, ""priecājies par šodienu, jo rītdiena var pienākt vēl sliktāka". Un ziniet? Tā ir. Es priecājos. Viss kārtībā. Man taču nekas nepieder. Tikai mana sirds.

Un man būs prieks, ja kādam esmu likusi apdomāties. Patiešām. Jo es nezinu, kas ar mani pirms brīža notika. Man pietrūkst tās Jolantas. Man nav ne jausmas, kur viņa pazūd ikdienas pelēcīgumā.