Pie svētas Mohammada dirsas!

Neņemiet vērā virsrakstu, tas ir mūsu priekšnieka darbinieku jaunais pārsteiguma vai izmisuma sauklis.

Ir jau patiesībā patīkami, ja tu rīta agrumā pirms darba smēķē uz sava, uzsveru, SAVA balkona un vēro, kā debesīs zemu lido lidmašīnas. Bet tikpat nepatīkama sajūta pārņem, kad sēdi un domā par to, ko vēlies paciņā saņemt no mājām, jo gribētos labāk nopirkt biļeti uz mājām. Tā tas ir un būs. Man ļoti pietrūkst māju. Lai gan esam ievākušies jaunā dzīvokli, jaunā rajonā, kas man tiešām patīk. Tik un tā gaidu ko jaunu, kādu progresīvu pārmaiņu.

Kādam ir gadījies redzēt savā priekšā divus cilvēkus, tikai izsaukuma un jautājuma zīmes veidolā? Kas tas par bezsakaru? Jā, kas tas tiešām par bezsakaru...

Es, atklāti sakot, ar nepacietību gaidu ne tikai pārmaiņas, bet gan kādu sasodīti jauku iepazīšanos. Ar šo un to, tādi un citādi. Vispār es neciešu atvadas. Ne tikai no tiem, kurus pazīstu jau neskaitāmus gadus, bet arī no tiem, ar kuriem kontaktējos dažas nedēļas, dienas, stundas, minūtes. Es šeit pārlieku ķeru pie sirds katru vārdu, skatienu un komentāru. Man patīk, ja man uzsmaida. Un ir tik jauki apzināties, ka nu es esmu iemācījusies smaida nozīmi. Cik patiesībā tas uzlabo apkārtējo auru ap tevi pašu. Ka tam nav obligāti jāatbild uz jautājumu „kāpēc?” vai „ko tu gribi?”. Bail, ka Latvija visu sabojās. Ar savu dramatisko scenāriju, kas tur vienmēr notiek. Es nevainoju pašu valsti, ak, nē, jums vienkārši mani nesaprast. Tur vienmēr atrodas kāds, kas, tev pašam negribot, sameklē, sačakarē smadzenes, vai traucē vien ar savu eksistenci. Nav jau arī tā, ka atbraukdamai uz šejieni, man būtu izdevies no kā paslēpties vai aizbēgt, Dievs pasarg! Man savs laiks un sava dzīve ir pārāk svarīga, lai es izniekotu to, domājot par slapstīšanos vai slēpšanos, vai citu dzīvju bojāšanu. Šeit es vienkārši ieklimatizējos ( kas man jau daļēji ir izdevies). Protams, mentāli aizbēgt nevar no nekā, tas tiesa. Pat ja jau mēnesi esi šeit.

Nezinu, varbūt pēc maniem pēdējā laika bloga ierakstiem var spriest, ka esmu depresīva vai frigida, taču tā vis nav. Nepaiet neviena diena, kad es nebūtu smējusies par kādu lietu līdz grīdai, man jautrības šeit pietiek. Es vienkārši fiziski esmu pārāk izsmēlusi savus spēkus, lai arī savā garīgajā interneta dienasgrāmatā tizlotos un drukātu bezsmislainus tekstus. Tas neizskatītos pēc manis, es zinu.

Un vēl viens no iemesliem, kāpēc man patīk Londona, ir iespēja vērot cilvēkus, jo, kā jau dažiem zināms, tā ir mana sabiedrisko vietu nodarbe numur 1. Varbūt es tiešām varētu būt psihologs, kas to lai zina. Jā, taču Londonā ir daudz frīku, ko savā prātā izanalizēt.

Esmu apsolījusi iedzert aliņu kādā krogā kopā ar savu bijušo klasesbiedreni, taču man nesanāk laika, jo esmu sev apsolījusi aiziet uz Kara muzeju. Un uz Zinātnes muzeju, un vēl, un vēl, un vēl. Te visi muzeji ir bezmaksas. Medusmaize man, tik tiešām. Bet aliņš arī skan vilinoši. Pieļurbāties man gribas. Tā, lai nākamajā dienā sāp galva un kalst mute. Vot, to neesmu sen izjutusi. Bail, ka aizmirsīsies, kā tas ir. Un tad maz vajadzēs.

Vakar es autobusā biju viens no tiem skumjajiem kadriem. No tiem, kuri filmās sēž, lūkojas kā gar stikla rūti lēnu tek lietus lāses. Vakar Londonā lija, pie tam vēl pamatīgi. Kā vasaras vidū pēc stipra vēja. Ak, jā, par mani. Es biju viens no tiem kadriem, kuru reizēm paliek žēl, jo liekas, ka viņu dzīvē ienākusi nejaucība, kas traucē noskaņoties ikdienai. Un man šķita tik dabiski, ka austiņās skan skaļa, vien manām ausīm domāta mūzika, bet meitenes, kas sēdēja man pretī, vien bezgaumīgi plātīja mutes. Man nekas pasaulē neinteresēja, kā tikai nonākt mājās, uzsildīt buljonus, apēst savus kruazānus, ieritināties gultā un klusi, ilgi raudāt. Es nespēju nedomāt par to, kas notiek manās mājās. Redz, cik mentālā saiknē var būt spēcīga. Esmu vairāk nekā tūkstoš km tālumā, bet viss, viss mani skar un tur. Cilvēks ir kā ģitāra- kā noskaņosi, tā skanēs. Tad nu man bija tāda sajūta, it kā visas manas stīgas būtu pārrautas. Un es paraudāju. Pirmoreiz pēc atbraukšanas, pār maniem vaigiem lija tas rūgti sāļais, bet sirdij tik dziedējošais šķidrums. Skan pretīgi, kaut vai, man vienalga, ko domā tu. Galvenais, ka es atzinos, ka raudāju, jo parasti man nepatīk to afišēt, tas nav manā gaumē. Kāda jēga likt citiem sevi žēlot, ja tu tādējādi jutīsies vēl vājāks un nožēlojamāks? Ok, es mēdzu tā darīt, kad nepazinu to lietu, kā rakstura un gara stiprumu un citu neiejūtīgumu. Bet galvenais jau ir tas, ka jūtos nedaudz labāk. Es neļauju sev ieslīgt nožēlā vai bezspēkā, kaut gan tā šobrīd jūtos, jo nespēju neko vērst par labu, lai kā to gribētos. Man tik sasodīti žēl tā cilvēka, par kuru es šobrīd pārdzīvoju, jo nepaiet neviena diena, kad nebūtu piecēlusies un teikusi: „Kaut ar tevi viss būtu kārtībā!”. Nav svarīgi, kurš vai kura tā ir. Svarīgi ir tas, ka man šis cilvēks ir viens no VIP, kuram es vēlos palīdzēt vienmēr un visur. Es gribētu izārstēt citu vientulību, ja to spētu. Nav zāļu.

Liekas, ka viens vienīgs solis mani šķir no pilnīga garīgā bankrota. Tāpēc es sev dāvāšu atelpu no tā visa- došos uz Londonas Kara muzeju. Ak, tas skan pārāk labi! Kā melodija Vivaldi ausīm. Kā Rubensa glezna kolekcionāra acīm. Kā cukurvate bērna lūpām. Kā zupas kauls izsalkušam krancim. Labi, pietiks, savējie mani sapratīs- cik ļoti man tas ir patīkami.

4 plusi manam iepriekšējam ierakstam. Ļaudis, jūs mani pārsteidzat! Paldies par novērtējumu, es necenšos. Egoistiski? Nē, godīgi. Jo es rakstu sev, lasāt jūs. Bet ir patīkami, jūtos gaidīta.

Un jau izsenis vēlējos šādu tekstu ierakstīt- lietaini sveicieni no Londonas!

P.S.: Kara muzejs ir viena no labākajām vietām pasaulē!!!!!

you think you're cooler than me

Es spētu iemīlēties otrā vien viņa smaržu dēļ, tas tiesa. Un reibtu no tām katru reizi, kad viņš paietu garām. Bet jūtas izbeigtos, līdz pudelītē paliktu vien pēdējā pilīte, lai gan nav noslēpums, ka smaržas izgaro vien tad, ja pudelīti atstāj neaizkorķētu. Tāpēc nekad nevar ļaut korķītim atstāt pudelīti. Zinu, šajā visā ir pamatīgs zemteksts, taču tas vispār ir normāli. Jā, puiši, es mīlu jūsu smaržas, un tās, lai ko teiktu meitenes, ir daudz labākas, nekā daiļā dzimuma. Tāpēc es nemaz nezinu, vai tas ir oficiāli atļauts- meitenēm lietot puišu smaržas, jo es šo noteikumu lauztu. Man patīk tā darīt. Lauzt visus noteikumus. Tos, kas ir galīgi debili un aplami. Vai nerakstīti.

Šī svētdiena, mana otrā brīvdiena, bija jauka. Es beidzot, jau trešo nedēļu būdama Lielbritānijas galvaspilsētā, izjutu kultūru, mākslu un, galvenais, vēsturi!!! Es kopā ar Kiku apmeklēju British Museum, kas ir pamatīgs piemērs Latvijai, jo ņemot vērā tā apjomu un vērtību, tas ir pilnīgs bezmaksas pasākums. Varbūt trūka vēlmes koncentrēties, jo mani, kā jau esmu izteikusies, īpaši neinteresē aizvēsture, bet gan tie periodi, kad cilvēki kļuva par nezvēriem. Viss kārtībā, jūtos labi vien tāpat vien- Jolanta ir atgriezusies vecajās sliedēs un izglītojas.

Skatos, ka manam blogam uzradies vēl viens sekotājs, kas priecē, jo manas domas, uzskati un spriedelējumi par savu dzīvi un pasaulīgajām vērtībām kādam šķiet saistoši. Redz, neesmu nemaz tik sūdīgs cilvēks, ha.

Vakar pabeidzu rakstīt vēstuļu kalnus, ko sūtīt uz mājām. Jūtos tā, it kā būtu vairāku gadu tālā pagātnē, kad nebija popularizējies internets. Taču man vienmēr ir patikusi tā sajūta, kad tu pastkastē ieslidini savu svaigi balto aploksni. Un jūties lepns un svarīgs. Vēl jo vairāk tad, kad saņem atbildi. Un ieraugi otra cilvēka rokrakstu. Un sajūti viņa elpu un pūles, un domu jucekli, kad viņa roka raksta tev. Un tikai tev. Nevis nedzīvi, automātiski sitieni pa taustiņiem, bet gan pildspalva, papīrs un vēlme burtus uzskribelēt tā, lai otra acīm būtu patīkamāk.

Un es nezinu kādēļ, bet metro vispār, lai gan ir urbāna, bet tomēr tikpat romantiska vieta. Jā, jā, Jolanta izmatoja vārdu „romantisks”. Redz, man tāds vārds, protams, pastāv, jo es romantiku saskatu lietās, kur cilvēki to nespēj ieraudzīt. Piemēram, kaut tajā, kad tevi uzaicina uzrāpties uz 20 stāvīgas mājas jumta, lai uzpīpētu, iedzertu aliņu un pastāstītu lietas, kas citu ausīm nav domātas. Piemēram, kaut tajā, ka tev pasaka, ka „šodien tu izskaties sliktāk, nekā vakar, bet tu man tāpat esi vēlama katru dienu, kaut tev mati būtu samirkuši un drēbes smirdētu pēc ugunskura dūmiem”. Varbūt ir kāds, kas arī tajā saskata ko romantisku, bet man tas tiešām šķiet 100% labāk, nekā tad, ja tev atnes rožu klēpi, konfekšu kasti un pasaka nodrāztu frāzi „Tu man esi vienīgā!”. Man nav ticības tādām muļķībām, jo ir slikta pieredze. Tāpēc nevajag te muldēt kaut ko par tādām lietām kā „skaudība” vai „neesi vēl izjutusi”. Kā, pie velna, kāds to var zināt? Varbūt man nemaz nav vajadzīgas naivas muļķības un romantisku komēdiju cienīgas epizodes, jo es gribu, lai man labāk saka tieši, ka „rītdien viss var beigties, bet šodien tu un es- tas ir viens”. Ir jau nu grūti nedomāt par rītdienu, ja gribas dzīvot šodienā, jo šodiena vienmēr kādreiz beidzas un prasa atkārtojumu. Tāpēc es stipri turos pie „Prāta Vētras” dziesmas „Gara diena” teiktajam, ka „man ir šī diena, ko nodzīvot kā dzīvi vienu”. Un ir patmīlīgi domāt, ka rītdien tu noteikti piecelsies un turpināsi elpot O2, jo tu nekad nevari zināt, ko tev atnesīs rītdiena. Vai nākotne. Varbūt viss beigsies tāpat kā Annai Kareņinai. Nē, es neesmu lasījusi to grāmatu, bet es zinu, kā tā beidzas. Kā? Nu, es dzīvoju kopā ar kādu gudru cilvēku, kas man reizēm šo to pasaka priekšā, ja es atļauju, jo šovakar bija gadījums, ka tad, kad devos gulēt, man pieklājīgi pavaicāja, vai nav vajadzība uzlikt modinātāju, bet es atbildēju, ka „jau labu laiku esmu ļoti patstāvīga meitene, paldies”. Šķiet man pašai bija liels lepnums par šo atklāsmi, kas nemaz nav tik slikta, ziniet kā.

Esmu beidzot sākusi dzīvot pēc UK laika, jo pirmās 2 nedēļas tas bija visai grūti- es fiziski biju Latvijā. Un tagad es garīgi esmu tur. Redzi? Jā, tā esmu es, uz kuru tu skaties. Diezgan baisi, ne? Haha.

Es ticu tam, ka spēšu tikt pāri tam, ka ļāvu sevi apkaunot tā, ka nākamajā dienā ir pretīgi skatīties spogulī. Tas ir īss un nepatīkams stāsts, kur galvenā mācība ir tā, ka nevajag meklēt iespējas atriebties kādam jebkādā veidā, jo tas viss beigu beigās nāks pār tevi pašu. Diemžēl es nespēju šo mazo starpgadījumu un šokējošo faktu izdzēst no notikumu vēstures. Vienkārši vajadzēja turpināt ienīst un indēt. Jēziņ, jā.

mani sauc Aleksandra

Londona ir skaista tad, kad

1.)      Spīd saule

2.)      Ir nakts

3.)      Ja tu atrodies tās centrā

Pārējos gadījumos- atkarībā no garastāvokļa. Bet šī pilsēta spēj arī nogurdināt. Savā pirmajā brīvdienā veicām pirmo šopingu Oksfordas ielā, kas ir savā veidā tūristu cienīgs izgājiens, bet jā, nebija tas, ko vēlējos. Mani pamatīgi nogurdināja cilvēku burzma, jo jutos kā eglīšu rotājums milzīgā eglē. Tāpēc es priecājos, ka vakarpusē varēju pa ilgiem laikiem izbaudīt vakaru, ieritinoties ādas dīvānā, ar savu igauņu kompīti klēpī. Un beidzot ieslēgt skaipu uz „online” režīma, nevis uzvelt virsū ķieģeli, lai negribīgi nobaltotu, ka man nav laika pļāpāt. Vēl es pirmoreiz, būdama šeit, izjutu, kā tas ir- sēdēt netā un pēc neilga laika saprast, ka nekā lādzīga tur nav ko darīt. Tā kā mana pirmā un vienīgā brīvdiena darbā bija ļoti relaksējoša. Bet kas attiecas uz nākamo- esam pilnā gatavībā to izmantot lietderīgi, jebšu apmeklējot ko kultūrvēsturisku vai izklaidējošu. Diemžēl „Prāta Vētra” iztrūks. Tā viesojas Londonā šovakar, kad galīgi nav ne laika, ne finanšu.

Man ir oficiāli izteikts kompliments, ka man ir laba iztēle un fantāzija, kas pamatīgi uzlaboja manu dienu, jo tas šķiet tik dzīvotsvarīgi. Es nezinu kamdēļ, bet tā ir. Es nespētu pavadīt dienas, kas dotas manai dzīvei, ja mans prāts nemitīgi neražotu jaunas ainas un idejas, un domas. Varbūt arī tādēļ man ir šis blogs. Un man patīk, ka tas ir melns ar nelielu zilīgu akcentu- tāds kā es. Ok, tas nav domāts, ka esmu lesbiete, nedod Dievs, man patīk zēni. Esmu tāda nejaukā un neitrālā ar savu gaišo akcentu.

Bet ja atgriežamies pie tās „zēnu patikšanas”, tad vēlos sevi izlabot, jo man nepatīk zēni. Man patīk vīrieši. Da ne jau tādi, kam pie trīsdesmit. Tie, kuri ir vīrieši, būdami zēni. Es nemāku pareizi noformulēt savu domu, jo man galīgi tas šobrīd nesaista, es vienkārši ieturu celibātu, un esmu jauka pret visiem stiprā dzimuma pārstāvjiem, jo uztveru viņus galvenokārt kā sabiedrības locekļus, nevis kā potenciālu tēmu uz ko nosliekties. Mēdz būt tādi brīži, kad negribas neko just, ne bīdīt, ne darīt, kaut gan tad visvisādus komplimentus uztver daudz saasinātāk un izteiktāk. Pat tādus muļķīgus. Un tad atliek vien uz jautājumu „What’s your name?” atbildēt ar „Aleksandra”. Tas ir vienīgais veids izbaudīt to, kā būtu, ja būtu, ja mani sauktu tā, ja es būtu tāda. Galu galā, vārda Aleksandra tulkojums un apraksts man atbilst daudz vairāk, nekā tas, kas man dots kopš dzimšanas. Haha, varbūt manu Ego patiesībā sauc Aleksandra. Smieklīgi, kas gan man neienāk prātā.

Es nedaudz skumstu pēc vēstures, jo te uz katra stūra man rēgojas žurnāli un grāmatas par Hitleru, Staļinu, Čērčilu, nacistiem ū tē tē. Un tad es atceros par savu „SS. Vēsture brīdina” grāmatu, kas palika manā tēvzemē, jo mana čekošanās vecene lidostā bija totāla, atvainojos, pakaļa, kurai es labprāt iedurtu dakšiņu acī. Bet tas ir pavisam cits stāsts. Man patiešām nav tāda brīva laika, bet jā, grāmatām es laiku spēju atrast vienmēr. Nē, labāk skan- sevis izglītošanai es vienmēr atradīšu laiku.

Boss mani sauc par „doktoru”, kaut gan es dotu priekšroku „profesoram”. Tas tāpēc, ka katru reizi, kad uzlieku brilles, mans IQ fizionomiski paceļas.

Vispār jau man te jāatvainojas tiem, kas gaida kādas bildes no manas ikdienas dzīves te, taču man jūs, gribētājus, jāapbēdina, jo tuvākajā laikā nekas nu nesanāks- ne es gribu, ne man ir ar ko. Esmu bomzis, pati sev gribot, jo es netaisos pirkt digitālo vienkārši tāpat vien, es gaidīšu, līdz manā makā sakasīsies tik daudz skanoša, lai man sanāktu spoguļkamera (apgaismojot jūs, tas aizņems kādas 4 nedēļas aptuveni), bet nav nekāda iemesla stresam, jo izskata ziņā esmu tāda pati, vēl neesmu sacacojusies un sapirkusi šmotkas, kurās izskatos wowowowowowow, jo man tas pagaidām nav vajadzīgs. Sākumā jānostājas uz kājām. Jā, un tad var sacacoties- tas smiekliņam, tjipa hahahaha.

Vispār es šo ierakstu rakstu ik pa dienai, kad var piemest ko jaunu, tādēļ jūtos nedaudz vainīga jūsu visu priekšā. Labi, vainīgi ir interneta augstie tarifi vai mans vēlo stundu darbs, kas neļauj vakaros pasēdēt kādā cafe, kur var sazagties datu apjomu pa haļavu.

Screw you, guys, I’m going to sleep!!!

viņa tāpat kā kaķis staigās, kur grib

Draugiem.lv portāls kā vienmēr pilns ar visādiem "runā" sadaļas s*diem, kuriem nav pilnīgi nekādas ētikas vai realitātes izjūtas. Cik muļķīgi un nevajadzīgi!
Diemžēl šī diena man pienāca ar visai nepatīkamu atziņu- manā dzīvē atkal uzradusies rutīna. Un rutīnas garša ir skāba un pretīga. Neteiktu, ka man ir garlaicīgi, jo tas būtu visai nežēlīgi- galu galā ne katram ir dota iespēja ikdienas gaitas pavadīt vienā no otrā pasaules kara nozīmīgākajām pilsētām.
Vakardienas pastaiga pa šīs pašas metropoles ielām man nedaudz uzsita pretīgumu pašai pret sevi, jo es aizvien ik pa laikam iedzīvojos labo laiku atmiņās. Un tad gribas sevi noslānīt un atgādināt, cik labi taču bija, kad atbraucu sākumā- nebija ne vēlmes, ne laika ko žēlot un upurēt laiku sentimentālām jēlībām. Arī tagad patiesībā nav tik daudz tā laika, bet atliek vien ko ieraudzīt, ko sajust, ko sadzirdēt, kad viss nāk un pulsē no jauna. Es cenšos prātu sagrozīt uz Ziemeļiem, kad tas skatās uz Dienvidiem, bet tad sanāk, rupji sakot, sapist visu vēl vairāk. Galu galā, jāļauj tam pašam plūst, kur tas vēlas. Un ja es vēlos domāt par to, ko domāju, tā tam jābūt.
Reizēm es sevi žēloju. Žēloju, jo nevēlos, lai tālā nākotnē man tāpat sanāktu ik pa laikam sev iestāstīt, ka "tagad taču tāpat ir labi, nedomā, nedomā, nedomā, apklusti". Taisnība vien ir, ka ar mani ir grūti. Es tāpat kā kaķis staigāšu, kur gribu- lai ko man teiktu, lai kā mani saitē turētu. Esmu sev apzvērējusies, ka vairs nav nekādas atļaujas rādīt citiem savas īstās izjūtas fizionomiski. Tas ir cilvēku pluss- neviens nekad neuzzinās, ko patiesībā jūti, ja spēsi to labi noslēpt. Tāpēc man patīk noskatīties, kā es mainos. Cik es ļoti cenšos sev uzzīmēt līniju starp drīkst/nedrīkst. Es darīju, ko varēju. Visu cauru dzīvi. Kas notika, tas notika. Kas zaudēts, tas pazaudēts. Man tikai šķiet negodīgi, ka es vienmēr aplaužos. Es taču it kā neesmu sūdīgs cilvēks.
Tā lūk, es vakar stāvēju, paralēli cilvēku plūsmai, ielas malā. Nodzēsu cigareti un, pēc kāda cilvēka jautājuma, noplēsu ko tādu, kas man it kā materiāli atgādināja tos labos laikos. Un mājās ( ja tās tā var saukt) ar dusmām iemetu stūrī. Un tad ironiski smējos pati par sevi, jo muļķīgi, ka mēs, cilvēki, mēģinām sev iestāstīt, ka, atgrūžot materiālās lietas, kas liek tev atcerēties, pazudīs arī domas- kā ar burvju nūjiņas mājienu. Nenotiek tā. Bet nez kādēļ man gribējās pielikt to atpakaļ. Varbūt es vienkārši neesmu gatava. It kā jau es neesmu zaļš gurķis tādās lietās, tādās jušanās. Kaut kas mani tā muļķīgi tur pie šī visa, un es nespēju atrauties. Kā pieliptu dziesma, no kuras gribi tikt vaļā.
Kas to lai zina, kā man būs pēc mēnešiem diviem. Varbūt es jau staigāšu saldi rociņās ar kādu, kas domā, ka esmu vēsā un neparastā, un izklaidīgā. Varbūt es lepni staigāšu viena pati, domāšu, ko šovakar ēst vakariņās, uz kādu filmu aiziet, kamēr Kika puņķosies pēc Mārtiņa (piedod, mīļā, nebija domāts negatīvi) un domāšu "velns parāvis, cik man ir labi!". Ja es sākumā nezināju, kā justies- dusmoties, bēdāties, pohujoties, tad tagad, pārskatot sava prāta bilanci, es atbildi zinu. Es dusmojos.

Es nemāku dzīvot

Tā nu tagad tas skaitās- ka es neprotu dzīvot. Ha, jā , tā ir, jo patiesībā nezinu nevienu cilvēku, kas MĀK dzīvot. Mācēt dzīvot- tāda frāze nemaz nepastāv. Var censties saprast, bet nekad mācēt. Tur jau tā dzīves jēga visumā. Tāpēc es nemaz nejūtos aizvainota.

Un es nemaz nezināju, ka manu blogu lasa arī nīdēji un tie, kuri mani salīdzina ar aizgalda dzīvniekiem. Tas savā ziņā ir patīkami, manai lapelei tas nāk tikai par labu. Un jā, nemaz nedomāju te uz kāda pasūtījuma dzēst vai labot savus ierakstus, jo šeit es rakstu par visu, kas skar manu dzīvi un manas izjūtas, un ja kāds jaucas manā dzīvē, tad jāsamierinās, ka šeit kas tāds būs pieminēts. Blogs vispār ir interneta dienasgrāmata, tāpēc nejūtos vainīga, ka savā dienasgrāmatā izpaužu savas emocijas un aprakstu notikumus, kas man notiek apkārt, lūk, tā. Taču miera pēc esmu gatava piekāpties un apsolīt, ka turpmākajos ierakstos nepieminēšu lietas to īstajos vārdos, kas skar šo aktuālo tēmu.

Jābeidz cepties par nenozīmīgiem sīkumiem. Jo vairāk izpaudīsi un izjutīsi tos, jo sūdīgāk jutīsies. Šodien esmu visai laicīgi atpakaļ no darba, kas mani iepriecina jo īpaši. Istabas kaimiņi klausās pumpējošus meldiņus, kas uzjundī alus garšu mutē. Mums ar Kiku gribas dzert. Piedzerties. Nodzert aknas, kuras jau vismaz 2 nedēļas tiek taupītas kam grandiozam. Šobrīd gan jāiztiek ar aveņu tēju un pelmeņiem zacenē.

Skumjas pēc mājām šodien mani pārņēma daudz stiprāk. It īpaši brīdī, kad tu skaties uz savu satiksmes karti, uz kuras rakstīts „Home is the most important place in the world”. Besī, ka gadās tādi vājuma brīži, jo šobrīd man neiet īpaši spīdoši, ar ko gan bija jārēķinās pirmajos divos mēnešos. Es zinu, ka būs labāk, es zinu.

Mani boss pārcēla uz citu viesnīcu, kas atrodas Liverpūles ielā, un tas ir sasodīti skaists rajons. Ja man būtu jānosaka tā cena, tad es pateiktu vien 2 vārdus- „trešdaļa Latvijas”. Labi, es iespējams pārspīlēju, bet tas ir normāli.

Uz pasaulīgajām lietām skatoties, starp mani un ārpasauli atkal ir vairogs. Tāds, kā bija iepriekš. Esmu totāli piečakarēta, kā vienmēr. Atskatoties atpakaļ, sāk šķist, ka es točna esmu naiva aita, kas nekad nemēdz mācīties no kļūdām. Visvairāk jau bail no tā, ka būdama tik daudz reižu apmānīta, es turpmākajā dzīvē sevi sākšu aizsargāt par daudz. Un tad cietīšu vēl vairāk. Man ir fobija no vientulības, nedaudz. Slinkums ko meklēt, slinkums sūdzēties saviem ego. Nav jau tā, kā tajā dziesmā dzied- „man ir panika”, vairāk tā kā tāda vēlme pēc melanholiskiem ikdienas vakariem. Bez steigas un agresivitātes. Un personība man dalās tik izteikti, ka jāsāk brīnīties, ko es beigu beigās izvēlēšos.

Visvairāk man pietrūkst veselīgas vientulības, kā , piemēram, pastaigas vakaros, smēķis agrā, saulainā rītā bez nevienas dzīvas dvēseles apkārt     ( es neesmu krišnu, kas arī tarakānus tur svēto gaismā). Tad, kad es varu apkopot savas domas un nolādēt nolādāmo. Vai pasmieties par muļķībām, kas ienāk manā prātā.

Nu fak, man grūti koncentrēties, zinot, kas lasa šo. Jāsāk būs ieviest pieejas aizliegums neautorizētiem lietotājiem. Tas tā kā- nevajag vazāties pa Volstrītu, ja neesi cigāru smēķējošs pingvīns. Jā, jā- esmu čalis ar cigāru, mani sekotāji tāpat, bet mans blogs- Volstrīta.

„Manā skatījumā tu esi jauna, izklaidīga un azartiska meitene ar prasmēm, kuras man nepiemīt.
Komunicējoša, agresīva izklaidēs, principiāli pieklusēta un ar foršām brillēm.”

Lūk, citēju, kā mani redz daži. Labi, varbūt viens cilvēks, taču skaitlim nav nozīmes. Tas ir tikai pierādījums tam, ka ir cilvēki, kas man nav īpaši tuvi, bet kuru acīs es neesmu mēsls. Mani var nīst, mani var zākāt, mani var mīdīt, bet vērtība jau tāpēc nezūd. Nedomāju, ka tas man traucē dzīvot, tikai ja nu vienīgi eksistēt. Arī es runāju sliktu par daudziem, nav nekādas teatralitātes to noliegt. Man daudzi izteikti riebjas un tracina, dažus pat izteikti nicinu. Nu un tad? Vai tādēļ tās personas nedzīvo tālāk? Pašreiz visi vēl elpo.

Man ,patiesību sakot, pat patīk tā sajūta, ka esi neziņā par tālāko punktu savā dzīvē. Esmu jau izteikusies, ka spontanitāte un neregularitāte ir mans vājums. Šobrīd šīs divas lietas ir savā augstākajā punktā, patiesi.