Turies!!!

Haha, ko tik izmisuma un bezspēcīguma laikā ir iespējams sev nodarīt! Pirms kāda laiciņa pašķirstīju savu dienasgrāmatu un atradu ierakstu, kur bijusi sevi pavisam interesanti nodefinējusi- „nederīga jūtām”. Diezgan skarbi, vai ne? Nav jēgas noliegt- tur ir tik daudz patiesības.

 Nē, pasaule vispār ir interesanta un pārsteidzoša. Man, piemēram, skauž, cik skaista man palikusi mana mīļā Dace Dārziņa. Un cik ļoti man pietrūkst Lauras un Lolitas. Kā man gribētos paķircināt Juri Mucenieku vai Aldi Drikānu, kuru 10tajā klasē saucu par Dirkānu. Kā manas ausis jau izslāpušas dzirdēt Sapiņa izvirtušās fantāzijas un ķircinošās frāzes. Man pat pietrūkst sava rupjā, nelaipnā un kašķīgā dīdžejošanas kolēģīša, kurš visai manai mājpilsētai gan saistās ar slēptām negācijām. Viss, viss man šķiet tik tāls, nepieejams un jau izdziestošs. Man nemaz nelikās, ka tā notiks. Taču laikam tomēr cilvēks nespēj piemanīt pats sevi- kas ir iekšā, tas tur ir, pat ja garoza mainās.

Pēdējās dienas mana dzīvokļa palodze manī vieš patīkamas trīsas (tas kopumā var skanēt diezgan neķītri), jo gandrīz vienmēr uz tās atrodas vēstule man. Un šķiet vienalga, vai tā ir no bankas, valsts iestādes vai ieņēmumu dienesta. Tas taču ir tik seksīgi.

Kaut kā gribas atgriezties pie „nederīga jūtām” definīcijas. Es nezinu, kāpēc man gribas sevi tik ļoti apsaukāt. Izglābties no vienkāršākās izejas (jā, esmu pazīstama ar to, ka vienmēr izvēlos sarežģītāko ceļu uz risinājumu). Dramatizēt visu. 

Viss ir saprotams īsi un vienkārši. Esmu lasāma kā grāmata, tikai reti kurš to var atvērt. Citreiz gan sanāk nožēlot, ka esmu kādam ļāvusi ieskatīties.

Īss ieraksts šoreiz sanāca, bet kas gan par to raizēsies, ja ne pati Jolanta. Manī nedaudz apnikums iestājies un vēlme visu mest pie malas.

when they come back, they come back stronger

Vēl aptuveni 6 mēneši palikuši.. Un es būšu atpakaļ mājās! Zinu, kāds, kas atrodas Latvijā, noteikti domā, ka tad jau ir neizturami te dzīvot un bla bla bla un visādus citādus bezsakarus, taču tā īsti nav. Nekas jau nav tik traģisks, vienkārši traki gribas mājās. No rīta reiz piecēlos un domāju „Es gribu pie mammas”. Patiešām. Skan tik ņuņņīgi, ne? Nē, tas ir dabiski.

Esmu sapratusi, ka visas dabas un zīdītāju, un kukaiņu padarīšanas nav mana ģela. Dabas vēstures muzejs bija kā klasiska asorti konfekte- no ārpuses apskaužami skaista; iekšpusē- pilnīgs mēsls. Nekā aizraujoša, nekā interesanta+ vēl svari, kas salīdzināja tavu svaru ar lielākajiem dzīvniekiem pasaulē, nestrādāja tā kā vajadzētu (un es cenšos piespiest sevi domāt, ka tā nav sevis mierināšana). Patiesi. Man nešķiet, ka es sveru 76 kilogramus (es pat esmu pilnīgi pārliecināta). Nevajag raukt acis un baidīties- gan jau kādreiz es arī nofotografēšos un visi varēs aprunāt, cik glīta/neglīta esmu palikusi.

Pavisam nesen apmeklēju UK universitāšu konferenci, kurā atradu arī savējo. Tā pārstāve bija pavisam jauka, vienīgi viņai bija kāds nelāgs un pat nedaudz kaitinošs ieradums- pēc jebkura, manis pareizi saprasta noteikuma, viņa mēdz simtiem reižu atkārtot vārdu „yes, yes, yes!”. Un es iemīlējos savā universitātē. Esmu pilnā gatavībā darīt visu, lai tur ātrāk iekļūtu.

Man tik ļoti patīk Kensingtonas rajons Londonā. Tāds miers, klusums. Vairāku stāvu rindu mājas porcelāna krāsā. Gari, slaidi logi. Un kaimiņi, kas viens otram saka „Morning!”. Jā, bet žēl, ka dārgs rajons. Manai kabatai pašlaik tas sanāk diezgan sālīti. Un tuvākos gadus arī.

Kā man klājas jaunajā darbā? Stresaini, bet interesanti. Mana menedžere ir baigā vecene ar pautiem. Reizēm paliek bail no viņas. Taču viss kārtībā, var izturēt. Otrs mans menedžeris uz darbu ierodas motociklista formā. Tas ir forši. Viņš ir itālis. Un viņš ir foršs. Jūtos kā maza meitene, kas ieraudzījusi savu elku. Kūūl. Centīšos Maķītī palikt līdz pat vasaras sākumam.

Šobrīd vēlētos iedzert un gudri spriest par dzīvi. Par ērtībām un neērtībām. Par problēmām un risinājumiem. Par visu, kas uz sirds. Un es runātu ilgi. Vai tieši otrādi- klusētu un centīgi klausītos. Man nesen prasīja, vai es skumstu pēc mājām. Es teicu, ka jā, pat ļoti. Un tad man pārjautāja- kas tieši man trūkst. Neatceros, ko atbildēju, taču tagad es zinu, ka tā ir „māju sajūta”. Es zinu, ka braucot uz šejieni man vajadzēja saprast, ka „māju” nu man nebūs ilgu laiku, jo esmu izvēlējusies, kā es vēlos iet savu dzīves ceļu. Un tajā diemžēl daudz kas tika izsvītrots. Tagad es savā dzimtenē vien ciemošos. Kā īsta ārzemju latviete. Un kā mani šis fakts kaitina! Ne tādēļ, ka citi mani var nosodīt par šo izvēli, bet gan tāpēc, ka es tādējādi nedaudz daru pāri sev. Patiesībā nē, neviens nav tiesīgs mani nosodīt! Tikai es pati. Un ja es jutu, ka tā ir īstā izvēle, nav nekādas nozīmes spēlēt „kā būtu, ja būtu”, jo tas ir vistizlākais tizlums muļķīgā cilvēka prātā. Nevar tā, jo nebūs, viss jau ir noticis.

Un es nezinu kāpēc man tomēr piemīt tā muļķīgā un debilā rakstura īpašība, ka es vienmēr saku viss, kas uz mēles. Pat ja tas ir rupji, divdomīgi un nepateicīgi. Un es nekad nedomāju atvainoties. Reizēm es daru daudz ko par spīti. Un gribu darīt par spīti. Ieriebt kādam, kas uzkrītoši cenšas ieriebt man, nemaz nezinot, ka lielais trumpis ir pie manis. Lielais šoks, lielais noslēpums. Redz’, kāda es riebekle. Un šodien mani nokaitināja vien divi muļķīgi teikumi. Es saglabāju mieru, neko nepateikdama, kaut gan tā vien nagi niezēja. Neko taču nevar padarīt, ja tev cilvēks riebjas. Ja Jolantai riebjas, tad neko tur nevar mainīt vai grozīt.

Vienīgais, ko es tiešām nopirktu par jebkādu cenu milzīgos daudzumos, ir izturība. Katru reizi, kad mani darbā norāj vai ko aizrāda, es sakožu zobus, aizdzenu domas par padošanos un atgādinu sev, ka pēc minūtes būs labāk. Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Un esmu pilnīgi pārliecināta, ka rājiens darbā mani nekad nespēs nogalināt, ja nu vienīgi kāds mani centīsies nosmacēt ar burgeru.

if you got to go away, won't you stay another day

Āāāāāāā, vēl dažas dienas un būs HP pēdējās daļas pirmizrādes pusīte. AAAA, es gīpstu! Nē, bez jokiem, es iešu uz to filmu, jo, lai nu ko teiktu skeptiķi un ironiķi, HP man patīk, pat ļoti. Varbūt tā pat ir bērnības nostaļģija, jo esmu izlasījusi visas daļas, man nav ne jausmas. Kāda kuram tur ir daļa. Un tik tikko pamanīju, ka vārdu „daļa” es izmantoju vairākas reizes divos teikumos. Pofig.

 Beigušās pēdējās dienas manā līdzšinējā darbā, kur biju pazīstama, kā jau jums zināms, kā „doktors”. Patīkami, ja tev saka: „Mums tevis pietrūks! Nāc ciemos, kad vien vari!” Jā, šķiršanās manā dzīvē notiek pārāk bieži, lai teiktu, ka nav ieradums. Es pilnīgi jūtu, kā plūstu vienkārši taisni uz kaut kurieni. Žēl, ka dažus nevar paķert līdzi.

Laiks jūs iepazīstināt. Tas kolēģis, kurš manā skatījumā ir diezgan gudrs cilvēks, ne tikai tāpēc, ka ir izgājis cauri visādiem, viņa vārdiem izsakoties „total shits”, tajā skaitā karojis Irānā, dzīvojis kādu laiku uz ielas ū tēt ē, šodien mani mēģināja psiholoģiski vest uz pareizā ceļa. Viņu sauc Alī, ja nu kas. Viņš ir mans „duss”, kas viņu valodā ir „draugs”. Haha. Labi. Kā tad nu viņš to mēģināja darīt? Es nezinu, ļoti spontāni, bet tikpat konkrēti. Mēs neviena netraucēti turpinājām savu ierasto darbu un pļāpājām. Viņš man jautāja šo un to par manu pagātni un, kad es nedomājot turpināju izklāstīt savu viedokli, kāpēc nevēlos atgriezties uz dzīvi Latvijā, viņš teica „Don’t sacrifice your future because of your past”. Tas bija tāds pamatīgs sitiens pa seju, jo mani reti kad var apklusināt un iepazīstināt ar pavisam jaunu viedokli pašai par savu dzīvi. Alī bija taisnība. Es ziedoju savu nākotni savas pagātnes dēļ. Es šo un to sev mēdzu aizliegt, atņemt, noliegt, neļaut tikai vien savas iepriekšējās pieredzes dēļ. Un ja nākotnē es turpināšu to darīt, man iespējams trūks daudz kā. Reizēm es tiešām gribu paņemt priekšā savu prātu kā avīzes atvērumu un izgriezt visu lieko, kas nepatīk, lai tas nekad neuzpeld. piemēram tā diena neilgi pirms es aizbraucu prom, par kuru es nevēlos domāt. Man gribētos to saburzīt, sadedzināt un izmest visdziļākajā, tumšākajā publiskajā izgāztuvē. FUUUUUI, cik pretīgi un riebīgi paliek.. Es domāju, ka pazīstu sevi tik labi, bet nē. Ja es pazītu, es nebūtu neko ļāvusi. Ne sev, ne gfregrefsergfre. Varbūt manam kolēģim ir taisnība.. Tā ir viena no lietām, kas man ir jāiemācās- ziedošana nevienu neglābs. 

Un es nesaprotu, kā šobrīd noskaņot savas ģitāras stīgas. Muļķīgi saukt kādu par neaptēstu radību, ja nekas nenotiek tā, kā tu vēlētos. Neviens nekļūst par idiotu vien tādēļ, ka nedara tā, kā tev pašam tīk. Tāpēc jau naids pret otru ir stulbība, ko var izdomāt vien tukšs un neloģisks cilvēks. Varbūt es sevi tik tikko apsaukāju nelāgos vārdos, bet tam nav nozīmes. Cheers!

P.S.: Sveiciens manai Latvijai!

no givin' up, if you're young and you want some

Esat redzējuši tās filmas, kurās vientuļas sejas nožēlojami klīst garām mājokļu logiem klusā Ziemassvētku vakarā un domā par to, cik minūtes vēl palikušas līdz viņu sabiedriskajam transportam? Izklausās pēc manis šogad. Izrādās šajos svētkos būšu darba rūķis, forši. Pirmoreiz 19 gados es šajos svētkos strādāšu.


Tagad es zinu, kā atkal sajust to patīkamo bērnības prieku un sacensības spriedzi par to, kurš izredzētais atkal tiks sēdēt pirmajā autobusā sēdvietā. To var sajust tad, ja brauc ar divstāvīgo autobusu- kāp augšā un ceri, ka priekša būs tukša. Jūties kā kings.

Diemžēl man drīz nāksies šķirties no visai oriģinālās un iecienītās iesaukas „doktors”, jo man mainās priekšnieks, boss, vadītājs, vienvārdsakot, pats darbs kā tāds. Un es jūtos pārspīlēti gandarīta, lepna un pat iedomīgi patmīlīga, zinot, ka varbūt nebiju pietiekoši laba Rīgas (Juglas) „Makdonaldam” vasaras periodā, toties esmu pietiekoši laba, lai strādātu Londonas Oksforda ielas „Makdonaldā”, kas ir vitāla vieta tūristiem, pašā Londonas centrā. Skaties, pasaule, cik tu gan esi dažāda! Jā, tas nozīmē, ka es varu celt degunu gaisā un ar vidējo pirkstu parādīt smukajam Rīgas Markam savu attieksmi pret šo visu. Nav jau patiesībā nekas dižs, vai ne? Tikai nieka Eiropas nozīmes apmēri un dominante. Jā, jo ilgāk es te uzturos, jo vairāk mēslainības saskatu manas valsts sistēmā un attieksmē pret saviem iedzīvotājiem. Bet es tāpat to valsti mīlu, jā gan.

Jau vairākas nedēļas visu Londonu apņēmusi viena akcija, kas man galīgi un pilnībā pārņēmusi. Jā, taisnība vien ir- ja esi 2. Pasaules kara entuziasts, brauc uz Londonu. Stāsts vispār sākās tad, ka vairākiem cilvēkiem redzēju piespraustas sarkanas papīra magones. Man sākumā likās, ka tā ir sekta, vai vienkārši komerciāli izdevies ātrās ēdināšanas restorāna joks, bet patiesība bija daudz gaišāka. 11. Novembris Londonā bija 1. Pasaules kara upuru piemiņas diena, kad vairāk nekā miljons tās iedzīvotāju, 11:00 ieturēja klusuma brīdi. Zvanīja Big Ben. Diemžēl biju pārāk tālu, lai to dzirdētu, atrados Makdonalda Welcome Meeting, kur mēs arī ieturējām klusuma brīdi. Aaaa, jā, par tām magonēm. Tas ir simbols tam, ka tu pilnībā atbalsti un esi ziedojis atsevišķu naudas daudzumu visiem, kas cietuši, miruši vai jebkā savādāk iespaidoti abos pasaules karos. Un tagad šī akcija Londonā rit uz pilnu duhu. Un es pamatīgi lepojos, ka šī , sarkanā, pusnarkotiskā magone, kas piestiprināta pie mana mēteļa, man ir jau trešā. Labi, ir jau stulbi pazaudēt, bet ja gadās, tad gadās. Un, ak , Jolanta, beidz pārpildīt savu plauktu ar 2. Pasaules kara literatūru.

Kādā vakarā mēs ar Kiku devāmies līdzi savam kolēģim, lai ieturētu tradicionālas irāniešu vakariņas un vienkārši iemalkotu vīnu. Ceļš uz turieni bija kontrastains- vispirms braucām pāri Tower Bridge, kas būtu bijis viens no skaistākajiem brīžiem manā dzīvē, ja vien es nebūtu atpakaļceļā ieraudzījusi sūcamies geju pāri. Taču, pabraucot gabaliņu tālāk, mēs devāmies cauri Londonas „Maskačkai”, tikai tādai „nedaudz” tizlākai. Tas bija geto līdzīgs rajons, kurā visi viens otram izlej asinis vien hobija pēc, un puiši policijas formās tur dodas nelabprāt, jo vienkārši pārāk mīl skābekli un savu dzīvi, man tā domāt. Toties vakariņas bija pasakaini labas- dārza bārbekjū uz kātiņiem garšoja un smaržoja tāpat kā Latvijas šašliks. Un vakara filma „Kalniem ir acis” arī bija ņemama priekšā. Ar tortilju un mērcīti. Mums tas kolēģis ir ļoti jauks. Nevajag neko pārprast, viņš ir mana tēva vecumā, viss ir ļoti adekvāti un draudzīgi. Vienkārši viņš ir tas, ar kuru nekad nav slikti parunāt, ja tev ir slikti. Un atklāt, ka tu vēlies iegūt pilota tiesības, nopirkt moci, apceļot Karību jūras salas (tak’ kaut vai pat visu pasauli), tam visam pa vidu strādāt EP par tulku un beigu beigās pēc tā visa doties mājās pie viņa, lai kas viņš būtu. Pagaidām tā ir tikai jautājuma zīme, kaut gan mazāk miglaina, nekā bija. Kāpēc? Jo pēc iekrātās pieredzītes tu jau pamazām sāc apjaust, ar kādu cilvēku aptuveni tu spētu sadzīvot un mēģināt veidot vienu pasauli, ja ir atļauts.

Un nav labi, ja tev ir viens telefona numurs, ar ko esi sazvanāms, bet tikpat negaidītu, pat negribētu zvanu saņem vien savas vieglprātības un laipnuma pēc. Vienu dienu nokļuvu situācijā, ko iepriekš gan biju redzējusi tikai gaļimās romantiskajās komēdijās, vai puņķainos tīņu seriālos, bet ātri no tās izgāju- uzliku mīksto, palīdu zem segas un pasūtīju visu pasauli, rupji sakot, d*rst. Man nevajag nevienu, ne tagad, ne vēlāk, ne šodien, ne rīt. Punkts.

Šis gan jau būs garākais mana bloga ieraksts šeit, jo vienkārši ir tik daudz kā, par ko rakstīt. Ir lietas, ko gribētos drukāt, drukāt un drukāt, bet rokas neceļas. Varbūt pat ceļas, bet nezinu, kā noformulēt domu. Reizēm es pati esmu pie visa vainīga, jo mana galva vienmēr šo un to atrok manā prātā, un tad es ilgi skatos vienā punktā, sašļūku un trinos kā neapmierināts bērns. „Time takes everybody, ”, tā reiz es baigi gudri pateicu savam kolēģim.

„Money takes somebody, ” diemžēl. Gribētos, lai dažreiz dzīvē būtu kā veikalā- ko darīt, ja patīk?! Jāpērk. Un ja gribas, tad gribas. Bet reizēm tā tāpat notiek. Dažus var nopirkt, pat cilvēkus. Tāpēc manā skatījumā viņi nav nekas vairāk par saldētu lazanju veikala saldētavā.

Redzēju divus pakaramos staigājam pa ielu. Uzkrāsotus, sacacotus, salīmētām visām vietām. Ar vienu vienīgu fizionomiju- „I rule the world, bitch”. Un es sapriecājos, domās papliķēju sev uz pleca un teicu sev :„Tu esi labāka, kaut gan tev nav nekas uzlīmēts, tu neesi 90-60-90, tev nav Tuče-Banana biksītes, tu nesmaržo pēc vijolītēm un tu nemāki perfekti lietot acu zīmuli, jā. Bet tev ir tavi „ego”, kas nekad neļauj palikt garlaicīgam”. Jā, ko līdzīgu es padomāju. Es neesmu Vice Miss 20...., bet esmu pasistā, rupjā, vienmēr dzīvei gatavā Jolanta. Un ja ar to nepietiek, es varu vienkārši paiet nost no ceļa. Upē esot daudz zivtiņu, esmu tikai viena no miljardiem. Izklausās tik pozitīvi. Life goes on!

Doctor, how are you?

Laikam jau nav prāta darbs vēlu naktī skatīties vecos, nofilmētos video. Tas uzsit pamatīgi saldu pēcgaršu. Vēlmi atgriezties atpakaļ mājās un izbaudīt daļiņu no jaukā. Vai vienkārši redzēt atsevišķas sejas. Un sajust tuvumu. Tuvums ne vienmēr ir neērts. Tas mēdz būt pavisam silts un patīkams.

Es nespēju nedomāt par to, cik briesmīgi un ļoti man nepatīk, ja mani ar kādu salīdzina. Jā, katram ir savi plusi, savi mīnusi, bet ja tevi noliek blakus kādam, kuru pazīsti jau neskaitāmus gadus un ar kuru esi vienmēr līdzināts, lai kas notiktu, gribas no visa spēka kādam iespert un censties pierunāt pasauli aizvērties. Pagātnes raizes dara savu darbu, diemžēl.

Viss iet ļoti gludi un pareizi. Manā dzīvē maz pamazām ienāk pozitīvas pārmaiņas. Un redz, pašai negribot es, šķiet, svētdien došos uz kino un nemaksāšu par šo prieku pati. Kas to lai zina, cik daudzi no jums saprata manu mājienu, jo negribu neko skaļi afišēt. Nē, es neesmu uz acīm uzlikusi rozā brilles, vai sekmīgi izveidojusi jaunu stāvokli attiecībās. Es vienkārši labi pavadīšu laiku, tas arī viss. Un neviens no manas puses netiks ne mānīts, ne izmantots. Esmu ļoti neatkarīga meitene, man pašlaik nevienu nevajag. Attiecību dibināšana man mentāli nesaista šobrīd un fiziski tam nav laika. Un riebjas apziņa, ka mana galva vienmēr ir kur citur. Tā nodalīta no realitātes un tā brīža notikumiem.

Nejūtu nekādu pienākumu kādam atskaitīties, patiesībā. Esmu jauna, jauka, neprecēta, haha. Patizls teiciens.

Es reizēm aizdomājos par sevi. Vai esmu izdarījusi pareizo izvēli. Nav tā, ka liktos- es izniekoju savu laiku. Vienkārši nav tās „esmu uz pareizā ceļa” sajūtas, kam parasti vajadzētu būt. Viss, kas notiekot, notiekot uz labu. Kā pie velna tā var teikt? Pie svētas Mohammada dirsas, ļaudis! Nepatīkami pieķert sevi pie sajūtas, ka gribas laiku pagriezt nedaudz vairāk uz priekšu, lai izciestu to daudzumu, kas jāpiedzīvo tagad. Londona gan nav vieta, kur vajadzētu sūdzēties par rutīnu, jo vienmēr atradīsies kas jauns ko redzēt, dzirdēt vai piedzīvot, taču dienas grafiks „mājas-darbs-mājas” ir daudz nomācošāks, nekā „mājas-skola-mājas”. Es neuzskatu sevi par vienu no melnajiem ārzemju viesstrādniekiem, vai naudas laimes meklētājiem, jo tādā gadījumā es strādātu kādu netīru, apkaunojošu darbu, kas izraisītu deguna raukšanu. Nē, es vienkārši esmu šeit, lai krātu pieredzi, uzlabotu valodu un, protams, aprastu pie savas nākotnes studiju vides. Savādāk to nevarēja izdarīt.

Runājot par valodu, esmu laimīga. Jā, man tik ārkārtīgi patīk runāt angliski. Reizēm gan, atbraucot mājās, es negribu pat ieslēgt TV, gribas tad labāk latviešu tautasdziesmas paklausīties. Cik netipiski man, zinu, bet, jā, cilvēks vienmēr būs saistīts ar savām saknēm, lai kur arī būtu. Un es esmu šeit.

Dažas dienas atpakaļ es savam darba kolēģim atklāju, ka, manuprāt, mammas vēderā es tiku gaidīta kā nākamais zēns. Man patīk vīriešu smaržas labāk, nekā sieviešu. Es vēlos iegūt pilota apliecību. Gribu moci. Man obligāti nevajag ņemt līdzi somu, lai izdzīvotu dienu ārpus mājas. Es nepārzinu savu kosmētikas maciņa saturu. Un esmu ar visām četrām par biksēm, biezu, platu baiku un aliņu pie lūpām. Lūk, cik puicisks ir Jolantis.

Un šodien metro man blakus apsēdās kāds melnais, kurš nelāgi oda. Taču tas nemainīja faktu, ka viņam bija visai kruts un apskaužams mobiļņiks. Un tad, kādu dienu, kad Londona bija pārņemta ar metro streika drudzi, man autobusā blakus apsēdās kāds jauns vīrietis, kura smaržas man lika pievērt acis un ieelpot atkal un atkal, un atkal.

Vispār esmu dāsna meitene. Šodien es pievienojos tiem simtiem tūkstošu cilvēku, kuri ir ziedojuši noteiktu naudas summiņu, lai pie savām krūtīm piespraustu magones zieda izskata piespraudi, kas simbolizē to, ka tu palīdzi un atbalsti visus tos, kas ir vai nu ievainoti, vai visādi citādi cietuši jebkura kara dēļ. Un tas ir lepnums. Es palīdzēju un tagad ar paceltu galvu skatos uz tiem, kuriem šādas piespraudes nav.

Lai nu kā būtu, es gribu uzsvērt, ka blogu rakstu tikai un vienīgi sev, nevis KĀDAM. Bet jūs lasāt. Tā lūk. Tā kā nevajag neko uztvert personiski.

Tekila,!!! uno , dos, tres.

Nebiju domājusi, ka kādreiz tekila man nodarīs tik daudz ļauna. Un nebiju domājusi arī to, ka apgānīšu Londonas autobusa pieturu. Haha. Jā, alkohols, kas ieņemts ribās par daudz, nekad nav labs. Kaut vai tā ir tekila spāņu ballītē, kuģī uz Temzas. Un par brīvu. Kāpēc gan viss, kas ir par brīvu, garšo tik sasodīti labi un prasās tik daudz?
Mana šodiena bija pilna ar pārsteigumiem. Tā bija pirmā reize, kad manās rokās noģība svešs cilvēks, nokrita uz grīdas un raustījās epilepsijas lēkmē. Jā, metro streiks Londonā šodien atkal atnesa pilnas ielas ar sastrēgumiem un pārpildītiem autobusiem. Izrādās, ka metro atteikšanās pildīt savus pienākumus, pamatīgi paralizē visu milzīgo galvaspilsētu. Es gan esmu pieķērusi sevi pie apziņas, ka sāku pierast pie Londonas. Pie visas tās steigas un burzmas. Un man sāk iepatikties, sasodīts. Tāpat kā man sāk iepatikties mana iesauka "doktors", ko man svēti pielīmēja mans irāniešu boss. Reizēm viņš ir totāls pakaļa, bet reizēm es pat mēdzu viņu pakaitināt kā sava rajona pacanu. Es nespēju izveidot biznesa attiecības, man vienmēr šķiet, ka vajag būt draudzīgam draugam.
.Līdz ziemas saulgriežiem palicis pavisam vien nedaudz- pusotrs mēnesis, ja nemaldos. Ahh, pietrūks man tā baltā brīnuma, ko šeit es varu pat negaidīt. Lai gan man šķiet, ka viss būs kā vajag. Galu galā es spēju sev uzburt brīnumu, esmu baigais mags, haha. Tāpat kā man ir tāds talants, ka es vienmēr cilvēkam agri vai vēlu lieku nožēlot savu rīcību. Tā ir bijis. Un pie tam tik daudz reižu. Vai tad tas ir slikti? Nē, priekš manis tā ir medusmaize, jā gan. Es psiholoģiski esmu baigais tārps. Man patīk spēlēt uz nerviem, jūtām un sirdsapziņas. Iepīt pagātni, kļūdas un visu pārējo.
Reizēm es darbā sevi iepliķēju, kad sāku domāt par atsevišķām lietām. Man gribētos, ai, cik ļoti gribētos saburzīt daļu no sevis un izmest kā vecu, nolietotu papīru. Un domāju, ka man tas sanāks. Es jau rakstīju, ka jūtu, kā mainos. Maz pamazām. Atliek vien tajā vidē padzīvot un ik pa dienai noskan kāds klikšķis. Un tu saproti vienu un otru, un trešo lietu.
Vēl 2 nedēļas, līdz varēšu uzzināt ko vairāk par savu ieplānoto universitāti. Es tik sasodīti ļoti gribu studēt. Man skauž. Lai gan nevar sūdzēties, tikpat labi es tagad gūstu pieredzi, kas man mūžīgi noderēs.
Man šodien tik ļoti negribas filozofēt. Laikam jau miegs nāk. Vai nu arī traucē fakts, ka manam blogam ir vairāk sekotāju un vakardienas statistika ir 31 (!). Jēēē, es jūtos kā Atis Slakteris, kas nupat pateicis kārtējo komerciāli nodrāzto frāzi. Es neesmu populāra un nekad tāda neesmu bijusi. Ne jau popularitāte mani vilina. Mani vilina tas, kas ir aiz tās, jebšu iespēja būt dzirdētam.
Un mani niknu padara tas, ka visi mani jaukie, kuriem esmu aizsūtījusi vēstules, uzmetuši ignoru. Neesot redz ko rakstīt. Nu labi, labi. Es būšu tikpat nejauka, ha. Labi, es baigi gaidīšu savu paciņu no LV.

Dienas dialogs:
A: Tev ir griboša pakaļa.
Es: Kā tas ir, "griboša"?
A: Nu, kā paskatās, tā gribās.

Nezinu, vai to uztvert kā komplimentu, bet tā nu iesākās mana diena. Labi, doktors iet gulēt!

Atonement

Ir velnišķīgi labi domāt, ka tu jau kārtējo reizi liec kādam nervozēt, bet zināt, ka tu pati esi tik ļoti nepārliecināta par sevi.

Izrādās, ka mēs dzīvojam netālu no „open-air” kartinga trases, haha. Es savulaik gribēju kļūt par profesionālu kartinga braucēju. Smieklīgi, bet tāpat nostalģiski.

Imperial War museum bija kas vienkārši lielisks. Tā ir īstā vieta, kur izjust vēsturi pat fiziski, ne tikai garīgi. Es nespēju vien nopriecāties un aprakstīt savu sajūsmu par šo vietu. Tas ir jāpiedzīvo, lai saprastu.

Garīgi un mentāli ar mani atkal viss kārtībā. Varbūt tādēļ, ka biežāk sazinos ar mājām. Un sajūtu, cik patiesībā esmu gaidīta un mīlēta. Jauki. Tikai traucē vien doma, ka daži manu vārdu nozākā un apspļauda tajā pašā laikā. Taču, kā nesen lasīju uz kino afišas plakāta „You can’t make 500 million friends, if you haven’t got any enemies”. Ienaidnieki- tas būtu par skaļu teikts, jo man ir tikai nevēlami un necienījami cilvēki, kuras ir ekvivalentas tukšām vietām, nevis saperņiki, ar kuriem nemitīgi sacenšos. Vēl neesmu tiktāl ne biznesā, ne politikā, ne kriminālajās aprindās, lai man būtu savi „ienaidnieki”. Tā nu tas tagad būs.

Mēs kādā vakarā veicām vēlo vakara iepirkšanos, kas man tiešām patika, ja neskaita to, ka iegrābāmies, nopērkot picas uz atlaidi. Tagad mēs sapratām, ko domāja kasieris, sakot „Ohh, yeah, very hot!”. Man garšo asi ēdieni, bet ne jau nu tādi, kas nežēlīgi aprij visas tavas garšas kārpiņas. Taču kopumā mums gāja jauki- sajutos kā apzinīgs un pieaudzis cilvēks. Vispār jau vēl vairāk apzinīga es jutos piektdienas vakarā. Tā beidzot bija iespēja kļūt pieaugušai, dejot visu cauru nakti, pārdzerties tekilu pilnīgi par brīvu un, protams, nokavēt darbu pēc bezmiega nakts. Tagad man tas šķiet smieklīgi. Veids, cik bezspēcīgi mēs centāmies izgulēt reibumu autobusā. Būt apzinīgam-tas nozīmē rēķināties ar sekām. Es rēķinājos un izturēju. Viss kārtībā.

Vienu dienu mums darbā notika šāds tāds patīkams atgadījums, respektīvi, es satiku Elvisu Presliju. Nu labi, labi, viņam bja 67 gadi un viņš šķielēja, bet savādāk viss bija kārtībā- gan zvaigžņu triko, gan melnā parūka bija savos uzdevumu augstumos. Un Elviss-seniors tikpat efektīvi nodziedāja „Love me tender”. Tas bija salīdzinoši labāk, nekā dzirdēt tumšādainu geju spiedzam līdzi Gagas „Alejandro”. Esmu 100% pārliecināta, ka viņš bija gejs, nopietni.

Katru vakaru, ko pavadu kruto studentu viesnīcā, es viņus vēroju (skan diezgan baisi, haha). Mēģinu psiholoģiski izprast viņu dzīvi dzimtajā valstī. Pamanu tos, kuri patiesi ietur etiķeti, vai iztērē vairākus simtus mārciņu vienā vakarā, acis nepamirkšķinot. Bagātnieki ir savādāki. Viņi šķiet audzināti pavisam savādāk. Tāpat kā savvaļas dzīvnieki atšķiras no rezervuāra kustoņiem. Un šajā gadījumā es jūtos kā no savvaļas.

Šodien ar Kiku runājām par to, cik patīkami būtu jau šodien atgriezties mājās. Kaut uz vienu dienu. Un tad es sajutu baltu skaudību par to, ka viņa to visu sajutīs pavisam drīz- vien pēc 4 mēnešiem. Kamēr es gaidīšu līdz maija beigām. Tieši tā. Visticamāk es atgriezīšos jau maija beigās, jūnija sākumā. Es gan negribu neko solīt, jo viss jau var gadīties. Pa to laiku es varu apprecēties, sapīties ar narkodīleriem vai nolēkt no tilta. Bet ja notiks tā, kā es domāju, tad jāāāāā!!! Vasara, tu esi mana!

Kādu laiciņu atpakaļ noskatījos filmu „Atonement”. Patiesībā man ļoti patika. Tāda mierīga, traģiski nosvērta un melanholiska. Un lika man aizdomāties par to, cik patiesībā nomācoši ir nezināt par otru. Un nezināt, cik ilgs laiks paies, līdz atkal satiksi otru. Vai kas būs mainījies, vai kas būs savādāks. Un vai vispār satiksi. Jā, pasaule ir viena, bet tik un tā pārāk liela.