Statistika

otrdiena, 2010. gada 28. decembris

paldies tev, 2010!


Ārā ir vēl 2010. gads un pamazām nāk 2011. gads. Tā kā esmu palikusi bez interneta resursiem mājās, tad iespējams šis ir mans pēdējais ieraksts manā blogā šogad. Un uzsvars ir likts uz pēdējā vārda, jo tiešām- viss taču turpināsies.
Esmu jau izanalizējusi gada bilanci savā dienasgrāmatā un, par pārsteigumu sev pašai un visiem citiem, tajā bija vien tikai viens vienīgs mīnuss un tas pats tāds nenozīmīgs. Hmm, labs rādītājs. Protams, ka es netaisos publicēt šo bilanci te, tāpēc labāk vienkārši paziņot, manuprāt, labāko bloga ierakstu šogad. To gan būs ļoti grūti noteikt, jo katrā ir kas tāds vitāli svarīgs. Ir daži ieraksti, kurus es labprāt vispār izdzēstu uz visiem laikiem, taču to nedarīju/-šu, jo esmu taču parasts cilvēks- es mēdzu pieļaut kļūdas, bet nekad nesanāks tās izdzēst.
Domāju, ka šis raksts būs veltīts savas personības kopsavilkumam. Kāda tad biju pirms gada un kāda esmu tagad. Un ko es sagaidu no 2011..
Patiesību sakot, viss ir gandrīz tādās pašās krāsās. Varbūt vietās nedaudz tumšāki toņi, bet tikai uz pozitīvas noskaņas. Es nedomāju, ka šī gada laikā būtu ko darījusi savādāk, jo nevar nožēlot izdarīto, bet gan neizdarīto. Tikpat daudz mīnusus es saskatītu tajā, ja es nebūtu atbraukusi uz šejieni, Londonu. Tas ir viens no galvenajiem plusiem, maniem ieguvumiem, manām dāvanām. Es varbūt vēl aizvien neesmu aizbēgusi no kaut kā, kas mani mentāli nelika mierā jau labu laiku, bet tikpat labi neesmu palikusi zaudētājos.
Kā jau katru gadu, arī šogad mani piemeklēja pietiekami daudz aplauzienu un dzīves netaisnību, ar kurām gan spēju tikt galā. Vispār jau laiks kārtējo reizi man atnesis papildus pieredzi ar līdzcilvēkiem un svešiniekiem. Vēl aizvien ticu, ka uzticēties var vienīgi sev. Tāpat kā ticēt var vienīgi sev.
Un viss, viss, ko citi man centušies nodarīt, nav gan aizmirsts, bet nolikts malā. Es neesmu viena no tiem pozitīvajiem cilvēkiem, kas cer, ka nākamais gads nesīs vien labumus un jaukumus. Zinot, kam esmu piekritusi, tas nesīs diezgan daudz šķēršļu, kam tikt pāri. Un es nedomāju, ka izcīnīšu visu, ko es vēlos, visu, ko ceru sasniegt. Man tomēr gribas, lai paliek arī kas tāds, uz ko turpināt likt cerības un ziedot visu savu gribasspēku, jo tas šī gada laikā vien ir pastiprinājies.
Esmu ārprātīgi sajūsmināta, ka vien pēc aptuveni 6 mēnešiem es atkal redzēšu Latviju un visus tos, kuri man tik ļoti rūp. Tā laikam būs mana svētku dāvana un notikums numur 1.
Džolentha, kas it kā skaitās mans angliskais vārds, šajā Vecgada vakarā, tāpat kā visos pārējos, ķersies pie cerību salmiņa un ievēlēsies savas slēptākās vēlēšanās. Lai kādas tās būtu, lai cik daudz to būtu, man pilnībā vienalga. Zinu, tas ir tik naivi un bērnišķīgi, bet es kaut kā tam ticu. Nu jā, gadās.
Un ja man būtu jāsaka, kādas ir manas Jaunā gada apņemšanās, es teiktu- tādu nav, jo es neticu, ka cilvēki spēj sevi piespiest un tās izpildīt. Vislabāk ir apņemties visu darīt spontāni.
Mans blogs turpinās pildīties ar jauniem, stulbiem/gudriem, gariem/īsiem ierakstiem. Es turpināšu izklāstīt visvisādas tracinoši uzmācīgas un filozofiski gudras pārdomas; nebeigšu ņaudēt par dzīves netaisnību un garlaicību vai pārspīlēti priecāšos par skaistām lietām un sapņošu par Mrs. Perfekto, kurš šonakt atkal mani apciemoja sapnī.
Varbūt vienīgā mana vēlme, kurā es varu atzīties ir tas, ka es ļoti gribu vairāk spēka- gan fiziska, gan mentāla, jo tas šī gada laika tika izsmelts līdz minimuma robežai. Gribētos nedaudz to uzpildīt kādā speciālā uzpildes stacijā.
Jebkurā gadījumā, es 2011. gaidu ar tādu bērna prieku un sajūsmu. Manī ir neizskaidrojama sajūta, kas tas būs tā vērts!

Tiksimies nākamgad! Mans blogs ņem dažu dienu atvaļinājumu!

trešdiena, 2010. gada 22. decembris

Es tevi mīlu, Londona!

Un it īpaši es mīlu to tad, kad pie manis ciemos atbrauc mani pirmie, pirmie ciemiņi, kurus, pilnīgi vai liekas, neesmu redzējusi vismaz gadu, lai gan pagājuši nieka 3 mēneši. Nē, nevar teikt "nieka", ko nu es!
Parīt apritēs tieši 3 mēneši, kopš esmu te. Es vairs nebaidos no satiksmes, nebaidos no negaidītiem jautājumiem svešvalodā, nebaidos no naksnīgām pastaigām.
Un es jūtos tik lepna, ka esmu sagaidījusi savus pirmos latviskos ciemiņos, kuri šobrīd mani un Kiku uzticīgi gaida mājās.Vakar es viņām abām (nu, maniem ciemiņiem) dāvāju to, ko uz doto brīdi varēju- braucienu uz Bekingemas pili, Trafalgar Square, Big Ben, Tower Bridge. Un, ak jēl, Tower Bridge ir tik neaprakstāmi skaists! Es tā priekšā jūtos tik dzīva, lai nu cik tas debili skanētu. Un mani nebaidīja nekas, nekas, nekas, jo, lai gan tas vien ir auksts, nedzīvs tilts, tā masīvums un senlaicīgā piegarša uzsita ko kņudinoši patīkamu.Es spēju sevi iedomāties tur pastaigājoties kopā ar savu Misteru Perfekto. Un viņš stāstītu visvisādas muļķīgas un reizēm gudras lietas, bet es tajā it nemaz neklausītos, jo man pietiktu ar viņu vien, ar to, ka mēs šeit esam, abi, un nekas nespētu mirkli šo izbojāt, jo kas ir palicis tur, sirdī, tas tur stāv ilgu laiku. Un Tower Bridge ir mana vieta, es jūtu. Mana pasaulīgā vieta, kur kādreiz pasapņot par savu Misteru Perfekto. Kas to lai zina, varbūt pat kādreiz abiem kopā.  Yeah, that's one of the reasons why I love London! Un naktī mana mīļā Londona ir nepārspējami skaista. Un es jūtos tajā visā daudz, daudz vairāk iekšā, jā. Kādreiz es esmu bijusi brite, savā iepriekšējā dzīvē.
Un Big Ben blakus parlamenta ēkām bija tikpat skaists. Kā gan es, kura jau vairākus mēnešus dzīvo šeit, varēja šo skaistumu palaist garām? Cilvēki, kas paretam pagāja mums garām, bija tik nekaitīgi, nesteidzīgi, ka man vai pilnībā skauž. Tik skaista pilsēta, tik patīkama vide! Ai, Latvija, es jūtos no tevis šobrīd pavisam tālu! Vakar gan tas man bija izteiktāk, jo es par Latviju vispār nedomāju, man bija vienalga. Londona mani pārņēma, domas par Mr. Perfekto vēl aizvien ik pa laikam uzpeldēja manā galvā, es aizmirsu visu, visu, kas mani skar un retumis traucē. Man nepastāvēja problēmas, neparādījās skumjas pēc mājām un draugiem, kas mani, iespējams, aizmirst. Aizmirst? Jā, lai gan es zinu, tā nav. Taču tas durās ik pa reizītei, iedomājoties, cik ļoti ES censtos kontaktēties ar kādu sev tuvo, kas no manis fiziski ir tālu. Pat ja nebūtu laika. Nē, man laiks atrastos, jo nesaskatu to kā materiālu vienību. Laiks- tas ir tikai vienzilbes vārds, ko esam izgudrojuši, lai apmānītu citus. Un tagad es būšu Miss Nejaukā, kas nerod laiku pat uzrakstīt dažus teikumus. Ir cilvēki, kuri mani neaizmirst. Bet pārējie? Man vienalga. Ir mans blogs, lasiet to. Būšu lepna, neiešu vairs cilāt pirkstus dēļ tiem, kas vien domā par savu "laiku". Varbūt tas skan tā "oj, oj, oj, kurš tad mazajai Jolantiņai nodarījis pāri", bet nu redz', varbūt mani Londona sāk piesavināties sev. Un, kas to lai zina, varbūt mani Latvija tik ļoti atpakaļ nesauc...
Bija patīkami saņemt visādas jaukumjaukas lietas, ko atsūtījuši mani tuvie no Latvijas. Aha, un arī šajā brīdī var pieminēt faktu, ka ir personas, kas atrod gan laiku, gan iespēju mani šeit iepriecināt svētkos. Un pat mana bijusī audzinātāja! Ak, jēl! Beka gan gaidīja no manis asaras, bet nesanāca- laikam šoks pārņēma mani vairāk, nekā sentiments.
Šodien, starp citu, es jau otro reizi apmeklēju "Imperial War Museum", un es nešaubos, apmeklēšu to gan trešo, ja ne pat ceturto reizi. Un atradu priekš sevis tur ko tādu, ko nebiju pamanījusi iepriekš. Vietu, kur es savās rokās varu turēt 1940. gada britu avīzes oriģinālizdevumu, šķirstīt neskaitāmas vēsturiskas grāmatas un iedziļināties melnbaltajās īsfilmās. Un tas viss par baltu velti. Lūk, tev, izglītošanās! Apskatot dažus no attēliem, es ieraudzīju šo to familiāru- ielas, pieturas, metro, ēkas. Un ir tik drebinoši jauki apzināties, ka nu es varu būt daļa no Londonas tagadnes, stāvēt ar abām kājām uz zemes vietās, kur agrāk vācietis centās no vietas izsist pašu mazāko akmentiņu. Es jūtos lepna. Jūtos lepna par to, ka esmu šeit. Žēl, un pat NOŽĒLOJAMI, ka mūsdienās vārdu salikums "latvietis Londonā" daudziem ir sinonīms "lētais darbaspēks", vai tamlīdzīgām muļķībām, jo nē, ES šeit esmu , jo vēlos būt. Un ja Londonu nespēj izjust tādā veidā, kā to vajag izjust, tad es nevaru palīdzēt. Jāmāk dzīvot ārpus rāmjiem, ja to nespēj- tad nav nekādas jēgas- jāturpina tur dzīvot, varbūt tu tieši esi radīts principiem, aizspriedumiem un visādiem citādiem frāmējumiem.

svētdiena, 2010. gada 19. decembris

manā galvā

Manā galvā vēl aizvien tas pats.Viņš pats, visā godībā. Un nekas, nekas nesanāks, lai gan es zinu viņa atrašanās vietu. Cik sērīgi, ne?  Es nespēju Misteru Perfekto izmest no prāta, neaaa. Man neizdodas pat tad, kad es sev saku:"Bet tu tak nemaz tik labi nepazīsti to cilvēku kā personību, varbūt patiesībā tur slēpjas kas tāds, kas tev dziļi nepatiktu". Un tomēr, man šķiet, kas viss būtu bijis tieši tā, kā es vēlos. Kaut ne pilnībā viss, bet nu neliela bišķiņa noteikti. Lūk tā. Negribas atmest ilūzijām ar roku, gribas vēl nedaudz pasapņot- tas taču ir atļauts visiem.
Kika šodien izlasīja manu pēdējo ierakstu "Ja es būtu zēns" un teica, ka es būtu perfekts puisis. Jā, jo tāds nepastāv. Es patiesi ceru, ka visi puiši tiešām nav totāli cūkas, bet tā vien gribas piekrist.
Starp citu, manai mammai dažus gadus atpakaļ izzīlēja (kurš nu tādām lietām tic), ka es, viņas miesīga meita, apprecēšos ar citas tautības pārstāvi, nevis latvieti. Un man gribētos tam ticēt. Vien paskatoties kā cittautieši izturas pret savām meitenēm, pārņem skaudība. Latvju bāleliņiem ir kaut kāds sistemātisks ieradums būt vēsiem, sajust kā meitene skrien viņiem pakaļ, pievērst uzmanību vien līdz noteiktai stadijai un bez pārmetumiem vai vainas sajūtas pārtraukt attiecības. Nezinu, varbūt mana pieredze visas manas domas nolikusi pa plauktiņiem, kas to lai zina. Iespējams man nemaz nevajag nevienu, kas mani lutina, jo, jā, man pašai netīk nevienu vīrišķā dzimuma pārstāvi lutināt. Es pati esmu riebekle, jā. Tāpēc ņemu savus vārdus atpakaļ. Labāk, lai man blakus ir kāds vēsais tips, nevis tāds, kas 24/7 uztur ar mani kontaktus visos iespējamajos veidos. Jo es neesmu pieradusi, ka mani kāds lutina un apčubina, ak jēl, nē. Katrs pats labāk zina, kas viņam vajadzīgs. Un man vajag manu Mr. Perfekto.
Vairāk nekā jauna nav, ja neņem vērā to, ka atkal traki snieg. Teiksiet, ka garlaicīgs ieraksts? Man pilnībā vienalga.

trešdiena, 2010. gada 15. decembris

Ja es būtu zēns...


...es no rīta uzmestu vien nevērīgu skatu spogulim. Sakasītu matus, lai tie izskatās kaut nedaudz „aiztikti”. Uzvilktu to, kas liktos kaut nedaudz tīrāks, nekā vakardienas apģērbu pārpalikumi.
Mobilajā man būtu tikai, augstākais, 20 numuri, jo pārējiem simts es nemaz nepiegrieztu vērību. Es katru rītu sazinātos ar saviem čomiem, piedāvātu parkā iedzert aliņu vai uzspēlēt nejēdzīgu regbija spēli. Mani draugi būtu mans zelts, un es nekad nepiegrieztu vērību meiteņu sazvērestībām.
Es nicinātu katru, kas izturētos nevērīgi pret vecāka gadagājuma cilvēkiem vai izglītību. Skolotājus es cienītu vienīgi tad, ja viņi nepiegrieztu vērību manam miegam mācību stundās vai lekcijās.
Es reizēm pavadītu dienu vāļājoties pa gultu un skatoties televizoru, nedomājot par to, cik ātri pazudīs mana presīte.
Es nekautrētos smēķēt uz ielas un izbļaut nepieklājīgas frāzes. Es bezjēdzīgi braukātos apkārt savā automobilī, ik pa reizei uzmestu skatienu, cik bākā palicis benzīna. Bet ja tas izbeigtos, es stāvētu ceļa malā, gaidītu „čomus”, kas mani izručītu, vai vienkārši stopētu mājās, jo zinātu, ka nepiestās neviens, kas gribētu mani mežā izpucēt. Un ja mans automobilis spītīgi rītu benzīnu par daudz, es no garāžas izvilktu savu moci, brauktu līdz nezināmam ceļa krustojumam un cerētu, kaut policija mani nepieķertu braucam bez ķiveres, jo man patiktu, kā vējš jauc manus matus. Un es zinātu, ka esmu brīvs.
Man būtu savi muļķīgie principi, savi kaitīgie ieradumi un citiem liktos, ka mani nekādi nevar ierobežot, jo man nebūtu likumu. Dažreiz es spētu nokaitināt kādu, kas neizprastu manu vienaldzību vai pārspīlēto pašizlēmību, kaut gan man tas taptu piedots, jo es būtu zēns. Un zēni taču jau izsenis ir darījuši, ko vēlas.
Manī būtu jūtas, ko kādam dāvāt, bet es nekad meitenes nesauktu par „dūdiņām” vai „beibēm”, jo man būtu tikai viena, ko sauktu par „to meiteni”, kurai es gribētu piekļūt tuvāk- gan garīgi, gan fiziski, jo man patiktu, ka viņa labi smaržo un garšīgi domā. Un viņa būtu tikpat nepieejama un neatkarīga kā es pats. Bet es nekad neteiktu, ka man viņa patīk vai ko tamlīdzīgu. Es taču būtu zēns un zēni atklāti par jūtām negrib runāt, tā taču ir meiteņu padarīšana.
Es atklātu, ka mēdzu raudāt ne tikai bērēs, bet gan arī ikdienā. Es neslēptu, ka spēju būt emocionāls kā visi mirstīgie, taču manas emocijas mani sauktu vien tad, kad es pats tām ļautu kliegt, jo zēni neraud un zēni nespiedz, tā ir meiteņu padarīšana.
Man būtu trīs tetovējumi- viens nenormāli stilīgs; otrs ar savu simbolisku nozīmi, bet trešais būtu muļķīga kļūda, kuru es vienmēr censtos noslēpt, jo zēni negrib ķiķināt un visiem klāstīt savas kļūdas, īsti veči nemēdz runāt skaļi par savām muļķībām.
Un man būtu ādas jaka, jo es skaļi neizpaustu savu attieksmi, to varētu redzēt fizionomiski.
Man sekss nebūtu kas tāds, ko izbaudīt ballītes saldajā nobeigumā vai tad, kad daba vienkārši sauktu, bet es tā nevienam neteiktu, jo veči ir veči- sekss ir svarīga dzīves sastāvdaļa. Un es klusētu, ja mani „čomi” aprunātu savus seksuālos piedzīvojumus pagājušajā nedēļas nogalē, bet ne jau tādēļ, ka man tādu nebūtu bijis. Vienkārši tamdēļ, ka man tas nešķistu publiski apspriežams pasāciens. Es labāk tēlotu, ka esmu palaidis garām izdevību, jo veči ir veči, viņiem izdevība var parādīties vienmēr.
Man skapī nebūtu 3 bikses ar pieskaņotiem 3 džemperiem un maikām, jo man būtu vien 2 bikses un neskaitāmas maikas, un es katru reizi vilktu ko savu, jo neviens tam nepiegrieztu vērību. Galvenais, lai mamma izmazgā.
Bet es mammai neteiktu: ‘’Uztaisi man ēst!”, jo es nebūtu feiminists, man būtu pašam savas rokas, es spētu kaut reizi pakustināt savu pakaļu un pabarotu sevi pats.
Man nebūtu bail no bērniem, es viņus disciplinētu pa savam, es būtu bērnu draugs.
Bet mani čomi, būtu savādāki, nekā es. Un es viņus vērotu un mācītos no viņiem- no viņu kļūdām un visa pārējā, bet es to neteiktu, jo veči ir veči, viņiem nevajag plātīties un asistēt, viņi taču grib labāk dot padomus.
Es nekad meitenei nesolītu to, ko nespēju pildīt, pat tad, ja viņai būtu eņģeļa sejiņa. Es zinātu, ko nozīmē solījumu neturēt vai lauzt. Es situāciju pielāgotu ar kādu muļķīgu piemēru no manas bērnības, kad vecāki man solīja BMX, bet es dabūju vien ar vadības pulti darbināmu mašīnu. Es būtu labs zēns.

"take care anyway"

Vakardiena man atnesa ko patīkamu, savā ziņā. Ko tādu, ko es pavisam nebiju gaidījusi. Bet par to vēlāk. Tagad parunāsim par manu tizlo šodienu. Tizla diena vienkārši- ne metro normāli iet, lietus līst un Jolanta vien vienas vienīgas smirdīgas cigaretes dēļ nokavēja sava jaunā darba interviju, kas man, iespējams, nopelnīja vairāku nedēļu ciešanas. Riebeklība. Labi, ka vismaz Anglijā cilvēki ir jauki- kopumā man 2 sievietes piekrita iedot savu mobilo telefonu, lai pazvanītu Kikai, kuras numuru, stresa rezultātā, es protams nevarēju atcerēties konkrēti. Acu priekšā man lēnītēm, lēnītēm darbs slīdēja ārā no rokām, līdz mani kaimiņu dzīvoklī uzņēma kāda franču meitene vārdā Ana, kura man ne tikai draudzīgi atļāva pazvanīt manai strādājošajai labākajai draudzenei, bet arī ieiet interneta; pazvanīt savam, iespējamajam nākotnes darba devējam; viesmīlīgi piedāvāja ieēst pusdienas un iedzert tēju. Pēc tam viņa pajautāja man vārdu, novēlēja veiksmi un teica, ka viss būs kārtībā, jo es izskatoties ļoti patiesa un spontāna. Redz', cik ātri cilvēkos ieraugāmas spilgtākās rakstura īpašības!
Kad es viņai pateicos par to, ko viņa manā labā izdarījusi, mūsu dialogs beigu beigās līdzinājās kam tādam:

J: Omg, thank you so much! I still can't believe, that you let me in so easily, even if I am a stranger! You are so nice and kind!
A: No, I am not only nice and kind, I am human as we all are.

Tāpēc varbūt dažiem vajadzētu mācīties būt cilvēkiem, jo tas reizēm nemaz neprasa tik daudz.

Jā, bet ja nu ieliekam lielu atstarpi starp vakardienu un šodienu, tad ir nedaudz kas ko stāstīt. Ziniet, jā, es aizgāju no Makdonalda. Gan ar nelieliem meliem, bet kāda gan tur atšķirība, Londonā lielākā daļa dzīvo uz meliem un nepatiesības tikai vien lai saraustu vairāk skanošā. Un tātad, mans jaukais menedžeris gan nebija laimīgs, ka es eju prom, bet, paldies Dievam, kļuva pat ļoti draudzīgs. Tā bija pirmā reize manā mūžā, kad jauns, simpātisks priekšnieks man palūdza iedot savu numuru. Ko viņš teica pirms tam, lai paliek manā un viņa, un manas labākās draudzenes ziņā. Haha, cik nežēlīgi pret ziņkārīgajiem. Ziņkārīgajiem varu vien stāstīt formālo daļu:
BM: We put a pressure on you just because we saw a potential in you, someone, who can be promoted in the near future. We didn't dislike you, actually you did a really good job, really.

Nu labi, redz, kā mani novērtēja. Tas pats menedžeris Makdonalda ballītē tikpat augstu novērtēja manu pakaļu. Un tas nav pārnestā nozīmē, tā nav metafora, tā nav nedz sazin kāda idioma, nē. Taču viss kārtībā, nekas traki neķītrs vēl šeit ar mani nav noticis.
Kā es tiku uz Makdonalda ballīti, ja vairs tur nestrādāju? Labs jautājums, tikpat laba atbilde. Augstākminētā persona mani uzaicināja. Un "rezervēja" mani uz visu vakaru. Bet līdzko es ierados, bija pilnībā skaidrs, cik ļoti "gatavi" mēdz būt menedžeri, kuri ballējas. Lūk.
Taču ballīte kopumā bija patiesi laba. Ieeja klubā pie Temzas krastiem par brīvu; skaļa mūzika; vislabākie kolēģi no manas Oxford filiāles+ tam visam pa vidu Jack Daniels-pepsi un vodka-dzērveņu sula pilnīgi pa baltu velti. Es jutos tik patīkami, kad lielākā daļa neuzspēlēti ķēra mani aiz rokas un sērīgi nolamāja mani, kad es paziņoju, ka vairs nestrādāju šajā starptautiskajā kompānijā. Viņu sejas izteiksmes lika man gandrīz vai nožēlot savu lēmumu. Bet.. visam šim vakaram un pēdējām dienām Makdonaldā, visam tam pāri ir kas pavisam cits.
Es pat nemaz nezinu, kā lai to tik neuzsvērti un ne tik naivi paziņoju, jo tas ir kas tāds, kas man nekad nebūtu ienācis prātā, ja jau es sev tik emancipēti uzliku aizlieguma zīmi vīrišķajam dzimumam. Jo man pilnībā vai liekas (es nonācu pie tādiem secinājumiem tik vien zinot sevi), ka esmu... ēēē... iemīlējusies?! Nu, jebkurā gadījumā vakardienas ballītē manā galvā jukumjuka visādas domas un filozofiskas idejas, mazsakarīgi un pavisam sakarīgi spriedumi. Likās, it kā tas cilvēks būtu mani nohipnotizējis vien ar to pašu- neko. Viņā ir kaut kas tāds, kas mani pievilka jau pirmajā dienā, kad es ieraudzīju... savu jauno, skaisto menedžeri, kas man likās neticami negodīgi, jo ja viņš būtu bijis mans kolēģis, viss būtu bijis daudz savādāk. Varbūt tas tāds muļķīgs princips. Ai, un tās personas kautrēšanās bija un vēl aizvien manā prātā ir tik piemīlīga. Tikpat piemīlīga, kā mana atturība. Kā jau es vienmēr to daru- ieturu vēsumu, lai neapdedzinātos, no tā, kas patiesībā iekšā ir pavisam karsts. Un viss. Viss, viss tajā cilvēkā likās tik perfekts, tik ideāls šim brīdim. Kas tāds, ko es vēlējos atrast ar ko izārstēties no bezjēdzīgiem murgiem un sadragātās tanka jūtu kastes. Tas bija mans pirmais īstais potenciālais jūtu objekts šeit, Londonā, kam es nebūt nemaz nebiju sagatavojusies. Un, protams, ka tā tam vajadzēja beigties- es minstinājos, bremzējos, mīņājos un beigu beigās viss, kas man palika, ko izjust un atcerēties pirms miega bija mīļa buča uz vaiga, apskāviens un neveikls, īss dialogs

J: Bye, ****, I'm going! I really gonna miss you the most, I like you.
A: Ok, then see you someday!
J: No, you not gonna see me anymore.
A: Take care, anyway!

Laikam jau viņš nezināja, ka vārds "someday" ir sinonīms vārdam "nekad".
Un tagad nu es esmu- sapņoju par to personu, vārtos gultā un domāju visādas jaukas lietas. Tā, it kā patiesi būtu uzlikusi sev pretīgi rozā brilles. Un es nevaru, nevaru piedot saviem vārgajiem "Ego", ka viņi ļāva šim ideālajam kļūt vien par iztēles priekšmetu, kas manā galvā labu laiku dzīvos kā vienīgā iespēja izārstēt savu reizēm tik rūgti skābo vientulību. Nav jautājums par to, vai es viņam arī patiku, lai gan parasti tādas lietas es spēju sajust. Redz' kā, mēdz būt arī šķiršanās bez tikšanās.
Es ļoti, ļoti gribētu zināt, cik tālu tas viss būtu nonācis, ja sanāktu, kaut gan man nepatīk spēlēt spēlīti "kā būtu, ja būtu". Šis mans ideāls, kas dzīvos manā prātā kā kaut kas nepieredzēts, bet eksistējošs. Jo viņš eksistēja. Es iepriekš tam tā neticēju, jo visu ko jau var sazīmēt savā muļķīgajā un naivajā fantāzijā, bet nekad nevar zināt, cik daudz no tā materializēsies. Kaut gan es ticu, ka, ja būs lemts, mēs satiksimies. Viņu no manis neglābj fakts, ka es zinu, kur viņš strādā. Hahahah.
Zinu, ka nevar padoties un par laimi esot jācīnās un bla bla bla, bet man nav spēka cīnīties. Nezinu, es nedomāju, ka jūtu dēļ vajag pacelt zobenu un citus aukstos priekšmetus, jo reizēm tavs spēka izlietojums var neatmaksāties. Un es negribu izsmelt spēkus tagad. Tas nebūtu pareizi.
Ak, Dievs, es esmu iemīlējusies! Hā, nezinu, cik ilgi šitais vilksies, bet man prieks, ka vismaz šis mans ideāls ļāva kaut uz laiku aizmirst to personu, paldies!

piektdiena, 2010. gada 10. decembris

laimīgā, laimīgā vakardiena


Es beidzot noskatījos „Gladiatoru”. Jā, labi, labi- es zinu, ka tā filma nostāvēja manā kompī vismaz 4 mēnešus un man taču bija iespēja to noskatīties vairākus gadus atpakaļ, bet taču kāda jums tur starpība. Un man patika mana šodiena (es rakstu svētdienas vakarā, ja nu publikācija iekavējas). Šodiena notika bez steigas, stresa un liekām aktivitātēm. Vienīgais, man tik ļoti gribējās, lai laiks nesteidzas un mana brīvdiena turpinātos vēl dažas stundas. Es piecēlos divpadsmitos (kas man ir svēts rekords pēdējo nedēļu laikā), dušā noberzu negatīvās emocijas, veikalā sevi palutināju ar bērnišķīgiem pirkumiem, noskatījos iepriekšminēto filmu un tagad vāļājos gultā, skatos „X factor”, kur nesen uzstājās mans iemīļotais „Glee” ar episko dziesmu „Don’t stop believen’, hold on to that feelin’ utt.” Āāāā, man taču vajadzēja just, ka viņi ir netālu no manis, haha.
Es nemaz nezināju, ka Himlers reiz mēģinājis atrast Svēto Grālu. Tas tā, out of topic.

„Man jāiet
Man jādodas prom
Nekas šeit nav palicis priekš manis”

Es savas nesenās izjūtas atceros kā vakardienu. Manu laimīgo, laimīgo vakardienu, kuru mana nākotne un liktenis nocirta kā trauslu skalu. Es pilnībā jūtu, kā viss manī iekšā pulsē atceroties to manu laimīgo, laimīgo vakardienu. Tās izjūtas... Tas sasodītās izjūtas, kas man reizēm miegā liek murgot un saukt atpakaļ. Es nezinu, kā gan tas iespējams- tā justies, tā ciest, tā just un reizē nīst. Reizēm man šķiet, ka sajukšu prātā. Man nav ne jausmas, kad mans prāts laidīs to visu prom. Kad es beidzot sev iestāstīšu- VISS. Kas beidzot likšu punktu tur, kur tas jau sen trekni ielikts. Varbūt ne no manas puses, varbūt arī no manas puses. Mentāli es to izdarīju otrā, jebkurā gadījumā. Es nezinu. Nevar sevi ļaut tā apkaunot, pazemot, izmantot, bet es nespēju. Jūtos kā noklīdis krancis, kas nevar sev rast mieru no blusām, kas sāpīgi kož ādu. Ak, Dievs, mentālās sāpes vienmēr ir pretīgas, jo nav dziedējamas. Vislabākās zāles, protams, ir laiks, bet... Ir tik daudz „bet”.
Es gribētu izplēst to visu, jā, esmu teikusi un minējusi to šeit, blogā, jau neskaitāmas reizes. Taču nekad man nav bijis nepatīkami atcerēties, ar iztēles un atmiņas palīdzību izjust visu atkal. Un tad, kā jau jebkurš mirstīgs cilvēks, es atveru acis, atgriežos realitātē un savā priekšā redzu to pašu- neko. Nekā, nekā nav. Ir bijis. Vairs nav. Nebūs.

Ir tā, jo vairāk saproti, jo vairāk saproti, ka neko nezini un viss, ko tu esi sapratis maina savu vērtību vai virzienu” (J. Vimba, 2010.08.19.)

Nevajag jautāt, kā es tik precīzi zinu datumu savam dižajam Cicerona cienīgajam citātam, jo es negribu šajā avotu informācijā dalīties. Man bija gruzdoša sajūta atrast šo citātu, pārlasot dažas lietas. Tāda gruzdoša sajūta, kad papīrs deg, sadeg, paliek vien melni, smirdīgi pelni. Es nezinu, kas ir nepatīkamāk- saprast, ka tu esi sačakarēts vai saprast, ka nekad arī netiksi čakarēts, jo neļausi un tev neviens tā nedarīs. Sasodītā, bezjēdzīgā pasaule, kas man neļauj dzīvot mierīgi!!! Es vienmēr esmu zinājusi, ka nederu tai. Neko nespēju darīt pareizi, ja runa ir par jūtām. No ārpuses izskatās, ka esmu tāda pavisam vienkārša, vēsa un ballēties griboša meitene, kas neizjūt patiku pret daudzām personām. Rupjā, neiecietīgā Jolanta. Ak, kādi meli, meli, meli. Šie veiksmīgie, dumjie meli. Iekšā manī kūsā kas tāds, kam pat Fārenheita termometra stabiņš netur līdzi. Tas viss laužas uz āru, grib tikt izlietots, bet es riju, riju to visu nost, slāpēju ar patiesības ūdeni, turu muti, ausis ciet un saku „Ej tu galīgi!”. Negribu, man nevajag to, man nevajag! Es varētu atdot kādam citam to, kas manī iekšā slēpjas. Tās ir patīkamas emocijas, ka es jums saku! Tās, kuru dēļ esi gatavs pat neēst ilgu laiku. Bet man viņas vairs nevajag. Vismaz es cenšos sevi apmānīt, noliekot priekšā šo faktu.
Cilvēk, tu spēj apmānīt citus, bet tu nespēj apmānīt pats sevi. Un es nevaru, es zinu. Šobrīd es nolaižu rokas un saku, ka maniem Ego ir taisnība. Tas tur paliks uz nezināmu laiku. Kas to zina, kad pazudīs. Un man jāturpina cerēt, ka laiks būs žēlīgs. Varbūt tā ir lemts- kaut kam iekšēji jāpaliek, lai tiktu mācība. Mācība, ka nekad, NEKAD nevar domāt, ka nevainīgs smaids un muļķīgas frāzes nespēj pārtapt par kaut ko vairāk. Ptfū, nospļaujos! Jāiet smēķēt. Tas viss manī uzdzina vēlmi sevi sapurināt, noslēgt no tās sasodītās jūtu pasaules un teikt: ”Tu esi stiprāka par šo visu!”.
Varbūt mani nezinātāji un svešinieki, kas seko manam blogam, domā, ka esmu iemīlējusies iesācēja-vārgule, taču nē, esmu kas cits. Esmu dzīvs pierādījums, ka pat tanks ar viscietākajām kāpurķēdēm spēj iestigt vismazākajā dubļu zaņķī, kas neļauj izlauzties uz priekšu. Un to dragā, lido lādiņi, šķembas dragā bruņas. Un nekas nespēj tam palīdzēt. Apkalpe baidās izlīst ārā, darīt tam visam galu, glābties no šīs neveiksmīgās, nu jau kara trofejas. Nē, mana apkalpe baidās skatīties patiesībai acīs. Mans lepnums man neļauj darīt mocībām galu, esmu tanks, kas ir dubļos līdz lūkai, bet tāpat stobru lepni slej augšup debesīs. Jo ir taču kaut vismazākā cerība izglābties. Un kamēr tā ir, tikmēr apkalpe ir drosmīga. Nāve kara laukā taču ir tik tāla un nevēlama. Jā, tāpat kā iespējamās atbildes uz maniem miljons jautājumiem. Nē, labāk lai nu manis nav. Lai paliek vien mana laimīgā, laimīgā vakardiena.
Bet es dzīvošu laimīgai, laimīgai rītdienai...

Tas bija nedaudz skumji. Uzrakstīt pēdējā laika bilanci. Un man vienalga, kas šo lasa. Dzīvē tāpat neviens neticēs, ka esmu šāda. Es visiem esmu TĀ Jolanta, tā rupekle. Bet redz kā, arī dadzis skaitoties zieds...

sestdiena, 2010. gada 4. decembris

gara, gara diena

 Sirdi tu vairs tagad slēdz vai neslēdz,
viss vienalga, es tur esmu bijis.

Tā izteicies Vācietis. Malacis, gudri runāja. Smuki gudri.
Kāda kuram tur ir daļa, ka man patīk dzīve zaļa? Un labs ēdiens... Jā, man pietrūkst vecās Jolantas, kas spēja izskatīties daudz labāk, nekā šobrīd. Nezinu, esmu sākusi izplesties. Skatos vecās bildes un šausminos, skatoties spogulī.
Ļoti vēlos vasaru, garas naktis, šašlikus, aliņu, sarunas pie ugunskura un nebeidzamas cigarešu paciņas, kas rada īsto noskaņu. Cigarete rada īpašu noskaņu, un es to nesaku kā smēķētāja, jo man pašlaik nav naudas, par ko tās nopirkt. Jā, es izsmēķēju vidēji 5-7 cigaretes nedēļā, un tās pašas ir atkarīgas no biedru labvēlības.
Šodien man ir uznākusi vēlme rakstīt, drukāt, izplesties vārdos. Izstāstīt, kas jauns un kas kuram mugurā. Piemēram, gribat zināt detaļas no Makdonalda aizkulisēm? Es šo un to zinu, taču tas nav nekas tāds ūberkruts. Nu, jā, es varu katru dienu ēst tur par baltu velti, lai gan tas man nepatīk. Jā, viņi visus derīguma termiņa izsmeltos produktus izmet miskastē, pat ja šokolādes kēksiņš būtu svaigs vismaz ilgāk, nekā darba zeķes. Jā, es drīkstu tādus produktus savākt sev, nevis izmest. Un vairāk nekā īpaša nav. Viss tiek gatavots pilnīgi normāli. Nesaprotu, ko tu lēja tie gudrīši, kas teica, ka es „vairs nevēlēšos tur ēst , līdz ieraudzīšu, kā tur visu gatavo”. Watafak? Nu, ģēniji, kas tur tāds ir? Man jau nu patīk, cik gudri runā „zinātāji”. Jā, jā. Varbūt man vienkārši ātri piegriezīsies tāda barība, tas arī viss.
Es klausos „Prāta Vētru”. Un nožēloju, ka netikšu uz lielkoncertu decembrī. Tas nav godīgi. Man taču gribējās.
Sniegs šeit ir nejaukāks, nekā Latvijā. Fakts.

„Cik grūti gan ir jūtām pēdas dzīt,
Un noķert tās kā putniņu būrī”

Stulbās emocijas, d*rst ejiet!

Es sev šķietu tik dīvaina. Reizēm liekas, ka es nekad neļauju savām ierastajām emocijām aiziet nebūtībā. Izgriezt, ļaut iet, samierināties. Vienmēr atradīsies manā galvā kas tāds, kas teiks: „ vēl nē, pagaidi”. Un es paklausu. Bet mans sliktais ego saka: „Kāda tam jēga?”. Kāpēc tieši „sliktais”? Jo tas ir Ego, kas fiziski mani attur no patiesības, dara citiem riebīgas lietas un čukst man ausī nepiedienīgas lietas. Labu laiku atpakaļ es viņu ieslēdzu sevī, taču tajā nelaimīgajā, liktenīgajā dienā tas izlauzās uz āru un lika man pieļaut kļūdu, kuru, kā jau manā blogā rakstīts, nespēju sev piedot. Un kas tad man cits atliek? Sist ar plaukstām pa seju un kaukt, cik stulba esmu; cik vaļīga esmu? Tas nepalīdzēs. Riebjas tas mans Ego, viņš ir tizls, viņš neļauj man būt stiprai. Riebeklis izlien un ņurda nervus tad, kad jūt- mans nervu termometra stabiņš sāk kāpt līdz augstai pakāpei. Tizlenis.

Šobrīd vēlos vien būt pie jūras un vērot saulrietu un cerēt, ka līdz ar saulrietu aizies mana muļķība un spītība. Atgriezīsies vien tas, ar ko izdzīvot tālāk- bez sāpēm, rūpēm. Lai gan nē- kādas gan sāpes? Man nekas nesāp. Vienkārši tāda stulba sajūta. Tāda...nuuuu, kā lai labāk pasaka? Greiza, šķība, nepareiza.
Ir jāsamierinās, ka kādreiz mēdz būt tā- tev nekad nepiederēs tas, ko no sirds vēlies, kaut vai tādēļ liksies, ka zeme brūk zem tavām kājām. Ir jāmāk situāciju „ņemt priekšā” pēc pilnas programmas, kaut tas šķiet neiespējami. Iespējams ir viss. Esmu sapratusi, ka visu pārāk idealizēju, perfekcionēju. Un mierinu, ka iespējams tas, ko tik šausmīgi gribu iegūt, nemaz nav tas, kas man vajadzīgs. Es meklēju pavisam jaunu „es”, lai gan pagaidām liekas, ka skrienu ar galvu sienā, sasodīts. Nekādu rezultātu.

ĀĀāāāāāā, es zinu, ko sev dāvāšu, pirms braukšu uz Latviju. Tas būs pārsteigums. Kas paliekošs. Tetovējums, jūs idioti. Cik mīļi, ne? Haha.