Statistika

pirmdiena, 2011. gada 31. janvāris

so need your love, so fuck you all


Vai kādam no jums ir licies, ka kādreiz tu dzīvosi dzīvi, par kuru vienmēr esi sapņojis, būsi tas, par ko vienmēr esi vēlējies kļūt un attieksies pret saviem pāridarītājiem tā, ka viņi bučos tev pakaļu?! Es nesen devos mājās no darba un aizdomājos par to. Ne jau par to, kā būtu, bet gan par ilgumu, kad tas pienāks, jo es ticu, ka tā notiks.
Man ir ārkārtīgi žēl Mārtiņa, jo viņš man likās normāls čalis. Es runāju par Freimani, protams. Zinu jau zinu, ja visi stūri pilni ar viņa vārdu, bet nespēju nenoblatot ar to, ka esmu informēta par šī cilvēka zaudējumu, lai gan esmu tālu no mājām. Un viņš bija viens no retajiem mūsdienu mūziķiem, kas rakstīja tiešām ļoti labus tekstus.
Dažas dienas atpakaļ es apkalpoju kādu sievieti, ar kuru nopļāpāju pusstundu pēc sava darba beigām. Bija interesanti klausīties, kā viņa gandrīz vai nofilmējās pornofilmā Austrālijā, tas nu tā, bet vislabākais, ko viņa man šīs sarunas laikā pateica bija „Ja tev iekšēji ir sajūta, ka labāk kaut ko nevajag darīt, tavs prāts tevī izraisa šaubas, nedari to- tas nav tev lemts. Ieklausies sevī.”, kā arī tas „Bet paskaties uz sevi! Tu esi nonākusi tur, kur vēlējies būt, tātad tu vari sasniegt to, ko tu esi dzīvē lēmusi. Patīkama sieviete, lai gan viņai bija diezgan sūdīgas smaržas. Tādas rūgtas.
Žetonvakara gredzens ir mans lielais palīgs melos. Es to izmantoju tad, kad gribas atšūt nevēlamas personas. Un katru reizi, kad manas lūpas runā pilnīgas muļķības, prāts sagudro visādas fantāzijas, tomēr var nedaudz pateikt, ka es meloju, jo tas jau ir tikai metāls ap pirkstu, tās nav siltas jūtas iekšēji. Man vajadzētu starot, mirdzēt, lepoties un sapņaini ritināt to ap zeltnesi, taču tā patiesā vērtība ir vienkārši miglainas atmiņas par žetonvakara dejām uz galda. Tāpēc man ir sava metode, kā šo mirdzumu nospēlēt, bet es atkal negribu dalīties, jo es jutīšos tik neērti un naivi.
Mums riebjas cilvēki, ja svešo sejas atgādina kādu nevēlamu personu no mūsu pašu pagātnes, bet tikpat labi mums var simpatizēt kāds, kurš ir tikko satikts, bet kura seja ir tik familiāra. Un liekas, ka aiz tās fizionomijas slēpjas tas pats intelekts, tas pats raksturs, tā pati humora izjūta. Un tiek ķerta katra sakritība vai līdzība. Tomēr reizēm gribas, lai neviens nevienu neatgādina, neviens nevienam nelīdzinās, jo gadās, ka sakritības izraisa nepatiku- acu priekšā parādās kāds, ko tik centīgi gribas izdzēst no prāta sistēmas.
Skaipa vecās sarunas ar Lindu liek smaidīt. Viņa ir viens no retajiem cilvēkiem, kas mani patiešām no visas sirds gaida mājās. Gribētos jau ticēt, ka viņa pat skaita dienas, taču tā noteikti nav, un tas nemaz nebūtu iespējams, jo es pati vēl nezinu savu atgriešanās datumu, kaut gan jau tagad skudriņas pa vēderu rāpo no nepacietības un sajūsmas. Es atminos sevi sakām, ka „katram vajadzētu izjust tās emocijas, kad tu pēc ilga laika atkal atgriezies mājās”. Kad es iedomājos sevi Rīgas, nevis Stanstedas vai Getvikas, vai Hītrovas lidostā, es izjūtu mieru, siltumu un māju smaržu. Vienalga, kas būtu šī „smarža”- mašīnu izplūdes gāzes, Vecrīgas cukurgailīši vai Vanšu tilta korozija. Un tas būs tikai sākums- tā būs tikai Rīga. Toties mana pilsēta un ceļš uz to, lai arī aizņems vairāk nekā 2 stundas, noteikti būs neticami patīkams. Ai, mana mīļā Londona, laikam jau es tomēr gribu uz mājām.

ceturtdiena, 2011. gada 27. janvāris

16 sekundes


Vajadzīgas tikai 16 sekundes, lai rastos pirmais iespaids par tikko satiktu personu un 4 minūtes, lai rastos galējais iespaids par otru. Un man tā domāt, ka nepieciešami vien daži vārdi, lai mainītu iespaidu uz visu atlikušo laiku.
Šajā stresā, uztraukumā esmu palaidusi garām faktu, ka pirms nedēļas pagāja tieši 4 mēneši, kopš esmu te. Man viss liekas tik radniecisks un ierasts; pilnībā vienalga, ja esmu to jau teikusi. Reizēm paliek žēl, ka es pakļaujos Londonai, sāku aizmirst cilvēku balsis, kuri palikuši tur, Latvijā.

„Bet nozīme ir tikai tam, tam ceļam, ko tieši tagad ejam, nevis dzenamies pakaļ vakarējam vējam”

Manai labākajai draudzenei šobrīd ir smagi. Varbūt tāpēc viņa reiz, atnākot mājās, uz visu nakti atstāja manā kompītī skanot „Prāta Vētru”, jo kad man ir smagi, es klausos Renāru.
Mans tagadējais menedžeris teica, ka man esot apburošs smaids. Tad es uzdevu sev jautājumu, kāpēc tad es tik reti smaidu. Ja to daru, tad tikai tad, kad apkalpoju klientus. Redz, es reāli dāvāju to tiem, kas nemaz nav tik ļoti pelnījuši. Un tad? Nedomāju, ka mans smaids izstaros baigo laimi un prieku, jo es iekšēji nejūtos tik starojoši, svaigi un priecīgi. Jāmāk spēlēt pēc noteikumiem, ja gribi tikt tālāk. Bet, ja noteikumu nav, izveido pats savus.
Liekas, ka es atbraukšu no Londonas vēl lielāka riebekle, nekā biju. Par spīti tam, ka man ir dzelzs nervi, es nespēju atmest daudzas lietas, kas pielipušas un spītīgi turas. Tracinoši, ka nedrīkstu tās apspriest te. Man patiesībā nemaz nav , kur tās izlikt, jo neko tur nevar mainīt. Bet riebekle es būšu vien tāpēc, ka pieredze ar cilvēkiem un lietām, ar kurām tev jāsadzīvo, kaut gan negribi, sit pa prātu un spēlē pati savu lomu manā galvā. Līdz ar to mana galva izstrādā taktiku, un mans raksturs no tā cieš. Kas to lai zina, vēl palikuši, cik tagad nojaušams, mazāk kā 5 mēneši. Šķiet tik maz... Un reizē liekas, ka viss šis laiks vilksies kā gadi.
Man raksta, saka, ka mani gaida, manis pietrūkst, bet es nezinu, cik ļoti tam ticēt. Reizēm ir tā, ka gribas, lai tevi gaida atpakaļ daudz vairāk, nekā patiesībā ir. Mājas ir mājas. Un esmu tādā situācijā, ka nevienu negaidu šeit, visi, kuriem to gribas, gaida mani. Gribētos arī, lai mani gaida tie, kas negaida. Bet nē, man tas nav lemts. Diemžēl ir tādas personas, kuras labprāt vēlētos, lai es mūžīgi palieku te, lai vienkārši ik pa laikam informēju, ka ar mani viss kārtībā, esmu sveika un vesela, bet nekādā gadījumā nebraucu atpakaļ. Dīvaini, vai ne? Un tās nav manas iedomas, tā ir realitāte, ar kuru es diendienā sadzīvoju, bet, rupji sakot, man pilnīgi pohuj par šīm personām, jo es spēlēju to pašu spēli, ko viņi, kas saucas „smaidi. izliecies. klusē.”. Lai kāds būtu cilvēks, neviens nav pelnījis, lai viņu negaida atpakaļ, kur ir viņa mājas.
Es varētu pastāstīt, kā iet jaunajā darbā, bet man negribas šodien runāt par darbu. Nākamos 5 mēnešus man tā pietiks ar atliektiem galiem (šis teiciens man atgādina mammu, kuras vērtību šeit esmu beidzot         apjēgusi uz visiem simts)

„Un tu un tu, un tu, ko dotu, dotu, lai vēlreiz dzīvotu, vai labāk ar kājām pa priekšu, ātrāk, ātrāk nākamajā līmenī iekšā. Tā ir vai tā nav, starp visām atbildēm kā parasti īstās atbildes nav, bet (..) tas būs tavā ziņā- iet pa straumei, vai klausīties sirdsapziņā”

Es neko neatdotu, lai dzīvotu vēlreiz, jo man pietiek ar to, kas man ir uz doto brīdi. Jā, es nevaru teikt, ka tas ir tas, par ko esmu sapņojusi, taču kāda jēga sapņiem, ja tie ir tavās rokās tad, kad neesi gatavs tiem.

„Un tu un tu, un tu, ko tu dotu, dotu, pa īstam lai mīlētu, vai labāk kā agrāk- nekā”

Labāk kā agrāk- nekā.

Es ļoti sen nebiju dzirdējusi „Prāta Vētras” dziesmu „Neatgriešanās”, kuru klausījos laikā, pirms braucu prom, un es biju aizmirsusi, cik tā ir tuva sirdij. Es tagad to klausos un atceros savas izjūtas. Laikam es biju diezgan naiva un kārtējo reizi pamatīgi aplauzos, vīlos tik daudzos. Šajā dziesmā frāze „solīt atgriezties” man liek domāt par to, kas notiktu, ja arī es lauztu solījumu. Atskatoties atpakaļ liekas, ka tas laikam nemaz nav tik grūti, vai ne? Bet es neesmu tāda, es teicu, ka būšu atpakaļ. Un būšu. Ja kādam/kādai tas traucēs, liks grauzt nagus, slēpties, dusmoties, izvairīties, mani tas neskars. Jo es atkal visu cauru laiku klausīšos „Neatgriešanās” un atkal skaitīšu dienas, līdz atkal braukšu prom. Jā, būs atkal „mums laiks šķirties”.

otrdiena, 2011. gada 25. janvāris

Ķīnas mūris


Briesmu lietas notiek pasaulē. Es runāju par vakardienas notikumiem Maskavas lidostā, kas manām iekšām lika nedaudz saraustīties, un kāds brits, šorīt no rīta metro, pilnībā izteica manas domas, ieraugot avīzes pirmās lapas rakstu un  nočukstot "Jesus!".
Nu es esmu redzējusi "King's Speech" un tā patiesi ir viena no labākajām filmām, kādu vien es esmu pēdējā laikā redzējusi (es runāju par pēdējiem 2 gadiem). Sen nekas tik labs kino netika rādīts. Un es zinu, kuras ir labas filmas, jo šī ir saņēmusi dikti daudz apbalvojumu. Un saņems vēl tikpat. Uz pusi vairāk. Es jūtu.
Savā ziņā es jūtos diezgan nelabi, jo lieta ar manu universitāti ir pilnīgā pakaļā. Tikt iekšā es varu, tas gan, bet runa iet par ko citu, tāpēc man pamazām atkal kaklā parādās kamols.
Pirms kāda laika mana draudzene, ko nebiju satikusi ļoti ilgu laiku, vismaz gadus 2, man pamatīgi izskaloja smadzenes. Vistiešākajā nozīmē. Un tad es pacēlu degunu, pacēlu galvu. Viņa vienkārši teica "Tas, ko tu esi tagad uzņēmusies, ir smagi. Londonā dzīve ir grūta.Ja tu padosies un dosies atpakaļ, no kurienes esi nākusi, tu visiem pierādīsi, ka esi vāja, ka neko nespēj." Es viņai ticu, jo esmu zaļš gurķis, tikai 4 mēnešus te, toties viņa- vairāk nekā gadu. Redz', es nepadevos, tiku iekšā "Hilton'ā", piestrādāju miljonāra dēla dzimšanas dienā, saņēmu vēl kādu visai vilinošu piedāvājumu... Tātad ne velti mani reizēm vajag piebakstīt.
Taču tagad vajadzēs mietu. Es nezinu, kas ar mani notiks, ja notiks tas, kas rādās, ka notiks. Es nespēju, mana pacietība, mani nervi, mana galva vienkārši pārlūzīs. Vai tiešām tā ir, ka neviens neļaus man kaut vienu vienīgu solīti paspert uz priekšu? Fiziski uz mani skatoties nevar pateikt, ka kaut kas būtu ne tā, bet naktīs, ejot gulēt, mana sirds dauzās no uztraukuma. Taisnība vien manam istabas biedram bija-
-Bet zini, Jolanta, ko var iegūt no dzīves šeit?
-Nu, ko tad?
-Te var kārtīgi norūdīt raksturu. Atpakaļ mājās es visas savas emocijas laidu uz āru, bet te es tam nesaskatu nekādu jēgu.
-Un kā vēl...

Te emocijām nav nekādas vērtības. Tikpat labi cilvēkam pašam te nav lielas vērtības, jo nav laika sevi novērtēt- tu strādā, dzīvo un eksistē. Mans bijušais boss man vakar teica "Yes, yes, we are humans, but not like that. We are more slaves, aren't we?". Un šodien, sēžot metro, man ienāca prātā tas, cik liela taisnība tā ir.Apkārt vien noguruši, pusaizmiguši cilvēki, kas knapi tur acis vaļā, žāvājas un cenšas sevi piespiest pamosties. Tā jau diena bija skaista, saulaina, bet vakars tumšs un bezjēdzīgs. Vismaz man. Un pēc šī ieraksta man atkal nebūs interneta, kas ir pilnīgs sūds.
Šodien es draugiem.lv portālā ieraudzīju kādu pavisam debilu galeriju, ko izveidojis mans bijušais dīdžejošanas kolēģis. Un es nespēju saprast, cik stulbam, bērnišķīgam jābūt cilvēkam, lai publiski skaidrotu attiecības ar kādu, kas izraisījis tev nepatikšanas. Jo mēs taču esam kā sienas- redzēt var, bet cauri saskatīt neko nevar. Tu nezini, ko otrs ir mīlējis, zaudējis, piedzīvojis, izcietis, ja nepāriesi sienas otrā pusē.
Bet mana siena ir biezāka par biezu, es nevienam tik viegli neļaušu pāriet otrā pusē. Esmu kā Ķīnas mūris- bezjēdzīgi, pat apnicīgi garš, taču pievarējams.
 Un man tagad liekas vienalga, ko esmu šeit tādu piedzīvojusi, lai nestāstītu līdz galam, kad aizbraukšu uz mājām, jo būs lietas, kas paliks pie manis vien tādēļ, ka ir noliktas uz "aizmirst un neatcerēties" plauktiņa.

svētdiena, 2011. gada 23. janvāris

smile with your cute smile, not your fixed one!


Nesen izlasīju kādas meitenes blogu, kurā viņa izteica domu pārgulēt ar savu puisi un zaudēt nevainību vien tikai tādēļ, lai nezaudētu pašu puisi. Tātad starp viņiem drīzumā notiks barters- nevainība pret attiecībām. Un tā pati meitene tik cītīgi iepriekš aprakstīja savu vēlmi "tusēt līdz rītam, satikt nepazīstamus zēnus uz ielas un vakaru nobeigt tā un šitā", taču tagad viņa apgalvo, ka ir nevainīga. Interesanti. Agrāk es šīs sešpadsmitgadīgās meitenes blogu lasīju, jo likās, ka viņa citā tēmā bija līdzīgā situācijā kā es, taču tagad meitene šķiet nedaudz sekla. Man tā domāt, ka tajā vecumā es nebiju tik.. pat nevaru atrast īsto vārdu.
Kā es uztveru seksu? Dabiski. Lai gan tā nav lieta, par ko es varētu runāt ar jebkuru, kaut gan to daudzi noliegs. Dažiem šķiet, ka man nav kompleksu runāt par TO, kā sabiedrībā tīk saukt.
Lai gan.. šajās dienās ir noticis tik daudz kas, ko man negribētos šeit aprakstīt, jo diemžēl mana bloga lasītāju loks, lai gan paliek aizvien lielāks, tikpat labi sāk kļūt nedaudz bīstams.Bet par to nedaudz vēlāk, jo šōbrīd man būtu lepni jādalās informācijā ar to, ka sākot no otrdienas es oficiāli esmu "Hilton" viesnīcas Food&Beverage Assistant (tas skan daudz skaistāk, nekā vienkārši "viesmīle"). Un kāpēc vispār ir tāds vārds "viesmīlis"? Tas nozīmē, ka viņš mīl viesus?
Jā, tātad es pavisam drīz slēgšu savu nu jau otro darba līgumu savā mūžā.  Tā lūk- viss sāk pamazām nokārtoties. Vienīgais, kas mani mentāli vēl spiež savās spīlēs ir mana universitāte, ar kuru nu ir sākušās problēmas, jo.. Ai, lai paliek, nelikšu saviem nelabvēļiem priekā trīt asmeņus.
Esmu sākusi daudz dzert. Esmu sākusi pretoties sev, darot to, ko nevēlos darīt. Sākusi kāpt pāri saviem principiem, kuriem tomēr vajadzētu palikt vecajā stadijā. Lieta ir ļoti nopietna, nepatīkama un man vēl aizvien no tās paliek slikti vien iedomājoties. Dažreiz gribētos sasist sevi. Dzērumā var izdarīt dažādas muļķības, bet ne šādas. Tikpat labi dzērumā var aptvert daudz ko. Lietas, ko it kā esi mācējis profesionāli noslēpt, ir pat licies, ka viss ir aizmirsts, labots, vairs nekad necilājams, bet šeku, reku- atliek vien nokļūt izmisuma pilnā situācijā, kad nekas, neviens nespēj tev palīdzēt, izkļūt, līdz tavs prāts un sirds ņem virsroku un bļauj un kliedz, cik vien var, liekot  tev saprast lietas būtību.
Man šķiet, ka tā būs man mācība uz visu atlikušo mūžu, visu manu dzīvi es dzīvošu ar domu, ka man tas nesanāca, es šoreiz zaudēju. Kauns neliels.
Tikpat labi varu atklāti teikt, ka nu mēs abas ar Kiku zinām, ka visi puiši ir ekvivalenti. Nav ko klausīties viņu saldajos, naivajos solījumos un vārdos, kas mānīgi aizlīmē acis, ticiet man. Jo viss, ko viņi meklē ir tava miesa un savu vēlmju apmierināšana. Un tikpat labi varu apgalvot, ka viņi ir labi aktieri, spējot notēlot jūtas tur, kur viņu nav, aizbildinoties ar vienkārši "tev varbūt liekas, ka esmu palicis vēsāks". Fuflis. Bet jā, man tāpat viņi patīk, no matter what!
Bet tagad parunāsim par manu vakardienu, kas bija mana pirmā, pusslodzes darba nakts, un tā bija pārāk lieliska pieredze, lai tajā nedalītos. Nākamais fragments-izgriezums no draugiem.lv dienasgrāmatas.

"Kā jau sen zināms, man patīk parakstīties uz jaunām lietām, tādējādi krājot pieredzi. Vakardiena bija spilgts piemērs tam, ka es reizēm mēdzu izdarīt pareizi, piekrītot piedāvājumiem spontāni.
Iespējams šis ir viens no maniem sapņu-pagaidu-pirms-universitātes darbiem. Mani pienākumi bija tik "smagi"- uzkrāsoties, uzvilkt melnu kleitu, smaidīt un sasveicināties ar viesiem. Un ne jau vienkārši viesiem. Un ne jau ierastā vietā. Es atrados Natural History Museum, kas skaistuma ziņā pārsniedz pat Bekingemas pili, lai gan satura ziņā es tajā neatrodu neko īpašu. Un lai gan viss vēl aizvien izklausās ordināri, jo muzejā jau iekļūt var jebkurš, kuram nav aukstā ieroča, patiesībā ir nedaudz savādāk, jo es atrados tur laikā, kad Londona un visas tās ēkas ir visskaistākās, kā arī tad, kad neviena izglītoties griboša apmeklētāja tur nav, respektīvi naktī, kad galveno zāli, kas man nedaudz atgādināja HP skolas zāli, sev bija rezervējis indiešu čalis, kas sen vairs nav tikai "čalis", bet gan diezgan naudīgs kretīns, kuram nav kur izgāzt vairākus stabus (ja pat ne tikai stabus!) sava dēla pirmajai dzimšanas dienai.
Es biju ieradusi galveno zāli redzēt tad, kad tā ir pilna ar tūristiem, mazliet drūma, augstiem griestiem, pa vidu stāv vairāk nekā 30 metrus garš dinozaura skelets un visi cītīgi meklē tualetes. Bet šoreiz viss bija daudz savādāk, jo bija piķa melna tumsa un vienīgā gaisma nāca no 2 metrīgiem svečturiem uz galdiņiem, kur viesmīļiem bija uzdots apsēdināt 400 cilvēkus. Un gaiss smaržoja pēc šokolādes fondjū, kas arī bija diezgan iespaidīgos izmēros, nevis kā es to biju radusi redzēt, ja dzīvo salīdzinoši ekonomiski. Paldies Dievam pēc sava "smagā" darba mēs slepus drīkstējām nogaršot 1/4 daļu no visa tā ēdienu klāsta. Sasodīts, man nenoveicās, ka trāpījās tieši indiešu virtuve, jo neesmu ārkārtīgi lielā sajūsmā par to. Vienīgais, ko es negrēkoju paslepus nospert ,bija fuckin' apburoša izskata kūciņas, kuru dažādība un "dizains" manī izraisīja nožēlu tās ēst, likās ka tās varētu maksāt vairāk, nekā izejvielas. Bet vienmēr taču patīkami izbaudīt to, ko tavs maciņš tuvākos 10 gadus noteikti nevarēs atļauties ;D
Ņemot vērā, ka mani tālākie pienākumi bija klīst ap galdiņiem, smuki smaidīt "with your cute smile, not that fixed one" (citēju, jo es nezināju, ka mans smaids ir iedalīts kategorijās) un domāt par smokingos un vakarkleitās tērptajiem V.V.I.P., es drīkstēju izbaudīt nelielu baleta numuru, kā arī tradicionālās indiešu dejas un tad vēl kaut ko sev tuvāku, bet tas lai nu paliek, nav tik interesanti.
Šis noteikti bija lielākā, ekstravagantākā, elegantākā un skaistākā dzimšanas diena, kādā es jebkad esmu bijusi, un kuras jubilārs spētu nopirkt 3stāvīgu jahtu ar vienu pīkstienu, neņemot vērā faktu, ka vēl aizvien sūkā knupi. Bet viņa tēvs man nedaudz atgādināja mafioz-gangsta' tipu, jo tikai tādi zina, ka ar viena pirksta vēzienu var likt sev apkārt dancot savām labajām rokām. Smieklīgi, ka "ballītes" beigās viņš teica "nauda nav galvenais, ja tev ir tāda ģimene kā man, es jums saku, nauda nav galvenais". Vēlreiz atceroties šī pasākuma apmērus, es vēl aizvien prātoju- vai tā bija ironija ?!"

Ieraksta bilde- Natural History museum un tā galvenā zāle.

svētdiena, 2011. gada 16. janvāris

URĀ- 100. ieraksts!!!!!! Congrats!

King's Speech-tā būs vislabākā filma, kāda vien šogad varētu būt. Lai gan tā jau kādu laiku "karājas" uz divstāvīgajiem, sarkanajiem autobusiem un ir redzama Londonas kino, es vēl aizvien neesmu to redzējusi. What a shame, ne? Pēc treilera vien viss saceļas.



Šī priekš manis ir visai nogurdinoša nedēļas nogale. Vakar es beidzot noliku savu IELTS testu. Un šī testa sistēma mani patīkami pārsteidza. Nu labi, patiesībā mani pārsteidza tas, ka viss tests, pat rakstīšanas daļa bija jāpilda TIKAI ar zīmuli, tādējādi bija iespējams izlabot to, ko tu nevēlies redzēt savā atbilžu lapelē. How cool is that? Lai gan laika man pietrūka, lai izpildītu to cītīgāk. Ja vien varētu izmantot 12tās klases eksāmena pārpalikuma minūtes, ha.
Un telpa, kur man šis nozīmīgais tests bija jāskricelē, arī nebija vis ar nobalsinātām, kaļķa baltuma sienām. Likās, ka es sēžu karaliskā tiesas zālē. Smukāki/oficiālāki nemācēšu izteikties. Un mana runāšanas eksaminatore bija visrunātīgākā britu sieviete, kādu vien esmu sastapusi. Varbūt viņa bija gatava ar mani čatot 20 minūšu ilgumā pēc pārbaudījuma vien tāpēc, ka es biju pēdējā, kam vajadzēja nodemonstrēt savas verbālās prasmes (un te nu man atkal prātā kā kaučuks lēkā "King's speech"). Lai nu kā, diena bija īsa, jo jau 7os vakarā, kad bija beigušās visas iespējamās testa daļas, es jau atrados mājās, ieritinājusies siltā gultā, sapņodama par to, kā saņemšu savus rezultātus baltā aploksnē un piedzīvošu filmas cienīgu scenāriju, bļaudama "ak, jēl, atver tu, es nespēju, man pirksti neklausa, ak, ak, ak!". Taču patiesību sakot, rezultāts nebūs labs, cik es nojaušu, sevi novērtēdama.
Toties šodiena bija darba diena, pēc ilgāka laika. Negribas ļoti iedziļināties, kur, kas  un kā, jo neesmu vēl zinoša, vai šo darbu esmu dabūjusi. Bet, ja esmu, tad alllllleluuuuuuuja!
Londonā spīd saule un ik pa laikam līst lietus. Retu reizi laiks mums sagādā pat tādus pārsteigumus kā krusu. Mana vecmamma šodien klausulē skaļi izpauda savu pārsteigumu par šo faktu, ko es nedomāju viņai pārmest, jo es pati tam īpaši neticēju, kā jau latviete būdama, jo man tas ir janvāris, kad sniega sega dzimtenē pat pārsniedz savas robežas. Taču patiesībā es sniegu šeit neesmu redzējusi jau vairāk nekā mēnesi.
Runājot par mentālām lietām, man nedaudz nepatīk, ka esmu viena. Es skatos un brīnos un sāku ticēt, ka pastāv jūtas, kuras nevar nedz nospēlēt, nedz pārspīlēt. Es domāju, ka jābūt kādam, kas tavā pukšķošajā priekšmetā izraisa vulkāna cienīgu izvirdumu, man tas vienkārši ilgu laiku nav bijis. Bail, ka drīz jau aizmirsīšu, kā tas ir. Reiz mana jaukā kaimiņiene teica, ka man jāsāk sev meklēt puisis, un tad viņa jautāja (citēju) "a ti vobše hočeš?". Haču, ņehaču, ņeznaju. Vispār grūti/viegls jautājums. Nezināju, kā lai izlokas, šā un tā man padevās, bet nebija iespējams izlocīties no atbildes sev pašai. Nē, ja pavisam, pavisam godīgi, tad jā, es gribu. Gribētos man ar viņu aizbraukt uz Tower Bridge, aiziet uz kino, aizbraukt uz Stounhendžu. Kopistiski, nevis vienai pašai. Gribētos, lai mani kāds sagaida mājās, guļ blakus, kad skatos filmu, jautā, kā pagāja diena un klausās, kad es runāju muļķības. Gribētos pasūtīt Starbucks'ā garšīgu padzērienu un kūku uz diviem, lai padalītos. Un pārlasot nāk smiekli, cik loģisks izskaidrojums šai "puiša būšanai" ir. Tā ir vienkārša vēlme pēc kompānijas, pēc dalīšanās. Ne jau vienmēr mēs vēlamies, lai otrs cilvēks būtu kā "wow-wow-wow, tu esi mans pupsiks, mana mūža mīla, ak, Romeo" variants. Vienkārši gribas dalīties ar kādu, kas it kā nav gatavs dalīties ar tevi ar citiem. Reizēm sirds paliek vientuļa, lai cik tas naivi un meitenīgi neizklausās. Šķebina bišķi, ne? Mani arī.
Tāpēc es domāju, ka man nevajag puisi un  negribas arī. Esmu labāk gatava parakstīties uz pārbaudītam vērtībām, jebšu one-night-stand, jo tur nav jāmeklē iemesls kāpēc, nedz jāapsver visi plusi un mīnusi, guvumi un neguvumi. Nav saistību, nav atbildības. Un tad, kad man būs salāpīta sirds vai arī tad, ja pie manām durvīm pieklauvēs Mr. Perfektais, es būšu gatava kam vairāk. Un vairāk, tas nozīmē pieņemt otra cilvēka mīnusus. Reiz gan gadījās tā, ka es pieņēmu par daudz, vismaz triljons mīnusu un tikai 2 plusus, beigu beigās atstādama sevi novārtā, kļūdama par neko. Nē, es kļuvu par KAUT KO- tas, kas esmu tagad. Cik nopļauts teiciens! Nē, tagad esmu kas cits, jo tad es biju kaut kas cits, nekā esmu tagad. Bezsakars!
Atsaucoties uz manu pagājušā gada pēdējo ierakstu, lūk mans 2010. gada lasītākais ieraksts-

"O, meitenes no Latgales!"

Bet, personīgi man vislabāk patika šie-

Atver acis, Jolanta 

laimīgā, laimīgā vakardiena

Un, kā man priekšā saka statistika, manu blogu pagājušā gada laikā kopumā apmeklējuši 3000. Paldiesa!

pirmdiena, 2011. gada 10. janvāris

domu skaļums neļauj norimt

Reizēm tu nemaz nepamani, cik ļoti tava dzīve mainās. Cik ātri pazūd lietas, aiziet cilvēki, noveco domas. Tā nav, ka jaunais nedāvā ko svaigu un vēl neizjustu, vienkārši  ir tik pierasts pie visa bijušā, ka nemaz nav liekas vajadzības pēc inovācijām. Es nezinu, ko esmu kādam nodarījusi, lai man pāri lītu tā netaisnība, kāda mani piemeklē tagad. Un es neskaitāmas reizes jautāju- par ko? It kā būtu jāmaksā par to, ka esi labsirdīgs cilvēks, ka jūti un dzīvo līdzi , gribot, kaut tevī saskatītu tās iekšējās sāpes, ko sagādā cilvēks, kurš par mani nerūpējas, kaut tas ir viņa pienākums. Es esmu vienmēr izjutusi vēsumu un pienākuma izjūtu no viņa puses, nekad neko emocionāli aizkustinošu. Man vienmēr ir sāpējis, ka viņš man tāds ir. Ir bieži pārņēmusi skaudība pār tiem, kuriem šis cilvēks ir bijis tas, uz kura pleca paraudāt, aiz kura muguras paslēpties, pie kura rokas pieturēties. man tā nekad nav bijis, tāpēc nav brīnums, kādēļ es vīriešus uzlūkoju skeptiski, jo viņi man vairāk likuši vilties nekā smaidīt. Un es lūdzu Dievu, kaut manai mazākajai māsīcai šī persona būtu pati labākā uz visas pasaules, jo es ZINU, ka viņš viņai tāds būs.Man nebija. Esmu pietiekoši izaugusi, lai saprastu un atzītu- nebija un vairs nebūs. Es nekad neesmu blogā par šo rakstījusi, vai publiski to apspriedusi, taču mans brālis vakar man lika padomāt, cik ļoti lielu robu šī persona manā dzīvē ir atstājusi. Ak, Dievs, kā sāp! Jā, neievainojamajai Jolantai tik ļoti sāp. Ir nežēlīgi saprast, ka mani nesapratīs tas, kuram būtu jāsaprot, jo tāpat vainos mani.

sestdiena, 2011. gada 8. janvāris

ne jau man jūsu vietā jādomā!


Šodien parunāsim par manu humora izjūtu. Nē, es nedomāju šeit sevi lielīt vai bārstīt tizlus jokus. Es gribu sevi attaisnot, lai gan es jūtu, ka lielākā daļa cilvēku, kuri mani zina tuvāk, ir informēti par to, kā viss no manas puses jāuztver. Ir gan tā, ka es nedomāju, kā es pasaku un ko es pasaku, jo vismaz 60% cilvēku, kas tik tikko vien mani ieraudzījuši, gandrīz vienmēr uzskata, ka esmu riebīga, ļauna un sarkastiska (fakti no drošiem avotiem). Tomēr manī pašā, pēc katra manis pateiktā teikuma, iekšēji noskan signāls, ka tagad vajadzētu smieties. Bet gadās, ka retu reizi neviens nesmejas. Ak, jēl, skan tā, it kā man pilnībā nebūtu humora izjūtas. Vienīgais, ko vēlos ar šo visu pateikt ir tas, ka ES NEESMU FRIGIDA MAITA un mans humors, lai gan reizēm ir ļoti riebīgs un citreiz pat dzelošs, nekādā gadījumā nav jāuzņem personiski.
Esmu ievērojusi, ka man ārprātīgi patīk visvisādas smaržas un man ļoti svarīgi, lai es vai otrs cilvēks labi smaržotu. Neiet runa par dārgām pudelītēm ar izsmalcinātiem aromātiem. Runa iet par smaržu kā tādu- no šampūniem, krēmiem, gaisa, drēbēm, veļas pulvera, aromatizētāja, kondicioniera. Un svaiguma. Un pavasara. Laikam mans deguns ir ļoti uzstājīgs.
Šodien es atkal dusmojos uz metro, jo vairāk nekā puse no visām tām stulbajām līnijām negāja (un neiet joprojām), tā kā bija jādodas līdz pašam centram ar autobusu. Pastaigāties pa Oxford street sestdienas pēcpusdienā nav īpaši jauki, ja tev vajag nopirkt vien 3 mazsvarīgas lietas, jo naudas lieliem, tūristu cienīgiem tēriņiem tev nav. Tāpēc gribot negribot jāpacieš drūzmēšanās, grūstīšanās un stumšanās. Un „John Lewis” ēka smaržo pēc bagātniekiem. Bet daudz labāka smarža ir vafelēm vai tiem garšīgajiem ceptajiem riekstiņiem, kurus pārdod uz ielas. Uz mēles kūst. Un tad man prātā nāk tas, kā es lutināšu savu mammu, kad viņa atbrauks, jo cilvēka prāts ir paredzams- ja tev šķiet tas svarīgi, tu darīsi visu, lai otrs izjustu visu to patīkamo, ko esi izjutis tu pats, vien tādēļ, ka otrs tev palīdzējis līdz tam nonākt. It kā lai pārliecinātu, ka ir bijis tā vērts.
Ir lietas, kuras gribas atstāt aiz muguras, bet nekā nesanāk. Tā, it kā tās būtu piesietas. Un nevar ne pārgriezt, ne pārcirst, ne atāķēt. Es bieži sapņoju sapņus, kurus labprāt nevēlētos redzēt, jo tajā piedalās atsevišķas personas, kuras vēlos izdzēst no savas tagadnes. Vienu brīdi likās, ka tas ir izdevies. Totāls buļļa sūds tas teiciens: „laiks dziedē brūces”. Ņifiga! Tā ir vienkārša sliņķu un degradieru ticība un paļāvība uz terminu „laiks”. Jūs gribat teikt, ka viss nokārtosies, ja vienkārši sēdēsiet rokas klēpī salikuši un gaidīsiet brīnuma klikšķi savā galvā, kas it kā liks saprast, ka viss izdziedēts? Muļķības kaut kādas. Manā uzskatā ir jādara kas tāds, kas tam pašam „laikam” palīdzētu, lai kas tas arī būtu. Un nevajag sarkastiski jautāt: „interesanti- ko tad?”. Ne jau man jūsu vietā jādomā, man ir savas metodes, es vienkārši pametu kaulu, lai katrs nu pats sagremo.
Londona vēl aizvien man šķiet skaista, lai gan esmu tuvu „man pietiek, braucu mājās” robežai, jo atrodos ne visai apskaužamā situācijā. Tāpēc pēdējā laikā ar mani ir grūti sarakstīties, jo visu laiku ņaudu un sūdzos, lai gan svēti apsolījos to nedarīt, kaut vai man zobi kristu laukā. Protams, mani pārsteidza un saniknoja arī kādas vēstules teksts, kas skanēja aptuveni tā „man jau arī likās, ka tev pilnībā vienalga par visiem, bet tad man ***** izstāstīja, ka tev neesot ne laika, ne resursu no kā atbildēt”. Ai, taču ejiet jūs visi d*rst, lielie un svarīgie! Mani dusmas rauj! Riebjas teikt šos vārdus, bet... pamaināmies ar vietām tad!
Cik noprotu, manā tēvzemē šobrīd ir ārkārtīgi daudz sniega. Bet mums te ir saule un lietus. Šorīt no rīta pamodos un ieraudzīju vasaras cienīgu skatu pa logu- piķa melni mākoņi un saules spožā gaisma. How cool is that? Tas, protams, nemaina faktu, ka mūsu dzīvokļa vannas istaba laiž garām tonnām ūdeni, tādējādi pamazām tuvojoties arī ungāru pāra istabai, un pavisam drīz, kā esmu pilnībā pārliecināta, parādīsies nepatīkams aromāts, taču mūsu saimnieks jau trešo nedēļu neko nedara lietas labā. Vai tas, ka viņš ir gejs, ir pietiekams attaisnojums? Domāju, ka nē.
Sen nebiju teikusi šo nodrāzto, bet 100% patieso frāzi- CITA DZĪVI NEKAD NEIZDZĪVOSI, VIEN TIKAI SAVĒJO. Tāpēc es negribu, lai mani mācītu, uz kuru pusi spert nākamo soli, jo man pašai ir kājas, man pašai acis, man pašai ir prāts, kas strādā pietiekami labi. Esmu nenormāli spītīga un patstāvīga, tāpēc es apsolos vairs neņaudēt saviem draugiem, kas uzskata, ka man iet te tik ārkārtīgi spīdoši, ka esmu pat ķipa „savus draugus aizmirsusi”. Neiešu jau nu tagad pierādīt vai strīdēties, kurš kuru aizmirsis, jo tas ir bērnišķīgi, un to mēs nu ļoti labi redzēsim pēc aptuveni 6 mēnešiem. Latvija, tu laikam aizvien man sociāli nederi!

otrdiena, 2011. gada 4. janvāris

jaunais



Atvaļinājums ir beidzies, laiks ķerties pie mana pirmā šī gada bloga ieraksta, kas nebūs visnotaļ pozitīvs patiesībā, jo mans noskaņojums ir pilnībā uz nulles robežas un es knapi turos, lai nesabruktu, jo stress, kas manī vārās pamatīgā daudzumā ir vien tik tādēļ, ka es neesmu vēl aizvien iestājusies universitātē, bet laika ir palicis pavisam, PAVISAM maz, daudz mazāk, nekā vajadzētu būt. Un viss apkārt arī ir pilnīgā dirsā, ka es pat nezinu, kā spēju sevi savest kārtībā. Laikam jau tā būs- šī mana pieredze Londonā man dos daudz spēka turpmāk, jo ir gan labais, gan sliktais. Un ir depresīvi saprast, ka drīz mana labākā draudzene, kura kaut cik turēja manu galvu virs ūdens, dosies atpakaļ uz mājām. Un tad man nebūs neviena, kas mentāli atbalsta. Jo, kad es devos uz Londonu, kad stāvēju pie saviem sranajiem lidostas vārtiņiem, man bija milzīgs atvieglojums doties tiem cauri kopā ar viņu, jo tas bija tas pats, kas paņemt sev līdzi papildus spēku. Un bija vismaz uz 50% mazāk skumīgi. Bet tagad laiks skrien tik sasodīti ātri, ka negribas par to domāt.
Vakar es beidzot dzīvē redzēju savu universitāti un biju patīkami pārsteigta, cik ļoti man tā patika. Nemaz nelikās, ka atrodos Londonā- patīkams rajons, senatnīgas strūklakas, putniņi dzied un tur noteikti smaržoja pēc dabas, ko gan nespēju pēdējā laikā just vien tikai iesnu pēc. Un iekšēji mani pārņēma tik spēcīga vēlme atkal sēdēt solā, iegūt zināšanas, stulbi smieties kopā ar sava vecuma jauniešiem par muļķīgām lietām. Esmu izsalkusi pēc tā visa, mans organisms trīc no sajūsmas.
Tikai negribas, lai tas viss pazustu vien ierobežojumu pēc, jo kaut kā debili sanāk, ka cilvēks visu dara pēdējā brīdī un tad pats žēlojas, ka viss tiek zaudēts. Man negribas, lai tā notiek ar mani. Negribu zaudēt vēl vienu gadu, bļaģ.
Pēc svētkiem kā vienmēr visi viens otram jautā tradicionālo jautājumu „Kā svinēji?”. Šoreiz mana atbilde ir „pastulbi”, jo palaidu garām daudzas lietas, kuras bija grēks palaist garām. Un man nebija mana mīļotā šampanieša. Un es nekad nebūtu domājusi, ka cilvēks, kas mani apķers, skatoties grandiozu Jaunā gada salūtu, būs vien pamatīgi piedzēries draugs, kas tādējādi vienkārši saņems „fizisku” atbalstu no tikai nedaudz iereibušās Jolantas, kas vienkāršā valodā domāts kā „es tevi pieturēšu, lai tu negāzies”. Varbūt āfterpārtijs, kas bija vienkārši tupa sēdēšana pie metro pieturas, lai sagaidītu bara atpalikušos, bija patīkama, jo tad likās, ka kaut kas jautrs notiks šovakar/šonakt (if you know what I mean), vai arī tādēļ, ka es saņēmu patīkamu komplimentu no vīrišķā dzimuma pārstāvja vien esot es pati. Un tad gribējās vaicāt, vai tiešām man tā ir lemts- palikt vienai, vienai, vienai, vienai. Tāda kā dunoņa ausīs. Ja labi gribētu, man būtu kāds otrs, bet nekā nevelk. Vēl liekas, ka atnāks mans Mrs. Perfektais, kuru es tik cerīgi meklēju Londonas pilnajās ielās. Vien vēl vienu reizi viņu ieraudzīt, slow motion-kā filmās un tad priecāties, cik pasaule ir maza. Pēc tam atkal sagaidīt viņu savā sapnī, bezmiega naktīs un gaidīt 8. Pasaules brīnumu- ka iepatikšos vien esot es pati, jo kāda velna pēc man vajag kādu, kam iepatikties, ja man pašai negribas iepatikties?
Un vispār man tik ļoti patīk cilvēki šeit. Pilnīgi vienalga, ka es atkārtojos. Jo tikai šeit neviens svešais uz ielas neuzspēlē smaidu un vēlējumu „Happy New Year everybody!”. Tas šķiet tik patiesi un individuāli.
Mana kaimiņiene, ar kuru nu mēs kopā „bezdarbojamies” pa mājām, ir izteikti jauks cilvēks. Kad viņa uzzināja, ka pēc horoskopa esmu lauva, viņa teica „Lauva? O, mana mīļākā zīme. Bet zini, es jau tevi iepazīstot jutu, ka tu esi lauva, pēc rakstura jau var pateikt.” Un tad mana jaukā kaimiņiene piebilda, ka tas bija jāsaprot kā kompliments. Redz’, kā. Viņa ir gudra, jo stāstot par to, kā viņa nonāca Londonā, man atvēra acis. Es sapratu, ka darīju pareizi, atmetot malā visus jā/nē, izdarot galīgo lēmumu.
Vakar, kad es metro tizlošanās pēc dabūju braukt uz otru Londonas galu ar autobusu, redzēju daudz patīkamu lietu un vietu, par kurām man nebija ne jausmas. Mani atkal šī lielā metropole pārsteidza. Patīkami, protams. Jā, es taču zināju, ka ar autobusu vienmēr braukt ir daudz patīkamāk.
Es nezināju, kādu bildi pievienot sava bloga ierakstam šoreiz, jo gribējās ko savu, ko personisku, lai visiem būtu interesantāk un tad es sapratu, ka jāpadalās jums ar savu pirmsJaunāGada svinību foto sesiju, kas tika uzņemta visai urliskā veidā, respektīvi, ar manu webkameru. Tā ir, ja gaida, līdz tava nogurusī, strādājošā labākā draudzene izguļ savu nogurumu, bet tavs istabas biedrs sagādā cienastu mājas saimniekiem, izmantojot tavu pārtikas veikala kluba karti. Un tad var paņemt labākās draudzenes pusmāsu un piedāvāt ierāmēt savas cietās sejas. Mana jaukā kaimiņiene teica, ka es izskatoties tajās bildēs pēc brites, lai gan nemācēja paskaidrot kādā ziņā. Es tiešām ceru, ka tas nenozīmē, kas izskatos pēc speķa vai izplūkātas vistas, jo lielākā daļa no mana vecuma britu meitenēm šeit ir vai nu ar lieku svaru, vai arī ģērbjas un krāsojas tik debili un tracinoši, ka man trūkst vārdu. Man jau vispār, kā visiem zināms, tracina tie ķipa oriģinālie stiliņi, kas izskatās, kā no miskastes izvilkti. Esmu nedaudz uzvilkta? Iespējams. Kā ir, tā jādzīvo? Tas gan, tas vienmēr- kā likums.
Nav ne jausmas, kur palikuši mani aktīvie plusiņu licēji. Laikam es sāku zaudēt savu formu. Bet ticiet man, ir grūti filozofēt par pasaulīga mēroga lietām, ja galvā vien skan divas lietas, kas jānokārto, lai būtu miers. Patiesībā man nav ne jausmas, kādi mani „izsenie” lasītāji ir palikuši man uzticīgi, bet kuri vispār šo lapeli ir aizmirsuši. Es zinu tik to, ka šo blogu tikai nesen sākusi lasīt viena persona, par kuru man nav gan baigais prieks, bet ne jau tādēļ, ka man šis cilvēks izraisītu antipātijas. Vienkārši tāpat. Ir lietas, par kurām jautājumus neuzdod.
Varbūt vien pēdējā lieta, ko vēlos piebilst šajā garajā rakstā ir tas, cik es simboliski, kā jau katru gadu, ievēlējos savu Jaunā gada vēlēšanos. Diezgan oriģināli. Dažos vārdos- saraksts, Temza, Tower Bridge.