jūtu sprints

Un tomēr mēs satikāmies vēlreiz. Un mums bija patīkama saruna. Un bija tikpat patīkami vērot, ka otrs tavā priekšā mulst, nespēj noturēt smaidu, kaut viss jāslēpj. Cik skaisti ir slapstīties citā Londonas rajonā, roku rokā meklēt īsto pieturu un spītēties, ka "viss, tad es braucu mājās". Vai ielēkt autobusā, pārlikt kājas otram pāri un smieties par lietām, kuras tik nesen sagādājušas smieklus, jo liekas tik piedauzīgi mīļas. Silti vien paliek atceroties. Bet tad viss sabojājās... Kurš vainīgs? ATKAL ES! Lai arī kas manā dzīvē ienestu saviļņojošas izjūtas, es vienmēr to sazieķēju ar savu depresīvo noskaņu un realitātes grābstīšanu.
Šodien es apjēdzu to, ka vietā, kur esi bijis dzēris, mēdz būt arī cilvēki, kas nelieto alkoholu. Un viņi visu redz, saprot, pat beigu beigās nosoda. Man jau bija nojauta. Tātad no visa šī mēsla izriet tas, ka man vajadzētu palikt savā vietā. Negribu būt persona, kas izjauc ko tādu, pēc kā visu acīs būšu egoistiska briesmone, kura grābj tikai sev, sev un sev, nedomā par citiem. Gribas jau atgādināt, ka esmu vienmēr tik domājusi par sevi, arī šajā gadījumā, kad ļāvu vaļu jūtām, kas bija slepus, neredzot krājušās un visbeidzot tik pasakaini debešķīgā veidā piepildītas.
Kremt, ka tagad man pamazām jāatkāpjas, jo, kā jau no sākta gala teicu, negribu pārāk apdedzināties, bet vēl jo vairāk- izjaukt stabilu dzīvi otram. Neizklausās pēc manis, vai ne? Vienmēr esmu bijusi totāli pret šiem sevis upurēšanas izgājieniem, ka "būšu laimīgs, ja tu būsi laimīgs" un tamlīdzīgām puņķainu filmu pērlēm, taču šoreiz tā ir. Man gribētos paturēt visu sev, taču reālā dzīve mani šajā reizē piespiež pie sienas, jo viss, kas nāk no malas, situāciju sarežģī, sagriež tā, ka jādomā par to, cik iespējami klusāk aiziet, lai neviens neko nenojauš.
"Tu nekad nevari atrast savu," šādi vārdi man skan galvā ik pa laika sprīdim, jo tieši šādu frāzi es varētu dzirdēt no tiem, kam iepriekš bijusi līdzīga problēma ar mani. Taču tā nav. Es atradu savu, man atņēma. Atradu savu, pazaudēju. Atradu savu, man apnika. Atradu savu, atkal piegriezās. Tagad, kad liekas, ka beidzot esmu atradusi savu, savu pašu, pašu, taču nevar ņemt, nav mans un nebūs. Varbūt dažiem šķiet, ka es visu dramatizēju, taču tā patiešām, pilnīgi atvērti IR.
Jebkurā gadījumā ir aizkustinoši, ka viņš manī saskata arī personību, cilvēku, ar kuru parunāt, kuru izjokot, pret kuru būt nejaukam, jo tas man tik ļoti patīk. Es, šķiet, jau, gaismas ātrumā, esmu nonākusi līdz stadijai, no kuras grūti tikt vaļā, taču tikpat milzīgā ātrumā es aizskrējusi līdz situācijai, kad tik tiešām jāsāk domāt, jāieņem zemais starts atpakaļceļam. Redz', ātrākais jūtu sprints manā mūžā. Ak, jēl, cik tas būs grūti!
Varbūt šis viss man tik ļoti dzeļ, ka es jau nedēļu kā neēdu, jo man negribas. Ēdiens manī izraisa riebumu. Man vajadzēs spēku, taču būs labi, nav jau pirmā reize, kad es sapinu mezglus savā sirdī, lai jūtu artērija pārstātu sūknēt to herņu, kas tā mēdz sagādāt sāpes.

P.S.: šķiet, ka neviens nespēj noticēt, ka Jolanta Vimba atklāti atzīstas, ka ir uzvilkusi rozā brilles, jo pēdējais raksts atrodas topa augšgalā jau labu laiku. Nu ja, mīļie, arī lauvas sadur ķepu.

šoreiz visu izsaka bilde

Esmu šokēta, pārsteigta, bet tajā pašā laikā apmierināta pati ar sevi, jo es jau jutu, ka tas notiks, taču nelikās, ka aizies tik tālu. Domāju, ka alkohols un pavasaris dara brīnuma lietas un, protams, kā jau otra, šajā visā iesaistītā persona izteicās, ka tas, kā es sevi parādīju, nostrādāja. Vispār kopaina, kā jau kārtējo reizi tas ar mani notiek, nav visai spīdoša, jo nekas, nekas neturpināsies, nekas tālāk par "satiksimies slepus". Dziļi prātā man danco doma, ka iespējams man tā lemts. Jā, tas ir sasodīti interesanti un saviļņojoši, ka kāds ļaujas kārdinājumam un tomēr, par spīti visam, kas notiek viņa dzīvē, viņš ir izvēlējies riskēt un dažus mirkļus pabūt kopā ar tevi. Tas ceļ manu pašapziņu un liek justies īpaši labi.
Jā, bet tam visam ir arī tumšā puse, jo es katru mīļu sekundi atgādinu sev, ka nevajag, nevajag, nevajag, taču, kā jau twitter kontā pirms mirkļa minēju, tas notika, kaut negribējās. Nu tā sajūta, ka tu par kādu domā biežāk kā par kārtējo maltīti vai to, cik ilgi palicis līdz autobusam. Ka tu ieraugot otru nespēj piekalt skatienu, jo zini- tas ieilgs, kaut otrs nedarīs neko apbrīnojamu. Un tu centies neuzkrītoši iet garām tai personai, lai tikai piekļūtu par dažiem metriem, centimetriem tuvāk. Jā, es esmu sasodīti nepareizi iemīlējusies. Nepareizi? Jā, jo tam nevajadzēja notikt, šī persona nekad nebūs man kas vairāk par "slepus, nevienam nezinot, nejūtot, neredzot, klusi". Starp mums nebūs attiecību miljons iemeslu dēļ. Labi, ir viens tāds pamatīgi milzīgs iemesls, bet tam nevajadzētu izskanēt te, jo tad visi nobīsies. It kā jau bīties nebītos, jo tā taču ir Jolanta, un viņai pie kājas principi un tradīcijas kā tādas. Bet nē, es tomēr saprotu, es tik tiešām esmu, esmu, ESMU iemīlējusies un nevaru atraut domas, atmiņas par to, kas pateikts, kā arī par to, kas jau noticis.
Stāsts jau vien manā galvā sākās ar to, ka es šajā personā saskatīju visu, ko esmu vienmēr uzskatījusi par "Misteru Perfekto". Nē, nē, tas nav mans decembra Mr. Perfektais, šis ir uz procentiem 40% labāks. Un tāpēc jau galina doma, ka mēs paliksim tur, kur esam tagad. Man jau no sākta gala gribējās sevi pierunāt, ka nevajag ļauties ilūzijām, jo tas, ka starp mums kas varētu būt ir 1 no 100, taču redz', kur esmu tagad... Tas apstiprina vien tikai to, ko esmu teikusi labu laiku iepriekš- es vienmēr panāku to, ko vēlos.
Un negribas ēst, negribas neko citu, kā tikai atkal satikties. Žēl, bet nepazūd doma, ka tā bija pirmā un pēdējā reize, lai gan, kā izskatījās šodien, šī persona noteikti nav mazāk ieinteresēta. Bet es, kā jau ierasts, tēloju, ka esmu vēsāka par ledū atdzesētu nazi. Jo man negribas, lai sanāk kā parasti- es aplaužos.
Jebkurā gadījumā, šī ir tēma, kas domāta vien manam blogam, šī ir tik delikāta lieta, ka es nevienam neteikšu ne vārda. Neviens nezinās sīkākas detaļas, ne pat mana labākā draudzene. Esmu izaugusi no tā vecuma, kad vajadzēja zvanīt jau pēc minūtes un teikt "Tu nekad nenoticēsi!". Jo šī persona... ir tik pieaugusi!
Man domāt, ka tas pats noticis ar mani, lai gan, ja es būtu izaugusi, es pārstātu darīt lietas, kas agri vai vēlu izsīks, izslīdēs no pirkstiem, aizies, pametīs tevi, un sāktu dzīvot reālu dzīvi, izvēlētos potenciālu nākotni, taču... mani tas nevilina. Es gribu izbaudīt un veikt aizliegtas lietas, par kurām tu vari dabūt pa pirkstiem, jo man var pietrūkt laika sagrēkot. Jā, mammīt mīļo, es grēkoju, bet man ir gluži vienalga. Tikai tas fakts, ka es iemīlējos cilvēka, kurā nedrīkstēja, sasodīti spēlē uz nerviem. Saka, ka sirdij nepavēlēsi, diemžēl, taču es mēdzu sekot savam prātam. Vajadzētu tuvākajā laikā uzsākt atveseļošanās kūri- atradināties no jūtām, kas varētu pāraugt par kaut ko tādu, ko iespējami neiespējams dziedēt.
Iespējams šajā situācijā nostrādāja fakts, ka es kādu laiku iepriekš tiku pamatīgi piečakarēta un dvēseliski aptīrīta, un es meklēju ko citu, kam pieķerties, taču ir neliela pārliecība, ka tā nav. Tur ir kaut kas cits, tik man vien zināms.
Laiks beidzot paēst, kaut gan domas ir kaut kur citur. Es zinu, ka attaisot ledusskapi, es domāšu par šo personu. Ēdīšu un domāšu. Sērfošu pa internetu un domāšu. Sasodīts, I fuckin' like you!!!!!!!!!!!

P.S.: Liktenīgajā dienā Londonā bija 24 grādu sutoņa un tad pērkona negaiss. Man taču vajadzēja saprast, ka tā bija zīme. Hāha.

"Wartime London was its own world"

Es redzēju neiedomājami skaistu sapni. Es redzēju savas mājas, kā arī vietu, ko ilgi saucu par savām mājām, bet kurā vairs nekad neatgriezīšos. Skan tik muļķīgi un neiespējami, bet tā arī mēdz būt.
Ar katru dienu mana vēlme braukt mājās pāraug lielākā un lielākā satraukumā, niez rokas, sašaurinās acu zīlītes.Tik patīkami apzināties, ka laiks skrien ātri un nav neviena, kas tam uzliktu bremzes.
Es lasu "Band of brothers", kas ir grāmata, no kuras izveidots arī patiesi labs seriāls, ko gan diemžēl nerāda LV, kaut mani tas galīgi nerausta, jo man visas sērijas ir datorā. Es gan turos pie tradīcijām un vēlos iesākumā piebeigt grāmatas lappuses un tikai tad piekalt skatienu datora ekrānam, jo grāmatai zūd vērtība, līdzko tu sāc katru teikumu un notikumu salīdzināt ar aktieru grimasēm vai žestiem.
Laika trūkuma dēļ es neesmu visai tālu tikusi, taču šis garais citāts bija vien no tiem, kas izraisīja manī lepnumu, ka atrodos Londonā.

"London to me was a magic carpet," Carson wrote. "Walk down any of its streets and every uniform of the Free World was to be seen. Their youth and vigor vibrated in every park and pub. To Picadilly, Hyde Park, Leicester Square, Trafalgar Square, Victoria they came. The uniforms of the Canadians, South Africans, Australians, New Zealanders, the Free French, Polish, Belgium, Holland, and of course the English and Americans were everywhere. Those days were not lost on me because even at twenty years of age, I knew I was seeing and being part of something that was never to be again. Wartime London was its own world."

Un esmu bijusi vairākkārt vietās, kuras šis Karsons ir nosaucis. Es gan neesmu daļa no kaut kā, kas vairāk neatkārtosies, toties es atrodos vietā, kurā vēl mazliet ir sajūtama tāda kara laika gaisotne, jo briti lepojas ar to, kam izgājuši cauri. Es neteiktu, ka latvieši to nedara, bet tur... nu ir tas kaut kas savādāks, tāpat kā latvieši kā mentalitāte ir savādāki.
Jebkurā gadījumā, tas ir izlemts- es savā dzimšanas dienā dāvinu sev braucienu uz Aušvicu. Par Černobiļu vēl nav izlemts, bet tas ir plānā.
Šodien vārda dienu svin kāds cilvēks, kas labu laiku atpakaļ man bija ļoti tuvs, taču es esmu pavisam aizmirsusi visu, kas mums ir bijis. Patiešām. Dažas dienas atpakaļ es iedomājos, cik jauki būtu kopā ar kādu sēdēt pie jūras, jo nekad neesmu to darījusi. Absurds! Es esmu. Es gāju vienpadsmitajā klasē, kad katru nedēļu braucu uz "Ritma institūtu" Rīgā, ēdu pusdienas "Čili" picā, dažas dienas pat pārnakšņoju pie radiem Ikšķilē. Un vienu vakaru mēs aizbraucām uz , ja nemaldos, Bulduriem vai Saulkrastiem. Bija pavēss pavasaris, bet mēs tāpat sēdējām pie jūras, dzērām vāju alu un grauzām čipsus. Jā, reizēm es nenovērtēju, kas man dzīvē kādreiz bijis, jo ar šo personu varēja runāt par jebko, jebkur, vienalga kad. Dažreiz mūsu telefona sarunas beidzās vēlu naktī un ieilga līdz pat pusotrai stundai, bet nekad nepalika garlaicīgi. Toties man ar laiku palika garlaicīgi, un es nevēlējos neko turpināt. Pašai interesanti paliek- kāpēc? Tas nav īpaši svarīgi, jo ir lietas, par kurām jautājumus neuzdod un atbildes neatrod.
Šis stāsts beidzās ar to, ar ko parasti kas tāds beidzas manā dzīvē- mēs it kā palikām draugi. It kā? Jā, jo tur bija daudz melu, nepatiesības un tēlojuma. Žēl, jo viņš bija ļoti labs draugs. Tāpēc vienmēr vajag padomāt, ja sper soli uz priekšu.

Gribas lauku māju smaržu, sviestu, rupjmaizi un sienu.

ai, laiskā dzīve, kur gan tu palikusi?!

Kā tad īsti ar tām perfekti pūderētajām, nedabiski skaistajām meitenēm ir? Ir viņas patiesi skaistas vai nav? Nevaru saprast. Man liekas, ka skatīties uz viņām ir tas pats, kas skatīties uz smuku bildi. Vai labi uzgleznotu meistardarbu. Jo ir jau cilvēki, uz kuriem skatoties tu nekad nevarētu pateikt, kādi pasteļtoņi zem viņu sejas slēpjas. Tāpēc es nezinu, ko tā sauktās cacas (es neesmu šo vārdu lietojusi jau sen, jo tādas esmu Londonā redzējusi daudz, daudz mazākos resursos nekā Latvijā) grib panākt, esot vīzdegunīgas? Man liekas, ka viņas iegūtu daudz vairāk, ja viņām būtu atvērta sirds. Bet tās jau tikai manas domas.
Es šodien sajutu pavasara smaržu. Man gan nav ne jausmas, kas tas bija par krūmu, kas tā smaržīgi ziedēja, bet nu ļoti patīkami, svaigi, atsvaidzinoši. Es apstājos kāpņu vidū, pagriezos un ieelpoju atkal. Tad tā smaržo atgriešanās! Ryanair speciāli priekš manis ir sagatavojuši ļoti labu lēto biļešu akciju, tā kā drīz man kabatā būs biļete atpakaļceļam. Jā, taču nu tas ir skaidrs kā diena- es braukšu atpakaļ, Londona man ir droša kā uzticīga meitene. Bez tam, neviens mani netur aiz saites. Dzīve ir pārāk skaista un ĪSA, lai to pavadītu skaitot santīmus kabatā un uztraucoties par to, vai tev kas būs palicis brokastīm.Un pārāk īsa, lai apkārtējie tevi neievērotu un neceltu tavu potenciālu. Un pārāk īsa, lai sūdzētos, cik slikti ir, kaut patiesībā nav tik traki.
Esmu satraukusies. Ar katru dienu sarūk dienu skaits, kad atkal, pēc 9 mēnešu ilgas prombūtnes, speršu kāju uz lidostas "Rīga" grīdas. Domāju, ka liksies, ka pagājis gadu desmit, labākajā gadījumā gadi 5. Un rādīsies viss savādākās krāsās, cilvēku sejas, lai gan zināmas, šķitīs nedaudz svešas. Un tad būs Jāņi un Līgo, un siers, un alus, viss, ko man Latvija spēj dot, ko es tik ļoti dievinu. Un varēs vārtīties zālītē, skatīties cauri ābelēm, grauzt pusizaugušus burkānus, svīdīs seja, brilles kritīs nost no acīm, pirkstos satecēs kūstošs saldējums, asfalts karsēs plikās pēdas, saule ausīs agri jo agri, un dziedās putni, smaržos siens, putni zags zemenes, vecvecāki gatavos brokastis. Mans lielais vēlmju saraksts ir tik gari garš, es nespēju beigt to aizpildīt. Visu tik ļoti gribas, bet galvenais- gribas mājās.
Linda teica, ka apbrīno un lepojas ar mani, es esot tik daudz kam izgājusi cauri- labam, sliktam, vidējam. Nu, man pašai par sevi prieks. Likās, ka būšu vāja un padošos, slaucīšu asaras, kad negribot bēgšu uz mājām, ieslēgšos istabā un nevienam nerādīšos acīs. Tas taču neizklausās pēc manis, vai ne? Neviens neticētu, ka Jolanta tā spētu izdarīt- aizbēgt no problēmām. Jo viņai  tik ļoti patīk stāties pretī lielajam-kaitējošajam-nezināmajam.
Veselu nedēļu kā lietoju brilles, savādi ir, taču pēc labajiem vārdiem no cilvēkiem apkārt, esmu nolēmusi uz kādu laiku, kamēr Londonas pusē atkal neparādīsies saulīte, valkāt brilles. "You look more intelligent and absolutely gorgeous", tā te viņi man saka.


Un šodien es pirmoreiz mūžā dzīvajā redzēju īstu dirižabli, bet bļaģ ar' ārā, es nezinu, kā tas ir angliski. Ā, nu jau zinu.

Starp citu, visai jauki, ka drīz manas lapeles kopējais apmeklējuma skaits sasniegs 5000, jeā! Tas tā, dažām atmorozkām, kas nezina, ko nozīmē cipars lapas augšpusē.

nu ļoti lovlī

Tik dīvaini lasīt savus vecos ierakstus. Bet visinteresantākais ir tas, ka manus vecos ierakstus lasa citi. Un tad es apskatos lasītāko ziņu topā, uzklikoju un lasu pati. BET, kas ir pats galvenais, visu tik spilgti atceros. Gan to, kā tas viss notika, gan to, kā tajā brīdī jutos. Tāpēc man patīk būt cilvēkam, jo manī mājo emocijas.
Es nekad nespētu mīlēt un būt kopā ar kādu, kura jūtas ir vājākas nekā manas. Varbūt labāk ir nezināt stipruma skalu vispār. Taču man vienmēr kaut kā sanācis zināt un nojaust. Nekad nekas nav sanācis ar tiem, kuru jūtas ir redzami stiprākas. Es vienkārši nespēju dot to, ko no manis prasa, lai gan man tā nav.
Londonā pēdējās dienās ir tik labs laiks. Spīd saule, Ziemeļu Londonā zied ceriņi, retumis pat grūti nosēdēt ar džemperi mugurā. Mana mamma teica, ka mums jau ir vasara. Varbūt.
Ir viena lieta, kas man nāk prātā ik pa laikam. Nē, vispār divas lietas. Viena no tām ir persona, kura siltuma vietā izstaro aukstumu. Liekas, ka starp mums ir kas zudis, taču nav ne jausmas pa kuru laiku. Varbūt laiks ir neredzot dzēsis lietas, kuras vienmēr bijušas tepat. Iespējams dažu mēnešu kopdzīve ir devusi jaunu skatienu uz lietām. Tikpat labi tas varētu būt otras personas skatījums uz lietām. Lietas. Tāds divzilbes vārds, kas var apzīmēt tik daudz ko. Redz' kā, es nemaz nedomāju paskatīties spogulī un apjaust, ka vaina ir manī; tas taču vienmēr ir bijis augstākā līmeņa pārbaudījums! Jā, sasodīts, varbūt es, kā vienmēr, redzu visu savādākās krāsās, pati mālēju toņus, kādus tik iegribas. Un, ja nu tā ir patiesība, ko esmu uzrakstījusi, man žēl. Es no visas sirds mīlu šo personu, taču tagad šaubos, cik ilgi spēšu sniegt savu patieso "Es" kādam, kurš manā priekšā pamazām izbāl. Mani "Ego" nav diez cik devīgi.
Un tā otra lieta ir tā, ka es tomēr esmu kaut kas. Jā, laikam jau ja tev katru dienu atkārto, cik tu esi skaists, patiess, apbrīnojams, tu sāc pats sev to ieskaidrot. Runā, ka neviens tevi nemīlēs, ja tu to nedarīsi. Vai esmu sākusi pati sevi mīlēt? Grūti spriest. Vienu gan es zinu. Esmu kas daudz labāks, nekā biju, un to var redzēt spogulī, to var dzirdēt balsī, to var sajust sirds dziļumos. Kaut kas jauns ir dzimis. Katru dienu, neticot sev, atkārtoju, ka] mana dzīve ar katru mēnesi, nedēļu, dienu saīsinās, un es nekad neizdzīvošu to pašu brīdi, momentu, dienu, mēnesi un gadu pa otrai reizei. Nav tādas lietas kā laika mašīnas vai dzīves korektora, jo tam nav vajadzības. Mēs varam spītīgi vilkt laiku, domādami, ka tā izbaudīsim visu ar dubultu uzviju, taču ne jau tā ir jādzīvo. Visdārgākie brīži ilgst sekundes. Ja noveicas, tad minūtes. Un kāda jēga šos momentus pārvērst par bezgala bezjēdzīgiem vien tādēļ, ka gribas ilgāk dzīvot?


Mājās pēc 2 mēnešiem.

Jolika

Es sāku domāt, ka vajadzētu ierakstīt ko jaunu savā blogā, jo man īpaši neapmierina fakts, ka mani bloga apmeklētāji sākuši lasīt vecos rakstus, kur es, kā jau vienmēr, glupi izsakos. It kā tagad es zinātu, ko es gribu rakstīt! Man vienmēr liksies, ka es ko dumju uzrakstu.
Vēl aizvien neticu, ka pagājis vairāk nekā pusgads un palicis mazāk kā 3 mēneši. Es slāpstu pēc mājām. Bet, kad iedomājos, kas notiks pēc ilgāka laika perioda mājās... Es slāpšu pēc Londonas. Esmu šajā pilsētā iemīlējusies, lai gan visu laiku nosodu, cik ļoti tā liek cilvēkiem strādāt un košļāt naudu. Un tomēr, tajā ir kas tik ārkārtīgi pievilcīgs kā izskatīgā klases jaunpienācējā. Un tad man likās tik stulbi, ka vienai no manām bijušajām klasesbiedrenēm Londona liekoties "visdrūmākā vieta uz pasaules", kaut viņa tur nekad nav spērusi kāju, jo tā to liek domāt stulbie dzīves stereotipi. Ak, jēl! Tieši tāpēc es vēlos, lai mana mamma vasarā tiek redzēt šo pilsētu- cik tā ir apbrīnojama, pārsteidzoša, un cik tieši Latvija ir pelēka un drūma! Labi, esmu līdzvainīga, ka bieži sūdzos, cik ļoti smagi jāstrādā, cik maz jāguļ un jādzen nesakars (šādi es uzrakstīju aiz nodoma), taču ne jau par to ir šis stāsts. Es pati izvēlējos strādāt līdz nogurumam, jo vienkārši es nespēju šobrīd atvērt acis un paskatīties uz pašreizējo situāciju, kas man nav visai labvēlīga. Es nespēju pieņemt realitāti un patiesību, kāda tā ir, jo man neļauj dzīvot fakts, ka mani izsenis kaltie plāni sabruka kā malkas grēda. Un tagad... Tagad ir sajūta, it kā būtu jāceļ smilšu pils no jauna, kaudzīte pēc kaudzītes.
Man ir draugi, jā, man šeit ir draugi. Nu nav jau tā, ka mājās man tādu nebūtu, bet vienkārši... Liekas, ka viņi mani... nu nezinu, kā lai tā maigāk pasaka...novērtē augstāk, nekā mani mājinieki. Es nezinu. Varbūt es vienkārši nespēju atzīt to, ka tomēr esmu egoiste un vienmēr tāda palikšu.
Viss Londonā ir tik zaļš un pavasarīgs. Es nemaz nepamanīju, cik ātri tas laiks paskrēja. Un man tik ļoti tagad nāk miegs. Acis līp ciet. Varbūt būtu labāk, ja es tagad ietu gulēt, jo tāpat neko lādzīgu un filozofisku neierakstīšu. Ai, nu tad atā!

Ir brīnišķīgi atļauties nopirkt vīna pudeli īstā īru pabā.

dancing queen

Ak, cik man palicis skumji, skumji, cik ļoti negribas, negribas šeit būt un STRĀDĀT. Vārds "darbs" manī nu izraisa riebumu, tādu kā alerģiju. Jā, es varu atzīties sev un visai plašajai pasaulei, ka esmu kļuvusi par to, no kā visvairāk baidījos- darbaholiķi, kura neatrod laiku pat pašai sev. Un tāpēc tik absurdi man šķita saņemt vēstuli pagājušajā nedēļā ar vēstījumu, lai "nelienu citu dzīvē, bet dzīvoju pati savējo". Interesanti, kā tad tas loģiski saliekams kopā, ja es savu dzīvi vairs nejūtu- man nav nākotnes plānu, jo tie pirms dažiem mēnešiem sabruka manā priekšā kā alvas zaldātiņi. Stulbs salīdzinājums, bet citu mana galva pašlaik nespēj izdomāt. Un tad vēl visi tie sūdi, kas nāk no manām mājām... Nekad nevar aizbēgt no tā, ko tu vēlies labot.
Laura pirms dažām stundām centās mani uzrunāt skaipā, un viņa pat izspļāva jauku teikumu, jebšu:

[16:23:14] Lauraa: Jolanta es nekad to neesmu laiakm tev teikusi, bet tu esi viens no tiem retajiem cilveekiem, kurs man tiesaam pietruukst :)

Un tad vēl Linda darba laikā man atsūtīja īsziņu, ka viņai manis šodien pietrūka vairāk nekā visas citas dienas, ko viņa apliecināja ar mūsu vecās kopbildes ievietošanu. Aizkustinoši, nudien. Parasti es uz tādām lietām neuzķeros, bet šeit, tālumā esot, izjūtas ir daudz savādākas.
Ir cilvēki, kuri dzīvo brīdim. Agrāk es tam svēti ticēju un pie tā pat piestrādāju, taču ko darīt, ja brīža nav? Nu, kā jāsaka, ja visa tava dzīve ir pārvērtusies par darbs-mājas-darbs-bezmiegs-darbs-mājas-darbs-bezmiegs rutīnu? Ir jau jauki, ja tu spēj apgādāt mammu ar nelielu naudas daudzumiņu, dzīvot patstāvīgi, iegādāties lietas, par kurām agrāk būtu kopā licis pēdējos iekrājumus vai tikai sapņojis. Nesaku, ka tas nav pasakaini, taču tas ir tikpat neveselīgi, jo nauda cilvēkus padara trakus un liek parakstīties uz lietām, ko nekad sev nebūtu ļāvis. Jo es agrāk nekad sev neļautu būt prom no ģimenes un mājām, lai vientulībā strādājot pavadītu gandrīz gadu. Ir jau tā, ka cilvēki man apkārt mainās un draugi šeit jau iegūti, bet nav tas, nu nav. Esmu izaugusi. Un, ja arī iegūšu sirdij tuvus cilvēkus, tie nekad man neaizstās tos vecos, labos spēkratus. Es kaut kā spītīgi vienmēr turos pie vecajām, pārbaudītajām vērtībām. Principi traucē dzīvot? Nē, pieredze palīdz nelīst lamatās. 
Tomēr šeit ir noticis arī daudz kas labs. Esmu izveidojusi sev jaunu tēlu, ko, kā jūtams, mīl apkārtējie. Tas ir liels pluss, ka iesākot dzīvi jaunā vidē, tu vari celt jaunu dzīvi, būt tas, kuru nekad nenosodīs tavi draugi vai nebīsies paziņas. Reizēm man gribētos, kaut mani draugi redzētu, kāda esmu te, jo es zinu, ka nokļūstot atpakaļ mājās, neviens man neticēs. Ja nu vienīgi es spēšu šo tēlu aizvest sev līdzi, noturēt līdz galam.Šaubos. Mājās ir cita pasaule.
Alī (lasīt iepriekšējos Londonas ierakstus) jau man teica, ka man pietrūks Londonas, lai ko es vien neizlemtu darīt. Un es noteikti viņam piekrītu, jo šī metropole mani izauklēja un izaudzināja par pavisam citu cilvēku. Mana vecmamma aizvakar man teica : "Vienvārdsakot, tu jau esi pieaudzis cilvēks." Man taču tikai 19. Pēc 4 mēnešiem paliks 20. Nedaudz par ātru. Taču dzīve nekad nejautā, vai tu vēlies izaugt, tā dara un rīkojas, bet tu nemaz nepamani.
Pēdējās nedēļas laikā es klausos ABBA, fjū, skan tik, tik smieklīgi, jo neizklausās pēc manis. Nu un? Londonā neko citu negribas kā tikai Coldplay, ABBA, Beatles un Prāta Vētru. Bet mājās man visu laiku skan radio Skonto. Un caur logu es redzu lielu, zaļojošu parku, baznīcu. Skaista tā vieta, kur dzīvoju, skaista.