jaunas krāsas pirms atgriešanās mājās.

CIK PATĪKAMI APZINĀTIES, KA TAS, KO ESI GRIBĒJIS, VAIRS NAV TAS, KAS TEV VAJADZĪGS.
Jēa, ir jauna diena, jauna dzīve. Atkal jauna Jolanta. Jau kuro reizi, vai ne tā? Visi priecīgi!

Bēdīgi ap sirdi.

Tik tikko šo tekstu ierakstīju čivinātājā. Jo tam jau tas twitter'is domāts- lai dažos vārdos pateiktu, kāds ir tavs mentālais/fiziskais stāvoklis.
Man gribētos kādu dienu izjust, kā tas ir- būt naudīgam, bagātam riebeklim. Tādam, kam uz pat nesvarīgākajām, vienkāršākajām lietām uzspiesta firmas zīme. Kurš sēž spīdīgos, svaigi nolakotos mašīņos, dzer no pudeles visdārgākos vskijus un sviež pustukšas pudeles stūru stūros. Kurš ierodas jebkur, kur vēlas, un visi viņu sagaida ar atplestām rokām- vienalga, cik pretīgi apdzēries izskaties. Jo tev ir nauda. Un kur ir nauda, tur ir vara. Bet tikai vienu dienu. Ar to, domājams pietiktu- izgaršot bezatbildību uz naudas rēķina. Es zinu, ka tas neizklausās pēc manis, bet reizēm jāļaujas lietām, kuras varbūt nav tik labas, lai godātu, toties pietiekoši labas, lai liktu tev izvērtēt dzīvi kā tādu. Un vispār, tas taču būtu nedaudz vai aizraujoši, ne?
Šodien Londonā beidzot lija lietus. Un es priecājos. Visi slēpās zem lietussargiem, kapucēm vai plastmasas maisiņiem. Bet es neslēpos- lai jau līst!
Man šķiet, ka tas viss šitā izvērtās dēļ manu izjūtu. Es iekšēji pinkšķu kā mazs bērns un dusmojos. Uz sevi un uz viņu. Viss notiek kā drāmā vai traģiskā komēdijā. Vispār jau es esmu cilvēks, kuram patīk nelaimīgas beigas vai neiespējamas attiecības starp divām instancēm. Daudz reālākas emocijas.
Es ļoti bieži sev pēdējā laikā uzdodu jautājumu, vai ir iespējams mīlēt divus cilvēkus vienā laikā? Un ja tomēr nav, tad kurš jāizvēlas? Un nevajag te gāzt to buļļa sūdu par "seko savai sirdij" vai citus murgus.

"If you love two people at the same time, choose the second one because, if you really loved the first one, you wouldn't have fallen in love for the second"

/Johnny Depp/

Varbūt viņam ir taisnība. Gribētos tā ticēt. Jebkurā gadījumā es turpinu sevi vakcinēt un potēt pret sāpītēm, ko izraisa tikšķošais priekšmets zem manām ribām. Gribējās, lai tas beidzas viegli. Tas, kas beidzās, pavisam godīgi, šodien. Ne jau tādēļ, ka kādam no mums sagribējās vai vairs negribējās. Jo tā to pa plauktiņiem salika dzīve. Tā nejautā, vai piekrīti un negrib zināt tavu viedokli. 

Gribas, lai turpina līt tas sasodītais lietus. Es jūtos labāk, ja debesis skumst kopā ar mani. 

Vispār jau neesmu minējusi, kur pavadīju aizvakardienu, kas izvērtās par labāko dienu, kāda vien man jebkad šeit bijusi, jo viņš mani aizveda uz Brighton, piejūras pilsētiņu stundas attālumā no Londonas centra. Un tur bija karuseļi, saldējums, lieli viļņi, saule, šauras ieliņas, kalnaina pilsēta kā tāda, skaistas villas un priecīgs noskaņojums. Man dikti, dikti patika. 

Taču varbūt arī tas uzsita to pēcgaršu. Rūgti. Ja pēc kā salda tu nogaršo ko rūgtu, pilnībā mainās tava sejas izteiksme. Tāpat ir ar mani. Taču mainās attieksme. Man vienkārši gribas atsist visu atpakaļ. Taču manas jūtas atsitas kā bumbiņa pret sienu. Ai, jēl, cik tas ir grūti!

Fakts ir fakts

Nesen mēs pastaigājāmies gar Temzas krastiem. Bija vēls vakars, vēss, vējains. Un mazie kuģīši Temzā man atgādināja dienas Stambulā. Un kādu citu vakaru mēs pastaigājāmies gar Tower Bridge. Mēs atradāmies tieši pakājē, un es nesaprotu kāpēc šī vieta likās tik tuva un ierasta. It kā elpa vairs neaizraujas kā pirmajā reizē, bet tāpat acis nevar atraut. Londona man kļuvusi par otrajām mājām. Un pavadīt pēdējās nedēļas pirms došanās prom ar cilvēku, kurā tik šaušalīgi negribējās iemīlēties, ir sajūsminoši. Bez tam, es vairs nebaidos iekļūt problēmās, jo tagad droši varu teikt, ka man ir apbrīnojami draugi Londonā. Viņi, lai gan esam pazīstami vien dažus mēnešus, gatavi kaklu lauzt, lai tik tev palīdzētu. Un tie nav tukši vārdi, kas dzirdēti un atklausīti kā plate, kas iestrēgusi. Mentalitāte tomēr izsaka visu.
Es sev solīju neļauties jūtām, gribējās ieskaidrot, ka viss šis ir tāds jauks veids, kā pavadīt brīvo laiku, kura man tāpat kā vispār nav. Brīvo laiku? Es katru mīļu dienu guļu vien tikai, maksimālais, četras stundas. Es īpaši nevēlos ēst, jo pārtieku no kņudošās sajūtas, kurai blakus stāv realitāte ar mietu rokās. Un tad vēl prāts aiz muguras, kurš pātago manas sajūtas, lai es neļautos liekām, feikām ilūzijām.
Es nebiju domājusi, ka šeit satikšu kādu, kuru varētu saukt par savu dvēseļu biedru, lai gan šis vārdu salikums man liekas tāds vecmodīgs. Bija viena persona, kuru uzskatīju par savu dvēseļu biedru un, tāpat kā šajā gadījumā, arī par ko vairāk, taču viss salūza un izbeidzās. Vai es par to skumstu? Skumu. Bet nu vairs ne. Jo nu es esmu pilnībā nodevusi savas domas šim savam Mr. Perfektajam, jo viņš tāds arī ir. Perfekts. Varbūt tieši tāpēc nekad nebūs mans. Jo visas lietas, kuras tev mentāli ir radniecīgas un visādi citādi saista kā krāsu palete, vienmēr atradīs iemeslu, lai nekļūtu par daļu no tavas dzīves. Kas to, velns lai zina, varbūt tas uz labu. Nedabūt to, ko sirds prasa, jo esmu pie tā pieradusi. Pie šitās ciešanās, pacietības, slēpšanās un nepilnības. Es gan vakar, lielā alkohola reibumā, teicu, ka esmu nogurusi. Nogurusi no slēpšanās, melošanas, izlikšanās, tēlošanas, taču neko nevar tur padarīt. Vienmēr būs kas jāziedo, ja vēlies dabūt to, ko gribas kā ēst. Un man vajag manu Mr. Perfekto tikpat ļoti kā ēst. Tuvākajā laikā man nebūs par daudz.
Ir lietas, ko negribas šeit publicēt. Piemēram to, ko viņš man ir teicis. Visas šīs lietas un visi šie vārdi. Vai tas būtu tas smukais sākums kā jau visās attiecībās (es gan šīs par attiecībām nenosauktu, vairāk jau par "iespējamo misiju")? Nē, jo mēs neesam saldais tips, kam medus ir rūgts. Un tāpēc ir tik labi. Jo ne jau vienmēr tu vari būt gan labs draugs, gan acīm un rokām tīkams baudījums. Šajā gadījumā mums sanāk.
Varbūt kādam pietrūkst manu dziļdomīgo tekstu par dzīvi kā tādu, jau slikti metas no šiem "esmu septītajās debesīs" rakstiem, bet man kaut kā dziļi vienalga. Arī šī ir dzīve, jo esmu situācijā, kuru jums uzzinot, atplestos mute vaļā. Man tā būtu. Šī ir neapskaužama, drāmu cienīga situācija, kad neko nevar labot, jo, kā viņš teica, "fact is a fact". Jo beigu beigās es būšu tā, kurai dikti sirsniņā dursies, haha. Cik salkani!

cik nu tur daudz vairs palicis

Šodien redzēju, ka kāda veca paba senatnīgā pulkstenī iedzīvojušies baloži. Izskatījās visai interesanti. Un viņi „mājoja” uz pulksten četriem, t.i., pie četrinieka bija caurums. Man nepatīk, ja pulkstenis nosit četri. Tas nozīmē, ka diena gandrīz galā.

Izgriezums no manas draugiem.lv dienasgrāmatas, kuriem nav pieejas tai:

„Šodien, kā jau visas darba dienas, gaidīju atnākam savu sarkandivstāvīgo maršuta autobusu. Metro darbinieks pie pieturas tik tikko bija pavadījis meiteni, kas bija akla. Mans skatiens visu laiku bija pievērsts viņai. Nebija ne jausmas, kā meitene zinās, kurā autobusā iekāpt, ja tie pienāk katru piekto, ceturto minūti un cipari, kas sarkanajiem tušņiem virsū, nav dzirdami, bet tikai redzami. Es izlēmu būt labs cilvēks; pajautāju, kuru autobusu viņa gaida un, kā izrādījās, meitenei vajadzēja iekāpt tajā pašā, kurā man. Es nolēmu gaidīt līdz ar viņu. Līdzko autobuss pienāca, es piedāvāju meiteni pavadīt līdz tam, dodot instrukcijas (pakāpiens, ceļš, autobuss)- visu tā, kā man tika mācīts "Hilton" kursos. Es sajutos lepna. Nē, nevis lepna, bet gan gandarīta.
Jo es redzu. Visu mūžu manas acis, lai gan tām nav perfekta redze, ir kalpojušas par līdzekli, kā saredzēt apkārtni, pētīt cilvēku sejas, emocijas, žestus. Skatīties ķītras, neķītras filmas, pārskatīt vecas bildes un, galvenais, redzēt pasauli. Un ja man tā liekas tik ierasta lieta, šai meitenei, kura, kā izskatījās, zaudējusi redzi pavisam nesen, pamatojoties uz to, cik lielas grūtības šis viss viņai sagādāja, tas bija gandrīz vai galvassāpes izraisošs pārbaudījums. Es veltīju maksimums 5 minūtes, lai viņa varētu iekāpt pareizajā autobusā, lai nonāktu mājās, kas mums visiem ir tik ordināra padarīšana. Jo es redzu.
(..) Šis viss ir vienkārši piemērs, ka nevajag daudz, lai izdarītu ko labu kādam. Un jā, arī pats tu vari justies labi. Skan tik salkani, bet tā ir.

(..) Reizēm man uznāk brīži, kad metu savu po*ujismu un attieksmi pie malas un parādu savu īsto "es"- ka neesmu maita. Šis viss aizņēma vien dažas minūtes. Tā vietā, lai es vienaldzīgi turpinātu darīt savas ģelas, es izkustināju savu pakaļu no vietas, atvēru muti un palīdzēju. Man rokas, ne kājas no tā nenokrita.”

*

Viņš mani pārsteidza. Slepus sagaidīja pie pusslodzes darba izejas, pienāca no muguras, viegli iebakstīja un pasniedza garu, sarkanu rozi, bet beigu beigās pagatavoja puišiem neraksturīgi smalkas vakariņas. Tad mēs dzērām šampanieti, viskiju ar ledu, rumu ar kolu, klausījāmies brazīliešu mūziku, jo iepriekšējā dienā dzirdējām to kino, filmā „Ātrs un bez žēlastības 5”. Tad viņš man teica: „Sēdi un nedari neko, es izbaudu vien to, ka tu sēdi man blakus.” Skan tik salkani, naivi un man neraksturīgi, vai ne? Bet es to izbaudīju. Tas bija visskaistākais, ko kāds pretējā dzimuma pārstāvis manā labā jebkad izdarījis. Kad lūdzu, lai mani tā nelutina, jo neesmu pieradusi, saņēmu atbildi „but you’re worth it”. Nekad, nekad par sevi to neesmu dzirdējusi. Varbūt kādas similāras frāzes, taču ne tik izteikti. Un tad viņš teica, ka vēlas doties kopā ar mani uz Royal Albert Hall, grib mani aizvest uz London Eye, jo neesmu tur vēl bijusi. Bet kas ir pats galvenais, mans Mr. Īpašais ir gatavs mani pavadīt uz lidostu, kad došos atpakaļ uz mājām. Gatavs aizbēgt un paslēpties no tā, kurš to neapšaubāmi aizliegtu. Cik savādi, ka pēdējo divu nedēļu laikā viss kļuvis tik nopietns. Likās, ka paliksim pie „laba laika pavadīšanas bez saistībām”, bet tā jau notiek, ka visnegaidītākās lietas sagādā vislielāko pārsteigumu. Saprātīgi jau vispār.

Šīs „attiecības” man sagādā tik daudz prieka, smaidu un pozitīvu emociju. Likušas saprast, ka neiespējamais ir aizklāts iespējamais. Es varētu dauzīt sevi un lamāt par to, ka ļaujos tam visam un kādam nodaru to, ko pati nekad nevēlētos piedzīvot. Bet brīžos, kad tava sirds jūt ko tādu, ko nevar saprātīgi izskaidrot, tu neredzi robežas.

(dažas dienas vēlāk)

Mums bija pirmais strīds. Pirmais nopietnais arguments, kāds ir visiem „pāriem”, visās attiecības. Paldies Dievam, tagad viss ir ļoti labi, lai gan galvā dun tūkstoš un viena doma, kas reizēm aizver manu prātu.

Diez cik daudz vairs šeit nav palicis. Neviens, izņemot manu ģimeni, nezina īsto datumu. Uh, tas skan tik vilinoši, jā. Tagad gan laiks skrien pilnībā par ātru. Es negribu vairs doties uz mājām. Ir pārāk labi, lai atgrieztos tur, kur viss ar laiku tāpat sagādās galvassāpes. Bet lai jau, lai jau. Gana domāts par mājām, gana domāts par cilvēkiem, kas tur mani gaida, negaida. Un gana spriedelēts par tiem, kurus īpaši nevēlos vairs skatīt vaigā. Galvenais ir tas, ka šobrīd manai pasaulei un dzīvei nevajag īpašu iemeslu, lai saskatītu visam jēgu. Es smaidu.

mēs

Pēdējo dienu laikā aizvien biežāk jūtu bērnības smaržas, dzirdu to, cik "latviski" putni dzied. Žēl, ka visskaistākais periods manā dzīvē, kas tik tiešām bija bērnība, nekad netiks izjusts atkal. Ar putekļainām, basām kājām kaukt, cik ļoti gribas peldēties, jo ir karsti un gaiss smird pēc siena. Jā, man ļoti nepatika siena smarža, jo tad bija skaidrs, ka slāps, karsīs galva, un pēdās dursies zāles stiebri. Bet vakar, ejot vēlu vakarā mājās, sajutu svaigi pļautas zāles smaržu. Gaiss bija tik dzestrs. Mājas. Katru nakti es redzu sapnī visus, kas mani tik ļoti gaida pārbraucam. Nu nav jau vairs tik ilgi palicis, papīrs rokā ir. Bet es negribu.
Šodien, agri no rīta, pārnācu mājās pa ielu, kas man tik ļoti tīk. Mierīga, pilna skaistām mājām, zaļojošiem kokiem, ziedainiem krūmiem, mierīgiem cilvēkiem, kas, kaut tevi redz pirmoreiz, smaida un saka "Good morning". Šur tur gaisā uzradās zāģu skaidu smarža. Un atkal mājas...
Es nespēju izstāstīt, cik daudz man nozīmē Londona. Citiem šī pilsēta ir zelta dzīsla, kur, ja noveicas, var dzīvot zaļāk par marinētu gurķi. Man šī milzīga pilsēta ir otrās mājas, kur es būtu gatava pavadīt visu savu dzīvi. Stereotipi nezinātājiem saka priekšā, ka šeit gaiss smird pēc izplūdes gāzēm un apkārt staigā krieviski runājoši latvieši. Ak, kā viņi maldās! Piemēram, mans rajons, kur dzīvoju- Īslingtona, Ziemeļu Londonā, ir apbrīnojams. Londona ir mana mīlestība, no kuras nekad negribu šķirties. Nespēju aptvert, cik stulbas domas man nāca prātā- braukt prom un nespert soli atpakaļ. Jā, šī metropole mani smagi pļaukāja un nepakļāvās manām vēlmēm, bet, kā jau jebkurš, beigu beigās padevās.Un te nu es esmu.
Karaliskās kāzas. Pirms nedēļas arī es biju to miljons cilvēku vidū, kas vicināja karodziņu un nepieklājīgi spraucās cauri pūlim. Labi,es karodziņus dabūju, bet nevicināju. Lai jau nu. Jebkurā gadījumā man patika. Es sajutu to, ko nozīmē "valsts svin svētkus kopā".
Esmu tik nogurusi. Pēdējo dienu laikā es ļaujos tam, kam nevajadzētu ļauties, jebšu attiecībām, kurām nav nākotnes. Liekas, ka tūlīt manā istabā ienāks mamma un teiks: "Tu nevari bastot divas dienas un neapmeklēt skolu vien tādēļ, ka uzmaukusi uz acīm rozā brilles un uzvedies kā neprātīgs pusaudzis". Nav ne mammas, ne skolas. Esmu tikai es, mans prāts, mani lēmumi. Esmu tiešām tik brīva! Lēmumus šeit izdaru es. Dīvaini, ka apjēdzu to tik vien pēc 8 mēnešu prombūtnes.
Šodien viņš teica "but you gonna be the one, who gonna hurt yourself". Lai gan es atzinos pirmā, ka tas jāsaprot abiem, tagad es zinu, cik stulbi, ja to saka otrs. It kā uz mani izdarītu spiedienu. Mana brazīliešu draudzene teica, lai uzspiežu stop pogu, kamēr nav nav par vēlu. Ir tik daudz lietas, par kurām esam runājuši. Tik ļoti esmu samīlējusies, ārprāta murgi! Atkal nepareizajā personā!