varbūt tomēr esmu bohēmiķe

"Some people need to learn that if you're trying to be a smartass you have to be smart, otherwise you're just an ass."

Gribas ietīties rīta halātā, paņemt cigareti, klausīties vecas latviešu dziesmas uz platēm, dzert vēsu šampanieti un tā pavadīt visu dzīvi. Bez jebkādām robežām, sākumiem-beigām, pienākumiem, mērķiem, plāniem un dzīves nozīmes kā tādas. Dzīvot lielā, baroka stila mājā ar lieliem logiem, plašiem, tukšiem gaiteņiem un līdz nelabumam sterili tīru dārzu, kur augtu ābeles, no kurām neviens neplūktu ābolus. Un māja būtu nāvīgi klusa, viens otru varētu atrast vien pēc vairāku desmitu minūšu meklēšanas. Netālu stieptos ceļš, kura abās pusēs augtu, ja ne tievi, šmaugani bērzi, tad vismaz staltas egles. Nu, zini, tā kā alejā. Viss būtu tik svēti glīts un smuks, gludāks par zīda aizkariem. Un vienīgais, no kā pārtiktu, būtu stipra, melna kafija un svaigs gaiss. Varētu ģērbties kā gribi- ar nepiedienīgi dziļu dekoltē vai bezkaunīgi īsu vīriešu kreklu. Un tā pavadīt visu dzīvi. Nemeklējot iemeslus, lai atkal rautos atpakaļ stresā un dzīves jēgā. 
Varbūt es tomēr esmu bohēmiķe, tikai pati nekad neesmu to sevī redzējusi. Varbūt tādēļ man negribas sev pielaist klāt citus, kuri gan tik pārliecināti domā, ka esmu atklājusies kā izvirtusi kāršu kava. Nu nav jau nu gan tā. 
Citreiz man ir grūti sadzīvot ar sevi pašu. Nezinu, vai tā jābūt, ka cilvēks pats nespēj sevi izturēt. It kā tu dzīvotu ar diviem vienlaicīgi. Un tāpēc mani vilina tie, kuri ir tādi paši kā es, vai vismaz sliecas uz to pusi. Noslēpumaini, pacietīgi, mainīgi, neizdibināmi un gudri. Jā, es uzskatu, ka es esmu gudra un neesmu nekad to noliegusi, jo, salīdzinot ar dažu manu draugu un paziņu gudrību vai prioritāšu apkopojumu kā tādu, man ir cieši jānotur sevi seglos, lai nesāktu ironiski smieties. Vai žēlot, cik muļķīgi, ja tu nespēj izburtot vārdu "apokalipse". Tas tāds piemērs, ko atceros vislabāk no pēdējā laika. 
Mājās esmu savādāka un man vienmēr vajag pašai savu vietu. Un pabūt vienai. Tas ir ārkārtīgi nozīmīgi. Jo kurš gan cits mani sapratīs vislabāk, ja ne es pati?

20

Vakar man palika 20. Un man bija 3 kūkas. Bet ne cik saulains šis ieraksts vis nebūs.

Šodien es sapratu, cik bezjēdzīgi strīdēties ar cilvēku, kas ir kā siena. Viss, ko tu saki atsitas pret to un nokrīt zemē. Vai pat tieši otrādi- tavi vārdi tiek kreatīvi samezgloti, pārveidoti un patmīlīgi pārvērsti citā krāsā un nozīmē. Kāda vispār jēga runāt? Es neciešu tādas īpašības. Šī tizlā "esmu upuris, tu esi vainīgs" situācija, kas vienmēr manā dzīvē ir spēlējusi katru reizi, kad strīdos ar šo personu. Un tad man jābrīnas- kāpēc es neizdarīju tāpat, kā pirms 4 gadiem? Vai nu cik tur atpakaļ, vairs neatceros. Bet es zinu, kāpēc ne. Jo es tā negribu un nekad neesmu vēlējusies.
Cilvēka psihe un uzvedība ir ļoti dīvaina. Kāpēc tu otram pārmet to, ko pats dari? Es neesmu nedz tavs spogulis, nedz tava atbalss. Daļa no manis ir tāda pati, kā tev, taču tik un tā-esmu pavisam cits. Man ir savi principi, uzskati un domas. Tu nespēj lasīt manu prātu, jo to nevar neviens.
Šie divi mēneši man parādījuši visai daudz. Es zaudēju draugu pēc drauga. Mentāli, fiziski. Es sāku saprast, ka man jāsāk būvēt pašai sava dzīve, un tā būs labāk, jo tad nebūs neviens, kas man, atvainojos, pisīs prātu, liks lūgties piedošanu, kaut vai tu pats to nevēlies. Un ja negribas atvainoties, tad tas nav jādara. Bet es daru, jo citas izejas nav.
Ir tiešām bezjēdzīgi turpināt cīnīties par savu taisnību, vai parādīt, kā jūties. Skumji, ka esmu šādā situācijā ar cilvēku, ar kuru maniem draugiem ir pavisam otrādāk. Kaut gan... es nesūdzēšos. Man vajadzēja to darīt stipri iepriekš, kad vēl ko varēja labot, taču ir lietas un attiecības, kas ievirzās vienās sliedēs.
Lai arī kas lasītu šo ierakstu, tas ne uz vienu neattiecas. To, ko es rakstu šeit- tās ir manas izjūtas, jo man nav neviena, ar kuru par šo tēmu parunāt. Un pat ja būtu, es negribētu, tāpēc, ka es pati esmu sev iemācījusi turēt mēli aiz zobiem un norīt savu problēmu. Kāds ir teicis, ka tas neesot labi, bet man dziļi vienalga, jo es no tā līdz šim neesmu nomirusi. Es neesmu garā vāja.
Ir vārdi, ko cilvēki neaizmirst. Kaut tie būtu, ja nemaldos, dažus gadus turēti aizmirstībā. Un kādam to derētu atcerēties.

Un tad citreiz man prasa- ko tu tāda rupja vai vēsa reizēm? Vot, brīnums, ne?

viena Jolanta, divas dzīves

Jau atkal pierādījies tas, ka tu esi totāli stulba. Ir bērnišķīgi un vitāli nesvarīgi aplūkot manu profilu caur citiem cilvēkiem. Esmu jau nogurusi bloķēt visus tev tuvāk pieejamos līdzskrējējus pēc kārtas.


Jā, man tas tiešām besī.
Palikušas vien divas nedēļas līdz prombraukšanai. Un jo tuvāk nāk laiks, jo vairāk uzrodas cilvēku, kas mani grib satikt tieši Londonas ielās. Šodien es saņēmu pirmo apsveikumu šī gada dzimšanas dienā. No Londonas. Tādu, kā jau gribēju- lielu un foršu, kur var uzspiest podziņu un tad sāk mirgot zvaigznītes. Smieklīgi, cik ļoti rozīgi tas skanēja! Bet ne jau tur tas suns aprakts. Vienkārši tas, ka es saņēmu īstu vēstuli pa pastu. Tā svinīgā sajūta, ka, atverot pasta kastīti, tajā atrodas kas tāds, kas domāts tev.
Vakar atkal bijām četratā. Kā vidusskolas laikos. Kā četros tankistos, tikai suņa nebija. Forši sēdēt pie ugunskura, cept šašlikus vai tos amerikāniskos zefīrus. Dzert tēju, piekost cepumus. Sēdēt un smieties līdz pusnaktij. Bez alkohola vai citām apreibinošām vielām. Un pa visu vakaru es nosmēķēju vien 2 cigaretes. Lūk, ko nozīmē pavadīt laiku kvalitatīvi, nevis urķēt pirkstus un meklēt īsto tēmu, par ko runāt. Man nav nekas pret alkohola lietošanu kompānijā, bet ir nedaudz piegriezies, ka tieši šis "brīnumšķidrumiņš" kļūst par vienīgo iemeslu, lai nosistu laiku ar otru. Tam nav tik lielas nozīmes, kā pēdējā laikā tiek uzsvērts.
Es nepārtraukti domāju par to, kas ir manas dzīves prioritāte. Un to, kāpēc cilvēki manu dzīvi, cik vien es ļauju tajā ieskatīties, uztver tā, ne savādāk. Ir tikai daži, kuru vārdos es ieklausos, par pārējo viedokli man tiešām nospļauties. Kāpēc vienmēr ir kāds, kas tevi cenšas vilkt atpakaļ?
Nez' kādēļ gan man liekas, ka nu jau zinu, kāda būs mana nākotne. Tā arī būs, kā reiz izteicos- viena Jolanta, divas dzīves. Un viena no otras nespēs atdalīties.

un tomēr mēs izaugām

I wish I'd never gonna have a moment in my life, that I feel I shouldn't live my life this way. Like now- no matter what has happen, it's completely fine

Skat, cik labi esmu jutusies 8. jūnijā, ierakstot šo tekstu savā FB statusā. Kāpēc gan es tā vairs nejūtos? Tagad gan nav "completely fine"...
Man patīk pārcilāt vecās dienasgrāmatas, atsaukt atmiņā notikumus, kuri jau sen it kā bija izgaisuši no manas galvas. Vienīgi es nezināju to, cik dedzinoši riebīgi ir pārlasīt vecās vēstules sociālajā portālā. Ne jau tādēļ, ka būtu kauns, vai tādēļ, ka tajās pateikts kas riebīgs, bet gan tādēļ, ka tajās ir rakstīts, kas tāds, kas tagad ir skaudri meli. Un izlikšanās. Vai arī tāpēc, ka vienkārši paliek silti, bet man nepatīk, ja pārlasot ko tādu; uzjundot atmiņām, man paliek tik patīkami ap sirdi. Es zinu, zinu, zinu- nevajadzētu tā būt.
Mēs visi esam jau kaut vai nedaudz "lieli". Izaugām. Re, cik ātri katrs pa savu ceļu aizgājuši. Man šķita, ka tas ir bezsakarīgi, ja cilvēks sadala savus draugus un paziņas pa grupām, kā "vidusskolas laiku", "studiju laiku", "darba", "bērnības" utt. Taču laikam jau šī ir kārtēja dzīves mācība un fakts, kas jāpieņem pat tad, ja vēl negribas.Es nevēlējos, lai arī es tagad ar vienu kāju pārkāptu pāri šai līnijai, kur bļauj ņemt papīru un rakstāmo un sākt šķirot visus pa kaudzītēm. Mana labākā draudzene pēc nepilnas nedēļas jau lido prom uz Skandināviju. Es viņu nesatikšu pusgadu un vēl vairāk. Taču zinot to, cik ļoti esam pēdējā laikā atsvešinājušās, man nešķiet, ka tas būs pasaules gals. Ir skumji un pašam sev nepiedodami, ka kas tāds tavā dzīvē notiek. Tas, ka tev tik svarīgi cilvēki nu karājas pie tavas dzīves mazā striķītī. Viss ir mainījies. Lai nu cik skumji nebūtu, taču šīs 2 mēnešu ilgās brīvdienas man pateica priekšā tik daudz ko. Nekas nav tā, kā bija tad. Draugi pamazām pazūd. Lai vai nelaid prom. Un negribas skatīties, kā ir tiem, kuri tika iepazīti Londonā, būdami gadus 5 vecāki. Atceros, kā mana menedžere teica "Mana labākā draudzene dzīvo Londonā tikpat ilgu laiku kā es, bet mēs satiekamies vien reizi gadā.". Ja tā ir manas dzīves nākotne, tad ir grūti atklāt pašai sev, vai ir vispār jēga uzturēt attiecības tādas, kādas es cenšos noturēt šo pēdējo nedēļu laikā te, mājās.
Varbūt man tika par maz. Vai varbūt es vienkārši vēlos vairāk. Londonā man pietiekoši daudzi teica- "Neticu, ka tev tikai 19, tu man jau esi gandrīz kā jauna sieviete. Nu, teiksim, 25?". Jā, iespējams, bet es vēl negribu izaugt TIK ļoti. Es zinu, ka labprāt vēl padauzītos apkārt un nedomātu par "pieaugušo dzīvi". Un tomēr, tas pretīgais pulkstenis tikšķ.

Man patīk lasīt tavas vēstules. Vēl aizvien.
Es zinu, ka katram no mums ir kāds cilvēks, kurš jau sev vairs nav tavs (kaut gan neviens nevienam nevar piederēt), bet tomēr iekšēji tu vēl aizvien turi īpašumtiesības. Jo tomēr esi skops. Ne pret citiem, bet pret sevi pašu. Tu negribi ļaut samierināties (lai gan tas nav vārds, ko gribēju šajā gadījumā lietot). Nemaz neliekas, ka jebkad satiksi kādu ekvivalentu vai similāru, lai gan tā notika ar mani. Es satiku. Tomēr tas nav tas pats, jo otram nav tā, kas bija pirmajam. Nav brīvības. What the fuck, ja? Lūk tas, kā vienmēr, tiks noklusēts.
Varbūt tomēr ir labāk, ja otru laidīsi prom. Gan pašam, gan otram. Tāpat, kā to jādara ar saviem draugiem. Ir jālaiž prom, jo taču paliks tie, kuri negribēs aiziet. Vai tie, kas aizies, pēc laika "uzpeldēs" no jauna. Zinu, zinu, es visu kārtējo reizi dramatizēju vai appušķoju kā svinību telpu, taču nezinu, kā lai maigāk izstāsta to, kādām pārmaiņām savā dzīvē es izeju cauri šobrīd. Atkal. Es pati to izvēlējos. Es pati izvēlējos dzīvot tālu prom un nošķirti no visa ierastā. Un, kā jau iepriekš tas bija pamanāms, bija labi beigu galā.

izbeidz mani mācīt!

Kā tas var būt, ka es vispār ļauju tam notikt? Linda man šodien teica: "izskatās, ka tev vienmēr ir kaut kādas attiecības, kas jāslēpj". Un domājat, ka man tas patīk? Kā man tas, bļaģ, ir noriebies! Kā man, bļaģ, besī laukā, ka es kā tīņu vecuma muļķe gaidu ziņu un priecājos, ja saruna izvēršas vairāk par divām vēstulēm, lai gan pārskatot iepriekšējās, tas ir šokējoši maz. Un tagad jāmin, cik ilga pauze līdz nākamajai sarunai paies šoreiz. Divas dienas? Trīs? Te tev nu bija "man tevis pietrūks". Ej taču dirst!
Un vispār jau vairākas dienas manī pilnīgi vai vārās dažai labai personai pateikt, lai beidz man mācīt, kā jādzīvo. Es tev neesmu nekāda (meitenes vārds), kura ir balta, naiva aita, kura klausīsies padomos no ikviena, pat paša nepieredzējušākā un tukšākā. Es pati zinu, ko dzīvē daru, pati zinu, kādas ir manas kļūdas. Man nevajag bāzt acīs to, ko esmu izdarījusi, vai ko daru nepareizi. Es, sasodīts, zinu! Ja tu to vēl neesi pamanījis (-sui), tad līdz galam, diemžēl, nepazīsti. Un muļķīgi teikt, ka "no malas labāk var redzēt", jo, bļāāāģ, man pilnīgi pie savas gaišās pakaļas, kā mani redz citi!
Pārlasot izskatās, ka esmu dusmīga. Esmu. Man dikti sāp galva un dikti sāp tas, ka es neesmu apmierināta ar faktu par to, kur atrodos savā dzīvē. Ja būtu jājautā, vai esmu laimīga- te un tagad, es teiktu "nē". Man nepatīk tas, kas notiek apkārt, ko daru tagad un kur esmu nonākusi. Jocīgi, ka vienīgā persona, uz kuru drīkstu šobrīd niknoties, esmu es pati, jo tā jau ir tā persona, kura mani līdz šejienei noveda. Neviens cits mani aiz rokas neveda, ar buldozeru nestūma. Un saglābt arī varu tikai vien pati.
Stulbi, ka miegs man nenāk līdz pat diviem naktī. Es taču gribu aizmigt!!!!

līgums starp privātpersonām tika, diemžēl, pārkāpts

‘Cause I can’t go back and undo this
I just have to stay and face my mistakes

Neesmu šeit iegriezusies vairāk nekā nedēļu. Skumji. Vai tad tiešām es sāku aizmirst par šo vietu?
Nē, es nesāku aizmirst un tā nemaz netaisos darīt.
Šī nedēļa bija ļoti gara, lai gan tā aizdzina manu rutīnu un pastūma laiku uz  priekšu. Tuvāk aizbraukšanai. Jā, labāk ātrāk tīties prom no šejienes. Es te vairāk klūpu, nekā daru labu.
Visu šo laiku manī ir sūrstoša tukšuma sajūta. Tas varētu būt no tā, ka mana dzīve šobrīd ir salikta pa ļoti šaubīgiem un nedrošiem plauktiņiem. Gribētos sanaglot tos plauktiņus, jo nevar nopirkt jaunu skapi.
Savos bijušajos var saskatīt ļoti daudz ko. Vai arī salīdzināt, vai tu būtu paticis tai otrai personai, ja tad būtu bijis tāds, kā tagad. Vai mēģināt atrast lietas, kas tev otrā ir patikušas. Un brīnīties, kāpēc gan tagad tik dīvaini atcerēties, ka šai personai esi savulaik atzinies mīlestībā.
Man nepatīk satikt bijušos. Un vispār šis vārds "bijušais" ir tik novazāti nepievilcīgs. Taisnība, ka šis cilvēks ir kādreiz bijis svarīga tava dzīves sastāvdaļa, taču pasaulē kā tādā viņš vēl aizvien IR. Un visas frāzes, atmiņas, izdarības, plusi un mīnusi vienmēr būs neliela saujiņa iemesla, kāpēc tu esi tas, uz ko skaties katru dienu spogulī un kurā apkārtējie raduši klausīties. Lai gan man ir arī liela saujiņa iemeslu, ko ieguvu no kāda. Zinu, ka jau labu laiku atpakaļ pateicos par to, jo tas viss padarīja mani neizsakāmi stipru, taču no otras puses negribas domāt, ka esmu tā ļāvusi pret sevi izturēties. Rauj uz augšu. Nesaprotu, kādēļ būtu jāpiemēslo sava bloga lappuses.
Šajās dienās man ir bijis gana daudz laika, lai apdomātu kāds cilvēks mani gaida tur atpakaļ, Londonā. Ir bijis laiks saprast, kā justies, rīkoties. Paciesties un turpināt, bet atrasties mūžīgi sarežģītā situācijā, iekšēji graužot savas jūtas kā tādas. Beigt muļķoties un pielikt punktu, bet staigāt apkārt ar skābu ģīmi, mēģinot izdzēst visu, kas prātā un sirdī. Es esmu izvēlējusies starp šiem diviem variantiem. Kuru? Tas lai paliek manā ziņā.
Esmu gan pārkāpusi ar vienu kāju pāri mūsu abu norunai. Jūtos vainīga. Ļoti. Jo es solīju, taču laikam nekādīgi nederu solījumu turēšanai, ja attālums starp "līguma privātpersonām" (sauksim to tā) ir vairāk nekā 2 tūkstoši kilometru. Kaut gan nejūtos kādam ko parādā. Man pasē nav zīmoga, toties... Labi, tālāka informācija tev nav ļauta, ja vien neesi man tuvs draugs- tad tu zini visu.
Esmu nogurusi. Taču ne no tā, ka biju smagi dzērusi iepriekšējā naktī. Es vairāk esmu nogurusi no melošanas sev.

and who do you think you are?

You're gonna catch a cold
From the ice inside your soul

Diezgan glīta dziesma. Ļoti labi der tādiem cilvēkiem kā tev.

Šodien man ir ļoti stulbs noskaņojums. Tāds nedaudz bēdīgs. Klausos kā brālis ar savu draudzeni smejas blakus istabā. Skatos uz DJ pulti uz sava galda un nespēju noticēt, ka man vienkārši negribas spēlēt. Domāju par braukšanu atpakaļ uz Londonu, domādama par to, ka atkal viss būs tik smagi jāiesāk.Visur es saskatu tādu pesimisma pieskaņu, ka vemt pilnīgi vai gribas. Fuck you, you and you. And finally fuck also you!
Arī sarakstīties ar svešu puisi man vairs nešķiet vilinoši un interesanti. Dzert alkoholisku dziru arī vairs negribas. Pēdējās 2 dienas esmu pavadījusi mājās, notrulinot katru minūti. Un man šķiet, ka tādas brīvdienas es arī gribēju.
Viena lieta, ko gan man negribējās, ir laika pavadīšana ar savu prātu. Es tur satieku cilvēku, kura atrašanās tālumā man ir neliela pārbaude. Es uzdodu sev daudz vairāk jautājumus, nekā vajadzētu. Analizēju situāciju. Viena no lietām, ko esmu sapratusi, ir tas, ka man besī laukā, ja mani draugi visu grib zināt- cik gadu; kā sauc; kā izskatās; kur es varu paskatīties viņu? Tāda uzspēlēta okšķerēšana nevienam nepatīk, goda vārds! Nu ko, velns parāvis, jums tas dos? Ne jūsu izvēle, ne jūsu iemīta taciņa! Esmu jau dzirdējusi uz savu pusi pietiekoši daudz frāžu un nelielu nosodījumu, kaut atgādinu sev, ka nav jēgas spirināties pretim. Kad es runāju ar Daci Dārziņu, viņa teica, ka nebūt nav par to jāuztraucas. Man neesot uz pieres rakstīts, ko es Londonā esmu darījusi, sadarījusi. Jo ja jūs, mīļie, zinātu visu, tad diez vai kāds gribētu, lai braucu atpakaļ. Labi, tik traki jau nav, taču ir viens notikums, ko esmu uzticējusi vien draudzenei, kura tajā laikā dzīvoja kopā ar mani. Derēja to izstāstīt arī Dacei.
Man gribētos uz brīdi paskatīties, kas, vai precīzāk KURŠ, mani sagaida nākotnē. Tad būtu vieglāk. Lai gan tā notiek, neviens tev nedos kalkulatoru, lai atvieglotu dzīvi. Vajag mācēt pašam pieņemt pareizo lēmumu. Man vienkārši bail, ka viss var tik radikāli mainīties, ne uz to pusi, uz kuru gribētos.
Vispār ir tik nogurdinoši nemācēt iztikt bez kāda. Negulēt līdz trijiem naktī, jo vienkārši visu gribas atpakaļ, lai nu kāda būtu tā loma. Jā, bet man tiešām, rupji sakot, POHUJ, ko domā cilvēki no malas te, Latvijā. Jo ja tu patiesi esi mans draugs, tu man nedrāzīsi smadzenes, bet ļausi tikt galā pašai. Es jau sen esmu liela, neatkarīga meitene. Un gudra meitene, ar savu attieksmi.
Lai gan tik grūti pašam izrisināt šo dzīves krustvārdu mīklu. Tad trūkst pacietības, tad vārdu, tad rakstāmā.

Cik depresīvs bloga ieraksts sanāca!

nenovērtēta tagadne

Tā ir briesmīga sajūta, kad skatoties vecu vecās bildes tu saproti, ka agrāk esi tik labi izskatījies, bet vairs ne. Un nekas tev sevī vairs nepatīk. Ne ķermenis, ne seja. Vienīgais tas, kas iekšā kurn. To gan es negribu mainīt. Tātad tas nozīmē, ka laiks mainīt savu izskatu, lai atkal sev simpatizētu. Ja ne, tad nevienam citam nepatiksi, haha. Tās gan manā skatījumā ir muļķības, bet nu gan...
Lai nu kā, es pateicos tai personai, kas it kā apgalvoja, ka ar mani būtu par ko parunāt (man liekas, ka šī persona gribēja vnk pierādīt, ka ir spējīga mani uzklausīt tāpat vien, aiz neko darīt, bet ja es kļūdos, mani atļauts labot), jo vakar es satikos ar Daci Dārziņu, kas manu draugu starpa laikam ir vislabākais uzklausītājs un padomu devējs ever. Ja man vajadzētu atzīties, tad varu pavisam noteikti teikt, ka esmu gatava viņu paņemt kabatā līdzi uz Londonu. Būtu čalis- jau sen būtu nokoļījis. Viss viņā ir perfekts! Mīlu to sasodīto meiteni patiesi, patiesi!!! Skan tik rozīgi un naivi, bet nu ko var darīt!
Mana labākā draudzene, kurai biju  radusi stāstīt it visu, zvanīt jebkad un uzticēt jebko... ir zudusi. Taisnība jau vien bija man tajā aprīļa ierakstā- viņa izplēn no manas dzīves. Es vairs neskumstu un neplēšu matus, jo šīs personas nav man blakus, kad grūti, lai gan tā bija ierasts. Miglā viss pamazām tinas un man pilnīgi vienalga. Pohuj? Nu pohuj gan! Mēs esam izauguši, es to atkārtoju sev katru dienu. Vairs nebūs tā, kā agrāk. Klausuli nepacels cilvēks, kura balsi sadzirdot paliks ļoti viegli, jo zināsi, ka vari šo balsi dzirdēt sev blakus, dažus centimetrus no savas auss. Tagad būs tā, ka jāatgādina sev- gan jau kādreiz tiksimies. Pēc mēneša, vairākiem, pēc gada. Varbūt es atbraucu uz mājām ar domu, ka sāksim kopā visu no gala, taču šoreiz vairs ne. Muļķīgi tā sevi mierināt.
Vispār jau daudz kas ir mainījies. Reiz es sevi pieķēru pie domas, cik labi būtu atkal sēdēt 9. klases ķīmijas solā, kad es nejēdzīgi zīmēju stulbus ķēmus kladē, nemaz nepievēršot uzmanību cienījamai skolotājas kundzei. Vai cik patīkami būtu atkal dejot 12tās klases žetonvakarā uz galda. Vai atkal izjust lepnumu saņemot kārtējo izcilo atzīmi angļu valodā, uz ko visa klase gandrīz bija gatava saderēt. Un gulēt vidusskolas dabaszinību stundās, jo vienkārši nesaskatīji jēgu mācīties. Vai devītās klases mājturības stundās cept pankūkas. Es zinu, man gribas daudz ko izbaudīt atkal. Bet vienu vienīgu reizīti. Varbūt tas tāpēc, ka tagad nekas tāds nenotiek. Jo es nejūtu tagadni. Arī tad nejutu. Cik novērtēta ir mana pagātne, bet aizmirsta mana tagadne.
Es domāju, ka laiks atgriezties Londonā un pakāpienu pēc pakāpiena celt jaunu dzīvi. Es atbraucu par ātru. Gribējās tik daudz ko mainīt, bet nepaspēju. Sākumā apgalvoju, ka atbraucu kā pavisam cita persona, taču tās laikam šoreiz būs muļķības. Esmu tā pati, tik ar nedaudz savādākiem akcentiem. Ir laiks atstāt pagātni un cilvēkus, kuri nevēlas tev sekot, aiz muguras. Laikam jau brauciens uz mājām man ko ir devis. Es sāku saprast, ko man vajag.

I want another day with you

Un so badly!!! Kā tu man pietrūksti! 2 tūkst. km totāli sūkā!

Cerams, ka manu vakardienas ierakstu neizlasīja daudzi, jo tas bija tiešām stulbi no manas puses dzērumā rakstīt to, ko domāju. Jo it kā jau tā bija balta patiesība, bet tam nebija jānonāk mana bloga lappusēs. Nu nemaz nevajadzēja! Nav tā, ka esmu persona, kas baidās izteikt savas patiesās izjūtas, taču man vienkārši nepatīk uz āru izrādīt to, ko ar katru dienu es griežu nost kā ūdens krānu. Zini, nav labi atklāties tā, jo viss kas var gadīties- kāds gribēs sevi paskaidrot, meklēt iemeslus, attaisnojumus vai domās, ka mani vajag nomierināt vai pat nedaudz žēlot. Tas man galīgi nav vajadzīgs. Es nezinu, vai vispār gribētu par to atklāti runāt. Kāda tam visam jēga, vai ne? Mēs vienmēr visā meklējam jēgu. Un ja nevar atrast, tad viss šķiet daudz vieglāk atrisināms- to nevajag un viss, lieta darīta.
Drīz jau jātaisās atpakaļ uz Londonu, kaut gan diži negribas. It kā jau vēl neesmu nopirkusi biļeti un rokas smagi ceļas, lai to darītu. Nezinu, ko es savā dzīvē vēlos darīt. Aizvien.

Nezinu, kurš saka, ka būtu spējīgs ar mani parunāt par to, kas sakrājies, bet esmu gatava mēģināt, kaut ja šo cilvēku pat nepazīstu. Uz priekšu!