Man, who is tired of London, is tired of life.

Vakar atbraucu mājās. Izgāju pagalmā, apgūlos dīvānā un aizvēru acis. Klusums kā tāds bija, bet tomēr to visu pārtrauca lidmašīnu skaņas. Un pēkšņi es sailgojos pēc mājām. Klusuma, kas tur reizēm valda, un miera.

Šeit ir tāds teiciens: „Man, who is tired of London, is tired of life”. Tātad esmu nogurusi no dzīves.

Man pietrūkst sniega. Neesmu to redzējusi jau vairāk kā gadu. Arī šogad, kā izskatās, palaidīšu to garām, lai gan es nespēju iedomāties kārtējo ziemu bez tā baltā prieka, kas janvāra beigās jau sēž aknās, bet februārī pārvēršas par visai ilgi vēlētu, pelēku šļurgu. Un tomēr ziema ir mans mīļākais gadalaiks, un man patīk, cik neuzspēlēti rudens Londonā man par to atgādina.

Šonakt redzēju sapnī to, ka pārrodos mājās. Redzēju cilvēkus, kuri bija ārprātīgi laimīgi mani redzot; kuri bija vīlušies mani satikt; kuri slēpa savu prieku; kuri izrādīja savu nepatiku. Tieši tā, kā es jutos atbraucot vasarā. It kā tomēr ir vieglāk būt tālu prom un zināt, kad „uzpeldēsi”, nevis otrādāk- būt turpat un nezināt, kad virs horizonta redzēsi kādu sen nemanītu seju.

Šoreiz laiks skrien daudz, daudz ātrāk, nekā iepriekš. Jau gandrīz divus mēnešus esmu šeit, bet jūtos tā, it kā viens vienīgs pagājis. Laikam to visu pieradums nodara. Un līmenis, kādā esi dotajā brīdī. Es jūtos mentāli nogurusi, nevis fiziski. Reizēm es priekšroku dodu fiziskam nogurumam, jo to var viegli un ātri nahrenizēt, taču ar otru nemaz tik viegli neiet. Esmu pakāpusies dažus soļus augstāk.

P.S.: 24. septembrī apritēja gads, kopš esmu Londonā.

labrīt, pasaule!

Tā nu ir sanācis, ka esmu pamodusies. Esmu pamodusies un tevi pilnībā aizmirsusi.

Nesen es pārlasīju savus bloga ierakstus, kas tapuši beidzoties aprīlim. Cik akurāti un ātri viss noticis! Cilvēks notikumu iespaidā un dzīves tempa ātrumā šo un to nemaz nepamana. To, ka pagājis tas, par ko tik daudz iepriekš galva lauzīta, mēģināts izvairīties un tomēr nepārtraukti domāts. Es tagad zinu, ka ja kaut kas rādās melnbalts, to ar laiku tāpat iespējams izkrāsot, vai tieši otrādāk- izdzēst ēnu pēc ēnas. Nav nemaz tik slikti būt atpakaļ virsotnē, kad ilgu laiku esi pavadījis pakājē. Vienteikumsakot, jūtas nav mūžīgas, un cilvēki izzūd no tava prāta, ja no tā necel lielu brēku.

Varbūt tam visam pamatā ir tas, ka es tagad domāju par kādu citu. Un tagad ar šo citu personu viss ir daudz sarežģītāk, nekā ar origami. Iepriekš mēs redzējāmies katru dienu, modāmies kopā, aizmigām kopā, bet tagad neesam satikušies gandrīz divas nedēļas. Visnepatīkamākais tajā visā ir tas, ka es reizēm par to pat aizmirstu. Vienkārši nedomāju, ka vajadzētu ko mainīt, darīt savādāk. Un es izvairos, kas ir pats sliktākais rādītājs, jo es sevi ļoti labi pazīstu. Zinu, kādas ir manas ierastās turpmākās rīcības. Taču šoreiz tas nav dēļ tā, ka jūtas būtu zudušas, vai interese izkūpējusi. Tas ir viena vienīga iemesla dēļ, ko mainīt nevar pat tad, ja gribas tik ļoti, ka plaukstas niez. Un es it kā laicīgi mēģinu atkāpties. Šoreiz mums abiem sanāk daudz labāk, nekā iepriekšējā reizē.

Es ticu tam, ka tas, kā tu reaģē savos sapņos, atspoguļo to, kā tu rīkotos reālajā dzīvē. Diemžēl, lai cik tas nožēlojami neskanētu, sapņi ir vienīgā „vieta”, ja tā to var saukt, kur mēs satiekamies. Un neteiksim, ka starp mums notiek izcili veiksmīgas sarunas. Tik tālu esmu nodzīvojusi!

kubiks rubiks

Laiks jaunam ierakstam. Laiks palielīties, ka man atkal ir 2 darbi. Un abi divi tik labi, ka pilnīgi vai skrāpēt sienu gribas. Esmu īsti tīra ofisa meitene. Sēžu un ņemos ar dokumentiem un bagātiem studentiem. Nē, otru pēdējā teikuma daļu nevajag uztvert tā, kā esmu to uzdrukājusi. Esmu apvienojusi 2 darbus vienā un tajā pašā student accomodation, kur jau iepriekš strādāju vakaros. Esmu malacis, ja jāņem vērā tas, ka šī vakance uzkrita man kā sniegs uz galvas. Es taču tik cītīgi meklēju, uztraucos, grauzu nagus, nervozēju kā pusplika vāvere, bet beigu beigās sasniedzu/dabūju to, uz ko cerēju. Man ir neizsakāmi liels prieks par sevi, tas tā pavisam atklāti. Ne velti es ticu karmai un savai intuīcijai.
Žēl, ka dzīve nav kā kubiks-rubiks. Grozīt krāsas, mainīt izkārtojumu, bīdīt visu pēc sirds patikas. Sanācis nu tā, ka mans kubiks ir tāds, kāds tas tagad ir. Liekas, ka esmu samierinājusies. Nē, varbūt pat nē, vienkārši es sevi pierunāju, pielaužu un ar spēku bīdu prom no turienes, kur patiesībā gribētos būt. Taču kas ir pats kaitinošākais- es vainoju otru. Vainoju pie tā, ka viņš nespēj mainīt situāciju, laiku vai vietu. Cik bezkaunīgi no manas puses! Taču nevar rast mieru no sevis, un tā, kas galvā skan.
Iespējams, ka tas ir vieglākais veids, kā aprast ar situāciju. "Nav vajadzības runāt un viss!". Tā tas tagad saucas.
Es zinu, ka pasaulē ir vismaz viena persona, bez kuras tu nevari iztikt. Visbriesmīgāk jau ir tas, ka maz laika vajag, lai apjaustu, ka tik tiešām nevar iztikt. Un, pat ja no tā šķietami nepiemetas mirstamā kaite, tad tāpat negribas pieslēgties ārpasaulei. Kaut ar nolūku.