Statistika

trešdiena, 2011. gada 26. oktobris

tornītis part 2

Esmu atklājusi, ka atgādinot sev, ka esmu stipra, ir vieglāk tikt galā ar sevi.
Es nesen sabrucināju tornīti pavisam. Palikuši vairs tikai pamati, un kas to lai zina, vai viss tiks būvēts atkal no gala, vai paši pamati tik pamesti novārtā. Šobrīd ļoti sāp. Es cenšos par to nedomāt un reizēm pat sanāk. Es cenšos saņemt sevi rokās un atgādināt to, ka tam visam nav jēgas. IR grūtāk, nekā biju domājusi un NAV vieglāk, kā biju cerējusi.
Iestājies apjukums, kad nevar saprast, vai labāk atstāt visu kā bija, vai sagrozīt atlikušo par sliktu mums abiem. Man galvā šaudās miljons atšķirīgu domu un lēmumu, es nespēju noķert īsto, pareizo un vienīgo. Varbūt tāpēc, ka tāda nemaz nav. Lai arī pēc kura teikumu es liktu punktu, tas nebūs pareizs.
Šoreiz sanāca tāds īss un lakonisks ieraksts, jo man nav daudz, ko teikt. Jūtos vientuļa, un manā sejā ir kas zudis. Laikam jau tomēr šis cilvēks deva vairāk, nekā bija redzams.

ceturtdiena, 2011. gada 13. oktobris

mans tornītis brūk

Skatos uz savu jauno draugiem.lv ādiņu un priecājos. Vismaz vienīgais veids, kā redzēt Latvijas salnu Londonā.
Pamazām tuvojas novembris un tā kā jāsāk vilkt ārā izglītības dokumenti, kuri gan šķiet galīgi noputējuši ka briesmas. Lasu par draugiem un paziņām- visi viens pēc otra pamet Latviju. Un gudri diskutē. Es zinu, ka vienmēr domas un viedokļi dalīsies, bet varu vien pateikt vienu- es jūtos laimīga te, un izdarīju pareizu izvēli. Nekas no tā, kas man ir šeit, mani sagaidītu Latvijā. Tāpēc- zaļo gaismu, lūdzu!

Pavisam nesen es izbaudīju to, ko vienmēr daru, ja man gribas labi pavadīt laiku Londonā, respektīvi, klausīties radio un braukt autobusa otrajā stāvā. Un neviens tevi negaida, nemeklē un netraucē. Un tu sēdi, domā par neskaitāmām lietām, kas grauž tavu sirdi un prātu.
Es nevaru tā turpināt mūžīgi. Neviens nevar gaidīt mūžību un trīs ceturtdaļas, lai atrastu mieru ar kādu, kurš ir svarīgs. Man gribas cīnīties pretī vēlmei sabrucināt to, kas slepus būvēts tik cītīgi kā lego klucīšu tornis. Ir sajūta, it kā gabaliņš pēc gabaliņa tiek noņemts no torņa augšgala, un katrs klucītis sāp kā nervu sasprindzinājums.
Es agrāk nemēdzu būvēt tornīšus. Iepriekš tornītis jau bija gatavs, bet ar katru jaunu dienu, kas bezcerīgi vilkās viena pēc otras, mēs abi kopā jaucām tornīti nost. Reiz man bija attiecības, kur es nevarēju tikt klāt pie klucīšiem, jo noteicējs bija otrs cilvēks. Viss beidzās, līdz to noteica viņš. Kopš tā laika tikai es un vienīgi es esmu tā, kas grābstās ap šo konstrukciju. Jā, laikam jau ir neprātīgi attiecības salīdzināt ar bērnu spēļmantiņām...
Vai mans tagadējais tornītis brūk? Jā, tas brūk, un man bail, ka drīz no tā nepaliks vairs nekas, kā tikai skaistas atmiņas.
Esmu sev nospraudusi mērķi, kas jāsasniedz līdz Jaunajam Gadam. Ir beidzot jāatrod vīriešu smaržas, no kurām man reibst galva, ļimst ceļi un paaugstinās asinsspiediens, bet kuru nosaukumu es nezinu. Katru mīļu brīdi, kad es tās sajūtu uz ielas, metro vai lielveikalā, man šķiet, ka esmu pavisam kur citur. Skan bezsakarīgi un vājprātīgi, jūs teiksiet, bet man šķiet, ka tas ir priekš manis. Jo katrai personai jābūt kam tādam, kas sajauc prātu vien maza nieka dēļ. Un ko es darīšu ar tām? Lietošu pati! Nekur jau nav rakstīts, ka meitenes nedrīkst lietot puišu smaržas, it īpaši tad, ja var ģībt pēc tām, kā pēc labi iestudētas simfonijas.
Un ja runājam par simfonijām, es gribu reiz novecot milzīga savrupmājā, klausoties klasisko mūziku uz gramofona savā kamīnzālē. Šķirstīt, jaukt un atcerēties jaunības dienu atmiņas un dzert vecu baltvīnu. Un kājām vienmēr būtu silti, bet manai sirdij- nekad auksti.

Man nesen jautāja, vai es vēlētos redzēt savu nākotni. Es atbildēju, ka negribētu, jo tad es zinātu, ka neko nevar mainīt pat tad, ja bilde nepatiktu. Man ir labi vien ar to, ka izdzīvoju savu tagadni, bet apzinos savu pagātni.

Londona rudenī šķiet dīvaina. Es vēlos, lai šogad snigtu atkal. 


pirmdiena, 2011. gada 10. oktobris

pilnvērtīga dzīve?



Viena no manām kolēģēm ir no AAE. Kad es atklāju, ka kādreiz vēlētos uz turieni aizbraukt, viņa atbildēja, lai es uzmeklēju viņu. Varēšot paciemoties. Mājas esot tieši Dubajas centrā, tā kā viss notiek. Redz', šitā tagad tie draugi tiek meklēti.
Ja man vajadzētu sev blakus izvēlēties suni vai cilvēku, es izvēlētos suni. Diezin vai dzīve jebkad varēs atrast kādu, kas ir tikpat uzticīgs kā tas suns Hačiko. Es domāju- cilvēcisku būtni.

Jau labu laiku klausos Colplay-Fix you. Es zinu, ka tā ir samērā veca dziesma, bet man ļoti iet pie sirds. Un tā vispār liek domāt par to, cik neiespējami ir tomēr kādu salabot. Jo es gribētu salabot sevi. Varbūt esmu pārpratusi dziesmas domu, un tagad visi viens pēc otra man bruks virsū, bet es turos pie sava.
Vispār es jūtos samērā skumji, jo man ļoti sāpīgi duras vārdi "when you love someone, but it goes to waste", jo tā ir pilnīga taisnība. Vakar man palika sevis ļoti žēl. Ahh, cik dramatiski un nožēlojami, bet tomēr. Es neesmu pelnījusi to, man tā vismaz liekas. Man gribas dzīvot pilnvērtīgi, lai gan es nekad neesmu sapratusi šo frāzi. Kā gan kāds no mums var zināt, kā tas ir "dzīvot pilnvērtīgi"? Varbūt pienvedējam "dzīvot pilnvērtīgi" nozīmē celties agrāk un beigt darbu ātrāk, bet sestdienu vakarus pavadīt sūcot alu un kasot kāju pēdas, toties bārmenis par pilnvērtīgu dzīvi uzskata katru dienu, kas tiek nobeigta ar laicīgu darba beigšanu un vēlas nakts TV vērošanu. Man nepastāv tāda frāze, jo es nezinu, ko es gribu tagad. Zinu tik vien to, ka ar katru dienu es aizvien vairāk domāju par to, kā vēlētos pārnākt mājās no darba un zināt, ka mājās kāds mani gaida. Aizmigt kopā, mosties kopā. Man trūkst tā laika. Varbūt tādēļ es dusmojos, vienmēr atrodu iemeslu strīdam un beigu beigās negribu uzturēt nekādu kontaktu. Diemžēl es vakar sāku just, ka manas jūtas sāk pa lēnītēm aizpeldēt no krasta. Jo varbūt šīs attiecības nekādā gadījumā nav daļa no "pilnvērtīgas dzīves", ja man tādu gribētos dzīvot. Varbūt man pietiek ar savu- galīgi sarežģīto un neizskaidrojamo.

 X: Noejam gar Tower Bridge.
J: /garlaikoti/ Gar Tower Bridge?
X: Tu negribi to redzēt? Man likās, ka tev tas tik ļoti patīk.
J: Jā, bet laikam pēdējā laikā es esmu te pārāk bieži.


otrdiena, 2011. gada 4. oktobris

mandeļu/ķiršu tēja

Mm, nemaz nezināju, ka šī augstāk minētā tēja varētu tik labi garšot, jo smaržo mazliet pēc vecas angļu dāmītes buduāra. Vai vecas konfekšu kārbas.
Man nepatīk dalīties ar lietām, kas mentāli pieder man. Tas ir tāpat kā, būdama maza meitene, es negribēju atdot/aizdot lietas kādam citam, ja es zinu, ka varu paturēt tikai sev. Bet diemžēl tā ir dzīve. Es dalos, pat ja negribu.
Šajā nedēļas nogalē mēs sēdējām pie Tower Bridge un dzērām vīnu. Es sapratu, ka beidzot esmu vietā, kur vēlos būt, un zināju, ar ko vēlos būt. Tajā brīdī man atmiņā atsaucās kāds sens, sens ieraksts, kurā es vēlējos tieši to, kas notika pats no sevis. Varbūt taisnība vien ir, ka laiks ir relatīvs. Pēkšņi man rokās bija tas, kas iepriekš vien pastāvēja idejas formātā. Lai gan vajadzēja vien pienākt nākamajai dienai, kad šī burvelīgā sajūta tika noēsta kā milzīgs siera kūkas gabals.
Londonā ir ellīgi karsts, bet es neesmu par to stāvā sajūsmā. Man gribas lietu un apmākušās debesis. Es nepazīstu Londonu, kurā ir 29 C plusā. Tā nav mana Londona. Bet es nesūdzos. Tomēr bija skaisti nedēļas garumā braukt cauri saulainai Londonai, astoņos no rīta. Un skatīties, kā metropole mostas.
Ar laiku es kļūšu tāda, kā gribu būt tagad. Esmu mainījusies, par nožēlu kādam, par prieku citiem. Pēkšņi es vairs neredzu vitālu iemeslu uztraukties par cilvēkiem, kuri cenšas izbojāt manu dzīvi, minot iemeslus, kas ir tik sena pagātne, ka pilnīgi vemt gribas. Varbūt es esmu persona, kurai ir daudz svarīgākas lietas, ko darīt savā dzīvē. Vai labāki plāni nākotnei. Nejūtos vainīga, ka daži ir tik nožēlojami radījumi, bet tomēr bakstās gar mani. Jā, laikam jau tomēr mūs piesaista tie, kuri ir labāki par mums pašiem, tāpēc es dodu savu atļauju turpināt mani bakstīt.

Dienas doma: draugiem.lv priekš manis ir kļuvis pilnīgi bezjēdzīgs.