Statistika

piektdiena, 2012. gada 24. februāris

BLOGS UZ LAIKU SLĒGTS!!!



MANI DĀRGIE LASĪTĀJI,

VĒRŠOS PIE JUMS AR LŪGUMU BŪT PACIETĪGIEM UN IECIETĪGIEM, KĀDU LAIKU ŠAJĀ LAPELĒ NEKAS NETIKS PUBLICĒTS, SAKARĀ AR MANAS PERSONĪBAS ĪSLAICĪGU DEGRADĀCIJU.

PALDIES PAR UZTICĪBU, TIKSIMIES KAUT KAD DRĪZ!

ceturtdiena, 2012. gada 23. februāris

klusiem soļiem aiziet kāds...

Pēc ilgiem laikiem es atkal rakstu blogu, būdama emociju pārņemta. Diemžēl šīs emocijas nav zeltainiem diegiem apšūtas. Es šņukstu kā mazs bērns un slauku degunu ar plaukstu. Es trīcu un raustos, galva sāp, it kā tai pāri būdu pārskrējuši desmitiem ziloņu.
Šī ir vienīgā vieta, kur es spēju atbrīvot sevi un stāstīt visu, kas uz sirds. Kā uzticigs draugs, kurš klusē un pacietīgi klausās.
Man nav jaieslīgst detaļās, jo es negribu. Kaut gan nav tā, ka šo no manis būs izvilkt grūti. Es šorīt no rīta, būdama tālu tālu no mājām, esmu zaudējusi cilvēku, kurš mani balstījis un palīdzējis noturēties ar kājām uz zemes, kopš es speru savu pirmo soli.Cilvēku, kurš devis man to, ko sauc par neviltotu ģimenes mīlestību. Es tikai reizi mūžā esmu dzirdējusi, kā viņa paceļ balsi pret mani, un pat tad, tikai par toni augstāk.
Es zināju, ka tas agri vai vēlu notiks, jo situācija likās neizbēgama. Bet ne tagad. Ne tagad, kad rīta zvans no mammas likās tik lieks un nevajadzīgs manā dzīvē. Ne jau tā, ka es nevēlējos, lai viņa zvana, bet gan tāpēc, ka es nebiju gatava. Tagad es nezinu, kur likties. Ik pēc četrām minutēm es savelku seju atbaidošā grimasē un laižu visu laukā.
Es nedzirdēju viņas balsi. Nevaru pat īsti atcerēties, kad pēdejo reizi viņu redzēju. Pirmo reizi es nolādu šo nolāpīto attālumu, kas šķir mani no Latvijas, jo es nespēju aptvert to, ka cilvēks soli pa solim devās prom no manis, bet es nebiju klāt, lai pateiktu pēdējo vardu, vienalga, lai kāds tas būtu. Mani galina šis fakts, ka zinot viņas stāvokli, nav ne jausmas, vai viņa maz mani atceras. Parkinsons. Šis briesmīgais, briesmīgais vārds. Es nezinu, vai tagad vispār vēlos turpināt drukāt. Man neko nevajag. Vien cigaretes un ilgu, garu pastaigu. Un svaigu gaisu. Un atvadas.

Laiks doties uz Latviju, diemžēl, neieplānoti...

***
PAPILDINĀTS PLKST 23:53

Šī diena bija visgarākā un, domājams, skumjākā diena kāda man jelkad šeit Londonā bijusi. Esmu nogurusi, noraudājusies, bet nevaru pagulēt. Cilvēki man palīdz un atbalsta un cenšas, un ziniet, es to ļoti novērtēju, lai arī cik slikti nejustos.
Dienas gaitā man likās, ka sliktāk nevar būt. Kad patiešām asinspiediens kāpās, kritās, kāpās, kritās un tā uz apli. Sirds patiešām sāpēja. Fiziski. Kad viss tas kopā vilka mani uz zemes.
Pa galvu vēl aizvien jaucas daudzum dažādas domas, kuras sakopot ir vienkārši neiespējami, jo tās ir kā augļu džems, kam kopā nav ne vainas, bet atšķetināt katru šķirni ir galīgi debili.
Ar mani ir labāk. Es zināju, ka pirmā diena būs briesmīga, bet otrajā dienā viss būs nedaudz, nedaudz labāk. Es sen neesmu gājusi cauri šīm sēru fāzēm, bet man aptuveni skaidrs. Rīt būs nedaudz vieglāk, jo vairs nebūs ko raudāt. Man vienkārši jānotrulina šīs dažas dienas, pirms es dodos atvadīties pavisam, kas būs smagākais mirklis, ko es pēdējā laikā spēju atcerēties. Lai nolādēta šī dzīves noteiktā kārtība, ka kādam jāaiziet!
Paldies Dievam, es sevi šim visam biju kaut mazlietiņ sagatavojusi. Skan tik nežēlīgi, bet tā bija. Un man tik ļoti riebst tas, ka es esmu ar vienu kāju iekāpusi šajā dzīves periodā.


Domājams, ka uz laiku pametīšu savu blogu, manī ir neliels, neliels tukšums, kuru aizpildīt es varēšu vien tad, kad viss būs beidzies.



svētdiena, 2012. gada 12. februāris

Mans mazais dzīves riebeklis.

Es nesaprotu, par ko mani tik ļoti nīst?
Šiem cilvēkiem, ar kuriem kopā tika smiets un šņabis liets.

Man nav ne jausmas, kāpēc gan pēc naktī redzētiem, ļoti muļķīgiem sapņiem, es uzroku ko tādu, kas sen sen jau nerada jēgu? Jūs mazie bezkaunīgie sievišķi, kas koriģē manas pagātnes rīcības! Kādēļ gan lai es kļūtu par tikpat smieklīgu piemēru, kas kauc par katru uz jūsu pusi virzīto vārdu?
Cilvēkiem piemīt neizskaidrojami liels tupums, ja dzīvi attiecina uz piedošanu un loģikas saskatīšanu situācijā, kad blakus parādības ir tikpat tupi, nevērtīgi cilvēki, kas visu padara vēl sliktāku. Es varētu visu savu brīvo laiku pavadīt atkārtojot to, cik ļoti labāka, gudrāka un apķērīgāka esmu par jums, bet vai tas tiešām kādu interesē? Es negribu sevī audzēt ļaunumu un spītību, man nu ir vienalga, ko kāds man atņēmis, ko kurš par mani teicis, un ko kāds solījis.
Nesaku, ka tagad, ja sanāks, smaidīdama iešu pretī personām, kas agrāk manu roku iegrūda putras bļodā, bet man vienkārši apnicis ar sarauktu pieri lūkoties uz viņiem un cerēt, ka kādam kājas saķersies. Dzīvē viss nāk atpakaļ. Ja tu sēsi miežus, dabūsi ar'. Ja kūpināsi sūdu bedri, smirdēs tevis paša apkārtne, ne mana. Es vienmēr varu paiet nostāk un tālāk. Domāju, ka paiets pietiekoši tālu, jo es vairs nejūtu to smirdoņu, ko izplata kāda īpaši spītīga persona, kas nemaz i netaisās laist vaļā to, kas sen vairs man nepieder un ko man pašai negribas. Slimīgi greizsirdīgs cilvēks kļūst tad, ja jūt, ka konkurents var uzvarēt.

Tas, ko kādreiz esi saucis par draugiem, gadu gaitā izrādas kas tāds, ko tev sen jau nevajadzēja. Vairs nespēju iedomāties, kā būtu bijis, ja man nebūtu paveicies. Respektīvi, ja es nebūtu nākusi pie prāta. Sākumā, protams, bija smagi. Tik smagi kā notīrīt kurpju zoles dubļainā laikā. Grūti šķirt sevi no tiem, kas tavi labākie laika kavētāji. Taču ar laiku noskaidrojās, ka lai cik arī godīgs tu būtu, vienmēr kāds tevi sačakarēs. Ticēs tam, kurš pats skaļākais. Dzīves likums.

Arī tagad esmu tas skaļais, bet ne netaisnīgais. Tas cilvēks man atņēma un izpostīja visu, būdams netaisnības un nejēdzīga naida pilns. Nikns, jo es nebiju tas, kas locījās līdzi kā birztala vēja laikā. Nikns, jo es stāstīju patiesību. Nikns, jo galu galā es izrādījos labāka un atradu labāku ceļu.

Ja man kāds jānīst un jāindē, tas ir viņš. Tikai un vienīgi tas nodevīgais, melīgais un nožēlojamais. Es uzvarēju, jo kļuvu par labāku personu. Un vispār jau paldies viņam. Man neko nevajag  no tās pagātnes. Vairs ne. Vilciens aizgājis.

Tā nu lūk, tik daudz cilvēku mani nīst, bet no viņiem visiem es pati neieredzu tikai vienu. Pārējie? Piedodu? Nē, es ignorēju. Nekas vairāk par tukšām vietām, par kurām es iedomājos tikai tad, ja jāskaidro tas, ko es savā dzīvē esmu zaudējusi un pateicos tam. Tas ir tik patīkami kā zaudēt lieku kilogramu vai nomaksāt parādu. Beidzot es varu skatīties tik uzpūtīgi no augšas. Vienkārši varu izlikties, ka visa šī bērnišķīgā padarīšana "ES tevi NEciešu", kaut gan esmu ļoti jauks cilvēks, ir ne priekš manis. Ne jau es te bļaustos apkārt kā protestētāja pret pastāvošo iekārtu, kaut man vajadzētu. Un esmu jauks cilvēks, jo nīstu tikai vienu personu, ko jau pieminēju. Jā, reiz man bija 2, bet tagad palicis tik viens. Otram es piedevu, taču šis manā listē paliks uz ilgu laiku, ja ne mūžīgi. Atvainošana var sekot pēc atvainošanās un tā tālāk, bet piedošana nesekos.

Tu esi mans mazais dzīves riebeklis.

ceturtdiena, 2012. gada 9. februāris

kā gribas mājās, kā gribas mājās

 2 nedēļas atpakaļ

***
Es viņu redzēju sapnī vairākas reizes pēdējās nedēļas laikā. Un tad no rīta bija tāda savāda sajūta. Ja tā labi padomā, ir vispār savāda sajūta.

Ir pagājis gads kopš Mārtiņa Freimaņa nāves. Gads. Tiešām? Man liekas, ka daži mēneši. Es vēl aizvien atceros, kur lasīju šīs ziņas, ko darīju pēc tam, kam pateicu. Ne jau tādēļ, ka tas bija šoks, bet gan tādēļ, ka es šo dienu atceros. Tāpat vien.
Tāpat vien es atceros, ka dažas stundas pirms mana devītās klases žetonvakara pa televizoru rādīja "Mika-Grace Kelly" klipu. Man vēl aizvien ir atmiņā tas, ka vakarā, kad saņēmu savu "Ritma Institūta" sertifikātu, Kristīne smēķējot nejauši aizdedzināja miskasti pie "Olimpijas". Un vēl es atceros, ka pēdējos Ziemassvētkos, kurus mēs vēl svinējām kā ģimene, mana mamma bija izcepusi vistas karbonādes.
Skat, tik mazas, muļķīgas lietas, bet es atceros. Tas nav svarīgi kāpēc un kādēļ tieši šīs, ne citas. Jo es pati nesaprotu. Es zinu, ka tā varētu būt cilvēka zemapziņa un viss kas tikpat stulbs, bet man gribas ticēt, ka tam nav izskaidrojuma. Man vienalga, cik tas nenozīmīgi dažiem no jums, taču es šīs atmiņas izmantoju kā mazus gabaliņus, lai saliktu kopā vienas dienas puzlīti. Un tad gadās dienas, kurās nevajag nevienu gabaliņu- viss ir tik tīrs, skaidrs, gaišs un saredzams. Man skaidrs ko es ēdu tās dienas rītā, kur gāju, ko domāju. Ne vienmēr pavisam vienkārša diena, ko atceries, ir nesvarīga. Tā ir īpaša vien ar to, ka vēl aizvien ir atmiņā.

Esmu piebeigusi visas "The Office" sezonas un sērijas. Džims man kādu atgādina. Un kad es saku "kādu", es zinu, kuru personu es domāju. Līdzība žestos un uzvedībā ir tik pamanāma, ka varētu teikt- pat es varētu šādu personāžu radīt.

***
Pēdējā laikā manā blogā jau atkal nekā jauna nav. Un jo ilgāk nav, jo vecākos ierakstus kāds lasa.

Esmu nesen atgriezusies no patīkama, bet diemžēl visai īsa ceļojuma. Norvēģija. Šī bagātā naftas-vikingu-troļļu valsts. Šie klusie, nosvērtie un melanholiskie, vienkāršie cilvēki. Nekāda pompozuma, nekāda lieka svinīguma. Šīs četras dienas man lika iemīlēt šo mieru un sinhrono klusumu, kas man tik ļoti pietrūka.
Pēkšņi es atkal sagribēju uz mājām. Jau atkal, kārtējo reizi ir iestājies tāds mēms "nekas". Kad nekas nepiesaista, nekas neaizrauj.

Norvēģijā es satiku savu bijušo angļu valodas skolotāju, kura zināja ko dara un kā dara. Un vienmēr bija patīkami atgriezties klases telpās, nekad nešķita, ka zvans uz stundu skan nelaikā. Šoreiz saruna notika ne pēc grafika, nesekojot tēmai. Visgrūtāk bija pāriet no līnijas"jūs" uz "tu", bet ar katru sekundi tas muļķīgais saspringums mitējās. Un ar katru norunāto teikumu, pateikto vārdu un izstāstīto domu, es aizvien mazāk un mazāk saskatīju šaubas pati sevī. Es nebiju viena no tiem, kas pēc pirmā spertā soļa ārpus vidusskolas, skrēja pie universitātes durvīm un skricelēja savu vārdu kandidātu sarakstā. Es vēl aizvien nedzīvoju kopmītnēs un neapmeklēju savu interešu nodarbības. Bet es nedomāju, ka tādēļ esmu zaudētāja. Zaudētājs ir tas, kas neko nav ieguvis no tā, ko pats sadabūjis. Īsāk sakot, viņa mani pārliecināja, ka es darīju/daru pareizi. Un neviens nespēj tevi iedrošināt vairāk kā tie, kas tevi skolojuši.

Pagaidām mana dzīve rit uz priekšu kā klavieru taustiņi. Balts, melns; labi, slikti.