jau atkal par maģisko puisēnu

Tad, kad cilvēki piemin Hariju Poteru, es automātiski pieskaitu sevi pie tiem cilvēkiem, kuri saka "mana bērnība", lai gan neteiktu, ka biju pavisam maza, kad iznāca pēdejā stāstu sērijas daļa. Neiedziļinoties sīkumos es tomēr piekritīšu, ka izaugu nēsādama šīs grāmatas padusē. Šoreiz es nedalīšos savās izjūtās un domās par stāstu kā tādu, jo tas jau tika izdarīts rakstā "maģiskais puisēns un 9 gadi 6 kladēs ". Varbūt, ja kāds vēlas atsvaidzināt savu atmiņu un uzskatu par to, cik daudz man patiesībā šis, tā manis sauktais, "maģiskais puisēns" nozīmē, var sekot linkam un pārlasīt to, taču, iespējams, ka šis raksts jums, cilvēki, var likties nedaudz saistošāks, ja vēlaties domās nonākt patiesi tur, kur Harija Potera stāsts tika ekranizēts, respektīvi, esmu gatava padalīties iespaidos, kurus man sniedza viena vesela diena "WBs Studio, London"- iekš pasaules, kura apbūrusi tik neskaitāmi daudz cilvēku, un no kuras nevar atrauties neviens, kas reiz tai pieķēries.

Vispirms sākšu ar to, ka ceļš uz šo "pasauli" ir gandrīz vai tāds pats, kā grāmatās- vilciens, autobuss (stāsta variantā tās gan bija jebšu karietes, jebšu laivas), Cūkkārpas galvenā zāle. Protams, tas viss gan nav tik skaisti, kā redzams filmās, jo reālajā dzīvē tu stumies cauri laužu pulkam, bet pirms tam nosvīdis klīsti pa pilsētiņu, lai atrastu savu banku. Un autobusa šoferis vis nav bārdains pusmilzis, bet gan svilpojošs un joku dzenošs brits. Tomēr, līdz tu sāc vērot un aplūkot katru mazāko lietiņu, kas ir aiz galvenās zāles durvīm, ap tevi pēkšņi nāk apgaismība, ka tās ierastās sejas, apbrīnotās lietas un skaudību izraisošās vietas, ir tepat vien, tavas dvašas attālumā. Tad tu šķieti tu tuvu, tik neizsakāmi tuvu tam, kam tu esi kaut reizi vēlējies piederēt. Katrs sīkums tev liek rakties cauri savām atmiņām, un tu vienmēr ar lepnumu spēj atcerēties jebko, kas ar to saistījies. Jā, es jutos ļoti lepna, ja man nevajadzēja ilgi domāt vai censties atcerēties, "kas bija šis; kas bija tas". Tā bija patīkama atelpa no ikdienas, jo pēkšņi es jutos tā, it kā būtu spērusi plašu soli atpakaļ savā bērnībā, ar iedegtu naktslampiņu savā vienguļamajā gultā, sastampājusi segu sev apkārt, lasot kārtējo Harija Potera grāmatu; šķirot lapu pēc lapas, iedomājoties, kā tas varētu izskatīties. Tad, vērojot filmu, kritizēt sevi, cik precīzi mana kreativitāte un fantāzija strādājusi. Bet tagad es biju šeit, nieka soļu attālumā no Dumidora ofisa, Grifindora kopmītnēm, Strupa pagrabstāva, Burvestību Ministrijas, Diagonalejas ielām utt. Un staigāju pa to pašu grīdu, kur staigājis katrs no aktieriem, kuru sejas tagad zina visi, un tās vienmēr saistīsies ar "maģisko skolu".
Darba apjomu un to, kāpēc reizēm cilvēki gaidīja TIK ilgi, lai redzētu nākamo daļu, var novērtēt vien tad, ja ir apmeklēta šī vieta, kas bija perfekta. Iespējams, tā nedaudz spēj sarūgtināt, kad atklājas, ka visas galvenās skolu telpas ir sabāztas vienā, lielā zālē, bet Cūkkārpas pils vispār neeksistē (ko gan lielākā daļa, ieskaitot mani, jau zināja). Kaut gan nekas nespēja sabradāt galveno domu- cik ļoti gan jebkuram, kurš strādājis kaut vienu vienīgu dienu šajā uzņemšanas laukumā, ir paveicies.
Ziniet, es nekad nebiju jutusies tuvāk sev. Tuvāk tam, kas sirdī glabājās kā neaizsniedzami griesti, neizsijājams zelts, neizkausējams metāls. Cik loti īpaši es turu šo pieķeršanos Roulingas stāstam. Cilvēki saka, ka pēc manis neizskatās, ka man varētu patikt tādas lietas, bet jā, jau kuro reizi pierādas tas, ka ne vienmēr skaidrs ūdens parādīs tev it visu, kas ir tā dibenā.

Ričmonda

 Tas ir skaists vārds, nosaukums un, galvenokārt, ļoti skaists rajons, kurā var aizmirst to, ka dzīvo milzīgā, blīvi apdzīvotā Eiropas valstī. Es uz turieni devos aizvakar, kad saule cepināja seju, karsēja galvu un pēdas svila uz asfaltētās ielas. Šī bija otrā reize, kad atrados tur; abas vizītes gan pamatīgi atšķīrās viena no otras, jo pirmoreiz lietus nespēja rimties. Un tomēr, tas neatņēma pilnīgi ne grama no Ričmondas skaistuma.
Man šķiet, ka tā ir vienīgā vieta Londonā, kur es varu būtu tuvu, tuvu mājām. Tuvu vasaras sajūtai, tuvu meža takai un siena smaržai. Ja kājas nesāpētu no mūžīgās staigāšanas, tad es varētu vien iet un iet, un iet. Brīžiem šķiet, ka, ja cītīgāk meklēsi, varbūt atradīsi ceļu mājup. Es biju priecīga redzēt stirnas ganoties; pat nedusmojos, kad atradu mazu, pretīgu kukaini savā kurpē. Pēkšņi lietas, kas citur un citādāk šķiet nepanesamas, tagad likās pašsaprotamas un pat gaidītas. Tas kukainis kurpē bija tāds mazs notikums, kas nebija justs parāk ilgu laiku.
Reizēm ir tik labi būt vidū nekurienei. Stāvēt basām kājām zālē, pļavas vidū, bez neviena blakus. Just tikai savu elpu, karstumu un gaisu, kas tīrs un skaidrs. Tikai tur es beidzot varēju izglābties no mūžīgajiem jautājumiem un cilvēku principiālajiem uzskatiem, viedokļu uzspiešanas un sarunām. Būt tikai ar sevi, savām ilgām pēc mājām, kas, pēc pilni pavadītas dienas Ričmondā, daļēji apslāpa. Es to kā karstu ogli iemetu tai mazajā, zilajā dīķītī. 

"(..) kādreiz man būs skaista, balta māja ar desmitiem istabu un augstiem griestiem. Lieliem, platiem logiem un mirdzošām lustrām. Biezu ozolkoka galdu un karaliskiem samta krēsliem. Tu brauksi pie manis ciemos katru otro nedēļu un es tevi gaidīšu uz lieveņa. Tu uzkāpsi pa aukstajām betona kāpnēm, kas būs apsūnojušas dēļ laika, kas šķīris tagadni no pagātnes. Es tevi aicināšu iekšā un laipni piedāvāšu atgulties tevis pašas istabā, kas greznota ar baroka stila spoguļiem un milzīgām gleznām. Tev katru reizi aizrausies elpa, bet sirds būs mierīga, jo neviens to Tev neatņems. Mēs brauksim uz pludmali, uz Romu, Stambulu, Parīzi, Berlīni, kur vien sirds kāro. Tu neskaitīsi santīmus, Tu nedomāsi par naudu, jo tas laiks būs beidzies. Un mums būs viss, viss, viss, ko vēlamies."

Tam, cik ļoti tu noskaņojies uz saviem sapņiem un to, kā vēlies nākotnē dzīvot, ir ļoti liela nozīme, jo tava griba, tavs entuziasms spēlē tikpat lielu lomu kā veiksme un smags darbs. Šobrīd nav svarīgi, cik daudz no tā, ko esmu uzdrukājusi iepriekš, kāda dienā piepildīsies, jo nākotne, lai gan atkarīga no tavas tagadnes, ne vienmēr spēj skaitļot tavām vēlmēm līdzi. Tai ir savi nosacījumi, iesmesli un aspekti. Es stipri vēlos, es stipri centīšos, man vienkārši vajadzētu sev piespiest darīt to, ko esmu nolēmusi. Varbūt tad pavisam tuvā nākotnē man dzīve dos to, kam, šķietami, eju pretī.

skaistām frāzēm nav vajadzīga loģika

Esmu atklājusi, ka man ir visai veiksmīgas formas deguns. Jā, ir gan. Ļoti liela daļa meiteņu gaužas par to, ka deguns par mazu, lielu, strupu, platu, augstu. Pavisam nesen es ievēroju to, ka manam degunam nav it ne mazākās vainas. Tāpat kā ausīm. Es tik tiešām nezinu, kura ķermeņa daļa manī izraisa šausmas. Toties es zinu, kura no tām manī izraisa vislielāko prieku. Mans prāts.
Daudzi gan mēģinās mani apstrīdēt, ka cilvēka prāts nav ķermeņa daļa; tas ir garīgais stāvoklis, smadzeņu darbspēja. Patiesībā tā arī ir. Vienkārši reizēm skaistām frāzēm nevajag loģiku, tikai kreatīvismu.

Es spogulī skatos katru mīļu dienu un vienmēr redzu to pašu. Tās pašas acis, vaigus un atslēgas kaulu. Es nespēju spogulī ieraudzīt lietas, kas ir man apkārt; tās gan mainās tāpat kā es-man pašai neredzot. Esmu pieradusi pie tā, ko redzu, mans atspulgs nebūt nav interesants. Taču ir vismaz kādi, domājams, desmiti cilvēki, kuriem mana seja, vaibsti un grimases liekas interesantas, sen neredzētas un sirdi sildošas. Tas ir viens no dzīves lielākajiem zaudējumiem- mēs nespējam redzēt sevi no malas. Ne dzirdēt.
Tagad es piestrādāju pie sevis. Cenšos izskatīties tā, it kā nenožēloju it neko, ko esmu darījusi. Pat ja tā nav bijusi mana vaina.

Tev var šķist, ka līdz tavam mērķim un sapnim ir vien tikai trīs lieli soļi. Beidz vien-ot. Visticamāk šie trīs milzīgie soļi ir sadalīti simtiem mazos solīšos. Lielas lietas neviens negrib darīt. Tik slinkot, slinkot un tie citi lai padod. Man gan vienalga, cik ļoti sāpēs papēži un dils zoles, es tik un tā iešu pretim tam, ko gribu reiz saukt par savu tagadni. Iespējams, ka es visu iesāku ar vienu lielu hop lēcienu un tagad tipinu ar maziem skudras spērieniem. Man negribas zināt, cik daudz laika šis process aizņems, un vai es vispār nonākšu kaut pusē; vai tam visam ir jēga, jo uzzinot iemeslus lietām , kas šķiet tik svarīgas, zūd vēlme ziedot sevi un savu laiku.


Man vienalga, ko tu domā. Man vienalga, ka tev šķiet, ka es aizvien tevi redzu. Es zinu patiesību, un, pat ja tā ir, tad man acīmredzot ar to pietiek. Nemēģini ielīst manā galvā, skatoties uz manis caur digitālu, aukstu stiklu, tev nesanāks. Tavs sausais prāts tam neizlauzīsies cauri, pat ja spiedīsi pirkstus kopā kulaciņā. Met mieru.

Reizem stāstam pielikt punktu var tad, ja vien viena persona to grib. Ne vienmēr tās būs abas.
Ir gaužām daudz mirkļu, kad gribas, lai esi blakus. Bet ne tādēļ, lai mēs tajā dalītos. Lai tu zinātu, ka man ir labi arī bez tevis.

apmainīties ar kurpēm, jo viss ir ļoti vienkārši

"Man vienmēr tā- patīk nepareizie.."

Šie vārdi ir manis rakstīti. Neticu sev. Cik ļoti pretrunīgi tie skan. Kas manā skatījumā ir "nepareizie"? Nav tādu. Es sevi nepīckāju ar žagaru. Aizliegt savai sirdij nav tik viegli, kā uzsist pa pirkstiem bērnam, kurš sniķerējas ap rozeti. Un vispār, pirms ielaid sirdī, tev tas viss ir jāizlaiž cauri prāta konveijeram. Novērtē, izanalizē, izprovocē. Pēc tam jau var samētāt pa atsevišķām čupiņām.
Nē, es necenšos attaisnoties; es vienkārši nespēju klausīties sevī, kad tā runāju. Nepastāv tādi nepareizumi. Jūtu ķīmijai nav formulas, un tā nav tik loģiski izskaidrojama kā 4+2. Mans blogs netiks piemēslots ar vārstījumiem par to, kas ir mīlestība, jo, patiesībā, tas tāpat ir sastopams katrā manā rakstā, es to tā īpaši skaļi neizbļauju, jo lielākā daļa no jums bītos.
Man šķiet, ka reti kurš no manām paziņām vai drugiem ir gatavi izskaidrot to, skatoties tieši acīs. Cauri pierei. Vārds pa vārdam. Cilvēks mēdz bīties nevis tikai no nezināmā, bet no paša radnieciskākā, tikai vienkārši neapzinātā. Es, piemēram, baidos apzināties, ka visi mani vecākie ģimenes locekļi šo pasauli pametīs pirms manis. Vai to, ka es neuzspēšu sasniegt savas dzīves kalna virsotni-visu savu mērķu piepildījumu. Laikam tās ir manas lielākās bailes uz pasaules. Taču to, kā es skatos uz mīlestību, jā, domājams, ka lielākā daļa to ir izskenējuši ceļojot caur maniem vecākajiem rakstiem. Īsumā, jā, esmu to jutusi, un, diemžēl, jutīšu to vienmēr, kad tā jau aizceļojusi. Man vēl nav sanācis to piesiet. Tās pagātnes paliekas man dedzina pēdas un kairina degunu. Šo to es vēl jūtu.

Šodien nopirku sev māju garšu. To mazo, saldo lietiņu, ko man vienmēr pirka vecvecāki."Kārumiņš" ir tāda sentimentāla, nenovērtējama lieta, kuras man ļoti trūka, kad pārcēlos uz dzīvi šeit. Katrs kumoss man liek domāt par mājām un to, cik ļoti gribas kaut vienu vakaru pasēdēt savā istabā, paraustīt aizkarus, pačīkstināt grīdu un varbūt pasēdēt nedaudz vairāk. Ir ļoti svarīgi, ka esmu iemācījusies kontrolēt savu ilgu slimību, bet tas ir tāds neizzūdošs faktors, kas paliek tevī tik ilgi, cik vien ilgi tu esi prom. Tas lec uz augšu, grimst lejā, uzjundī, norimst un tā ar laiku. Katru sekundi, katru minūti. 
Man skaudība uz tiem, kuri drīz vārtīsies pa zaļu zāli, gulēs siena kaudzēs vai bradās gar jūras krastu. Es būtu gatava apmainīties kādu dienu. Vienu dienu. Samainīties ar kurpēm.
Iespējams, ka izklausos diezgan vientuļa, varbūt pat jūtami izmisusi, taču tas ir aplami. Viss ir vienkārši. Ir grūti mīlēt divas lietas vienlaicīgi.

šī tikšanās

Latvijā būdama, es ļoti bieži vēlu nācu mājās. Reizēm ielas bija tik tukšas, klusas un tumšas, ka palika bail. Katru reizi es domās skrēju pāri lietām, kas likās svarīgas un tuvākā nākotnē taustāmas.

Pretim nāk kāds. Es nopētu viņu, no galvas līdz pirkstu galiņiem. Nepazīstams. Atskatos atpakaļ. Neviena nav. Tikai koki met ēnas pār ielas apmali. Ir ļoti, ļoti silts. Palūkojos pa labi. Tumšs, tumšs zemes ceļš. Nē, pa turieni es neiešu, lai gan jūtams, ka tur nesastapšu nevienu dzīvu dvēseli. Bet neko nevar zināt. Ne tāda šalkoņa, ne tādas ēnas kustības, un sirds man izrāpsies pa rīkli laukā, zaudēšu saprātu. Es speru soli pa solim, gribu, lai tu man ej blakus. Vienkārši ej man blakus un stāsti to, kam manās acīs nav lielākas vērtības par protēžu līmi. Lai gan zinu katru ielu, katru mazāko taciņu, es staigāju, staigāju un klīstu. Man gribētos, lai mēs kur satiktos, tā pavisam nejauši, un, zinot, cik neveikli būtu izvairīties no pieklājīgiem teikumiem, mēs tomēr izlemtu paiet kādu gabaliņu viens otram blakus. Mums nebūtu par ko runāt, un klusums zāģētu mūsu prātus. Tad, manās, iespējams arī tavās iedomās, izrāptos ārā tas, ko visi sauc par atmiņām. Labiem brīžiem. Es censtos ko teikt, bet nekas nepalīdzētu. Pat tavs iedrošinājums un manis pašas spēks nespētu līdzēt. Mēs šķirtos, pamātu ardievas un vēlētu labu. Iespējams, ka tas būtu viens no pēdējiem mirkļiem, kad redzu tevi neveikli žņaudzam rokas kabatās un dzirdu tavu balsi. Tik ordināra un ne visai sevišķa būtu šī tikšanās.
Es noduru galvu uz leju un ar spēku izrauju šo savu mazo iedomu no prāta. Izravēju to no savas galvas kā asnes. Esmu viena un vienkārši eju mājup. Gribas gulēt, nedaudz ēst. Man labāk nebūt vienai tagad, vispār ir auksts.

Iespējams, ka šāds bija manu vakaru pastaigu scenārijs. Sadomājos, sapriecājos un tad apzinājos, kas te īsti notiek. Nē, man nebija bail no tā, cik tumšas ielas, vai cik dīvains radījums man pretim nāk. Vairāk es kā zaķis raustījos no tā, cik ļoti vientulīgi ir tā klīst pa ielu, vai to, kā nonācu līdz šai vienpatībai.

Vai jēl' man kādreiz būs lemts tā atkal paklīst un satikt tevi, es nezinu. Tāpāt kā es nezinu, vai vispār to gribu. Esmu pārbraukusi un saspiedusi gandrīz i vai visu, kas man traucēja mīties uz priekšu, bet tu gan kā palieli izbārstīti akmeņi maisies pa kājām. Ja mums kādreiz tā uz klusas ielas sanāks saskrieties, es tev izbļaušu gan, cik ļoti man traucē tava eksistence. Mana sirds ir tagad tāda klusa, tumša iela, kur neviena laterna nedeg, izņemot vienu, kas raustās, kas kārtīgi nedeg. Reiz es tevi atradīšu, klīstot pati ar sevi, un tad beidzot varēšu ar kāju pa to uzsist. Man gribas, lai visas laternas nedeg, kad kāds cits ar mani pa šīm ielām soļos..

tase tējas

Dažām meitenēm es tiešām nepatīku un nekad nepatikšu, jo esmu tā, kas es esmu. Es varu dāļāt savu draudzību un izrādīt savu entuziasmu un taisnos nolūkos, bet tāpat viņas šķobīsies, jo redz' citreiz ir tā- tu uz sava iedomu pjedestāla esi kādu uzcēlis un tas negāztas, negāztas nost, bet tas pavisam nemaz nenozīmē, ka tādu pašu bildi redzu es. Un pēkšņi vai prieks, ka man vairs sen jau nevajag jaunus dzimtās zemes draugus. Liekas, ka te tālumā tas ir būtiski, taču priekš manis tam nav nekādas jēgas, jo mazākā barā vairāk ēdāju, vairāk izsalkušo. Noēdīs bez sāls, atraugāsies bez atvainošanās, sadedzinās ar skatienu kā mazu sēra čupiņu. Kam gan man vajadzīgas drāmas un uzpūsts scenārijs?
Es labāk izvēlos "Downton Abbey", kas ir viens vella labs seriāls, kā radīts man. Tas ir kā mežģīņota blūze, kurā man patīk katra mazāka cakiņa un rievota maliņa. Un Megija Smita ir vienkārši varena. Es pēkšņi pavisam aizmirsu, ka viņa ir daļa no Harija Potera ģimenes, un reti kurš var pasniegt tik spēcīgu tēlojumu, lai nedomātu par iepriekšējo tēlu, kas stāv acu priekšā un šķiet iespiests prātā.

Es ļoti sen neesmu dzirdējusi kaijas kliedzam. Vienreiz gan šādus tādus kliedzienus saklausīju, kad darba laika pārtraukumā smēķēju. Likās pavisam dīvaini. Agrāk kaiju vai vārnu kliedzieni bija tik ierasti. Tāpat kā tagad policijas vai ātrās palīdzības mašīnu sirēnas. Viena skaņa nomaina otru. Tās vecās skaņas aizplūst kā ūdenī izmērcētas nošu līnijas. Bet, ja pieminam kaijas atkal, tad man ļoti gribētos tās dzirdēt kliedzam daudz biežāk.

Es beidzot tiku pagaršot kārtīgu, garšīgu tēju ar pienu. Pirmoreiz tas notika nepilnu mēnesi pēc manas ierašanās Londonā. Tajā reizē man tā likās pretīga, smirdīga un pliekana. Mani jau brīdināja, ka labāk nepirkt, bet gan pagatavot pašai. Un, zinot, ka es padomos neklausos, bet spēlēju pēc savas stabules, es pilnība uzliku tabu mēģinājumam atkal pie lūpām likt šo man tik neierasto dziru. Otrā reize, ko piedzīvoju vien dažas dienas atpakaļ, notika visai spontāni un negaidīti. Man likās, ka šis laipnais cilvēks pagatavoja man piena kafiju; pat pēc pirmā malka manī nemodās ne mazākās šaubas, līdz viņš uz mani laipni paskatījās un teica:

"Oh, my dear, I am truly sorry. I thought you wanted tea, not coffee. Let me fix it!"

Bet es tikpat sirsnīgu attbrīvoju viņu no šī viesmīlīgā pienākuma, lai gan šķita, ka iekšēji mani abi ego kliedz, lai lieku tasīti malā. Pēc dažām sekundes simtdaļām pār mani nāca tāda glupa atziņa, ka nav nemaz tik traki un dzert var. Patiesībā man garšoja, ļoti. Tātad tāda ir šī tradicionālā angļu tēja! Neatteiktos no vēl vienas krūzes.

Šis garais, vienkāršais stāsts par tēju ar pienu man lika nedaudz padomāt par to, cik maldonīgs var būt pirmais iespaids. Tas ir slimīgs apzīmējums tam , ko bail izzināt, ne uzzināt. Tā var zaudēt tik daudz ko; šajā īsajā, tā jau saspiestajā dzīvē. Es gan nespēšu būt pilnīgi atklāta un atzīties tagad un tūlīt, cik daudzām lietām esmu gatava noņemt "pirmo un pēdējo reizi" zīmogu. Varbūt iesākumam pietiks ar to pašu tēju.

Un es nerunāju tikai par pirmo iespaidu, es domāju, ka šim visam var pievienot "otro iespēju". Sāku ar tējas tasi un prātā pieļāvu iespēju, ka varbūt man tomēr vajadzētu piedot kādam, kurš to nebūt nav pelnījis, kurš nedaudz sabojāja manas dzīves sastāvdaļas un marķējumu. Kurš mēģināja, bet līdz galam tomēr neaizgāja. Nē, es nerunāju par tevi, bet gan pati par sevi. Es došu sev otru iespēju. Sīkākas detaļas vēl sekos.

Pēdējā laikā man ļoti netīk sapņot. Nē, nu protams man patīk dienas sapņi, kad tu savā galvā uzbur visdažādākās ainas, kaut dažām no tām pat nav loģikas. Šoreiz es runāju par "īstajiem" sapņiem, kurus redzu, kad manas aizvērtās acis raustās konvulsijās ( skat, cik skaisti es māku aprakstīt personu, kas aizmigusi).
Mani sapņi ir kļuvuši pārāk simboliski. Simboliski tādā ziņā, ka šķiet es pati varētu uzdrukāt savu sapņu skaidrojošo vārdnīcu. Pēkšņi es visāsaskatu nozīmi. Tie reizēm ir tik īsti un mistiski biedējoši. No rīta tas viss mani uz laiku pārņem savā varā, es sapinos taisnībā un iedomās, man saķeras kājas un loģika noklīst šur tur pa vidu. Kas to lai zina, vai man vajadzētu to visu redzēt. Varbūt es pati vēlos sev ko pateikt, tik būdama pie saprāta, es sevi nespēju saklausīt.


P.S.: un vispār, ja jau mani tik ļoti fascinē tā angļu kultūra, tad laiks aprast ar domu, ka šī tēja ir tomēr tik laba.

bless my soul

Maijs jau kārtīgi ieskrējies, dienas gan viena pēc otras nāk vienādas- pelēkas debesis, tumši mākoņi, ne kripatas saules. Bet es nesūdzos, man ļoti patīk šāds laiks. Saule man reizēm dikti traucē - kā izmazgāts papīra gabals kabatā.
Es šonedēļ pavadīju vienu veselu dienu kādā ļoti skaistā, graciozā Londonas rajonā, uz kuru es itkā devos visu šo laiku, bet līdz galam tik un tā sevi neaizstūmu. Viss bija tieši tā , kā man patīk. Veca, Vinsdoru ciltskoka māja, kur katra istaba ir kā mākslas darbs un katrs stūris smaržo pēc slapja māla (vai kas ekvivalents tam, kā smaržo antīkas mēbeles). Un uz katra, tevis spertā soļa, grīda čīkst. Visapkārt ir tik kluss, tavas zābaku zoles pārsit katru nāvīgi kluso sekundi. Uz sienām saliktas simtiem gadu vecas, apbrīnojami smalkas gleznas. Gribas no visa tā izvilkt mazumiņu, kas vēl palicis no 18.'tā gadsimta.
Pāri ielai 300 gadu vecas universitātes ēkas, kuras ir tikpat elpu aizraujošas kā viss šis karaliskais Londonas rajons kopā ņemts. Sterila zāle, svaigs gaiss, un skaistums un vēsture kopā sajaukta. Likās, ka man uz to brīdi neko vairāk nevajag. Tā noteikta nebija pēdējā reize, kad uz turieni devos. Liekas, ka drīz šī pilsētiņa no manu favorītu rindām izsitīs pašu Tower Bridge, kur es dodos, kad man pavisam nav vietas, kur glābties.

Greenwich, Royal Borough of London 

Agrāk man likās, ka cilvēkam, ilgi zāģējot prātu, it īpaši tādam, kuru vieglāk apmuļķot par mēneša vecu kaķēnu, var paveikt brīnumu, ko sauc par veselā saprāta atgūšanu. Man šķita, ka agrāk vai vēlāk cilvēka smadzenēs izšķilas loģika. Es kļūdījos, kā jau jebkurš mirstīgais.
Nē, es nezinu, vai dusmojos, nav ne jausmas, vai tam vispār ir iemesls. Neviens taču nevar dusmoties par to, ka otrs cilvēks ir glups un akls. Vai, visticamāk, vājš. Tu vari izdrukāt savu mazo pieredzīti, vēsturīti uz maza pergamenta ruļļa, izcelt svarīgākās detaļas ar krāsainiem, spilgtiem, kliedzošiem uzrakstiem, bet tas neko nelīdzēs, ja otram ir apsējs uz acīm, vai tas, ko es saucu par nevēlēšanos stiepties uz pirkstgaliem. Kāpēc gan es domāju, ka tas, ko daru es pati, respektīvi, tiecos dzīvē pēc kāda labāka, nozīmē, ka to darīs kāds, kurš man diendienā jautā, kā rīkoties. Beigu beigās, kā izrādās, ka šī persona vien māk muti virināt, bet ne grama nedarīt. Un tad man beidzot apnika dalīt savas domas. Vienkārši apnika. Tāpēc es nolēmu novēlēt veiksmi. Vai nu ātru to slīkšanu dubļos, vai veiksmīgu tikšanu cauri purvājam. Ņem kā gribi!