ja ne tur, tad citur

Tikko pārbaudīju bloga statistiku. Kurš, velns parāvis, lasa manu blogu Vācijā? Tā ir trešā populārākā valsts pēc skaita. Nespēju iedomāties nevienu paziņu, draugu vai draugu draugu. Taču tas nekas, itin nekas.

Šodien es pavadīju vienu pilnu dienu Oksfordā; pilsētā, kas skan tik galanti un uzvalka biksēs iespīlēti. Parasti lietus ir mans draugs, bet šoreiz tas gan laikam būs savu skādi nodarījis- esmu nošķaudījusies jau rekorda cienīgu reizi. Slapjām kājām es staigāju cauri Oksfordas ielām, brīnījos cik pilsētas izvietojums organizēts un vienkāršs. Es pārliecinājos par to, ka šī ir viena no vecākajām un senākajām Anglijas pilsētām, par ko liecināja arhitektūra- mūra celtnes un putekļiem klāti baznīcas griesti. Atkal iebāzu degunu Harija Potera filmu lokācijās, no kā, šķiet, nekad nenoguršu. Nenoturējos un paviesojos veikalā, kur itin visas grāmatas maksāja vien nieka divas mārciņas. Man tā, protams, bija kā paradīze. Kāri lūkojos antikvariātu veikalu skatlogos. Ja Oksfordai būtu sava smarža, tad tā, droši vien, smirdētu pēc pergamenta un slapja māla. Un tintes. Šī Anglijas pilsēta varbūt mani neaizrāva uz visiem simts, taču noteikti nenogurdināja vai negarlaikoja. Es atklāju faktu, pēc kura gribējās pašai sevi nopērt, ka nebiju zinājusi agrāk. Man kauns te to rakstīt, tāpēc vienkārši izlaižam vienu rindkopu, paldies.

Mani pārņēma skaudība, redzot tos snobos studentus soļojot pa ielām ar savām perfekti rojāli zilajām žaketēm un emblēmām pakrūtē. Atstutējoties pret vecas ēkas kolonnu vai pārlicinoši iet garām zīmēm "no visitors allowed beyond this point". Nav jau tā, kā runā- tikai bagāti purduļi tur kā gaiļi staigā. Es neredzēju nevienu, kuram uz pieres būtu uzspiests acīmredzams "Oksfordas zīmogs". Stereotipi cilvēci noēd aizvien biežāk un biežāk. 

Es ticu, un es ceru, ka kādreiz arī manas kājas spers soli pa šīm baltajām, senajām trepēm augšup uz auditoriju, pretim lektoram, pretim panākumiem. Ja ne tur, tad citur.


Vārdos neizsakāmi vēlos braukt uz Černobiļu un Aušvicu. Tā gribas, ka ar kulaku pa galdu jādauza. Es varu atteikties no smilšu pilīm saulainas pludmales piekrastē vai skābi rūgtu kokteili palmu nosētā ceļmalā, man prioritāte ir šīs divas vietas, kas kliegtin kliedz, lai es braucu, pirms vizītes noteikumi nav krasi mainījušies. Varbūt es tagad neizklausos pēc ordināra ceļotāja, taču tā esmu es, kas runā, tāpēc man var piedot šīs prasības. Ar katru dienu es gan palieku aizvien vientuļāka un vientuļāka ceļotāja, bet man tas nekad nav traucējis. Es varu izbaudīt ik mirkli, ik lietu, ik sprīdi un domāt pie sevis par to, kam tajā brīdī ir vislielākā nozīme. Esmu analizētāja. Sapņotāja. Fantazētāja. Darbā katru mīļu dienu mani uzrunā ne mazāk kā simts, divsimts dažādu tautību, vecuma, dzimuma cilvēki un man vienmēr jābūt laipnai, smaidīgai, atsaucīgai. Es nevaru izrādīt dusmas, ja kāds mani nokaitina; nedrīkstu būt rupja, ja kāds mani aizvaino; nedrīkstu skumt, ja man kas noticis. Man jārunā, jāzina, jāpalīdz. Jāgrib, ja negribas. Tagad, palūkojoties uz to, kāda biju agrāk, lielākajai daļai manu draugu tas šķiet pat nedaudz neiespējami. Bet es daru. Daru, līdz nogurstu. Ceļoju mājup, kā zivs plūstot cauri tai steidzīgo cilvēku jūrai. Un ja tās 48 stundas, kas man nedēļā dotas, lai atpūstos, ir jāpavada klusumā vai izvēloties pašai savas emocijas, tā tam jābūt. Ja mani tas savā ziņā padara par vientuļnieci, lai tā būtu.

Mamma reiz man pārmeta, ka es neesmu tik jauka mājās, kā esmu darbā. Viņa mani nesaprata. Man maksā par to, lai es uzliktu šo masku un smaidītu personām, kurām pelēkajā ikdienā es pat nepievērstu nekādu uzmanību. Es esmu cilvēks, kurš nevēlas stiept mājup lietas, kurām nav garīgas vērtības; kas ir spēle, kurā tevi stumda kā labpatīkas. Tu esi kauliņš viņu rokās, pat ja tavs raksturs ir titāna stipruma. Tāpēc es esmu tas, kas es esmu šīs 48 stundas nedēļā vai tās dažas stundas dienā, kad manas istabas durvis aizveras. To, ko daru aiz tām, nevar saukt par "pilnīgu mani", pat ja vienmēr esmu teikusi, ka esmu patiesāka par zvērinātu liecinieku. Apkārt vienmēr būs kāda čaula.

Sargies!

Ir grūti nevērot cilvēku, kurš tavām asinīm liek vārīties. Ir neiespējami beigt cerēt uz to labāko, ja kāds tavām rokām liek drebēt. Jo tālāk tu bīdies, jo tuvāk tas viss pie tevis rāpo.

Laikam vairs nav pilnīgi nekādas realitātes garšas. Es to vairs nejūtu. Agrāk man šķita, ka katrai dienai ir savi grami un šķautnes, bet tagad es truli noskrienu dienas pēc dienām; dzīvoju no notikuma uz notikumu. No-tikt. Tikt. Tā lūk. Tik tikt uz priekšu. Vai tā es gribu nodzīvot šos gadus? Nē, noteikti nē. Es sevi gan paijāju kā maza bērna galvu, saku, ka tas jau tik brītiņu, gan jau laiks atkal būs ziedošs un vērtīgs kā vīna dārzs. Taču man šķiet, ka esmu iestrēgusi atkārtojumā kā skaņu plate. Tam, ko izmetu ārā, var būt trīsreiz lielāks cipars, nekā sākumā.

Es redzēju tevi sapnī, un tā bija gandrīz i vai pēdējā reize, ko varu atcerēties, kad esmu skatījusi tavu seju. Tik pazīstama, tik zināma. Un šeku reku mēs atkal stāvējām turpat, deja vu, tik citi personāži. Kaut es vairs sen neko kņudinošu šajā gadījumā neizjutu, manas dusmas un vilšanās skrēja pāri sirds malām kā verdoša lava. Tu mani atkal izvazāji, piemāniji un sadurstīji. Ak, tu nelaime mana! Ne redzēt, ne nojaust, tik' dumji cerēt, ka vēsture neatkārtojas, ja tu no malas diriģē. Es piecēlos no galvas sāpēm un ņurdēšanas, tā liku sev domāt, bet nē, tur vairāk nostrādāja mans niknums uz tevi. Uz cilvēku, kurš man uz ceļiem lūdza piedošanu par pastrādāto. Lai gan liekas, ka zinu katru mazāko stūrīti tavos dvēseles dziļumos, man šķiet, ka kaut ko tādu tu varētu izdarīt atkal, atpakaļ neatskatoties, jo cilvēki mēdz būt zvēriski lopi, kuri badīs un saspārdīs iežogojumu, kas vienreiz jau tika nojaukts.
Man nešķita, ka es par šo lietu domāšu tik ilgi. Tā nav taisnība, tas ir tikai mans zemapziņas mēsls, kas uzpeldēja augšup vien tādēļ, ka gulēt ejot es domāju par daudz. Un tomēr. Katra mazākā kripata, kas atkritīs no tā, ko jūs tur kopā kaļat, manī ieviesīs nepatīkamas šaubas. Tāpēc sargies. Visticamāk manas dusmas tev nenoraus galvu, bet pārlauzīs to kopējo, kas knapi atguvies no trausluma. Dīvaini, liekamies tik tuvi cilvēki, bet tas, kas mums kopīgs bijis, ticis tik bieži dragāts un plēsts.

Kā lai savā dzīvē atrod vietu cilvēkam, kurš tur nevēlas būt? Pārmetumi, pārmetumi un dzīves nežēlības, man aizvien šķiet, ka reizēm uz manas galvas tās ber par daudz.

311

Vakardiena bija atceres diena, tikai ne tādā sēru noskaņā. Tikai vēlu, vēlu vakarā es aptvēru, ka tieši pirms gada, divpadsmitajā jūnijā, es sēdēju gaisa kuģī un caur mākoņiem peldēju mājup, tik ne šogad. Šogad es palieku te, izbaudu Londonas vasaru, vēlus vakarus, iespējams tikpat vēlas pastaigas kā Latvijā, taču, jā, fakts, ka tev ir darbs, visu maina. Šī būs pirmā pilnā vasara, kad neesmu Latvijā. To, vai tas jāskata negatīvā apgaismojā, spriedīsim augusta beigās.

311 pakāpieni ir pievarēti, kabatā sertifikāts. Monument ir nomaļš, garš tornis, kurš būvēts godinot Lielo Londonas ugunsgrēku, kas notika 1666. gadā. Kopējais pakāpienu skaits, kas jāpārvar, lai varētu nonākt virsotnē un raudzīties metropoles celtņu džunglājā, ir 311. Aizelsdamies, plaušas izkārusi, lai vēdinās, es nonācu augšgalā, pavadīju kādas minūtes desmit, kāpu lejā un, pirms izejot no celtnes, saņēmu gandrīz vai debešķīgi jauku pārsteigumu- sertifikātu, kas apliecina, ka esmu izrāpojusi ārpus mājām, lai veiktu šo pagaro ceļu augšup. Tas liek sev pašam uzsist uz pleciem, lepni izsliet zodu un aizmirst par iztērētajām trim mārciņām. Nieka papīra kopija, kas liek smaidīt vien idejas pēc.

Vakar mana kolēģe vairākas reizes teica, ke esmu iemīlējusies. Tik vien tādēļ, ka pieļāvu neskaitāmas muļķīgas kļūdiņas un nespēju koncentrēties ne uz ko, kas bija pienākumu listē. Vēl jo vairāk man trīcēja rokas, kad patiešām "īstā persona" bija rokas stiepiena attālumā. Gribējās visā rīklē nobļauties: "Pie visa vainīgs viņš!", un rupji norādīt ar pirkstu. Bet, protams, es klusi, sevi glaudīdama, mēģināju izturēties tik dabiski, cik nu man, kā jau tajā ziņā neveiklai personai iespējams.

Vislielākais muļķis ir iemīlējies cilvēks. Dumjš kā plīša lācis, kautrīgs kā nobijies kucēns, neveikls kā resns pavārs. Visas šīs trīs īpašības ne reti sanāk redzēt kopā, ja vien persona pati par sevi nav debila. Taču tad,  kad tev galvā danco mazi vīriņi ar plikiem dupšiem un sudraba spārniņiem, un pūkaini rozā truši grauž svaigu, zaļu zāli, bet mākoņu malas smaržo pēc cukurvates ( vai tie čurā varavīksnes), šīs trīs īpašības kā zelta likums tevi apvij kā vīteņaugs, sašņorē kājas un nelaiž vaļā, līdz kaut kas netiek darīts lietas labā. Ir grūti nepamanīt iemīlējušos. Viss šis process ņudz pa gabalu. Tikai nedaudzi spēj noturēt līdzsvaru un nepaklupt, kad tas viss peld uz augšu. Un lai visuvarenais glābj tos zaudētājus, kuri tam visam turas pretī kā spītīgi auni, jo ne viss, kam tu pretojies, ir pelnījis tik ignorantu attieksmi. Man, piemēram, pašai par sevi nāk smiekli. Slēpti, bet skaļi. Arī šoreiz es ļoti izteikti un uzspēlēti raucu pieri un izmisīgi gari noliedzu šo šķietami apkaunojošo faktu ar atbildi:

"Me? In love? Oh hell, no.. no way! NOOO!!"

Laikam jau no malas tas tiešām izskatās smieklīgi. Spirinies kā zivs pa smiltīm un tiecies pēc ūdens. Kur tumšāks, kur drošāks, kur mazāk redzams.

tev laiks vilkt to masku nost...

Palasīju savus vecos ierakstus, neteikšu gan  kurus, jo tad atsevišķas personas sapratīs par ko es te tālāk vervelēšu.
Viena vienīga lieta, ko secināju- mēs bijām diezgan tuvi, bet vienam no mums bija visai viltīgs prāts, bet otram aizmiglotas acis. Visu šo laiku es biju domājusi, ka varbūt otrs bija bailīgs, iekšēji trīcēja kā zaķis, kas pārbījies no skaļa trokšņa. Es maza būdama reiz uz apli trenkāju trusi apkārt žogam, līdz tas sāka spalgi kliegt. Jā, truši aiz stiprām sirds klauvēm spiedz. Tas bija aiz bailēm, nedrošības un uztraukuma. Un tas pats, man tā domāt, notika arī ar viņu. Es trenkāju, mēģināju iedzīt stūrī, bet nekā.
Šodien, nebeidzamo interneta problēmu dēļ, kas mani pilnībā dzen ārā no pacietības, es garlaikota vāļājos pa gultu un atkal vazājos pa saviem atmiņu gaiteņiem. Es vienmēr atsperos pret tevi, kā pret sienu, kas stāv priekšā un nebrūk kopā. Tu man tiešām traucē, esmu to teikusi jau neskaitāmi daudz reižu. Vai es vainīga? Iespējams arī es.
Tomēr, es saku, ka šī persona mani apspēlēja kā mazu ezi un uzlika uz pieres melnu, uzkrītošu zīmogu, kuru es mazgāju nost ar ziepēm, spirtu; aizieķēju ar krēmiem, kosmētiku un citiem mēsliem.
Tu gan valkāji ļoti labu masku. Es nemanīju nekā. Un kur lai tagad liekos es, kurai maskas uz sejas nav bijis nekad?
Laiks mani atveda uz šejieni. Dzīvoju es savā vientulībā un lādu savu pagātni tā vietā, lai mainītu ko tagadnē un spertu pirmos soļus nākotnē. Tikai tagad manī ir vairāk vienaldzības, nekā emociju. Es vairāk ieklausos sevī, to, ko gribu sev teikt, jo agrāk tā bija nesaprotama murmulēšana tik vien tādēļ, ka tu visu sajauci kopā, es atradu sevi pa vidu visam, nezinādama, uz kuru pusi iet.
Un šobdrīd, kad esmu uz savas takas staigājusi jau labu laiciņu, man tev ir tikai viens sakāms- man ļoti žēl, ka tu iztērēji tik šaušalīgi daudz laika, lai spēlētu lomu, kuru tev neviens taču nelika pieņemt.

Dream. Dare. Do.

Es, patiesībā, ļoti vēlos tevi satikt. Vienkārši manā galvā pavisam nesen ieskrēja tāda doma. Ideja aša kā zibens. Reizēm liekas, ka manā prātā zibeņo doma pēc domas, nogrand pērkons un es rīkojos. Bet ne šoreiz. Es, šķiet, aizvēršu aizkarus šai trakajai, dullajai idejai, ka man vajadzētu sapakot kopā zobu birsti, roku krēmu un nopirkt vilciena biļeti, lai pēc minūtēm simts stāvētu stacijas foajē un nervozi meklētu tavu skatienu, kas nav redzēts gadus simts. Man liekas, es tevi vairs nepazīstu, tu esi cita persona; es tāpat. Tomēr. Lai nu kas būtu mūs šķīris, lai ko tik mēs zemapziņā nedalītu, dienas sliktas un labas mums abiem atmiņā noglabātas. Es varbūt kādu dienu noglabāšu šīs dienas un uzaršu jaunu sākumu, ko mēs sāksim tai dienā. Es tikai gribu zināt, mazlietiņ apdomāt, vai tam visam būs labs iesākums; vai vispār iespējams atjaunot draudzību, kura skrējusi cauri tik drūmai pilsētai. Lai gan vienalga, kuram tas liksies pārsteidzoši, šokējoši vai nepieņemami; man tomēr gribētos tevi uzmeklēt.

Tajā dienā mani bija pārņēmusi tāda kutinoši dīvaina nostaļģija, kurā es sevi pieķēru domājot par personām, kuras nu es ļoti negribīgi pieminu. Lielāko daļu no viņiem. Taču ir viens, pavisam solo cilvēks, kuru es vēl aizvien uzskatu par savu draugu, lai vai cik daļās un driskās būtu sašķērēti mūsu ceļi. Tā pagātnes daļa ar manis pašas spēku un niknuma palīdzību ir reti sastopama manā galvā, tāpēc es brīnos, ka biju šo personu pēkšņi nosēdinājusi uzgaidāmajā telpā. Visas tās mazās radības manā galvā šiverējas un mēģina laist viņu tālāk par to līniju, aiz kuras es daru, nevis tikai runāju. Izskatās, ka es vienkārši negribu, negribu, pat ļoti ļoti negribu šim cilvēkam blakus redzēt visus tos pārējos, kuri man ir tikpat pliki un auksti kā ceļmalas stabi. Es nebaidos. Es neesmu persona, kas baidās no tiem, kas darījuši manu ādu tik biezu un zobus tik asus kā zobratus, man tas viss būtu kā ļauns murgs, kurā vajadzētu kontrolēt katru mazāko šūniņu. Es gribu redzēt viņu vienu. Mums, šķiet, būtu tik daudz kas pārrunājams. Mēs neapklustu. Vismaz ne es. Tā man šķiet tagad.

Dažas stundas atpakaļ es pārskatīju savus tetovējuma semplus. It kā izlēmusi, it kā neļauju pārdomāt. Tad es uzlecu uz savas domu sintēzes līnijas, kas tik mainīga, kā notis uz nošu līnijām, no tām izlēca doma kā stabila māja, kas tagad iekalta manā prāta, un es to nevaru izstumt āra. 3D- dream, dare, do.
Sapņo, uzdrīksties, dari. Trīs vārdi, pēc kuriem cenšos dzīvot. Un, jo ilgāk laiku pavadu šeit, jo stiprāk spiežu sevi pieņemt lēmumu, jo tuvāk es esmu šim vārdu savienojumam. Es laikam zinu, esmu pārliecināta, ka nekas mani nevar apturēt.

Ir tikai viena, sasodīti sarežģīta, bet īpaša lieta, ko sauc par dzīvi. Ir tikai viens, sasodīti svarīgs, bet nozīmīgs fakts- tā ir mana. Ir tikai viens, sasodīti grūts, bet pareizs lēmums- es vēlos to nodzīvot tā, lai nav žēl nekā.

Dī

Es varētu staigāt un staigāt pa pils dārziem. Sēdēt uz sola un rakstīt grāmatu. Pavisam vienkārši man tā gribas.

Šīs pēdējās dienas ir pavadītas karaliski labi. Elizabete Otrā ir nosvinējusi savu dimanta valdīšanas jubileju, esmu pamanījusies šur tur pa vidu visam pūlim iespiesties un piedalīties, kaut neesmu brite. Lai arī man ļoti patīk/fascinē karaliskā ģimene un viss, kas ap to saistīts (tajā skaitā hercogiene Keita, kura manā skatījumā ir patiess sievietes ideāls uzreiz pēc nelaiķes princeses Diānas, kura ir manis iedvesmojoša persona numur viens), es noteikti neesmu no tiem, kuri gulsies uz trotuāra dienu agrāk un skaitīs minūtes, līdz varēs uzmest aci karalienei. Tāpēc, jā, es nebiju viena no tiem laimīgajiem, kam palaimējies skatīt šo veco kundzi vaigs vaigā. Tomēr es biju tur, un tas ir pats galvenais. Tagad man blakus gultā vāļājas suvenīržurnāli, kuros ir desmitiem fotogrāfiju un aprakstu par šīm četrām vēsturiskajām dienām, kuras lielākā daļa, tāpāt kā es, pavadīja brīvi un varbūt pat nedaudz pacilājoši.
Man ir saraksts. Vēl neuzrakstīts, labojams, papildināms. Saraksts ar lietām, ko vēlos vai nu izdarīt, vai nu redzēt, pirms dodos pie visiem svētajiem. Tā augšgals ik pa laikam mainās, bet tam nav beigu gala. Kaut kur pa vidu es esmu izsvītrojusi punktu, kas saucas "redzēt Stounhendžu". Iespējams, ka lielākā daļa no jums tagad kļuva par kripatiņu skaudīgāki, nekā iesākot lasīt manu rakstu, bet es teikšu godīgi, ka liels iemesls tam nebūs, jo patiesībā šis neizskaidrojamais, senais akmeņu krāvums-izvietojums neizsauca manī nekādu lielo sajūsmu. Necerēti es manīju arī latviešu ģimenīti, šķiet, ka meitene bija atvedusi arī savu māti un tad, pavisam stulbi, smieklīgi uzspēlēti (kas tāda tipa meitenēm ir raksturīgi), viņa jautāja :

"Nu, vai jūti iekšējo pacēlumu, sajūsmu? Vai jūti saviļņojumu, kas kāpj uz augšu?"

Mātes flegmātiskais skatiens un simboliskā klusēšana mani uzjautrināja un pilnība atainoja manas emocijas. Cik patiesībā milzīgu var uzpūst pasaules mazākumu! Domājams, ka visi mani garlaikoti zinātniski pētnieciskie paziņas šajā brīdī met krustu sev pāri un nomelno mani, cenšoties pierādīt Stounhendžas patieso nozīmi, apjomu, varenumu, bet sitiet kaut mani nost, es it nemaz nevēlos ienirt tajā iekšā pat pa centimetru dziļāk. Varbūt es izklausos ne pēc sevis, jo tā jau manī  kultūrvēsturiskas vietas vienmēr izraisa sajūsmu, neizmērojamu interesi, taču šķiet, ka šis vairāk manā dzīvē būs kā fakts, kam vienkārši jāstāv mana mūža lapaspusēs kā izplūdušam zīmogam.

Dažiem no mums ir kaitinoša īpašība, kas spītīgi karājas, kaut citi no malu malās cenšas to ar āķiem noraut. Tā ir melanholiska atgriešanās pie lietām, kas tāpat novedīs tevi tur, kur tās vienmēr tevi noved. Es nesaku, ka pati esmu labāka, jo diemžēl arī es reizēk krītu par upuri šim notikumu atkārtojumam, bet es nekāpju uz viena un tā paša grābekļa desmit reižu, jo tas jau nu ir neapskaužami daudz. Man apnicis būt iecietīgai un saprotošai, jo diemžēl tas, ka tavi centieni un darbs ir, kā teikt, neuzspēlēts piemērs tiem, kuriem tā gribas parādīt īsto virzienu ceļiem, kas ejami, nekur tālu nav noveduši nevienu, par kuru plānots.
Es esmu tik vīlusies un dusmīga, ka gribas dauzīt galvu pret viscietāko betona sienu. Bet nē, ne dusmīga, jo tās ir vairāk kā izjūtas un vārdi, kas sitas uz augšu kā verdošs ūdens no katla. Visticamāk esmu ļoti nogurusi no savas kritikas, ko esmu pēdējos gadus veltījusi šai tēmai. Ir tik apnicīgi runāt, ja neviens neklausās, jā, bet vēl apnicīgak un nogurdinošāk ir runāt tad, ja otrs tavu teikto tāpat ar laiku atsviež atpakaļ, arī pats sperot tik daudzus soļus atpakaļ.
Man tas ir tik ļoti, ļoti apnicis, ka vairs neredzu cerību. Klusēt vai neklusēt-tā ir mana izvēle.