vēlos tevi nevēlēties

Palikušas vien nieka divas dienas, kad Londona ieslīgs nelielā ārprātā un Jolantai būs 21. Divas ļoti svarīgas lietas, kuras savienojot izveidojas datums, ko mūžam atcerēties. Un nē, es tomēr nekļuvu par olimpisko spēļu brīvprātīgo, bet ne tādēļ, ka nepaveicās. Dzīve izdalīja tādas kārtis, ar kurām vajadzēja spēlēt piesardzīgi un gudri. Tas, ka once in a lifetime iespējas vietā esmu izvēlējusies stabilu un labu darbu un braucienu uz mājām, nozīmē vien tikai to, ka esmu kļuvusi vēl par drusciņu apdomīgāka un materiālāka. Pēdējos divus vārdus es patiesi nevēlējos sev jebkad piešūt un re kur tie ir! Taču ar mani tā vienmēr ir. Lietas, ko ar laiku nožēlosi, pie apvāršņa parādās par vēlu.

No kā ir veidota ilūzija? Nesataustāms traucēklis. Man bail skaitīt līdzi, cik ilgi jau tu dzīvojies pa manu galvu. Ne tu prasies ārā, ne tu kļūsti jūtamāks. Tu esi manas šodienas traucēklis, kuru dzīvē ieraugot vajag kost lūpā un krīt no rokām viss, kas nav kārtīgi satverts. Es varbūt mazliet tevi vainoju pie tā, ka stāvu uz vietas, taču jā, kas to lai zina, varbūt vaina ir manis pašas pārliecībā. Tajā glupajā pārliecībā, ka beigu beigās viss tāpat nogulstas pa vietām, ja es stipri vēlos un cieši lūdzos. Jo ilgāk gaidu, jo vairāk lūkojos uz tevi, jo stiprāka tā mana ilūzija. Tad es sāku dusmoties uz tevi- kur tu tāds radies, misters Perfektais? Es esmu cilvēks, jā, un mums cilvēkiem gadās tā, satikt kādu, kuru beigu beigās negribējās satikt. Tagad vēlos tevi nevēlēties.

Kādu dienu man paveiksies. Es satikšu citu, kurš būs aizsniedzamāks un pietiekoši liels iegansts, lai es pati izkustētos no savas vietas, kurā man tagad ir tik ērti. Un tad tu lēnām izplēnēsi, mana ilūzija. Nemaz neuzzinot, ka reiz par tevi rakstīju.

ceļa norādes pa centrifūgu jaucas

 Mazā, stulbā, naudīgā kaza. Es tevi atceros vēl joprojām. Atminos, cik nicinoši, pat izteikti ar riebumu es reizēm vēroju tevi gaiteņos. Cik ļoti man bija žēl tevis, un tā, ka cilvēki smaida un lidinās ap tevi kā mušas apkārt ieskābušam biezpienam. Tava nauda, ko patiesībā neesi pati saraususi, spraucās ārā pa visām šķirbām. Tu man likies kā tukša bļoda, kas piepildīta ar zaļām, brūnām un zilām banknotēm- tevī kas bija, bet saturs runāja pats par sevi. Atceros, cik ironiski smīnēju par taviem glupajiem izgājieniem, vai to, kā tev gribējāss visiem izpatikt un būt ļaužu acīs mīlētai. Tāpat kā tad, man aizvien ir gluži vienalga, vai citi to skatīja kā skaudību vai melnu greizsirdību. Pat ja tev bija tas, kas nekad nav bijis man, es redzēju sevi labāku. Es zināju, ka esmu personība. Es ticēju un aizvien vēl ticu, ka lēts smēķis peļķu nosētā bērnu laukumā bija daudz baudāmāks nekā tava klātbūtne. Izklausās tik skarbi, es zinu. Un tagad, kad es paskatos uz tevi pēc šiem diviem vai cik tur gadiem, es netaisos mainīt ne vārdu no augstākminētā apraksta. Tu liecies tikpat bezjēdzīga  kā maza bērna krājkasīte.

Iespējams mani Alūksnes biedri kasīs pieri domājot, par kuru tad es īsti runāju. Tiešām? Vai tad mums tik daudz to wannabe?

Un šodien, tā pavisam pēkšņi, es sapratu, ko vēlos. Gandrīz vai jau izplānoju savu mazo, sapņu pilno plānu. It kā zinādama, ko gribas panākt tuvāko divu gadu laikā, ja šo pēdējo divu neesmu pacēlusi ne mazāko ķieģeli, lai celtu pati savu sapņu pili. Tas lēmums, kam es jau plānoju maršutu, ir ļoti liels, šaubu un nepārliecības pilns. Varbūt man pietiks dūšas. Vienmēr esmu sev teikusi, ka esmu stipra, mērķtiecīga un gatava upurēties. Vai šoreiz arī?
Esmu kā piepe, kas pielipusi Londonai un savai šodienai. Manā galvā pašlaik tāda centrifūga, kurā ceļa norādes klejo pa visu galvu un jaucas kopā. Man nav pogas, kas tās apturēt spētu. Mazliet liekas, ka esmu apjukusi daudz vairāk kā tie, kas mani pirms dažiem gadiem slavēja par to, ka visu ieplānoju, jau zinu, jau gatavojos. Un te nu es esmu. Londonas vidienē, nezinādama uz kuru pusi lai iet. Taisnība man bija, kad teicu, ka laiks ir mans vienīgais ienaidnieks, jo tā vienmēr ir par maz. Teju teju man paliks divdesmit viens. Un tad divi, tad trīs, tad četri. Lēkāju es pa šo ciparu augšu un meklēju, kur varētu piestāt un rakties dziļāk.

To, vai tas, ko šodien kā mazu spuldzīti uz savas galvas es apjēdzu, darīšu, ir vien pārbaudījums man pašai. Ieguvums gan būtu baigs. Kā tādi divi zaķi ar vienu šāvienu.

Un tomēr, es zinu sevi. Bet vēl vairāk es zinu to, ka nesaprotu sevi.

gala rezultāts itin visam ir šodiena

Šobrīd es būtu gatava apēst bļodu vīnogu vai, pavisam pretēji, šokolādes krēmu. Bet ne saldējumu. Esmu slima, pēc tik ilga laika! Nespēju izraust no savas galvas pēdējo datumu, kad gulēju gultā tāda savārgusi un saņurcīta. Tas laikam ir labs rādītājs, kaut padara mani fiziski vājāku- mazākais šņauciens vai ilgāk gaidīta šķauda ir moku pilna. Man patīk būt veselai, tāpat kā lielākajai daļai cilvēku. Ar tikpat riebuma pilnu sejas izteiksmi es slienos pēc papīra salvetes; tikpat bieži leju sevī tēju un visādus citādus karstus dzērienus.

Lai gan slimība mani pārsteidza jau vakar, tas mani nemaz i neapturēja doties ārpus Londonas. Ne tādēļ, ka es kaut kādā veidā censtos no tās izbēgt. Vienkārši ir tik daudz jauku vietu un lietu, ko redzēt Anglijā. Šoreiz mans galamērķis bija vēsturiskā pilsēta Bath. Karīna to pilsētu saucu par vannu, jo viņai tā labpatīkas, ok. Bath atrodas veselu 156 kilometru attālumā no Londonas, kas man pēkšņi liekas daudz. Es negribu ieslīgt dziļi vēsturē, bet agrāk šajā pilsētā uzturējās romieši, kuri pārvaldīja daļu no Britu Romas impērijas (domājams, ka katrs pats var izstudēt tālāk, ja ir vēlme). Tāpēc laikam jau nedaudz noprotams, cik ļoti šī pilsēta nelīdzinās kurai katrai britu nomalei. Dažu brīdi man pat likās, ka neesmu vis Anglijā. Un protams, zinot cik ļoti mani aizrauj vēsturiskais, es nebeidzami ilgi klīdu caur šīm nebeidzami interesantajām ielām un vietām. Apskaužami daudz antīku veikalu visapkārt, nudien. Ilgi mani nebija jāpierunā, tā laikam uz doto brīdi ir mana pilsēta ārpus Londonas numur viens. Jā, dažas nedēļas atpakaļ es pabiju slavenajā Oksfordā un jā, esmu bijusi Braitonā, kuru dižo visi, kas tur bijuši. Un tomēr, Bath piemīt tāda noslēpumaini patīkama aura, kas sauc tevi atpakaļ vēl un vēl. Labs ceļojums ir sanācis tad, kad tu nemāj ardievas, bet vienkārši saki "nākamreiz".
Tieši vakardien es izlasīju diezgan piesaistošus un visnotaļ patiesus vārdus: "Ceļošana ir vienīgā lieta, ko pērkot tu kļūsti tikai bagātāks".

Man patīk fakts, ka esmu dzimusi jūlijā. Šim mēnesim piemīt kas tāds, ko es saucu par "neatkarīgu individualitāti". Visticamāk visi būs pret mani un metīs uz manu pusi daudzus jo daudzus argumentētus apliecinājumus, ka tieši viņu dzimšanas mēnesis ir patiesi labākais un arī tam piemīt kas individuāli neatkarīgs. Es nestrīdēšos pretī.
Šī dzimšanas diena būs nedaudz savādāka, kaut tās visas likušās vienādi liekas. Daudzi paziņas, ar kuriem ikdienā saskaros katru dienu, ir teikuši, ka viņiem šķiet jocīgi, ka man ne vienmēr bijis tas gods nopūst svecītes, kas saspraustas kūkā. Vai to, ka reizēm man vispār nebija kūkas. Ja man būtu jāizvēlas kaut viena dzimšanas diena, kas iekritusi prātā un šķiet vislabākā, man tādas nav. Viena par otru tā bijusi aizvien ātrāk aizmirstama un tālāka no atmiņām. To, vai man vispār patīk svinēt dzimšanas dienu, es apšaubu. Varbūt tas vienmēr bijis apkārtējo uzspiests stereotips, kas valdīja manī, līdz es sapratu, cik ļoti tam nepiederu. Vienmēr sanāk uzpūst šīs svinības kā lielu iedomu burbuli un saplēst pie mazākās kļūdas. Un šogad, cilvēks, kurš katru gadu mani kaut kā vienmēr spēja aizraut ar šo faktu, vairs man nekad nepievienosies. Lūk, cik depresīvi es spēju lūkoties uz šo dzīves svarīgo dienu.

Gribētos, lai kādu dienu es domās iesoļotu, vai sapnis mani iemestu pagātnē. Tagad, kad pagājis laiks, es runātu savādāk, rīkotos citādāk. Nav nozīmes, ja tas nespētu mainīt iznākumu, jo gala rezultāts tāpat ir šodiena. 
Es sevi pārak bieži velku atpakaļ. Iespējams esmu tur atstājusi ko tādu, kas beidzot laikam jāsavāc. Varbūt es vienkārši esmu viens no tiem, ar kuru nekas nozīmīgs vēl nav noticis, lai tas spētu novirzīt skatienu atpakaļ. To, uz kurieni es pati savu kuģi stūrēšu, izlemšu jau pēc dažiem mēnešiem. Zinu, ka nu skanu kā iestrēgusi plate, taču šoreiz mans slimošanas vārgums ir nedaudz pačukstējis priekšā, ka izmaiņas var man nākt par labu. Ja nekas nenotiks, tad rutīna un vienaldzība mani ievedīs tikpat lielā garīgā vārgumā, kā mans šī brīža fiziskais stāvoklis.

kā skatīt savas dzīves briesmīgāko dienu, bet nepieredzēt to

Visšausmīgākais sapnis, kādu vien esmu redzējusi. Mirkli, pirms atverot acis, es noteicu: "šī ir mana dzīves visbriesmīgākā diena". Šķiet es tagad zinu, kāds būtu mans dzīves ļaunākais murgs, ja tas jebkad piepildītos.
Mēs visai bieži pie sevis murminam, ka šī ir "neizdevusies diena, vissūdīgākā manā mūžā" vai atsakāmies izskaidrot savu īgno sejas izteiksmi ar ieganstu, ka "man bija slikta diena, vienkārši neiespējami pretīga". Redz' kā tie mazie nieki kopā salikti var sabojāt dienas kopainu. Bet. Bet, bet, bet. Izpūt no mušas ziloni- palielini šos mazos niekus trīsreiz lielākus un saķēdē kopā. Iepin ģimeni, iepin zaudējumus, pazemojumu un garīgu bezspēku. Piemet klāt vienpatību un atņem visu, kas tevi var balstīt. Tad izdzēs turpinājumu un pasniedz to visu ar bailēm par savu eksistenci un izbaudi to visu ar nepārtrauktām raudām un gaudām. Tāds aptuveni bija mans murgs. Vissliktāka diena mūžā, kura, cerams, nekad nepiepildīsies, jo ir slikti apzināties, ka tu rautos ārā no citu tvēriena un kliegtu "neturi mani" vai "neskaries man klāt", jo tu pats domā, ka esi stiprs un gudrs, un viss, kas tev darīts, pāršķeļ saistību kā cirvis cūkas kaulus. Vājums. Manuprāt tā ir īpašība, no kuras es baidos visvairāk. Bailes? Tas ir pavisam dabiski.

Jau otro nedēļu neesmu nekur braukusi, neko redzējusi, neko atklājusi. Zeķe. Mētājos pa māju kā noklīdusi zeķe. Besī laukā. Man riebjas tā nosist laiku. Tā jau tas man vairs sen nepieder. Skat, jau jūlijs. Gandrīz vai jūlija vidus. Agrāk ap šo laiku mana vasara bija uzkāpusi pa aktivitāšu latiņu kā dzīvsudrabs termometra stabiņā. Bet tagad? Pilnīgi nekā. Londonā, kā jau paredzams, līņā jau kārtējo nedēļu pēc kārtas (lai gan es nesūdzos, protams). Tikai šī mūžīgā steigšanās un skriešana, un lietu kārtošana, pienākumi un izdarības man pilnībā noēd vasaras sajūtu. 2012. gada vasara būs noskalota podā kā bļodas saturs, kas stāvējis ledusskapī pārāk ilgu laiku. Vispār 2012. gads manā skatījumā ir visai bēdīgs priekš manis. Nekāda saules stara, metaforiski izsakoties. Man nav vasaras.

Varbūt šī sūrošanās un sūdzēšanās ir kā uzsitiens pa galvu, ka nākamo vasaru es nezaudēšu. Un, ka varbūt ir tiešām laiks beidzot pielikt sevi pie studijām, brukt tām virsū kā izsalcis zvērs. Esmu pietiekoši gaidījusi un, lai gan man nav kur steigties, kā mana vecvecmamma teica, gribas mainīt veidu, kā dzīvoju. Esmu par ātri ieskrējusi tajā garlaicīgajā dzīvē, kur vajag vairāk naudas, vairāk pacietības strādāt un mazāk laika lai baudītu dzīvi.

Gribas mazu mazu mazu entuziasmu. Gribas nedaudz nedaudz nedaudz atpakaļ ko no vecā.
Skatīties vecās bildes reizēm ir mokoši, bet tajā pašā laikā patīkami. Man gribas pateikties, ka vairs neesmu tur, bet esmu te. Dzīves sākumā, kurš mani izrāvis no tām bildēm. Varbūt mēs vēl tā kādreiz stāvēsim, bet ne tie paši, ne ar tiem pašiem.
Nedaudz savādāki, varbūt gudrāki. Iespējams šo to žēlojot, šo to nožēlojot. Dzīve skrien par ātru. Citi māk tai skriet līdzi, citi gan paliek nopakaļ. Es laikam esmu tā, kas nedaudz atpaliek. Pati sev gribot. Vienmēr. 


P.S: Šis, pavisam oficiāli un svinīgi, ir mans divsimtais ieraksts.

dzīves elegance

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Šodien pavadīju veselu stundu grāmatu veikalā, izvēlēdamās dāvanu savai mazajai māsīcai. Viņai ir tikai divi gadi, bet meitene ir kā ķerta uz tintes drukātajām, smaržīgajām grāmatām. Tāpat kā es, kad biju maza. Un es staigāju, staigāju pa šo lielo veikalu, lādēdama sevi, jo pēdējo mēnesi (ja ne divus) neesmu atvēlējusi ne minūti lasīšanai. Ne jau tai glupajai interneta lappušu šķirstīšanai vai reklāmu uzrakstiem uz ielas, bet gan biezas, vēsturiskas grāmatas drukai. Esmu strikti apņēmusies to atsākt un kā apbalvojumu pasniegt jaunu, smaržīgu drukājumu ik reizi, kad pēdējās vāks aizcirtīsies.


Esmu jau iesoļojusi jūlijā, savā mēnesī. Ne tādēļ, ka man tas patiktu, bet gan tādēļ, ka esmu dzimusi šajā vasaras viducī un, man tā domāt, dzimšanas mēnesis tevī sēž un katru reizi radnieciski izraisa tādu mazu sentimentu.

Manā kabatā ir biļete uz mājām. Prieks. Liela dāvana pašai sev uz starptautiskās pilngadības svētkiem. 21 gads. Astīte vien palikusi, līdz būs pagājuši divi gadi, kopš dzīvoju Anglijas galvaspilsētā. Lai gan Londona, visticamāk, jau sen nopelnījusi īpašumtiesības uz mani, es šaustos par to, vai tas, ko daru tagad, ir pareizi. Vai es neesmu studijas ievilkusi par garu, par tālu. Es domas šajā jautājumā mainu biežāk kā baņķieris savas kaklasaites. Laiku, ko esmu izsviedusi, ne ar kādu kausu nesasmelsi. Jo tuvāk brienu lēmumam, jo tālāk eju prom no saviem sapņiem. Man šķiet, ka nauda ir vienīgā lieta, kas izraisa gan atrisinājumu gan sarežģījumu vienā laikā. Nav tās, ir tā- nekad nav labi.

Esmu sliņķe. Sliņķe un pārāk liela pesimiste. Stāvu, neeju nekur uz priekšu un visu laiku sev stāstu, cik pareizi tas ir, jo nekas nevērsīsies par labu man. Varbūt man vajag sev vairāk ticēt, un, pats galvenais, uzticēties savai dzīvei. Iespējams man nav lemts tas, ko pati sev novēlējusi, bet kas ekvivalents tam.
Man vajag kādu, kas pagrūž, kas iedrošina. Manā dzīvē ir tikai viena persona, kam šo pienākumu uzticētu, bet diemžēl esam atsvešinājušies dēļ attāluma, un ir glupi atkal satikties un uzgāzt uz pleciem šo atbildību. Tiem, kuri mani personiski nepazīst, var likties, ka esmu neizlēmīga un mūždien apmaldījusies meitene, kura nespēj koriģēt savu personisku dzīvi bez citu palīdzīgās rokas, taču tā nav. Es nekad nelūdzu pēc palīdzības, ja tas attiecas uz manu nākotni. Tikai izmisums vari mani novest līdz šai līnijai. Reiz gan bija tāda situācija, kad es naktī staigāju apkārt, un viena lieta grauza manu sirdi kopā kā ķirmis slapju koka pagali. Tad es nakts vidū piecēlu vienīgo personu, kura likās kaut cik efektīvi noderīga. Un šis manis pašas izskaidrojums skan nedaudz egoistiski, varbūt pat iedomīgi, taču redz, es neuzticu savu dzīvi nevienam. Tā ir kā eleganta, dārga vijole, ko spēlēšu vien es.

Šobrīd es labprāt sēdētu pie ugunskura, dzertu "Mītavu" un klausītos "Prāta Vētru". Jo ja nesaskati savām aktivitātēm jēgu, tad jādara kas tāds, kas sagādā prieku, kaut tam nav lielas jēgas.