Statistika

svētdiena, 2012. gada 30. septembris

ziedot sevi/ distance

Nodzīvot dienu vienu, bezjēdzīgu. Zināt, ka nu par vienu dienu man mazāk. A tā tāda neizbaudīta...

Es tik slēpoju uz priekšu, kā uz pāra slēpju uzsēdināta. Dusmojos uz sevi. Kā man tā sanācis, ka katra stunda šķiet tik nelabi izlietota un izmesta? Tāpēc es varbūt tveros pēc kā savādaka, gribu braukt un redzēt ko jaunu, izrauties no darba atbildības, pulksteņrādītāja maratona. Man savā dzīvē garlaicīgi, es tā saku.

Šodien es sapratu, ka pārāk sevi ziedoju. Vismaz es zinu kam, varbūt gan tāpēc man nav tik žēl. Taču reizēm dienās, kad truli, ikdienišķi kraties autobusa otrajā stāvā, tanī pašā sēdvietā, kur katru dienu, skaties pa logu, vēro ielas vienādas, cilvēkus gan varbūt citus, un tā braukā uz priekšu un atpakaļ, priekšu-atpakaļ, gribas, kaut man  būtu nedaudz savādāk. Es izklausos garlaicīga, jūtos vienmuļi, un pati sev to urbju, līdz tā patiešām ir. Iespējams esmu par strauju nonākusi tur, kur tagad. 

Es daudzreiz iedomājos par dienu, kad es satikšos ar cilvēkiem, kurus neesmu redzējusi mūžību un varbūt arī par gramiem ilgāk. Visus vienuviet. Un tad pētīt, pētīt, pētīt- cik tālu es esmu no viņiem aizgājusi? Jo daži, kā redz, ir pavisam tālu aizsoļojuši no manis.
Distance ir kā terapija pret atkarību, zāles pret alerģiju- jo tālāk, jo ilgāk vari iztikt. Reizēm skāde neatgriežas, ja zāles lieto ilgāk. Ieturot distanci, gadās, ka citi viens par otru, liekas, nemaz pat nedzird. Pat neprasa. Gan abpusēji, gan vienpusēji. Visādi. Tā nu man gadījies no dažiem labiem personāžiem, kā saka, "izārstēties". Un atsevišķi no manis. Esmu viena tāda pazīstama meitene, kaut kur tālumā, kura retu reizi atbrauc ciemos, padižojas ar savu klātbūtni un aizbrauc prom. Lepna, iedomīga, klusa, muļķīga, skaļa, pašpārliecināta- viss viens, tikai šo īpašību kabatās mani ir gatavi sabāzt kā konfektes Ziemassvētku zeķēs.
Man tie, pret kuriem tagad, kā jau līdzīgi teicu, esmu imūna, ir vāji saredzami, šur tur izmētāti, skatienā izplūduši.  Tuvums man palīdz atminēties. Problēma vien tajā, ka tā starp mums gandrīz nekad vai nav.

Vējš rausta kokus aiz loga, rudens soļo šurp ļoti ātri. Vēl nesen taču bija vasara, vakar septembris... Vai tad nē?

trešdiena, 2012. gada 26. septembris

"tikai skaistas dienas, klusi vakari un miers"

Un tagad viņa nāk pie manis sapnī, runā ar mani, vada mani. Kādam citam sapnī viņa vaicājusi, vai es esot saņēmusi savu dāvanu. Par ko tu runā, lūdzu pasaki man!?
Ir. Tagad ir grūti samierināties, ka netikām parunāt tik bieži, cik vajadzētu.

Neesmu rakstījusi dikti sen. Likās nedēļās divas, pusotra, bet šeku reku nedēļas trīs paskrējušas; septembris jau pie beigām. Debils mēnesis. Vai man sakrājies, ko teikt un stāstīt? Nezinu, man gribas atpūsties. No sevis, savas galvas, stresa un nemiera, kas manī urd jau visa gada garumā.

Norvēģija ir ļoti skaista. Skaistums izspiedās cauri pirmajai apciemojuma reizei. Tāda idille tajās ielejās, kalnu un aizu ieskautās. Kur saule iezogas mākoņos un met ēnas uz klinšu mugurām. Dzīvotu es tur, neviena netraucēta. Mazā, spilgti sarkanā vai blāvi debeszilā mājiņā. Klausītos, kā šalko kalnu avoti, kas plūst lejup. Aizmirstu es visu, kas manu prātu dursta kā smaila adata. Būtu mazs, maziņš punktiņš šo fjordu, klinšu kopainā. Neskrietu es visai pasaulei līdzi kā apmaldījusies aita. Nedomātu es par to, kas jāsasniedz, kā jābūt, kam ticēt, uz ko cerēt. Izolētība. Pilnīgs vakuums. Tikai skaistas dienas, klusi vakari un miers.

Nekas. Nekas man nespīd no augstākminētā. Esmu izvēlējusies iet tādu briesmīgi garlaicīgu, grūtu ceļu, ko sauc par "dzīvi 21. gadsimtā". Kur katram jāizdibina, ko gribas. Bet kā var zināt, ko gribas, ja pašlaik neko nevēlies? Gribas pie ģimenes. Šī briesmīgā septembra laikā esmu palaidusi garām 3 nozīmīgus, ar ģimeni saistītus notikumus. Vēl, lai nebūtu par maz (sarkasms), manī dzimis totāls bezspēks turpināt strādāt un uzvesties tā, kā teikts. Esmu tipiska lauva, man riebjas, ja kāds dod norādes. Runa, protams, neiet par to, vai esmu lauva, nāra vai āzis. Vienkārši likās, ka esmu beidzot izlēmusi, ko tad tālāk, taču, kā vienmēr, nekas netiek darīts. Sēžu un gaidu, kad notiks brīnums. Debesu, maģisks- kāda tam vairs nozīme.

Pasaulē es te tāda pavisam pazudusi. Kas mani tā nomaldināja, nezinu. To, cik spēcīga ir mana vēlme skriet atpakaļ uz mājām, man kauns teikt. Reiz es tā iedomājos, kas nu būtu, ja arī es aizbrauktu. Tāds spējš, negaidīts pārsteigums. Cilvēciņš, kurš domā sākt visu no nulles, soli pa solītim. Zinu gan, kas būtu. Kauns pār visu seju, vilšanās sevī un dusmas. Apmulsums. Man tik ļoti bail padoties. Laikam jau bailes uzvarējušas manas pēkšņās ambīcijas.

Viena no lietām, ko vēl es neesmu pieminējusi, ir tas, ka man ļoti žēl viņa, lai kāds arī būtu tas patiesais stāsts. Lai gan šī persona nāk no tā dzīves perioda, kuru vēl aizvien negribas cilāt ārā no atvilknēm, šermuļi skrien pār kauliem dēļ nepatīkamā pārsteiguma.

Esmu sapratusi, ka man vairs nav jēgas žēloties, ka vajag ko mainīt. Tas ir fakts, par ko nevajag runāt, bet vienkārši DARĪT!



Es, pirms vairāk kā nedēļas, sapnī redzēju kādu personu, kurai ir neatsverama nozīme manā dzīvē. Un šis cilvēks man tā saka:

"Tu izvēlējies aizbraukt ne tādēļ, ka tu te nebūtu laimīga. Tu vienkārši vēlējies labāku dzīvi- darbu, izglītību. To, ko te nesaskatīji. Tā sanāca. Mēs tāpat zinām, kur esi patiesi laimīga."

Drīz iestāsies rudens.


svētdiena, 2012. gada 9. septembris

Rob Thomas- Little Wonders.mp3

 Pirmoreiz nopūtu svecīti ar duļķainu skatienu acīs.


Pēc šim trim dienām, kuras šķietami pārvērtušās trijās nedēļās, ja ne pat mēnešos, ieejot dušā ir cerība, ka visas sāpes, nožēla un citas negatīvās emocijas noskalosies lejup pa cauruli kā vakardienas saskābušais biezpiens. Uz vienu brīdi ir pat ok, liecies sev tīrāks, mazāk smaguma, bet tas ir tāds mazais māneklis, ar ko tu pats baro savu prātu. 
Rīt man jādodas atpakaļ uz darbu, kur ir jāsmaida, jāsmejas, jāpriecājas. Es zinu, ka agri vai vēlu es tāpat atkal ielēkšu atpakaļ šajā posmā, kad viss atkal liekas skaists, pasakaini balts un spožs. Jolanta atkal priecāsies, mētāsies ar pārstedzoši smieklīgiem vai muļķīgi dumjiem jokiem. Un Jolanta pati sev saka, ka tā vajag, dzīve turpinās pat tad, kad esi izbraucis cauri visādām bedrēm, ciņiem, purviem. Tikai fakts, ka man vēl tam nepietiek spēka un, pats galvenais, gribas, ļoti traucē izrauties no šīs negativitātes, kur pati sevi turu. Tagad es saprotu, ka atvadām, lai arī tā ir lieta, kurai visiem bail iziet cauri, ir neatdalāmi liela nozīme. Iespējams, ka tas arī mani tā šausta, tāpēc ir tāda sevis trobelēšana un tiesāšana.
Pa šo laiku esmu tik daudz dzirdējusi pret sevi vērstu frāzi "Tu esi stipra/Tev jābūt stiprai", ka vemt vai gribas. Tāpēc, ka es pati sev ļauju būt vājai, vismaz šoreiz. Cilvēka spītībai loģika neko neizsaka. Tāpēc jau arī to sauc par spītību- tā vienmēr darīs pretēji tam, kas šķiet loģiskākais un saprātīgākais.

Manī šobrīd mīt nerimdināma vēlme braukt mājās. Ne jau tādeļ, lai aizbēgtu no kaut kā. No tā, kas man ir, nevar aizbēgt. Tas, kas man šobrīd ir, ir nekas. Tieši tā, tur ir arī lielā problēma. Man nav nekā, un tas patiešām spiež kā kurpes, kas izmēru par mazu. Viss, kas man ir, atrodas vairāk kā divu tūkstošu kilometru attālumā. Varbūt es uz visu skatos tik skeptiski tādēļ, ka esmu nepacietīga persona, man visu vajag uzreiz un tagad. Es necenšos būvēt māju pa ķieģelītim vienam, diviem, es tveru rokās, cik tik sanāk, grābju, neredzot, ka tik daudzi krīt ārā man no rokām.

Dzīve tavās rokās ieliek tik daudz atbildības. To, par ko tu kļūsi, kur tu iesi, kas tev pienāksies. Tāpēc nevar vainot dzīvi, vienmēr sanāks vainot pašam sevi. Kāpēc gan jau pašā sākumā tā nevar pajautāt, vai tu vispār vēlies uzņemties šo lietu uz saviem pleciem? Rūpēties par savu nākotni... Tava nākotne beigu beigās kļūs par kāda cita tagadni, ne tikai tavējo. Un tā mēs riņķosim uz apli, uz apli.
Es vairs nezinu, ko nu vēlos, tik pamatīgi daudz lietu, ko apdomāt...

Man žēl, ka tā puse no manis, kas vienmēr zināja, ko vēlas un mācēja izanalizēt, kā to iegūt, ir kaut kur pazudusi, vai atpalikusi. Kaut kur aiz muguras man, vai nu priekšā. Varbūt viņa panāks mani, vai nu es viņu. Ar laiku.

Viss notiek ar laiku. Rētas dzīst, lietas mainās, cilvēki tāpat. Man riebjas laiks un tas, ko tas dara.


piektdiena, 2012. gada 7. septembris

Tu guli?

Ir lietas, ko cilvēki par mani nezina, vai uzrok tad, kad vismazāk cerēts uz to. Ir notikums, kuru es pati biju nobāzusi tā dziļāk prāta atvilknē, taču pēkšņi atradu. Kā mazu, dīvainu lietiņu, kas glabājusies visu šo laiku. Un tad beidzot pienāca brīdis, kad to var paņemt, savīstīt mazā papīra salvetē un izsviest. Bet par to nobeigumā.

Viņš atnāca pie manis sapnī un piedāvāja mierināt. Piedāvāja savu atbalstu, savu apskāvienu un siltus vārdus. Vienīgais, ko es atceros, ir sevi strupi noskaldot, ka "man tevi nevajag, es pati perfekti tikšu galā". Un tā arī ir. Man tevi nevajag. Tu nekad neesi bijis te, kad vajag. Tā viena vienīgā reize bija, protams, pavisam nesen, bet es neļaušu tev to uzsēdināt visa augšgalā un lielīties kā pāvam par paveiktu varoņdarbu. Piedrāzt man tos, kuri grib pievākt sev visu lielo atbildību, bet nekad nedarīt, ja lūdz. Piedrāzt tevi un tavu mūžīgo bailīgumu pieņemt mani un skatīties man acīs. Es neesmu spēcīgāka par tevi, es neesmu stiprāka vai lielāka, esmu priekš tevis sarežģīta, nepareiza un nesaprotama. Ja pie tā visa esmu vainīga es, tad man ir žēl tevis. Cilvēks neizvēlas cilvēku, ja tas ienāk viņa dzīvē vēl neizveidots. Es biju plastalīns tavās rokās, bet tu nekad, nekad neķēries man klāt un mani neveidoji, tāpēc piedrāzt. Es atkal saku, piedrāzt tavus centienus mani tagad locīt kā stieni uz vienu, otru pusi. Esmu nelokāma, it īpaši tagad, kad es redzu- tevis nebūs klāt, kad man tiešām vajadzēs. Kā dzert, kā ēst, kā gulēt. Neviens nekad nav teicis, ka cilvēki patiešām nevar mainīties. Viņi var, tikai negrib. Es negribu. Tevi mani jāpieņem, jānorij šis fakts kā ūdens malks, kā pašsaprotama lieta. Ja tu nevari, tad man pietiek. Esmu piekususi izlikties, ka tā šim visam jābūt un jāstāv uz vietas. Diemžēl es jau esmu izveidota, izlocīta, izskolota.

Jau otrais cilvēks aiziet no manis. Pagāja vien seši mēneši.
Šis gads ir vienkārši briesmīgs. Briesmīgāks par briesmīgāku. Es reiz jau rakstīju par to, kā ir nosapņot savas dzīves lielāko murgu, bet to neizdzīvot. Tagad esmu šī murga vidū, viena pati kā nomaldījusies zeķe zem gultas. Viena pati kā īkšķis plaukstas sānā. Tikpat nožēlojama kā vientuļš zvejnieks vecā laivā. Es laivoju viena pati cauri visai tai lielajai vētrai, kas manai dzīvei iet pāri, un man nav neviena, kas palīdzētu noturēt airus. Te es esmu, lielajā, drūzmainajā Londonā, kas pilna trokšņu, cilvēku, enerģijas, bet es tam visam slāju garām kā tukša vieta, kurai nav miera, nav atvieglojuma, vien pilna galva skumju, dusmu un bēdu. Brīžos kā šis, man gribas pašai sevi vilkt uz priekšu, stumt un lādēt kā vecu kumodi. Neesmu es vārga, jo man likās, ka, ja tas pienāks, es jau sen būšu sakravājusi mantas, iesaldējusi vēlmi te būt un būtu mājās, kur man nākas būt. Taču ne. Tā vietā es stingri palieku, kur esmu, kā Kārlis Ulmanis. Ir sāpīgi. Spītēties un reizē žēlot sevi. Sevis žēlošana cilvēkam ir liels rakstura pārbaudījums. Ir tādi, kas paši sevi ar to salauž. Es vēl turos. Man vienkārši gribas, lai šie cilvēki visu zina...

Lieta, ko es atradu savā prāta atviknē un izlēmu izsviest, ir manas bērnības sliktais ieradums, kas visiem, visticamāk, sagādāja galvassāpes. Es stipri raudāju un ņurdēju, ja kāds aizmiga pirms manis. Lai kur arī es paliktu, visi drīkstēja aizmigt tikai tad, kad dzirdēja mani klusi šņācam. Katru reizi, kad kāds mazliet padevās, es izmisīgi jautāju: "Tu guli?". Un viņas abas nekad negulēja, pat ja miegs nāca tik dikti, ka pat plakstiņi krita ciet. Es nezinu, kādēļ tā. Iespējams man bija bail, ka citi aizmigs un nekad nepiecelsies. Šī lieta man bija galīgi izskrējusi no prāta, līdz notika tas, kas notika. Lai arī tagad esmu liela meitene, un šis viss jau sen šķiet kā simtgadīgs stāsts, es vakar nespēju iemigt. Varbūt tāpēc, ka zināju, tagad viņas abas guļ. Man laiks tikt galā vienai pašai. Domājams, ka es nerunāju par miegu. Es runāju par savu bērnību, kuru pavadīju pie viņām abām. Tā ir aizmigusi līdz ar šiem abiem cilvēkiem, bet man vairs nav jābaidās. Mēs vienmēr varēsim satikties katru reizi, kad es iemiegu.

Es atzīstu, beidzot godīgi atzīstu- ir grūti būt stipram.

pirmdiena, 2012. gada 3. septembris

kārtējais alvas zaldātiņš manā kolekcijā

Vai dieniņ, vai tiešām esmu saņēmusi mīnusiņu par savu iepriekšējo rakstu? Un tagad mani tas ir apturējis? Pilnīgi nemaz, nekad. Liec man to mīnusu, neliec, es tāpat esmu te, atvērta kritikai, atvērta negativitātei tikpat ļoti, cik visam pozitīvajam un labajam. Man tiešām vienalga, pat ja nezinu par ko un kurš. Bet es neroku, es pārkāpju pāri.

Dāmas. Smalkas, elegantas lēdijas. Manieres izcilas kā melnie ikri. Izskats tik sterils kā pulēti sudraba galda piederumi. Es? Viena no viņām? Nē. Smukas kleitas, glītas augstpapēžu kurpes vai perfekta lūpu līnija- jā, tas man var patikt, es varu, taču negribu. Nebūtu miera, ja tas viss kļūtu par ikdienas rūpi, soli un saturu. Ar laiku smukā kleita pūtu skapī uz pakaramā un to nomainītu nošņurcis vīriešu T-krekls; papēži noklātos ar putekļiem, bet lūpu līnija liktos tik bezjēdzīgi lieka. Ar smagu nožēlu un nopūtu es pieņemu faktu, ka tādai ir jābūt meitenei, lai patiktu tam, kurš šodien jau atkal lika manām asinīm gandrīz vai vārīties. Tāpēc es laikam nedaudz atslābu, mazliet atkausēju savu ledaino attieksmi, jo varbūt ir labāk laist vaļā lietas, kas pie tevis tāpat nelīp. Un, šķiet, nostrādajusi ir nojauta, ka drīz viņš jau būs viens no tiem alvas zaldātiņiem, kas stāv plauktā ar uzrakstu "izsapņots un nebijis". Tu saki viss var mainīties? Liktenis? Tava intuīcija? Tā mana intuīcija man jau paša sākumā iemānīja glupības, ka varbūt tomēr kaut kas ir. Stulbene.

Pārdzīvot neveiksmi, jā, tas nav viegli, bet vēl grūtāk ir sadzīvot ar neziņu. Tad ne šis, tad ne tas. Ne man ir, ne es zinu, vai būs. Vai būtu bijis. Tāpēc man laikam negribas vēl soļot prom. Nezinot.

Tas viss, kas ar mani tagad notiek, reizēm liekas tik mazsvarīgs, taču, ja tā labi visu apdomā, tajā cilvēkā kaut kas ir. Nevar būt, ka nav. Jau pusgadu domās un cerībās turos klāt, bet kad fiziski esmu netālu, viss sastingst, sasalst, atmirst kā Fukušima pēc atombumbas uzlidojuma. Man bail no emociju gammas, ko šis cilvēks manī rada.

Jā, tu, mans jaukais, esi pavisam maģisks. Kā metamais kauliņš ar sešiem sešiniekiem, kā pildspalva ar mūžīgo tinti. Grēks būtu tevi neuzzināt.Vai tiešām tu būsi pirmā lieta, ko, tik šaušalīgi gribot, es tomēr neiegūšu?

Es sapnī redzēju tevi; manu ideālo, perfekto cilvēku. Tu biji man tik tuvu, tik ļoti tuvu, es no tevis nedaudz bijos. Varbūt vairāk es bijos no tā, cik īsts tu biji. Sataustāms, patiess, vēlams. Bet varbūt tādēļ, ka es zināju, ko redzu. Un pirms es spēju saskatīt kā tu izskaties, es pamodos.

Kaut kur biju lasījusi, ka cilvēki, kurus tu, šķiet, nepazīsti, bet redzi sapņos, patiesībā vienmēr mājojuši dziļi tavā zemapziņā. Viņi ir jau satikti, dzirdēti, redzēti. Un ja tā tiešām ir, es ceru, ka atkal satiksimies.