Statistika

trešdiena, 2012. gada 24. oktobris

this place...

Cik ļoti gan mani šis Viljams beigu beigās aizrāva! Šis jaukais, šarmantais puisis, kurš izrādījās tikpat vērtīgs kā rokām slīpēts dimants vai apetīti izraisošs kā glītākais deserts. Un tas vien tādēļ, ka aktieris. Mazs faktors, kas izsita mani ārpus mana vienaldzības un aukstuma rāmja. Un es uzrakstīju, un es aprāvos. Un es sapratu. Man negribas nevienu, es nedomāšu par nevienu, man tomēr nevajag nevienu. Tāpēc es svēti nosolījos sev neļaut krist muļķīgās, naivuma pārpilnās ilūzijas arī par to otru. Par šiem abiem man skaidrības ir vairāk kā zāģu skaidu kokzāģētavas apkārtnē.

Šodien es pavadīju divas stundas sava dārgā laika, lai netraucēti aizceļotu uz manas mīļās metropoles centru un nopirktu sev grāmatu par Frediju Merkūriju, kurš ir, vulgāri sakot, mans elks. Skaistāk jau tomēr skan "iedvesmojoša persona". Es uz viņu skatos un domāju un visbeidzot smagi nopūšos, jo zinu, ka iespēja redzēt viņu ir tikpat liela kā mana mīlestība pret iztraucētu miegu no rītiem, jebšu, nekāda. Un tā mums dzīvē krājas šīs vēlmes un lietas, kurām ir tik liela vērtība, bet kuras aizies līdz ar mums, jo nekad nebūs iespējams tās atķeksēt kā izdarītas.
Grāmatas, kā lielākajai daļai zināms, ir mana vājība. Šobrīd manā plauktā to sakrājies vairāk kā zeķu pāru šo pēdejo divu gadu laikā. Un tam, ka daļa no tām vēl ir nelasītas, nav pilnīgi nekādas nozīmes. Man riebjas, ja man aizrāda, vai ironiski pārmet "nu cik tad tur tās vari krāt, ja tev jau plaukts drīz sabruks no smaguma". Cilvēki savos ieradumos un vājībās ir tikpat daudzkrāsaini kā hameleona nokrāsas uz alkohola etiķetes. Tāpēc jau tās sauc par "vājībām"- jo mēs tās piedodam, lai cik absurdas un nepareizas tās būtu. Tāpēc ir neiecietīgi apriet kādu par to, kas viņš ir. Visu var pagriezt otrādāk. Varbūt nākamreiz kāds metīs acs salto par to, cik bezjēdzīgi daudz gredzenu ir uz taviem pirkstiem.

Londonas metro piemīt kas urbāni simpātisks un dīvaini romantisks. Tā ir pavisam cita pasaule, kur simts metrus zem zemes nekad nav dvašas, nekad nav signāla, nekad nav svaiga gaisa. Un Dievs vien zina, cik kāju ņudz un mašīnas riepu braukā virs tevis. Visjaukāk ir tad, kad tu sēdi vagonā, kas nav pats sācis kustēt, kā es šodien, tāda pavecākā stacijā, kur flīzes ir vecuma krāsā un burti vēl aizvien perfektā daiļraksta stilā. Tad tu vari lasīt avīzi, kas aiz kāda vienaldzīgi atstāta, vai garlaikoti vērot savas kurpju šņores. Reizēm arī just šo sliežu un eļļas sajaukuma smaku vai elektrības spriegumu aiz sienas ir visai ķecerīgi patīkami. Fascinē mani šī daļa pasaules, kas ņudz zem zemes un kas retumis raida vibrācijas, kur zemes griesti tādi plānāki. Fascinē mani šī Londonas paslēptā pusīte. Kurš vairs uzzinās, cik daudz un, pats galvenais, kādi vien cilvēki pa šiem zemes labirintiem ložņājuši kā kurmji, sēžot šajās garajās metāla kārbās.

Es mīlu šo pilsētu, un tā tagad manī ir iestādīta uz palikšanu. Tas, cik lielu daļu no sevis es tai atdošu, atkarīgs vien no manas veiksmes, mērķtiecības un rakstura stipruma. Bet zinot mani, diezin vai es jebkad ļaušu kādam mūs izšķirt.

"Up to this time I have been crushed under a sense of the sheer magnitude of London.  The place sits on you, broods on you, stamps on you..."
 Henry James, 1869

piektdiena, 2012. gada 19. oktobris

viss ir pavisam normāli

Savulaik es blogoju un klāstīju, cik ļoti stipri esmu iemīlējusies, bet cik ļoti nepareizi tas viss ir, un ka man ātrāk tas viss jāizbeidz. Jāpieliek punkts un jāizmet. Es to izdarīju gadu atpakaļ un nespēju vien nopriecāties, cik labi jūtos, cik lepna esmu un atvieglota. Tagad pat reizēm sapnī redzot viņu es negribu iet atpakaļ, neļauju viņam mani pierunāt vai iestāstīt, cik trakoti viņš mani mīlot, vēl aizvien. Žēl gan, ka tas ir tikai sapnis, jo es jau nu tikpat trakoti vēlētos tev pateikt, ka neticu ne zilbei, ne skaņai, ko tavas lūpas izdveš. Un vēl trakotāk man gribētos tevi atgrūst. Rīcība runā skaļāk par vārdiem.

Vakar mēs ar Karīnu devāmies Harija Potera tematiskā pastaigā pa Londonu, gida pavadībā, kurš bija brīnumaini jauks britu puisis vārdā Viljams. Uz īsu brīdi man viņš dikti patika, tūres beigās bija žēl iet prom. Taču tagad jau tā ir kā maza atmiņa no vakardienas, kuru atceroties gribas smīkņāt un smaidīt. Viljams man lika apdomāt par to, ka es jau ļoti ilgu laiku esmu bez puiša. Ja nemaldos, tad manas pēdējās, nopietnās un neslēptās attiecības beidzās aptuveni divarpus gadus atpakaļ. Pec tam man ir bijuši slēpti, nejēdzīgi, dvēseli plēsoši sakari, kuri ir visai tālu no jēdziena "attiecības". Kad tu sevi maldini, liec noticēt acīmredzamajam neiespējamajam. Un es sevi maldinot necienīju. Tobrīd man, protams, bija vienalga, vai es esmu daļa no kā nopietna, kam ir jūtama nākotne. Tobrīd es dzīvoju uz riska un labsajūtas robežas, kad galvenais bija izbaudīt mirkli, nevis atzīt neveiksmi un bezjēdzību tajā visā.  Tobrīd es dzīvoju ar savi sirdi un atslēdzu prātu; tas bija laiks, kad man patika būt bezrūpīgai un laiskai un, diemžēl, necienīt sevi.
Tagad, lai es atkal kristu tamlīdzīgā timeklī? Nekad. Es vairs negribu dzīvot starp iedomām un mirkļa veiksmi. Ja man tuvākajā laikā jebkad būs attiecības, tās būs tīras, skaidras un nevienu nesapīs jautājumos. Nekad vairs.

Cik svarīgi man ir būt ar kādu? Vispār jau es esmu liela neveiksme attiecībās. Jebkurš puisis, kurš ar mani ir bijis kopā, beigu beigās atzinis, ka esmu sarežģīta un grūta. Piekritis man, jo tieši tas ir fakts, ko es nolieku personas priekšā, pirms mēs dodamies tālāk par draudzību. Es vēl neesmu satikusi tādu, kurš būtu ar mieru mani paciest, atšķetināt kā zirņa pāksti un pacietīgi atminēt kā krustvārdu mīklu. Viņi visi padevās un man palika garlaicīgi.

Vai es vēlos būt ar kādu kopā? Teikšu godīgi- jā. Vienu mazu mirklīti es depresīvi cenšos sev iestāstīt, ka man apnicis būt vienai kā dūraiņa pirkstam. Tacu tad es sagriežu visu kājām gaisā, sapurinu sevi aiz pleciem un atzīstu, ka tas viss ir tikai tāds muļķīgs izmisums. Es neesmu tik ļoti saskumusi un neķērcu pēc kāda sev blakus, kā varbūt tie, kas pie tā pieraduši. Mans mirklis pienāks. Mana kārta pienāks. Viss ir pavisam normāli.

Domāju par savu nākotni. Un gribas no laimes lēkāt. Izlēmība mani priecē vairāk kā visa iznākums.

trešdiena, 2012. gada 17. oktobris

atbalsta vērtība

Kauns. Kauns. Vēlreiz kauns. Tik apķērīgi, inteliģenti un gudri jaunieši krituši stulbuma, naivuma un acīmredzama apmāna nagos. Visstiprāk pa pieri sist gribas par tiem, kurus es saucu par saviem "prāta kolēģiem", jebšu personām, kuri vienmēr likušies tik gudri un grūti apmānami. Tiešām? Atliek vien jums pasniegt rozā nopūderētu un glaimojošu tvītu ar piedāvājumu laimēt jaunākās tehnoloģijas brīnumu un viss, iekrītat jūs šajos melos kā pilnīgi idioti. Es ļoti atvainojos, ja esmu kādu ar saviem niknuma un izmisuma tvītiem aizvainojusi, taču jau kopš pirmās dienas es jūsu stulbumā vairs vienkārši nespēju noskatīties.

Tagad, kad esmu izlādējusi savu šī brīža mazo sāpi un vilšanos, ir laiks pievērsties kam nedaudz svarīgākam, jebšu lietām, kas griežas man apkārt kā zemeslode Saulei. Es kādam jau paspēju atzīties, par ko runāju savā iepriekšējā bloga rakstā. Izstāstīju savu lielo vēlmi. Diemžēl viss nebeidzās kā cerēts. Tik ļoti vajadzīgā atbalsta vietā es uzņēmu jautājuma birumu un, diemžēl, nervozitātes akcentu balsī. Tātad, lūk, kā es tieku "apbalvota" un vilkta atpakaļ, kad beidzot gribu pati iet uz priekšu. Dzīves periodā, kad man tiešām gribas lai kāds beidzot man teiktu, ka tam jau sen vajadzēja notikt. Dzīves periodā, kad man pavisam galīgi apnicis strādat, strādāt, strādāt un aizmirst par saviem ego, par sevi kā personu, par saviem mērķiem un vēlmēm.

Es jau minēju, ka nespēšu palīdzēt, ja manas pašas dzīve vēl aizvien ir puscelta kā stroikas kārtējais objekts. Es nevēlos būt viena no tām personām, kas iegrimst pienākumos, sirds sāpēs un žēlsirdībā, tādējādi norokot pati sevi. Uz mani nevajag paļauties kā uz pašsaprotamu lietu, jo cilvēkus nevar iestādīt zemē kā kokus- no tiem nevar ābolus noraut tad, kad pienāk sezona; kad vajag. Man negribas visu savu atlikušo dzīvi nosēdēt kaut kur, iesūnot un palikt.

Man ir laba sirds, to zina mani tuvākie, bet varbūt laiks darīt arī ko tādu, kas man pašai liks par sevi tā domāt. Patiesībā man dzīvē nav galvenais, cik daudzi mani laika izskaņā zinās un pazīs. Pats svarīgākais ir tas, ka vismaz daži mani atcerēsies kā labu cilvēku. Kā reiz es lasīju: svarīgākais nav slava, bet gan tas, ar ko tā iegūta.

Visu laiku mani plāni ir tikuši apšaubīti un apklāti ar riska varbūtību. Ļoti daudz esmu viena pati devusi sev jāvārdu un atļauju, pati sev situsi pa plecu un uzmundrinājusi. Tad bija vienalga. Tagad? Pietiek. Šoreiz man patiešām ir vajadzīgs atbalsts. Visu to melnāko un grūtāko darbu es paveikšu pati, man tikai gribas, lai šo vienu vienīgo reizi man kāds pasaka: "Būs labi, tā vajag!". Un ja arī šoreiz es neko nesaņemšu, tad man būs līdz kaklam. Es turpināšu soļot viena pati.

Tāpēc padomājiet divreiz, kas jums sakāms, kad kāds, kurš jums ir tik ļoti svarīgs, atklāj kārtis jūsu priekšā.

sestdiena, 2012. gada 13. oktobris

tur, kur prāts nekad nav uzdrošinājies vest



Gaidu, kad beidzot lejupielādes svītriņa beigs skriet uz priekšu, lai atkal varētu baudīt kārtējo Downton Abbey sēriju. Kā kārtējo šokolādes kūkas gabaliņu.
Māja smaržo pēc rīsiem. Man šobrīd ļoti gribas rīsus un domājams, ka pēc šī raksta tapšanas būs man arī tie. Svaigi, irdeni, sniega balti un bezgaršīgi. Tā kā vienmēr.

Šodien, pēc divu gadu ilgas pauzes, manī beidzot ir atgriezusies cerība. Tā mazā, spilgtā gaismiņa, kura bija manī paslēpusies, stūrī ielīdusi kā nobijies zvērs. Tā ir ļoti silta sajūta, kas pilnībā izgaismo tavu seju. Man pilnīgi vai šķita, ka mirdzu, vai esmu par kaut ko sārti nokaunējusies. It kā pati sev liktu nomierināties un aprast ar domu, ka redzu galamērķi saviem ilgajiem spriedumiem. Liekas, ka beidzot man ilgā lēmumu pieņemšana tuvojas noslēgumam. Esmu manāmi pietuvojusies tam brīdim, kad dzīve, kas ielikusi man rokās līgumu, ir beidzot man žēlsirdīgi pasniegusi pildspalvu, ar ko to ar lepnumu parakstīt.

Cerības atgriešanās man bija kā tāds trauksmes signāls, kā glabējzvans, kas man lika pamosties un saprast, ka es nevaru rūpēties par kāda cita dzīvi, ja neesmu neko vēl izdarījusi ar savu. Es pati vēl neesmu pakāpusies augstāk par sākumu, bet jau gribu būt tuvu finiša līnijai. Manī ir tik daudz gribasspēka, vēlmes, enerģijas, bet, pat negaidot starta signālu, es jau traucos uz priekšu, aizkavēju citus, kavēju pati sevi.

Varbūt tomēr man būs lemts būt tur, kur es vienmēr esmu gribējusi būt, kam piederēt. Ir sajūta, ka es drīzumā vairs nemaldīšos savās domās un nesperšu katru soli ar šaubām un vilšanos. Cilvēks ar laiku atrod sevi, tā ir avota dzidra patiesība.

Es laikam ne velti izgāju cauri šim briesmīgajam gadam, kurš nesis tik daudz sāpju, skumju, negatīvisma. Tagad, kad sliktākais, visticamāk, ir pāri, esmu gatava jaunam sākumam un pareizam maršutam. Mēs visi ik pa brīdim maldāmies, apjūkam un klejojam pa nezināmām vietām, nepareiziem ceļiem un aizdomīgām sānieliņām. Dzīve ir kā grāmata- ja tajā gadās kāda slikta nodaļa, tas nenozīmē, ka tā ir cauri. Mans stāsts nav beidzies ar to, ka esmu aizmetusi savus sapņus, aizmirsusi savus mērķus un nodevusies garlaicīgai, vienmuļai dzīvei pašā Londonas sirdī. Arī man tagad būs pienācis laiks izrāpties ārā no savas depresīvās čaulas, atraisīties no padošanās važām un doties pretī tam, pēc kā rokas vienmēr stiepušās.

Solījumu reizēm var aprakt kā mazu kastīti, pilnu ar lietām, kuras patīkami un sirdssilti atrakt pēc ilgāka laika. Kā mazu noslēpumu, kuru esi turējis visu šo laiku, un kam laiks nākt gaismā. Es ilgi, cītīgi esmu centusies to visu glabāt. Tagad esmu te, viena pati. Ar lāpstu rokās un optimismu sirdī. Tagad ir vienkārši laiks izvilkt šo kastīti no zemes un izpildīt solījumu. Sev. Bet galvenokārt šīm divām personām, kuras tik ļoti vēlējās mani redzēt tur, kur prāts nekad nav uzdrošinājies vest.

trešdiena, 2012. gada 10. oktobris

vilciens

Pirms dažām dienām es beidzot atradu savu "nomaldījušos vērtību", jebšu spilvenus. Skan tik ļoti muļķīgi, es zinu. Bet, kā izrādās, spilvens man ir ļoti svarīgs. Nav ne jausmas kā gan es ar tiem plānajiem, nevērtīgajiem knišļiem varēju veselu mēnesi, pusotru nosapņoties. Tagad ir pavisam labi- biezi, lieli, pufīgi. Kā nocirsti no mākoņa maliņas.

Viedoklis. Tā ir tāda netaustāma lieta, kas ir katram. Man, tev, viņai, visiem. Tikai to, cik nejēdzīga šī lieta var būt, nesaprot neviens. Es zinu, ir labi, ja cilvēkam tāds ir, jo tāds, kuram tā nav, ir galīgs nabags. Grūti tam, izdiedelēt to nevar. Nozagt, aizņemties? Jā. Bet par zagli būt; vai tad šis tituls nav izteikti nemīlīgs?
Viedoklis. Tā ir tāda smirdīga lieta, kas izraisa naidu, ironiskus smieklus un bezjēdzīgus strīdus. Cilvēki reizēm spēj būt tik kaitinoši ietiepīgi, pieķēdējušies savējiem kā govs ganībās. Un tie, kuri nespēj spēlēt visam līdzi, mainīt krāsas un toņus, locīt tos savus viedokļus, turpinās gremot, aplokā ieskauti. Pieķēdēti, gaidīdami. 

Es ļoti vēlētos, lai dzīvē, vienalga kurā vietā, cikos un kā, būtu vilciens, kurā var iekāpt uz aizbraukt. No savām domām. No situācijas, no kuras neizbēgsi, kamēr vien elposi. Lai tam vilcienam nebūtu atpakaļceļa biļetes. Gribētos aizbēgt. No pagātnes, no savām kļūdam, no savām šaubām un bailēm. Lai arī kas grauztu tavu sirdi. Un otrā galā jau neatcerēties, kur esi bijis iepriekš.
Jo dzīve jau patiesībā vien ir tāds kā garš, garš ceļojums, kur tu krāmējies ik pa laikam, šaudies no viena galamērķa uz otru, līdz atrodi vietu, kur apmesties.
Tagad, esmu savas lokomatīves meklējumos.

Ārā ir iestājies rudens. Pilnībā. Gaiss ir kņudinoši dzestrs. Tāpēc es priecājos, ka atkal var tīties adītās šalles, aut kājās solīdos zābaciņus un redzēt kā gaisā virmo pašas dvaša. Siltums, kas no manis plūst. Un pēkšņi es redzu, cik dzīva es gaisam liekos.

ceturtdiena, 2012. gada 4. oktobris

par padomiem, lēmumiem un eksistēšanu

Vakar noskatījos trīs dokumentālās filmas- par norvēģu slakteri Breviku, sātanistu Čārlzu Mensonu, miesaskāro Čikatilo. Izklausās, ka tā bija tāda gaiša otrdienas pēcpusdiena. Šodien es jau kārtējo reizi skatījos "Karību jūras pirātus''. Manas dienas skan tik piepildītas, vai man dieniņ- pielipt pie datora ekrāna, ak es trakule!

Dot man padomus ir tikpat bezjēdzīgi kā dzērušam cilvēkam likt noiet taisni. Es nekad tajos neklausos, dzīvoju pati pēc saviem principiem un plāna. Tāpēc reizēm man ir tik apnicīgi klausīties citos, kuri tik uzcītīgi mēģina man kaut ko iestāstīt, nospēlēt gudrības, izrakt pašizveidotus faktus vai pierādījumus. Esmu pacietīga, varu tik māt ar galvu, pasīvi lūkoties apkārt, izdvest kādu apstiprinošu "mhm", kaut gan tās visas frāzes patiesībā atsitas kā gumijas bumbiņa pret betona sienu. Visvairāk man žēl ir to, kuri manās acīs nemaz nav dzīves gudri, tādi zaļganbrūni knābji, kuri paši tik tikko izkārpījušies no bezrūpības ligzdas, vai kam līdz šim viss vienmēr pienests klāt kā kārtējā slieku maltīte. Tad manī nostrādā tāds ļauns vienaldzīgums, kad es ļauju viņiem runāt, knapi slēpjot smīnu, cik ļoti visa tā putra skan nepareizi.
Esmu nolādēta ar to, ka man pašai patīk dot padomus, taču es nevienam neesmu ar tiem uzspēlēti uzmākusies vai plātījusies. Bez tam, es tos nedalu tiem, kuriem acīmredzot tie nav nedz vajadzīgi, nedz saprotami. Tad kādēļ gan to pašu nevar darīt atsevišķi personāži?
Kad es labu laiku atpakaļ tepat blogā minēju, ka esmu vienpate, tas bija aprakstošs vārds arī manis "skološanā", jeb sabiedrības viedokļa izteikšanā manā virzienā. Protams, cilvēki mūžīgi runās un centīsies tev stumt virsū savus viedokļus kā liekas kļavu lapas rudens sezonā. Ar to jāsamierinās. Taču man jau ir kāds, kam prasīt viedokli, padomu, lēmumu- es pati. Es neesmu mazs, apjucis zvērēns lietus laikā, kurš uz katra stūra, kur saskatāmas grūtības, skrien zem tuvāka jumtiņa, skaļi brēc, sauc pēc kāda. Ja es nevaru izlemt, es dzīvei prasu pēc laika. Ja es nevaru tikt galā, es pati sev palūdzu spēku. Ja esmu apjukusi, es savai galvai dodu pilnīgu mieru.

Lēmumu var pieņemt dažu sekunžu laikā. Bet ar to dzīvot var nedēļas, mēnešus, gadus.

Reizēm es sparojos visam pretī ar sakostiem zobiem. Darbā, pirms dažām dienām, kāda kārtējā mantīgā studentiņa māte man aiz dusmām uzmeta uz rokām kredītkarti, lai jau es to naudu ņemot, ja jau mūsu kompānijai to tik ļoti vajagot. Es apjuku. Pie šāda veida situācijām esmu pieradusi. Rupjība, dusmas, neapmierinātība, īgnums. Sieviete pēcāk ļoti sirsnīgi atvainojās, es, par brīnumu, ātri piedevu. Ar katru sekundi, ar katru frāzi, ko es atkārtoju "it's fine; it is alright; that's ok", es sev sāku ticēt aizvien mazāk un mazāk. Nē, nav gan viss labi, nav gan viss kārtībā. Pēkšņi es izšpļāvu teikumu, pēc kura, šķiet, sieviete nožēloja savu trekno dusmu izvirdumu vēl stiprāk: "It is completely fine, don't you worry- I am used to this". Viņa aizgāja, es paliku sēdet. Nē, nekas nebija kārtībā.
Aizgāju mājās, iegāju istabā un tur paliku līdz vēlam vakaram. Negribēju redzēt nevienu citu, tikai savu spoguļattēlu, vai sienu, vai griestus. Un dzirdēt klusumu, mieru.
Laikam jau šī sieviete izdarīja lielum lielu varoņdarbu. Viņa man lika paskatīties patiesībai acīs. Es negribu šo darbu. Es gribu iet tur, kur gribēju iet un vēlos aizvien. Es gribu dzīvot, es gribu svinēt. Atkal.

Es sapratu. Es eksistēju, es nedzīvoju.