finita la comedia- gada bilance

Te nu es esmu. Uz sliekšņa. Nākamais gads ir jau tepat, grābj mani aiz rokas, rauj iekšā un vecajam māj ar roku, gaiņā prom. Esmu priecīga, es 2012. gadam pat vairs neskatos virsū. Tas man nodarījis daudz sāpju. Tas kā nevēlams, ļauns cilvēks lūr uz mani, un es viņu lādu, lamāju un speru ar kājām. Ar sarauktu seju un asaru pilnām acīm, sakrustoju rokas, apsēžos un nepacietīgi gaidu, līdzko es attapšos otrā galā, kad man vairs nav jāskaita mēneši kopā, jāliek tie čupiņā un jāskumst, kāpēc es aizvien esmu iekš 2012.


Esmu ļoti daudzas reizes teikusi, ka šis gads ir bijis briesmīgākais un sliktākais gads, kādu vien esmu piedzīvojusi. Kad nedēļu atpakaļ es sastādīju savu gada bilanci, es pat nebrīnījos, kāpēc gan mīnusu kolonna izstiepusies tik gara un kāpēc gan daži no tiem ir tik lieli, izteikti, spilgti, bet tikpat labi smagi, negatīvi un melni.

Šī gada laikā es zaudēju divus tuviniekus, cilvēkus, kuri man bijuši blakus kopš mazotnes. Tas, domājams, aizēno visu pozitīvo, kas manā dzīvē ienācis un pieredzēts. Tas bija kā lūzuma punkts, kas man lika iziet cauri pašai sev, gandrīz vai kā izvilkt sevi uz otru pusi. Tas lika man pacīnīties ar sevi, savām vēlmēm un jūtām. Es attapos vietā, kur esmu, un atvadījos no tās daļas, kas vēl sēdēja manī, ieķērusies visos audos. Man vajadzēja atrast veidu, kā sev palīdzēt, doties uz priekšu. Šie 12 mēneši ir bijis tāds viens garš un smags pārbaudījums manam raksturam un spēkam, kuru es cenšos nezaudēt, kad tik daudz laika pavadu viena. Vientulība nu ir mans sabiedrotais, no kura es vēlētos tikt vaļā, taču tikpat labi gribētos paturēt kā nevajadzīgu stimulatoru, kuru man nevajag, pat kad viss ir labi.

Būt prom. Divus gadus nebūt mājās uz Ziemassvētkiem. Bet tagad būt te. Atkal mājās.

Kad esmu prom, es tik ļoti nedomāju par to, kā gribas mājās. Man nav laika skumt un traukties atpakaļ. Vismaz es neļaujos tam. Tikai tad, kad esmu šeit, ir tik grūti. Smagi. Bēdīgi. Jo es redzu, ko es zaudēju. Taču tikpat labi es redzu, ko varu sniegt. Tāds pavisam milzīgs apjukums un vilšanās. Negribas iet prom no tā visa, taču arī palikt es nevaru.

Saka, ka cilvēki nedrīkst ziedot trīs lietas: ģimeni, sirdi un cieņu. Taču ir grūti, kad pieķer sevi dilemmas priekšā un tāpat sanāk ziedot vienu no tām. Es cīnos un cenšos un domāju. Man gribas, lai ir labi. Ne tikai man, bet citiem. Mans vājais punkts vienmēr ir bijusi mana sirds, kas ir tik vāja, labestīga un žēlsirdīga. Tās dēļ man ir grūti.

Esmu pieņēmusi lēmumu, kuru bija vienlīdzīgi grūti un viegli pieņemt. Kā dēļ es tik ilgi cīnījos. Kodu lūpā, šaubījos un beidzot nolēmu.

Tāpēc man ir viena vienīga vēlme. Es ļoti vēlos, lai Jaunais Gads man atnes pārliecību par saviem lēmumiem. Lai es neapstātos pusceļā un visbeidzot pārstātu ziedot sevi citiem, lai cik tas grūti nāktos. Jo es vienmēr saku, ka vēlāk var būt par vēlu. Tagadne ir īstais laiks, kad izbeigt to, kas ir lieks un sākt to, kas ir rokas stiepiena attālumā. Pat ja sāp. Pat ja tu zaudēsi. Pat ja tu nespēj.

Tu esi bijis nejēdzīgs, 2012. Tāds gads, kuru gribētos izdzēst vai, ja būtu zinājusi, patītu to uz priekšu jau no sākta gala.

Tomēr. Es pārdzīvoju. Un es tagad eju uz priekšu. Ir tik daudz kas, kam notikt. Kam mainīties. Ko pārtraukt.

Un tad, kad nositīs pēdējās gada sekundes, kad es saskandināšu glāzes ar visiem citiem apkārt, es pateikšos sev, ka mani nav pārņēmis vājums vai panika. Es atvadīšos no vecā gada, atstāšu visu aiz muguras un centīšos domāt par to, kam es eju pretī. Kā vienmēr. Pat ja tik daudz kas ir mainījies, esmu tā pati Jolanta. Un citas nebūs. Vienkārši cita diena. Citi cilvēki. Jaunas izjūtas. Cerības un mērķi.

Viss būs labi. Vēsture ir vakardiena. Nākotne ir rītdiena. Un es gaidu, ko tā man atnesīs.

gribas aiziet no tevis, bet nav spēka

Es valkāju vīriešu pulksteni un lietoju vīriešu smaržas. Tev tas nepatīk vai sagādā neērtības? Kāda starpība?

Esmu priecīga, kaut man vajadzētu bēdāties. Man tās domas klejo pa ķermeni kā mazi, viltīgi saules zaķi. Kā gan es varēju sevi apmānīt, sakot, ka nekas nav palicis manī, ka es varēšu tā pēkšņi izdzēst to otru no manas galvas? Es nevaru. Es nespēju. Es negribu.
Mēs esam tik vārgas radības. Jo gribas ko mainīt, bet nevar. Gribas aiziet, bet nav spēka. Vārguļi. Briesmīga ir šī sajūta, taču tikpat labi man tas patīk. Jā, es priecājos. Manī ir tāda stulba īpašība, ka es saldi izbaudu brīžus, kad ir lieta, ko nespēju iegūt, taču tik nežēlīgi gribas. Tas ir tāds kā zvans prātam un sirdij, ka ir laiks domāt, uz kuru pusi iet tagad. Jo es zinu, ka nekas nesanāks. Patiesībā nē, muļķības. Es neko nezinu, vienkārši nojaušu.

Pēc četrām dienām es būšu mājās. Ļoti labi. Man vajag atrast kādu klusu stūrīti, nomaļu vietu, kur pasēdēt ar sevi. Man vajag sakārtot sevi, salocīt lietas kā izmētātus kreklus un bikses. Nolikt vienu uz otra, sastumdīt pa vietām. Šausmas, esmu tāda priecīgi sajukusi. Tā ir tā kutelīgā sajūta, kad dzīve, no briesmīga sabrukuma un bēguma pārvēršas, ritmiski skrien pēc tavu sirdspukstu diriģējuma; nāk kā paisums. Tā, it kā kādam ir lūgts, un tagad es, jā, saņemu. Vienu pēc otra. Tik-Tik-Tik.
Tāpēc, lai es nesasteigtu vai neatpaliktu, man gribas pašai sev pārjautāt, cik no visa tā, kas man ir ticis un vēl sagaidāms, es gribu pieņemt, nest sev līdzi nākamajā gadā, un no kā man vajadzētu tikt vaļā. Es zinu, es zinu, es zinu, pati sev stāstu kā uzmācīga, veca tante, ka man vajag vienkārši izmest no galvas to vienu, kurš mani šausmīgi sašņorejis un neļauj elpot, kad esmu netālu, blakus. Kas tevī ir tāds, kas man liek raukt pieri un ar dūri sist pret krūtīm, lai tās neņudz? Ko, pie velna, tu dari manā prātā bez atļaujas? Un kāpēc es maldos, nesaprotot, vai tas, ko tu dari ir mājiens, vai vienkārši viegla, nežēlīga viltība? Liec man mieru, es tev lūdzu...

Man vēl nav bijusi iespēja ar sevi aprunāties. Esmu paspējusi vien tikai sev uzriet, kad daru to, kam nav vajadzības, kam nav pilnīgas jēgas un nozīmes. Es mēdzu sevi sakratīt, kad aizmiegu un palaižu garām lietas, kam jāpiegriež vērība. Kā saka, zaudējusi tiešu kontaktu pati ar sevi.

Laiks satikties, Jolanta, mums daudz kās pārrunājams.

Es, starp citu, esmu gatava satikties ar tiem, par kuriem pirms laika neļāvu sev pat domāt. Es nezinu, laikam tāpēc, ka jūtos tik spēcīga un pārliecināta, ka esmu no viņiem tālu, tik nesasniedzama un šis attālums starp mums vairs nav trausls un viegli pārraujams. Šķiet esmu tik dzelžaini nepārraujama kā vēl nekad. Jā, ir lietas, kas mani vēl aizvien spēj sadurt, bet tagad gan nekas neraustīsies. Esmu tur, viņi ir citur. Tas ir pats galvenais. Siena pret sienu. Es un tu. Kādreiz bijām mēs. Tagad es esmu es, viena pati. Grozi, negrozi.

spītniece

Ko tas nozīmē- būt vienam pašam? Ne jau nu sēdēt četrās, baltās sienās, skaitīt tapešu līmējuma līnijas un to, cik reizes lampas gaisma noraustīsies. Ne jau staigāt no viena mājas stūra uz otru, meklējot lietas, kas pazudušas, vai pārnēsājot tās. Ne jau gulšņāt visu cauru pēcpusdienu un domāt par to, cik tālu no tevis atrodas maize un tosteris. Vai klausīties divu cilvēku sarunā, skumstot par to, ka sēdvieta tev blakus ir tukša kā gaiss.
Un varbūt tomēr būt vienam pašam ir daļa no šī visa iepriekšminētā. Ja cītīgi analizē, tad laikam paliek nedaudz skumīgi. Tā jau cilvēki savelk tās nevajadzīgās ekvalenta līnijas starp vientulību un skumjām. Patiesībā tie ir divi dažādi toņi, kā atsevišķas dienas un skaitļi. Esmu vienpate, man labāk zināms.

Kad es aizbraukšu mājās, man mutē birs kilogramiem piparkūku un caur roku pirkstiem birs sniegs. Es katru mīļu minūti domāju un domāju par to. Man tik šaušalīgi gribas mājās. Esmu noilgojusies. Un jā, man gribas aizbēgt no Londonas. Vairāk jau gan no tā, cik ļoti mans organisms ir novājināts pēdējo divu nedēļu laikā. Un mans prāts arī. Es nervozēju, jo daudz kas mainās. Man riebjas pārmaiņas, kurām es neesmu gatava.

Es cienu cilvēkus, kuri spēj atzīt sev un citiem, ka viņiem kas nepadodas. Katra atklāsme padara viņus vēl simpātiskākus. Spēcīgākus, nevis vājākus. Tas ir kā ota, kas spodrina.

Un tagad atkal par vientulību es nedaudz vēlos parunāt. Par to, vai esmu pamanījusi, ka man blakus jau labu laiku neviens neguļ. Tiešām? Vai tiešām es ceļos viena? Pati zinu, cikos noskanēs modinātājs un pati lemju, cik ilgi tas zvanīs, līdz es negribīgi izrausīšos no siltās guļvietas. Neviens mani nerauj atpakaļ un nelūdz palikt minūti ilgāk. Vai tieši otrādāk- neviens mani neceļ rīta agrumā, pie pirmā saules lēkta, kad gribas mūžīgi vārtīties un jaukties pa palagiem, kamēr sagribas ēst.
Bet es neesmu vientuļa, vēl ne. Es tomēr laikam vēl negribu dalīties ar savu gultu vai sevi pašu. Es pamēģināju, likās, ka nu mana vientulība apstāsies un sāksies tas cits laiks, kad viss tiek saukts un mērīts daudzskaitlī. Taču nē, es speros atpakaļ un saku, ka nevajag. Varbūt nav viņš tas īstais, tur tā skāde. Bet varbūt es biju sākusi tik izmisīgi meklēt vai centos izbēgt neveiksmi. Taču. Te nu es atkal esmu- vienpate Jolanta, kurai patīk staigāt pa pasauli bez kāda, kurš seko, pēta tevi un plāno tavu laiku.

Spītniece.

mūžīga anuptafobija

Sveiks, decembri! Tu esi tik interesants, mans mīļais. Tik pilns lietu un notikumu un cilvēku. Man no tevis nemaz nav bail. Pat gribas, lai tu velcies ilgi un valkā mani līdzi. Dienu caur dienu. Tu man ļoti patīc, decembri!
Es no jums visiem tik ilgi esmu slēpusies. Es, gandrīz vai kā Džeks Uzšķērdējs, esmu visādas nejaucības sastrādājusi, nevienam nemanot. Tagad man ir tik daudz visa kā. Pilnas kabatas un rokas. Bardaks totāls. Ātrāk man tās brīvdienas, lai ir miers.

Šoreiz man gribētos, lai viss sanāk, bet es jūtu, ka nekā nebūs. Jā, kā izrādās, esmu izvēlīga. Spītīga spindzele, kura ieskatās vienā punktā un nenovēršas ne pa labi, ne pa kreisi. Sakrustojusi rokas, gaida. Ieskatījusies vienā. Bet tur jau arī nekas nesanāks. Varbūt man tā lemts- klaiņot no viena, nesekmīga punkta uz otru.
Man ir anuptafobija. Tās ir bailes palikt vienam vai beigu beigās apprecēt kādu, kurš galu galā ir pilnīgi nepareizs variants. Varbūt šī fobija ir noēdusi pilnīgi visas veselā saprāta šūnas. Jo man  ir kāds, kuram uzticēties un kam būt, bet tā vietā, lai es saskatītu plusus un bonusus, es velku ārā no otra mīnusus un  nepilnības. Tā, it kā speciāli censtos nemēģināt un atrunāt sevi. Esmu muļķa skuķis, kuram galvenais ir pierādīt neiespējamo, nevis ļauties iespējamajam.

Es nedomāju, ka man ir lemts palikt vienai. Nevienam nav tāds liktenis, tā ir paša izvēle, paša cilvēka šaha gājiens. Kā muļķīga Cirka spēle, kur uz laukuma paliek vien viena figūriņa, kas cenšas tikt līdz finišam; tā met un met to kauliņu; tas veļas un veļas, bet neļauj spert tos veiksmīgos soļus, lai tiktu tur, kur visi pārējie ir jau sen.

Londonā nesen sniga. Lielas, skaistas un baltas pārslas, kas samērcēja man matus, krita man uz skropstām, pamodināja mani, aizkrītot aiz krāgas. Tas bija pulkstens septiņos no rīta, kad liela daļa šīs pilsētas ceļas, jau dodas, jau ir tur, kur jābūt. Bet es vēl klīdu pa ielām, gaidīju autobusu un, atgaiņādama alkohola reibumu, priecājos par ziemu. Jo man patika tas, ko es redzu un tur, kur es esmu.
Tas, cik pareizi cilvēks izvēlas savu vietu uz pasaules, nevar tiesāt. Var paiet gadi un mēneši, līdz viss viņam mainās. Vajag likt viņu mierā un neraustīt kā lauvu aiz ūsām.

Es gaidu brīdi, kad būšu mājās. Sajutīšu egļu smaržu. Ieraudzīšu ģimeni. Kad daudz kam pielikšu punktu.
Bet visvairāk, jā, visvairāk es gaidu tās pēdējās 2012. gada sekundes, kad es beidzot atvadīšos no šī briesmīgā gada, kas man nesis tik daudz sāpes. Mēs nespējam izdzēst to, ko laiks mums nodara, protams. Beigu beigās jau nav nozīmes, kad tas notika. Taču esmu tāds pavisam dīvains cilvēks, kas grib tikt vaļā no skaitļiem un kalendārām saistībām.

Gada bilance sekos jau pavisam drīz.