Statistika

otrdiena, 2013. gada 22. janvāris

jautājuma zīmes, uzkārtas uz durvīm

"Man vajag sasildīties, net tādēļ, ka man salst. Man vienkārši gribas, lai tev ir silti, kad es tevi apskaušu"

Parasti tik salkanas lietas man izraisa niezi, taču šoreiz šādu teikumu kopā salika manas smadzenes. Nē, es nevienam to neteicu, nevienam neesmu rakstījusi. To teica man, sapnī. Un ne ar vārdiem, bet gan ar skatienu un domām. Šausmas, kā gan es visu mēdzu sapīt nesaprotamā, sarežģītā kamolā...

Mīlestība atnāk nemanot, varbūt mazliet jūtot, jo kņudina un tirpst. Tāda viena nemanīta, varbūt puslīdz nojausta, atnāca līdz manīm. Diemžēl galīgi nelaikā un, kā jau vienmēr, ne ar pareizo cilvēku. Atkal. Jā, es mēdzu mīlēt viena. Man mīlestība parasti ir viens tāds mirklis, kad es ķepurojos ārā, lai nekad neatgrieztos uz tās pašas takas ar to pašu personu. Citi varbūt teiks, ka tā nav mīlestība, bet es atbildēšu tiem visiem, ka man vienalga, ko viņi domā. Patiesībā, man vienmēr ir bijis vienalga.

Esmu svētīta. Tiešām? Nu vismaz es tā jūtos. Man ir viss, ko vajag, lai pietiktu spēka iet tālāk, nedaudz pagriezties pa kreisi, pa labi un iemācīties attapties pusceļā, ja nu gadījumā tomēr nesanāk. Esmu, skat, tikusi tik tālu, nedaudz baidos, bet man ir atbalsts. Tas, ko es vienmēr esmu gribējusi, pēc kā lūgusi. Nedaudz ticības, nedaudz līdzjutības. To, ko nevar nopirkt pa naudu, to, ko tik ļoti vajag, ja šaubies vai baidies.
Nē, es vairs nebaidos.

Iespējams, ka šis gads nesīs manā dzīvē ļoti daudz izmaiņu. Cik labvēlīgas un atsaucīgas tās būs attiecībā uz mani pašu, es uzzināšu pavisam drīz. Un to, cik krasi es, iespējams, izmainīšu savu stāvokli, savu ikdienu, arī spēšu paziņot vien vēlāk. Nav jau tā, ka es sēžu un gaidu, es rīkojos, bet man jābūt pacietīgākai par pacientu, kas trinās uzgaidāmajā telpā.
Man gribas izmaiņas. Ja neatvērsies vajadzīgās durvis, es līkumošu pa gaiteņiem, līdz tās atsprāgs vaļā pašas no sevis. 

Un negribu es klausīties citu vaimanās vai izvēles iespējās. Man ir pašai sava zupa, ko strebt, pašai sava puzle, ko likt. Uz brīdi es gribu atslēgties no pārējo problēmām. Šobrīd esmu tikai es, mana ģimene un vairākas jautājuma zīmes, uzkārtas virs durvīm. Es gribu koncentrēties uz to, tikai un vienīgi to. Un  tad, kad viss taps skaidrs, es būšu mierīga.

ceturtdiena, 2013. gada 17. janvāris

Tu, mana ilūzija

Kā man gribētos tev pieskārties, sajust tavu roku apkārt man un just tavus sirdspukstus uz manas plaukstas. Kā gribētos izbraukt cauri taviem matiem, uzspiest savu karsto pieskārienu tavai sprandai un nobraukt to gar tavu atslēgas kaulu. Un tad, tik pēkšņi, izrauties no tava apskāviena, apgriezties un iet prom, līdz tu mani saķertu, piespiestu atpakaļ, un tava plauksta būtu virs manām ribām.

Tu esi kā tāda mūžīga, svilinoša uguns, kas manī deg, kam līdz oglēm ir tik daudz laika, kā līdz mūžības beigām. Tu mani svilini kā kalēja smēde. Ar katru dienu es ieelpoju aizvien vairāk un vairāk dūmu. No realitātes te palicis tik maz. Es tevi neredzu. No tavas patiesās klātbūtnes palicis daudz mazāk, kā siltuma pavardā, es vairs nejūtu, cik tālu sniedzas realitāte.

Tu esi mani ierāvis pilnīgā miglā. Es vairs nezinu, kur likties.

Vairs nevaru. Tas viss, kas ar mani notiek, ir apmātība, meli un miglā tīta fantāzija. Es zinu, kur tu stāvi. Tālu no līnijas. Līnijas, kuru es nedrīkstu un nespēju šķērsot. Aiz kuras es stāvu, pārtīta iedomās.

Man ir apriebies tas viss. Es lūdzu tev, ej prom un ņem līdzi savu eksistenci. Aizēno to, kas tu esi un kur tu esi. Lai es neredzu, nejūtu.

Un man nevajag tavu laipnību. Esi žēlīgs un izrauj sevi no mana prāta. Kā nezāli, kas aug dārzā, kur visam jābūt tīram un neskartam.

Tu manī neiederies. Man tevis nevajag, pat ja gribas.

Tāpēc es turos no tevis tik tālu. Prom no tevis un tavas eksistences. Pat viegls un netīšs "sveika" vai nejaušs acu kontakts mani dursta kā tups nazis; skrāpē mani kā raupjš arkls. Tu, mans nesasniedzamais un aizliegtais. Tu, mana ilūzija.

Tā es te viena degu, dzīves nepatiesībā un realitātē. Tā es šonakt aizmigšu, no rītā sevi lādējot un tiesājot. Jo es jau atkal ļāvos domām un iegribām tevi sajust sev blakām, kaut zinu, ka tas ir kārtejais iedomu variants. Ka atkal esmu bijusi uz robežas, kad nevajag un kad saprotu.

Es ienīstu sevi, šo pusi no prāta apmātības. Vienmēr tā bijis, ka es iekrītu tādā dziļā, smakojošā bedrē, ko sauc par neiespējamību. Es nespēju mīlēt to, kuru varu iegūt tik viegli.
Tā esmu es, riskētāja un cietēja, savādāk es nemāku.

pirmdiena, 2013. gada 14. janvāris

kaut katru dienu tā


Rūjienas saldējums. Ar papīra micīti, vafeļu glāzītē, krēmīgi maigs, šokolādes. Tikai 18 santīmi. Tā es to atceros. Un arī tagad gribētos saldējumu ar papīra micīti, kuru tā baudāmi nolaizīt, lai nelaistu vējā ne kripatiņu no šitā garšīgā brīnuma. Un pirkt no večiņas uz stūra, kurai blakus veca, rūcoša saldētava.



Pēdējās nedēļas laikā esmu noskatījusies divas ļoti labas (tā pliekani un vienkārši izsakoties, skaistāki vārdi man prātā nenāk uz doto brīdi) filmas. "Les Miserables" , kuru dažas dienas atpakaļ noskatījos kino- vietā, kuras man tik ļoti pietrūka, jo tad, kad katru dienu tu skrien kā debils apkārt, nemaz neatliek laika lietderīgai baudai, savam priekam un labsajūtai. Un otro es noskatījos tik tikko gan, kas jau saucama par visai vecu filmu - "The Queen" (2007). Jo man tik ļoti patīk karaliskā ģimene, un man tik ļoti gribas pagrabināties pa viņu tējas servīzi, un man tik ļoti, tik ļoti ļoti patīk Diāna. Es zinu, iespējams, ka to sapratuši visi, kas kaut reizi ir uzmetuši aci bloga kreisajam stūrim. Labi, es likšos mazlietiņ mierā.

Kā izrādās, nav vajadzīgs ģēnija prāts vai maģiski vārdi, lai spertos uz priekšu, iekšā jaunā, varbūt neierastā pasaulē. Tikai jāmāk sevi pagrūst, saņemt rokās un izdarīt. Pēc tam gaidīt. Vai nu kas mainīsies, vai ne- tam šobrīd nav nozīmes. Galvenais ir tas, ka esmu mēģinājusi atkal. Un mēģināšu, kamēr sanāks.

Kad citi mani sauc par iedomīgu, es smejos. Patiešām. Vai vispār manī ir kaut kripatas iedomības? Tad es tā padomāju un saprotu, ka ir. Taču šī īpašība, ja to tā var nosaukt, jo vairāk jau man tā izklausās pēc personības kvalifikācijas, manī ir tik veselīgā, draudzīgā devā, ka es ar to esmu iemācījusies sadzīvot. Man nav itin nemaz bail atzīt, ka es uz dažu labu paskatos no augšas. Reizēm ir jāpasēž uz tā zara, šūpojot kājās. Bet nevar sev ļaut iedzīvoties, kā te daži labi. Sākuši jau smirdēt no dīkas sēdēšanas un pieblīduši kā neēduši nabagi. Tāpēc jau viņi nemaz nemana, cik smieklīgi palikuši, un ka būt lejā ir daudz jaukāk.

Esmu centusies atstāt vivisādus iespaidus. Dzīve iekārto tā, ka tev jāmāk atstāt gan tādi, kas pašam simpatizē, gan tādi, no kuriem pumpas metas aiz nelabuma. Jo visam ir jālokās līdzi. Vienu dienu es te tā darbā pie sevis nodomāju, ka vecā Jolanta, kas kā pūpēdis vai nikns lūsis sēdēja tur klases beigās, atspiedusies pret sienu un rauca pieri pret katru, kas viņu uzrunāja ne tā, kā gaidāms, nekad neļautu cilvēkiem ar viņu tā runāt, kā tas reizēm atgadās manā tagadējā ikdienā. Bet lūk, es pamainījos līdzi, pacietos un esmu uzrāpusies Trojas zirga lieluma seglos. Lepna un tāda pati, kāda esmu bijusi vienmēr. Jo ne jau iespaidi tevi maina savās paša acīs. Iespaids ir tikai apmāns un palīgs. Ar to viss iesākas. Tas ir kā pālis mājas celtniecībā. 

Klusums. Varbūt ārā snieg. Bet es jau neiešu pa logu lūrēt, man ir te tik silti un ērti. Ir nogurums. Gribas iemigt un piecelties vēlā rīta stundā, ap pulksten desmitiem un vienkārši iesākt dienu bez steigas. Kaut katru dienu tā...


ceturtdiena, 2013. gada 10. janvāris

izšķirošā līnija

Pienāca 2013. Beidzot. Pilnīgi šķiet, ka pleci tādi vieglāki palikuši. It kā būtu atbrīvojusies no kilogramiem pieciem, desmit. Cik labi.

Pavadītas divas nedēļas mājās. Ir jauki pasēdēts ar ģimeni, draugiem. Galvenais, ka ir bijusi atpūta, kur pilnībā iestājies aklums un kurlums no Londonas. Man to vietu nevajadzēja, negribējās un nemaz nejutu. Ne tā kā citas reizes, kad viena prāta daļa nepārtraukti atradās kaut kur šeit, Anglijas galvaspilsētas džungļos.

Kad man jautā, kā es jūtos, būdama prom vai tad, kad man vaicā, cik pareizs ir bijis lēmums pārcelties uz citu valsti, es vienmēr saku, ka ir bijis tā vērts un esmu ļoti laimīga. Kas ir daļa patiesības. Atlika vien aizbraukt uz mājām uz divām nedēļām, ka viss sajaucas un manas šaubas traucas man virsū, kā pārplīsis ūdensvads. Varbūt tā ir melna skaudība par tiem, kuri spējuši atrast ceļu un veidu kā priecāties par jebko, ko dzīve dod, neprasot neko vairāk vai necenšoties pārspēt tās iespējas. Kaut gan kāds, kā piemēram es, ziedojis sevi un tagad ir citur, zinot, cik daudz var patiesībā saņemt, ja ļoti cenšas.

Taču, kamēr es biju mājās, manī iezagās tāds ļauns, kņudinošs jautājums, kas neļāva izpriecāties no sirds. Kā būtu, ja es atnāktu atpakaļ? Ja es kā nobijies bērns izlīstu caur sētas apakšu un atskrietu mājās? Arī es atraktu sev iespēju, kādu man dotu, lai tikai būtu mājās, vienalga cik tā vērtīga/nevērtīga ir? Nu kas būtu, ja es padotos?
Kas būtu, ja citi uzzinātu, ka esmu atpakaļ? Ka Jolanta ir sastopama kaut šodien, tagad un tūlīt?

Tad es iedomājos par to, ka pagātne uzpeldētu līdz ar manu atnākšanu. Iespējams katra diena manā dzīvē paietu ar mani uz skatuves, galvenajā lomā, drāmas scenārija, cienīgi režisēta. Gribētos jautāt un noskaidrot, varbūt mēģināt atkal, tik daudz ko. Visu to, ko nevar tagad.

Tomēr es aptvēru, cik naiva un liela muļķe es esmu. Es sev liku apdomāties un izsist no galvas šīs šaubas un ideju variantus. Jā, es ļoti daudz ko gribu atpakaļ savā dzīvē. Lietas, kuras aizvietot nevar ne nauda, ne brīvība, ne neatkarība no visiem pārejiem. Lietas, pēc kurām reizēm raudu kā bērns. Es nevaru. Man ir jābūt nedaudz egoistiskai. Jāmāk apvest dzīvi ap stūri, būt viltīgai. Ziedošana nes augļus, ne tikai upurus.

Varbūt kādreiz es atgriezīšos mājās. Bet es to negribu darīt tad, kad man nav ko dot vai tad, kad es neko jēdzīgu neesmu ieguvusi. Vienīgais, ar ko varu plātīties tagad, ir mana pieredze un patstāvība, taču tas arī ir viss. Jo es reiz teicu, ka gribu, lai citi mani nu redz kā sievieti. Stipru, inteleģentu un veiksmīgu. Nevis kā mazu kucēnu- bailīgu, apjukušu un skumju.

Es vairs nevaru aizbēgt no savām domām par savu nākotni. Esmu nonākusi ļoti tuvu kam tādam, ko es saucu par "izšķirošo līniju". Ir pienācis tas laiks dzīvē, kad nevar vairs aizvērt acis un pateikt "varbūt vēlāk". Ja vēlreiz sev to pateikšu, tad pavisam drīz būs palicis vien "jau par vēlu".