Statistika

trešdiena, 2013. gada 27. februāris

back to reality

Šis gads skrien tik ātri. Jau šo piektdien būs pirmā marta diena. Jau pēc 6 mēnešiem man būs 22 gadi. Un tad vasara būs jau pusē. Varēs just septembra tuvošanos. Bet kas to lai zina, kur būšu es.
Tas, ka laika nozīme ir zudusi, man netraucē. Varbūt tā mazlietiņ, jo ir tāda sajūta, ka mani kāds stumj uz priekšu, ar nervozu nepacietību. It kā mani kaut kas gaidītu, tur tālu, tālu; it kā šī tagadnes daļa no manas dzīves ir  nesvarīga un izlaižama.
Es, kā vienmēr, redzēju briesmīgu sapni, ko nevēlos nevienam stāstīt. Kaut gan teorētiski vajadzētu, jo izsenis kā cilvēki daudzina, ka sapņa izklāstīšana tevi attālina no iespējas, ka tas piepildīsies.
Jau no mazotnes es sevī esmu iedresējusi tādu ļoti noderīgu un neierastu spēju- es spēju sevi piecelt nomodā, ja sapnis, ko redzu, nav vilinošs vai ir pavisam nepatīkams. Es zinu, ka sapņoju un ka vairāk negribu neko redzēt. Pāris sekunžu laikā es spēju sevi izraut no šova vidus, kad dažu simtdaļu laikā pār mani nāk apjēga, ka nekas no iepriekš redzētā nav patiesība un esmu drošībā. Tas man vienmēr ir ļoti noderējis, jo pārsvarā es redzu murgus. Un ar vārdu "murgi" es nedomāju atrašanos meža vidū, kur sūnu vietā ir cukurvate, koku zaros sakāpuši gobliniem līdzīgi radījumi un mani vidusskolas biedri skrien krosu galīgi pliki (nē, šādu sapni es vēl gan neesmu redzējusi). Es redzu tuvinieku un draugu nāvi, smagu slimību, asinis, cilvēkus, kuriem manā acu priekšā izsit zobus, negaisus, ugunsgrēkus, vētras un visbeidzot to, cik daudzi cenšas mani padarīt aukstu. Un neko citu. Tikai to. Ja es redzu skaistu sapni, tad iepriekšējā dienā ar mani ir noticis kas ļoti patīkams. Tāpēc es sevi esmu iemācījusi pamosties. Un paldies Dievam.

Atklāti sakot, es neesmu redzējusi visas "Draugi" sērijas, tāpēc šobrīd es eju tām cauri. Palikušas vien kādas 20 sērijas, un tas būs viss. Ļoti labs seriāls, kuru skatoties nav kauns smieties pašam ar sevi. Un tas ir kā labas zāles, veselīgi vitamīni, kas palīdz skatīties uz dienu ar nedaudz lielāku prieku. It īpaši tad, kad ir apnikusi tā vienmuļā ikdiena, kurā vienkārši vairs nav nekā, kas izraisītu kaut miligramu entuziasma. It kā jā, Londonu esmu daudzinājusi kā pilsētu, kurā vienmēr notiek kas jauns. Smieties gribas. Bet ne tādēļ, ka es būtu melojusi. Tā ir taisnība, manī vienkārši iezagās tādi ironiski smiekli, jo kā gan katru dienu te var notikt kas jauns ar mani, ja es neesmu tur, kur tas viss notiek?

Sāk šķist, ka trulās dienas Latvijā, kad pirms četriem, pieciem gadiem mēs vienkārši dumji braukājāmies apkārt, ir bijušas daudz baudāmākas, nekā katra mana šodiena. Tas vienalga, vai tad, kad mēs nejēdzīgi iezagāmies kādā Alūksnes pagastā, lai uzsmēķētu, vai tad, kad krusttēvs mūs vadāja apkārt, rādīdams nezināmas un mīklainas vietas, jo viņš man ir ļoti gudrs.
Es zinu, ka esmu vairākkārt daudzinājusi, ka Jolanta ir vientuļniece un viņai patīk tā dzīvot. Man patīk necelt telefona klausuli, ja nav vēlmes. Man patīk klusēt, ja neredzu iemeslu atvērt muti.
Tomēr kaut kā gribas, lai mana diena ir piepildītāka. Gribas kaut nelielu prieku savā ikdienā. Šo spontānumu un bērnišķo sajūsmu. Gribas kaut ko tādu, ko te Londonā, vientuļniecei kā man, būs grūti atrast.

sestdiena, 2013. gada 23. februāris

366 dienas


Other things may change us, but we start and end with the family.  
~Anthony Brandt

 Ir pagājis tieši gads. 366 dienas, kā varbūt citiem gribētos teikt, ņemot vērā, ka šoreiz tas bija garais gads. Es vēl aizvien atceros to dienu, it kā tas būtu noticis vien vakar. Es atceros katru mazāko sāpi un vilšanos sajūtu sevī. Dusmas un vājumu, nevēlēšanos pieņemt faktu un šo svelmaino tukšuma un zaudējuma sajūtu. Atminos, kāds apjukums manī valdīja, cik ātri un pēkšņi tas viss notika. Tagad, kad tas viss jau sen norimis, manī slēpjas vien nelielas skumjas un sajūta, ka viņas vēl aizvien pietrūkst. Ļoti. Jo negribas ticēt, ka kāds ir aizgājis uz neatgriešanos. Bet tā nu ir. Kamēr es maļu savu dzīvi uz priekšu.
Ar mani viss ir kārtībā, protams.

Man reizēm ir prieks par to, kas es esmu. Nē, saprotiet mani pareizi. Es nerunāju par savu izskatu, raksturu vai vietu sabiedrībā. Šo atziņu es balstu uz vietu savā ģimenē. Jo patiesībā es esmu tik šaušalīgi egoistiska, sakot, ka esmu viena katru mīļu dienu. Tas, ka visvairāk pavadu laiku pati ar sevi, nenozīmē, ka  man nav blakus kāda, ko nevaru saskatīt. Un kuram rūp, kas ar mani notiek. Kuram rūp tas, kur es būšu pēc gada, diviem, pieciem un desmit. Kuram rūp, vai esmu paēdusi, atrodos siltumā un manī ir prieks.
Tāpēc, ka cilvēks ir akls, ja runa iet par ģimeni. Akls kā kurmis, kas izrāvies ārā no tik ierastās pazemes un kuru tā briesmīgā saule apžilbinājusi. Ģimene ir pašsaprotama lieta. Kā margarīns uz maizes šķēles, dvielis pēc dušas, zibens pirms pērkona. Un tai netiek piegriezta it nekāda vērība. Jo liekas, jā, tie ir manējie, kas būs pie manis, paliks ar mani, lai kur es būtu, ko sadarītu, ko vien dusmās nepateiktu. Un vienalga, vai es zvanu divreiz nedēļā vai divreiz trīs mēnešu laikā. Viņi ir un būs.
Būs. Jā būs. Bet.
Ne tu esi mūžīgs kā Visums, ne tava ģimene. Laiks iet, un tu mainies. Izgaisti no redzesloka. Aizmirstās, nesanāk, izlaid satikšanos, izlaid telefona zvanu. Retāk un retāk, un retāk.
Bet viņi tāpat domā par tevi, ik pa dienai, ik pa stundai. Un blakus būs.

Es nezinu, vai jelkad spēšu sev piedot, ka toreiz tā arī nepiezvanīju. Ka visbeidzot biju pat balsi aizmirsusi. Un tad, kad galu galā bija par vēlu, es sapratu, cik patiesībā laimīgai man jābūt.
Tas viss ir kā sitiens zem jostas vietas. Es nēsāju šo mīlestību pret ģimeni, dziļi sirdī un tā negaist, negaisīs un negribu, lai tā zūd. 
Tā ir vienīgā lieta manā mazajā, iekšējā pasaulē, pret kuru es nespēju būt auksta vai vienaldzīga. Kuras dēļ es, šķiet, spētu mūrus gāzt un badā mirt, ja vajadzētu. Kuras dēļ es skrietu pāri deviņiem kalniem, desmit jūrām un pieciem okeāniem.
Tas tāpēc, ka esmu mīlēta.

Un man žēl, ka tā. Ka pasaulē iekārtots tā, ka viens pēc otra viņi pārstāj blakus būt.

trešdiena, 2013. gada 20. februāris

tā ir mana sirds, kas grib atdot visu

Lana Del Rey ir sieviete. Tas nav tāds pliekans, vienkārši nosaukts fakts. Vārdu "sieviete" es šoreiz biju domājusi ļoti izteiktā veidā, jo viņa man šķiet velnišķīgi vilinoša un ārkārtīgi, dvēseli plosoši skaista. Nē, man nekādā gadījumā nav nosliece uz sievišķo dzimumu, domājams, ka mani vēl aizvien pievelk vīrišķā puse pasaules iedzīvotāju. Domājams? Jā, ko tad citu es varētu teikt? Būdama viena pati visu šo laiku, jā, pat es pati sāku jautāt sev, vai ar mani viss ir kārtībā? Bet ir.

Pirms kādām divām nedēļām, kā jau to var noprast pēc maniem iepriekšējiem ierakstiem, mani bija pārņēmis tāds spītīgums un dusmu izvirdums, pēc kura es zvērēju ieturēt tādu kā celibātu. Nezinu, vai tik tas nebija tāds smieklīgs, dzīves izspēlēts joks, bet kopš tā brīža es viņu vairs neesmu redzējusi. Vai gribas? Laikam jau tomēr gribas gan- mocīties vājumā un tabu. Kā jau man tas ierasts- personai, kurai patīk ciest.

Un tad, kad es pieminu vārdu ciešanas, man neprātīgi sāk salt. Man reizēm paliek tik bail no tā, cik ļoti es pārdzīvoju par to, kas notiek tur, mājās. Kad katrs mazumiņš man šķiet milzīga izmēra burbulis; kad katra problēma izaugs Černobiļas dārzeņa lielumā, ja es ko nedarīšu lietas labā. Es nezinu, cik no tā visa ir vainas izjūta, vai atbildības sajūta. Es nezinu, kāpēc gan es sevi esmu uzstādījusi uz tāda kā varoņa pjedestāla, no kura nemāku nokāpt. Man nav labi, ja viņiem nav labi. Un tas reizēm tik ļoti spiež nost to manu prieku un laimi, ar kuru es mēģinu stumties uz priekšu. Cik patiesi gan tas ir, ka tava laime ir atkarīga no tā, cik laimīgs būs tas, bez kura tu neproti dzīvot. 

Sevi kronēt par varoni nav bijis mans gudrākais lēmums, pat neteiktu, ka cēlsirdīgs, kā gan to visi citi uzskata. Mana mīļā vecmamma saka, ka viņa paskatās uz manu bildi katru vakaru, kad iet gulēt un domā par mani. Viņa jūtoties lepna, ka es savos 21 gados jau esmu nostājusies uz savām kājām un reižu reizēm palīdzu savējiem, kad pamati slideni. Kā gan pēc kaut kā tāda var atkāpties no "amata"? Kā gan var atsaukt visu un vienkārši aizmirst? Es zinu, ka man tas ir dzīvotsvarīgi, bet mani tas dragā un dragā un dragā tajos brīžos, kad esmu bezspēcīga. Un es dusmojos, jo nespēju neko dot. Dusmojos uz dzīvi; kad viņa mani tādās situācijās nostāda. Jo stipram, dominējošam cilvēkam nekad negribas sajust bezspēku vai vājumu, tas sit viņu ārā no sliedēm.

Tomēr. Ne jau es esmu vāja, kad tas notiek. Esmu stipra, vienmēr bijusi. Tā ir mana sirds, kas ir mīksta, mērcēta žēlsirdībā un līdzjūtībā. Tā ir mana sirds, kura grib atdot visu, kas man ir un būs. Jo tā ir mana sirds, kas par mani pašu domā kā par pēdējo rindas kārtībā. Tāpēc ka cilvēks spēj glābt pats sevi; tā ir vienīgā persona, kurai nevajag nevienu citu. Lai kas tu arī būtu, lai kur tu apmaldījies. Tie ir maldi, ka daži gan nespēj bez kāda. Viņi var, ja sākumā atrod sevi.

otrdiena, 2013. gada 19. februāris

atcerēties tevi

Es varētu apēst kilogramu "Pols" saldējumu. Un vēl kilogramu un vēl vairāk. Pat tagad, kad nedaudz auksti. Vēl labprātāk, kad Latvijā vasara vien tikko iesākusies, krūmos dzirdamas atpazīstamas putnu balsis un visiem balkoni plaši atvērti, iespējams skan Radio 2.

Agrāk bērnu klaigas man patika. Vēsos vakaros, kad debesīs vēl redzama saules atblāzma. Tad, kad šķiet ir par agru iet gulēt, par vēlu iet ārā. Reizēm es aizmigu tajās klausoties, reizēm mani tās nomierināja. Viegli soļi, kas bradā pa zāli. Bet te man tās liekas tik svešas.

Tā es esmu atradusi no tik daudz kā. Tā es esmu aizmirsusi tik daudz ko. Es meklēju visu smaržās un garšās, un cilvēku sejās. Visu tik ierasto; pēc kā ilgojos un ko vēlos izbaudīt atkal.

Iespējams, ka es tev tagad liktos auksta. Ledus salta, azbesta. Kāpēc gan es par to domāju? It kā mēs tik bieži redzētu viens otru. Kaut gan, atklāti sakot, reizēm es iedomājos par tevi. Un manas domas mūždien ir aizņemtas ar prātošanu, vai tu to dari. Vai tu arī domā par mani? Šķiet, kas gan tur tik sarežģīts- mans tēls tavās acīs var uzrasties vien ar nevilšu vārdu, pazīstamu fotogrāfiju, nesvarīgu uzrakstu. Tomēr. Cik ilgi tad tu domā par mani? Sekundi, minūti? Ilgāk? Tomēr. Es meloju, kad saku, es negribu zināt. Tomēr. Es nemeloju, kad atzīstu, tas vairs neko nemainīs.

Ceru, ka tu reizēm atminies. Ceru, ka tu reizēm mokies. Ceru, ka esmu daļiņa no tavas pagātnes, jo tu man esi. Kā tāds kumoss, gabals no kūkas, kas plešas rādiusā nesajēdzamā lielumā. Un tu man vienmēr ej līdzi, lai kur es ietu, lai ko es arī tik nesatiktu. Bet paskat, cik labi gan es māku to noslēpt. Nerādīt nevienam, cik gan bieži es par tevi ieminos sev un saviem ego.

Zaudējusi tavu klātbūtni un pazudusi? Nē, es domāju, ka esmu sevi atradusi, pateicoties tavam egoismam un tukšajiem solījumiem. Man patīk domāt, ka es tevi ļoti labi pazīstu. Ka es zinu tavus noslēpumus, tavas dienas un nedienas. Ka tu man esi kā tāda daudzreiz lasīta grāmata, kuras patieso stāstu neviens nesaprot; man šķiet es reiz pratu tevi lasīt starp rindām

Taču man viss viens. Savu ceļu esmu atradusi. Bez tevis. Arī grāmatas reiz ir jāaizver, jānoliek plauktā vai jāatdod citam, kas to grib lasīt. Un tā tas notiks arī ar mani.

Jā, es tevi atceros.

trešdiena, 2013. gada 13. februāris

bulciņa svētdienas rītā

Man šķiet, ka manas mammas mīļākā filma ir ''Netīrās dejas'', vismaz tā es to nopratu labu laiku atpakaļ. Varbūt nedaudz kauns, varbūt nedaudz ziņkārība, bet es šo filmu tā arī nekad nebiju redzējusi. Beidzot esmu. Šodien biju tādā pavisam neķītrā noskaņojumā, ka sanāca noskatīties, sākot no pašas pirmās, līdz pašai pēdējai minūtei. Un man patika, kaut gan tas bija jūtams jau pēc pirmajām piecām minūtēm, jo tā ir tāda filma, kas smaržo pēc siltiem vasaras vakariem un atvērta balkona.


Kad es uzsāku ko tādu, ko jau sen esmu vēlējusies, mani pārņem iekšēja panika. Bet ne jau tādēļ, ka bailes no neveiksmes, vairāk es baidos no tā, kas notiks, ja man beigu beigās sanāks. Un tad atkal sanāks mainīt dzīvi, savu dienu, pie kuras tā pierasts. Jo pavisam nesen es pieķēru sevi pie domas, ka man patīk, kur es esmu šobrīd un man prieks par to, kādu ceļu es izvēlējos iet. Šobrīd manī gan mājo šausmīgi daudz, jau iepriekšminēto baiļu. Tādēļ, ka es pamazām virzos pretī kam tādam, ko pirms gada, diviem saucu vien par sapni, par nākotnes vēlmi, kura bija satīta cerībā, kā lipīga bulciņa salvetē, svētdienas rītā.

Un tomēr. Man liekas, ka visa mana mazā pasaulīte manī uzsprāgs no laimes un sabirs apkārt kā konfeti lietus, ja galu galā izdosies. Es raudātu no laimes, droši vien izdzertu pudeli vīna kā ūdeni, lai emocionālais karuselis sagriež galvu un domas ir vēl lielākā juceklī. Tāpēc, ka dzīvē reizēm notiek lietas, par kurām tu cīnies, pat ja esi kādu laiku padevies.

Un tomēr, vēl ir jāpaiet gabaliņš, lai saprastu.

sestdiena, 2013. gada 9. februāris

stulba sestdiena

Kā saka, no mīlestības līdz naidam ir gaužām mazs solis. Tas var būt vien centimetru plats, metru plats, sliežu attāluma plats. Tas var slēpties zem nepareiziem vārdiem, meliem, muļķīgas rīcības vai, kā manā gadījumā, vienkāršas bildes, kas atklāja viņa kārtis tik tīri un precīzi, ka man no šiem noslēpumiem, tik tikko atklātajiem, kaut gan iepriekš nojaustiem, uzmetās zosāda, aukstas tirpas un dusmas Etnas vulkāna karstumā. Patiesībā es nesaprotu, par ko gan var tā dusmoties uz kādu, kurš man vairs neko nenozīmē? Ak, muļķi, tie mani Ego, jo es taču zinu, cik neskaitāmi daudz iemeslu šim niknumam ir.
Tā reizēm cilvēks nonāk līdz tam, kad tas, kuru tu reiz dievināji, nu ir daļa no tā melnā saraksta, kur sasprausti cilvēki, kuriem gribētos vēlēt tikai to ļaunāko un sliktāko. Kaut tie degtu un degtu, un sviltu no tām dusmām, kas virzītas viņu virzienā. Vienalga, cik reizēm maz tās redzamas cietēja sejā, lai svilst, ja reiz viss iekšā deg.
Un tāpēc, ka es pataisīta par muļķi. Par lielu, stulbu un lempīgu naivuli, kurai acīmredzot nebija vērtības lielākas par pus izēstu putras bļodu.
Tāpēc, ka, kā izrādās, ir smagi uzzināt patiesību un visu/visus, kas slēpās aizkadrā, kad tu pats esi spēlējis galveno lomu. Patiesība vienmēr man patikusi labāk, kad tā pasniegta svaiga, vēl karsta, varbūt remdena. 
Tagad nekas neko nevar mainīt, varbūt tur jau tā sāls. Jo es nevaru tā vienkārši piecelties, vai paņemt rokās klausuli, vai pieklauvēt un pateikt visu. Piešķilt visam dzirksteli, izbļaut pēdējo zemo noti un aiziet, zinādama, ka varbūt tam otram mani vārdi kaut nedaudz griezīs cauri, kamēr es dzīvošu tālāk, iespējams pat laimīgāka. Tā arī ir, taču viss šis man nedaudz iespļāvis dvēselē.
Tagad es vairs nezinu, cik viegli man būs noticēt kādam, tam nākamajam. Tagad es nezinu, cik ļoti man būs jāstrādā ar sevi, lai atdzītu atpakaļ vērtību sev, savās acīs. Ar katru gadu tā ir kritusies, vien dēļ manām rīcībām un citu, diemžēl, aktierspēles.
Es arī gribētu tāpat kā tu- būt tik labam aktierim, kuru priekšnesuma beigu daļā novāc no skatuves, bet par viņu tāpat runā un runā, līdz beidzot viņa talants izrādās daudz labāks, nekā paliekošā sastāva.

Pagātne man dzinās pakaļ, vienmēr un visur. Bet nav tā, ka tā paliek nemainīga. Katra diena man ir nevis kā pārsteigums tagadnei, bet gan piedeva tam, kas jau sen aiz muguras.

Žēl, ka es tevi nesatikšu, lai pateiktu, cik pretīgs tagad tu man esi. Ka es tevi vairs necienu, pat negribu, lai esi mans draugs, jo man likās, ka tas ir tas, kā man tik ļoti turpmāk pietrūks. Nē, tu esi kārtējais pagātnes rēgs, kurš nonācis tajā ”meļi, meļi, meļi” sarakstiņā.

Stulba sestdiena.

otrdiena, 2013. gada 5. februāris

ļoti vēlos Napoleona kūku

Šodien man ir ļoti liela sāpe. Es nekādi nevaru tikt pie Napoleona kūkas. Ļoti gribētos tagad tajā iedurties ar dakšiņu, gabaliņu pa gabaliņam. Kā garšo, kā gribas...
Es neesmu rakstījusi jau kādu laiku. Ne slinkums, ne laika trūkums, bet gan vienkāršs tukšums sirdī un prātā. Ir pienācis februāris; mēnesis, ko es ienīstu, ja var izteikties emocionāli. Mēnesis, kas nekad nenes prieku vai jebkāda cita veida pozitīvismu. Mēnesis, ko es labprāt izgrieztu no vispasaules kalendāriem un citām vietām, kur tas atrodams.
Tagad es jūtos labi. Jo tuvāk, jo labāk. Jo skaidrāk, jo vieglāk. Kāds man ir lepnums par sevi; tas saplūst kopā un uzpūšas lielāks par pavasara mākoni.
Pie manis atbrauca ciemiņi, Man bija dotas vien 5 dienas laika parādīt Londonu, un ar savu skatienu uz šīs pilsētas vietām paskaidrot, kāpēc es to tik ļoti mīlu. 5 dienas laika pierādīt, ka es te iederos un to, cik ļoti jau esmu iesakņojusies. Es domāju, ka sanāca.

Greenwich un Richmond ir divi, man paši paši mīļākie un sirdij tuvi rajoni Londonā. Katru reizi, kad es tur atrodos, manī iestājas pilnīgs miers, melanholija un sentimentalitāte. Tas ir kā atrast savu stūrīti laužu pilnā mājā, kad gribas būt vienam vai vienkārši dzīvot dzīvi, kurā nevienam nav vēlmes rakties tevī kā smilšu kastē. Kur tu drīksti būt viens, jo nevienam nerodas jautājumi vai šaubas par to, vai ar tevi ir viss kārtībā. Jo tur es saprotu, ka viss, kas šobrīd notiek ar mani, ir plika likumsakarība un laiks, kas spēlē savu stabuli. Ne velti es tur spēju vienkārši nosist veselu dienu un nejusties vainīga. Jo tas ir tā vērts, tam ir neredzama jēga, kuru sapratīšu vien es pati. Un es esmu neaprakstāmi laimīga, tajā pašā laikā ārprātīgi satraukta par faktu, ka drīz es vienu no šīm sirdsmīļajām vietām, iespējams, saukšu par savām mājām.

Kad es Lindu un Kalvi aizvedu uz Tower Bridge, viņa man jautāja, vai es nejūtoties jocīgi, ka esmu atkal šeit, bet ne tādēļ, ka esmu bēdīga. Patiesībā es par to biju piemirsusi, ka Tower Bridge bija vieta, kas mani dziedēja, kad bija slikti. Iespējams, ka tas nu ir kā tāds pašsaprotams draugs, lai gan tas skan smieklīgi, ņemot vērā, ka tas ir vien pārsimts gadus vecs tilts. Kādam varbūt tas ir vien tilts, man tas ir kā tāda islāmistu Meka. Un es pateicos tam par katru sāpi, ko šī vieta ir palīdzējusi noslāpēt, apdzēst; par katru rētu, kas aizšūta. Jo tagad man šķiet ir vēl lielāks prieks ik pa laikam atgriezties.

Es aizvien nespēju aptvert to, cik ātri skrien laiks. Ar katru gadu aizvien ātrāk un ātrāk. Skrien kā mežonis. Man ir bail attapties tuvu finiša līnijai, kad rokās līdzi nav paņemts it nekas. Tomēr brīžos kā šajos, es atviegloti nopūšos un mierinu sevi, jo beidzot esmu sākusi ko darīt lietas labā. Es beidzot eju pretī sev un saviem mērķiem, lai beigu beigās pie finiša līnijas manas rokas būtu pilnākas par kabatām, kuras vilktu mani uz leju aiz smaguma. 

Šodien noskatījos filmu Chicago. Džezs, boba stila frizūras un viss, kas vien atrodams 20.to gadu laika Amerikā.