Himalaju galotnē mans karogs uzsprausts

Reizēm man šķiet, ka es ko daru nepareizi. Un ka es neiederos tajā lielajā bedrē, kas pilna ar cilvēkiem, kura atrodos šobrīd. Es bēgu no viņiem, vismaz cenšos.
Esmu sākusi tā pamatīgi sparoties pretī tam, kur esmu tagad. Jo man acu priekšā ir nolikts kas tāds, ko tik ļoti gribas iegūt, bet tad, kad liekas, ka jau notverts, tas slīd man ārā, caur pirkstu spraugām, ārā no manām sasvīdušajām plaukstām. Jo es pārlieku daudz domāju par to, uzmetu cerības uz paša augstākā plauktā un domāju, ka viss nu nāks viegli, jo es pietiekoši ilgi biju gaidījusi. Tāpēc jau es rakstīju, ka man pat gribētu padoties un dzīvot tādu dzīvi, kurā nav ne smakas no sajūsmas un tās bohēmiskās noskaņas. Kurā neviena diena nav ne tuvu tam, ko var saukt par vēlmju piepildījumu.
Bet es tā nevaru. Esmu viens no tiem retajiem cilvēkiem, kurš ir nospraudis mērķi visaugstākajā kalnā, bet tā vietā, lai par to atcerētos vien tad, kad uzpūš stiprāks, aukstāks vējš no tā galotnes, es nemitīgi to vēroju caur tālskati, lai tas spīd man acīs un urbjas manā prātā, lai es ne dienu neaizmirstu, kas man jādara tālāk.
Tāpēc es pēdējās dienas neeju roku rokā ar veselo saprātu, jo viss, kas šobrīd notiek apkārt man, ir viena liela putra, kur katra diena vien atšķiras ar nosaukumu un datumu, bet kurā nekad neatrodu ko tādu, kas mani aizrautu. Es mēģinu rauties iekšā nākotnē un rītdienā, kur katru brīdi viss var mainīties uz grādiem 180.
Es nemēdzu padoties tik viegli. Vienīgi tad, kad man deguna priekšā aizcērt durvis un uzliek tām piecas atslēgas un pieslien priekšā desmitiem vārtu. Tikai tad es padodos, bet līdz brīdim, kad es redzu, ka šīm durvīm ir jau atkal vieglāk piekļūt.
Man nav ne jausmas, kurš tik ļoti nevēlas, lai man ietu labāk, nekā agrāk. Ar katru reizi, kad kaut kas mainās uz labu, kas cits mani sagrauj.Varu teikt vienīgi to, ka ne jau vājums mani var apturēt. Apnikums mani vari sagraut, tas tiesa.

Es nespēju jums vārdos izklāstīt, cik briesmīga ir šī sajūta, kad lieta, ko tu esi vēlējies pēdējos 7 gadus, ir gandrīz pie tavām kājām, bet tu vēl nedrīksti to celt augšā, līdz tev atļaus. Un zinot, ka šī atļauju var tikpat labi neizskanēt... Tas ir tā, it kā simtiem skudriņu skraidītu tava krūškurvja iekšienē, un tu tās nespēj apturēt.

Man tik ļoti gribas atpūsties no šīs neziņas.

es mazliet jūku prātā

Tad, kad mazam bērnam iedod vienu konfekti, bet acu priekšā noliek kilogramu. Un vairāk neļauj ņemt. Tā ir sajūta, kas šobrīd plosās manī.

Man gribas neprātīgi skaļi kliegt dēļ šīs netaisnības, kas man tiek veltīta. Visbriesmīgāk, ka nav neviena ko vainot. Es mazliet jūku prātā. Vai tiešām jau atkal man būs lemts palikt pusceļā un meklēt riebīgu alternatīvu? Es vairs to nevēlos.

Man vairs negribas tupi dzīties pa sānu ceļiem, maldīties pa apvidus takām, kas, cerīgi domājot, tomēr tāpat novedīs mani atpakaļ uz galvenā ceļa, pa kuru es vienmēr esmu gribējusi iet.

Ir lietas, kuras neiegūstot, tu vaino visu pasauli, kas tev apkārt. Jebkurā cilvēkā, jebkurā lietā un notikumā tu saredzi simtiem iemeslu, kuru dēļ viss izjucis. Arī tagad gribētos nolādēt jebkuru personu, kas aiz zaļas skaudības man atkal met sprunguļus riteņos. Vairs nebūs pilnīgi neviena vārda, kas pār manām lūpām priecīgi izslīdēs, ja tas skars manu nākotni. Es vairs neuzticos nevienam. Jo skaidrība ir garantija. Ar to arī viss pateikts.

Gan es nezinu, vai tiešām es varētu būt tik izmisusi, lai vienalga riskētu uz visiem 100 un tomēr ņemtu pretī sauju graudu, kaut man pienāktos maiss miltu? Es zinu, šis viss skan tik sarežģīti, bet man piere vai plīst uz pusēm, cik ļoti es to visu vēlos. Cik ļoti man grūti kocentrēties, zinot, ka es vēl varu mēģināt ko glābt, rast mierinājumu, meklējot skaidru atbildi.

Bet no tā jau es visvairāk baidos. No atbildes. Tiešas, atklātas atbildes.

Un vēl man bail no vilšanās sevī.

Iron Lady

Apbrīnojami, cik ļoti man patīk kā putni dzied no rīta. Tie nekad nepārstāj, tie kļūst aizvien skaļāki. Tad rīti šķiet tik tīri un svaigi, no dzestruma atmostas viss ķermenis. Tie ir kā auksts, dzirkstošs ūdens, kas šņāc, kad pudelei atgriež korķi.
Lūk tā man patīk pamosties.
Ir mirusi Margareta Tečere.  Otra labākā premjerministre kādu vien Anglija pieredzējusi, lai gan viedokļi un sēru līmenis par viņu šeit dalās. Un man ir tik  ļoti paveicies, ka trešdienas ir tādas kā nedēļas svētdienas citiem, un es tikšu uzmest aci bēru procesam. Es kā kolekcionārs krāju iespējas būt daļiņai kā mazam atomam no tā, ko kādreiz sauks par vēsturi.

Nedaudz spokaini. Sapnī aizceļot uz vārdiem neaprakstāmu vietu, kur no pārsteiguma un miera vien aizraujas elpa. Tas skaistums un rudens noskaņās krītošas lapas. Un tas, kā es pārliecos pāri mūra cietai apmalei un nosodīju sevi par to, ka vēl aizvien te neesmu bijusi visu šo laiku. Kaut gan man nav ne mazākās nojausmas par to, vai šāda vieta pasaulē vispār eksistē.
Visi šie sapņi man nu tagad stāv tādā čupiņā, kas krājas un krājas. Un kurus es nekādu neizprotu. Kurus man gribētos kaut reizi spēt mācēt izlasīt un iztulkot.

Es reizēm spēju būt ļoti patmīlīga. It īpaši tad, ja esmu palaidusi garām ko tādu, kas tagad man birst acīs un padara tās sausas, jo vainas sajūta sajaucas ar dusmām. Tāpēc, ka lieta, ko tālā pagātnē reiz izsviedu, nu man par būtu lieki noderējusi. Varbūt tā ir vienkārši zaļa skaudība, no kuras es nespēju tikt vaļā jau cauru dienu. Bet iespējams tas ir niknums pašai uz sevi par to, ka es nekad negribēju cenaties rūpēties par to.

Cilvēki šķiras un viņu vērtības mainās. Par to, cik liela muļķība ir nezturēt draudzību, izlien ārpusē vien stipri vēlāk.
Bet, kuru gan es cenšos apmuļķot? Es nemēdzu uzturēt sakarus ar pagātnes kļūdām, lai cik tas skarbi arī neskanētu. Lai nolīdzinātu šī teikuma negludumus, man nu jāuzskaidrojas, ka es ne visus gribētu klasificēt kā manas kļūdas. Vienkārši tas, kā es biju izvēlējusies šīs personas ar savu dzīvi sasaistīt, bija nepareizi. Tagad esmu zaudējusi nedaudz vairāk nekā varēju iegūt, ja būtu uzsākts pavisam cits ceļš.

Lai vai kā, es nekad nemēdzu kādu saukt atpakaļ. Izdarījusi tā esmu tik vienreiz, un tagad uzskatu, ka nevajadzēja.

citu dienu

Es nekad nebūtu domājusi, ka manas pagātnes rēgi un mīlestības stāsti jebkad kādam liktos tik mezglaini un drāmas pilni, ka man esot jāraksta par to grāmata. Bet vismaz dažiem tagad ir skaidrs, kāpēc es vairs tik labprātīgi visiem durvis vaļā neveru.
Mans kompjūters ir atteicies strādāt jau kārtējo reizi. Es skumstu pēc tā, es skumstu pēc bloga rakstīšanas, tāpēc pagaidām vien iztieku vien ar savu mazo, uzticīgo draudziņu iphone. Kurš mani, paldies Dievam, vēl ne reizi nav pievīlis. Mēs turamies kopā.
Kad es redzu viņu savā sapnī, es krītu savas fantāziju pasaules nežēlestībā. Kaut gan tas stāsts, ko mans prāts mēģina uzstādīt, man savā ziņā palīdz paiet malā. Es tagad katru dienu cenšos aizklejot savās domās aizvien tālāk no vēlmēm un naivajām cerībām.
Man šķiet, ka vislabākās zāles pret nelaimīgu iemīlēšanos kādā, ir prasta nākotnes analizēšana. Tas, cik ātri, bet rūpīgi tu centies aizskriet prom no tā otra, zinot ka pavisam drīz, iespējams, jūs nemaz vairs neredzēsieties. Nākotne ir tāda liela dzēšgumija, kas kā plauksta aizslauka to daļu, ko esi nēsājis sev līdzi, domādams, ka tas ar laiku noderēs. Man labpatīk domāt, ka tā tikpat labi pa jaunam uzzīmes ko tādu, par ko es jau labu laiku nespēju pārstāt domāt.
Esmu rūpju nomākts likteņa pabērns, kurš vēl aizvien gaida tādu kā skaidrību visam. Es jau ņurdēju, ka šobrīd visa mana ikdiena ir miglā tīta, kad katra diena man paskrien garām neko labu nepateikusi. Un katru dienu es gaidu šo ziņu. Šo pārmaiņu. Citu dienu.
Varbūt tad es iemācīšos skatīties uz savu ikdienu daudz savādākām domām galvā. Daudz vairāk aizrautības.
Tā ir vienkārši cita diena, ko es vēlos.