Statistika

sestdiena, 2013. gada 18. maijs

izskaidrojot, analizējot sevi, izmaiņas un laika periodus

Šodien beidzot izdarīju to, ko sen jau gribēju. Tiku vaļā no saviem pašiem pirmajiem, vecajiem, 2010. gada ierakstiem, kurus man bija tāds neliels kauns te atstāt. Lasīju, lasīju un neticēju, ka tā esmu es. Tā pati persona, kas sēž šeit tagad un raksta tajā pašā lapelē, kur tagad. Pilnīgs pretstats tam, kas esmu tagad. Galīgi cits cilvēks.
Es izklausījos tik maza, glupa un saputrojusies savos patiesības meklējumos. Katrā teikumā bija tik daudz izlikšanās un melu, centienu būt kam citam un izklausīties aukstai, neiejūtīgai, vienaldzīgai. Un tad tāds pilnīgs lēciens pāri barjerām, pavisam jaunā pasaulē iekšā. Kaut kas ar mani notika. Un cik daudz man sanāk atsaukt atmiņā notikumus 3 gadus atpakaļ, es mācēšu sev izskaidrot, kas īsti mani izmainīja un lika iekāpt citās kurpēs.
Man nevajag daudz rakņāties kabatās, lai atrastu atbildes uz jautājumiem par to, kas es biju, kad šo visu iesāku. Kam es rakstīju, par ko es domāju, ko es vēlējos. Man vajadzēja tik nedaudz laiku, lai atrastu savu balsi, lai panāktu, ka šis blogs iegūst pastāvīgu raksturu un sev raksturīgu nokrāsu. 
Man nepārņēma bailes vai skumjas, kad es visus vecos, nejēdzīgos ierakstus vienkārši izdzēsu. Lai gan tie man stāv noglabāti- kā noderīgs atgādinājums tam, cik viegli man bija izlikties par to, kas es patiesībā nebiju. Aktrise.

Ir bezgala interesanti šādā veidā noskatīties uz to, cik ļoti atsevišķas personas un notikumi tevi spēj izmanīt un likt izmest visu, kas tev pārkrauts pāri, lai vieglāk elpot un iet. Un mani fascinē tas, kā gan es agrāk mētājos savās izjūtās, emocijās un pārliecinātībā. Man šķita, ka es pastāvīgi zinu, ko jūtu un vēlos, lai gan tagad man ir skaidrs, ka es nezināju un tieši tādēļ es pieļāvu muļķīgu kļūdu. Kaut gan viens  no vecajiem rakstiem mani pārliecināja, ka es laikam jau jutu, ka kaut ko daru nepareizi:
"Nav ko rakņāties pagātnē, tā visu sagandē un nosit dzīves tempu". Bet es biju izlēmusi pa savam. Stiprā, gudrā Jolanta izlēma darīt to, par ko nosodoši groza galvu tagad.

Tur jau tas āķis. Mēs reizēm lemjam par labu kam tādam, kas sagandē ierasto ritmu. Kad liekas, ka esi stiprs un spēsi mainīt visu ar vienu sarunu, vienu domu, vienu kustību. Vēl aizvien nesaprotu, kur es ņēmu visas tās maskas, lai slēptu savu vājumu brīdī, kad vairs neko nevarēja mainīt.
Varbūt tāpēc es arī esmu laimīga, ka man nav jāredz neviens no tiem, kuri šīs maskas skatīja katru dienu. Jo pārsteidzoši būtu tas, ka viņi tās vairs nemanītu uz manas sejas. Laikam jau tos 3 gadus atpakaļ es salasīju tās labākās, sametināju tās kopā un uzmaucu to vienu, kas man tagad guļ uz sejas, lai neviens neredz to, kādas rētas slēpjas man uz patiesās sejas. Un to, cik izteikti esmu izjutusi katru lietu, kas mani, šķietami, agrāk nemaz neinteresēja.
Saka, ka pēc kara visi ir gudri. Protams. Es zinu, ko es darīju nepareizi, vien tagad. Un man vienalga, cik daudzi man šo sacīs, jo galvenais ir tas, ka es tai muļķei esmu piedevusi.

Ir viens "bet", kas argumentē manu pārliecību, ka šī Jolanta, kas 3 gadus atpakaļ bija kāds cits, kā man patīk sacīt, tomēr bija daudz gudrāka par to Jolantu, kuras spoguļattēlu es skatīju katru dienu, būdama 15-16 gadus veca. Ne tādēļ, ka tā Jolanta bija vecāka. Tāpēc, ka šī Jolanta vismaz izmantoja savu spēku un gudrību, lai mainītu notikumus un meklētu savu prieku lietās, kuras vēlējās. Viņa nebija muļķe, kas meklēja veidus, lai sadzīvotu ar nelaimi un meklētu jēgu lietās un cilvēkos, kas bija bezjēdzīgi. 

Tā lūk. Tā es analizēju sevi. 

otrdiena, 2013. gada 14. maijs

kur tu biji, kad tevi vajadzēja?


Ārā ir nožēlojams laiks. Tik ļoti, ka nevienu cilvēku uz ielas neredzi, jo vien pēdējais muļķis spertu soli pāri mājas slieksnim. Un gaudo vējš. Omulīgi būt mājās. Tik ļoti man patīk šāds laiks...

Piedot un aizmirst. Tas nav kā nospiest slēdzi un nekad tam atkal nepieskarties. Tas ir kaut kas mūžīgi ejošs, vienmēr procesā un nekad neguļošs. Pilnīgas muļķības, ja tev kāds saka, ka aizmirst var vienmēr- lai arī kas būtu pateikts vai izdarīts. To var sacīt vien tas, kuram visvairāk šī piedošana ir un bija vajadzīga.
Pagātne ir klusa maita, kas ceļas katru reizi, kad tu uz pirkstgaliem nosoļo tai garām. Piedošana neko nemaina, tā nepadarīs tās miegu saldāku vai dziļāku. Tā ir tur un gaida, kad atkal celties, lai katra tava ādas šūniņa nodrebētu.

Katru reizi, kad es atceros to, ko šis cilvēks man nodarījis, es pieveru acis un dziļi ieelpoju trīs reizes. Ne tādēļ, lai pārietu dusmas, bet gan tādēļ, ka negribu vairs sevi žēlot un likt manīt, ka man vēl aizvien šis pāridarījums sūrst. Ir pagājuši vairāki gadi, paies vēl vairāki, bet mana pagātne to visu vēl aizvien cieši turēs saspiestu ķepās, nekad nelaidīs vaļā. Galvenais ir tas, ka tagad es stāvu viena, stipra un bez jebkādas vajadzības kādam mani stabilizēt; es pati protu turēt savu zodu virs ūdens.
Tomēr tas jau tas, kas sūrst. Ka man nebija tā, kas mani tur, lai gan tik ļoti gribējās. 

Nezinu, cik daudzi grib, lai man iet labi. Varbūt vien desmits. Un pat ar to man ir palaimējies, jo ģimene nav no mazākajām.
Kaut gan vienalga, cik daudzi man vēl sliktu, vai saspiestām rokām kā mūki lūdz, lai mani sagaida kārtējā neveiksme un vilšanās. Lai cik daudz šķēršļus tie uz mana ceļa nemestu, es to pacelšu un aizmetīšu, tam pārkāpšu, to ignorēšu. Esmu jau teikusi, ka man nevienam nav nekas jāpierāda kā vien sev, lai gan zinot, cik daudz riebīgu un egoistisku patmīļu man nemanāmi bijuši blakus, gribas skaļi izrādīt to, cik tālu esmu gatava iet un cik augstu esmu gatava rāpties. Nekas nav indīgāks par tava paša laimi tavu nelabvēļu acīs. Lai tā dedzina to mēles, lai kož to acis.

sestdiena, 2013. gada 11. maijs

blind

Skotija un tās cilvēki. Pasakaini skaista daļa Anglijas, kur tu jūties tik spoži tīrs, tik inteliģents un kulturāls. Un viss, kas apkārt, ir tik mierīgs, atvērts un rokas stiepienā sasniedzams. Kur kaut katru mīļu dienu tu vari uzrāpties augsta kalna galotnē, kur tev pie kājām, šķiet, ir jebkurš. Visi tie, kas nievā, tie kas mīl, tie kas skumst pēc tevis. Tie, kas nīst, jo ir vienalga- tu esi tik tālu.

Mans blogs ir bijis tikpat kluss, cik manas domas dziļi, dziļi manā galvā. Esmu reizē priecīga, reizē satraukti nelaimīga. Sakņupis muļķis, tā es gribētu sevi saukt.

Iemīlēties ir tik ārkārtīgi viegli. Tas kā viegla putekļu čupiņa var tev uzkrist uz pleciem, nemanot. Tad, kad šķiet, ka šī ir vien kārtējā apsēstība, vēlme izraut sevi no vientulības un neveiksmes. Un tomēr ne. Esi tu samīlējies tik stipri, ka sapņos vien rādās tā otra cilvēka seja un aicinājums pievienoties, nostāties blakus, iet uz priekšu, dalīties. Bet tad sekunžu laikā realitāte sit tik stipri, ka atkal jāmostas, jāatdalās no vēlamā-neiespējamā.
Tas tā, sapnis pēc sapņa. Cik reižu gan tā nav bijis? Tas, ka tu redzi ko patiesi gribi, bet kam nav nekādas vērtības. Kaut gan man šiem sapņiem ir tik liela vērtība, jo tas ir vienīgais veids, kā es varu būt ar to vienu, to kādu, kurā esmu pārāk ilgi ieskatījusies.

Kad runā, ka ar kādu būt ir grūti, es nevaru nepiekrist, jo tā ir. Kopt un glabāt otru kā savu, tas nav viegli, patiesi. Taču vienam pašam ir grūti tikpat. Jo vienīgais, ko tu vari kopt un glabāt ir cerība, vēlme un tie paši nolādētie sapņi, kas nekad nekļūst taustāmi un skaidri. 

Bet es jau esmu tipiska mele, ja runa ir par manām jūtām. Nē, nē, es nebūšu iemīlējusies kādā, ja tu man jautāsi, ak jēl, kas par neprātu. Ne jau tādēļ, ka es no tā kaunētos, bet gan tādēļ, ka tas ir nevajadzīgs vājums, par kuru nevienam nevajag zināt. Es varētu tagad dziļi jo dziļi rakties sevī iekšā un vārds pa vārdam izklāstīt, kāpēc es tā saku, bet negribu. Jo mana sirds ir lauzta tik daudz reižu, ka man jau tas nešķiet svarīgi. Tur jau tas suns aprakts. Mīlestība padara tevi pliku, bet kuram gan kailam tīk cilvēkos iet?