darītājs, nevis runātājs

Tagad manī mājo tāda svētlaime un miers. Esmu uzveikusi visus savus iekšējos dēmonus un maitas, kas man neļāva sēdēt uz vietas un vienkārši paciesties. Esmu bijusi mājās, atpūtusies, laimīgi apzinājusies, cik ļoti savādāku dzīvi es drīz uzsākšu. Un nav labākas sajūtas uz pasaules kā šī.

Dīvaini būt mājās. Lai gan es tīksminājos par brīvības izjūtu un klusumu, un svaigo gaisu, ar katru reizi es jūtos aizvien svešāka un svešāka. Mana dzīve tur ir apstājusies nedaudz, ir grūti izsekot līdzi visam tam, kas notiek. Reiz pat kļuva vienmuļi, jo nebija ne jausmas, par ko citi runā. Kaut gan nav jau lielas nozīmes tam, cik liels muļķis es sev šķitu. Nozīme bija tam, cik liela garlaicība mani apņēma katru reizi, kad es kaut nedaudz centos iesaistīties. Vēlmes apjoms bija mazāks par atomu.
Varbūt taisnība tam, ka tu ar laiku ieaudz vidē, kurā peries kā zivs dūņās. Varbūt es patiesi esmu paslēpusies zem tiem visiem slāņiem, kas mani apņem, dzīvojot citur. Lai gan es zinu, ka es vēl aizvien esmu tā pati Jolanta, ja mani pareizi atver.

Es gan paspēju aizdomāties par to, ka no padomju laikiem mums netikt vaļā vel ilgi un dikti. It īpaši viegli tas tev ienāk prātā brīdī, kad tu ar tādu ikarusu kraties pa zemes ceļiem uz 20 km/h, lai tiktu uz pilsētu, kas ir pusstundas braucienā pa šoseju. Un tajā transportlīdzeklī kāpj vīri īsās, krāsainās maikās, kuriem  noauguši deguni, sasvīdusi piere un neveiksmīgs iedegums. Vai tad, kad priekšā sēž meitenes puķainās jakās, speķainiem matiem un pavisam jiftīgu tualetes ūdeni. Es reiz domāju, ka tā tam jābūt mūžīgi, ka tas manā dzīvē vienmēr būs ikdiena. Tikai tagad es zinu, ka šis viss vien būs man atgādinājums par to, kā bija agrāk.
Lai gan izklausās tā , it kā es censtos atraust to kā gruzi no biksēm, man šī vecā ikdiena liekas vilinoša, par ārkārtīgi pievilcīga. Jo nekur nav tā, kā mājās.

Nedrīkst sevi slavēt, un es to nemaz netaisos darīt. Esmu vienmēr nievājusi tos gurķus, kuri kā pāvi slāj pa pasauli un visiem grūž virsū to, kas varbūt pat nav sasniegts godīgā ceļā, bet vismaz ir ievērības cienīgs. Zīmuļi, kuriem neko citu nevajag kā vien apkārtējo pielūgsmi vai skaudīgus komentārus. Jo cilvēks tā ieradis.
Bet man būtu iemesls. Es varētu sevi tā nolikt blakus jēdzienam "darītājs, nevis runātājs". Vairāk neko nevajag skaidrot, viss pārējais nostāsies savās vietās ar laiku.

āksts

Atvadīties no vecās pasaules un ieiet jaunā nav tik viegli kā notraukt putekļus no sen necilātas lādes, kuru tagad gribas atvērt. Un tad, kad beidzot esi bijis pietiekoši veiksmīgs, lai iesāktu to, ko no paša sākuma esi vēlējies, gribas nedaudz iepauzēt un apdomāt, cik grūti tas ir nācis, bet ka tu neesi padevies, aizmirsis un novērsies.
Ļoti gribu braukt mājās un pavadīt tur daļu vasaras. Aizmirst stresu, vienmuļos rītos un uztraukumu par to, cik produktīvi tiks pavadīta darba diena. Man gribas vienkārši apsēsties un šūpot kājas, neplānot dienas notikumus, satikties ar mūžību neredzētiem cilvēkiem un brīnīties, cik ilgs laiks ir pagājis, cik ļoti viņi nelīdzinās tiem, kurus es reiz zināju. Varētu pat teikt, ka esmu mazliet nogurusi no Londonas.
Un tomēr es esmu izlēmusi, ka šī būs mana vieta, mana pasaule, manas mājas. Esmu aizmetusi jebkādas šaubas par to, ka man vajadzētu atgriezties uz turieni, no kurienes esmu nākusi. Pēdējos 3 gadus es ilgi šaubījos par savu lēmumu, taču tagad es zinu, ka nav labākas vietas priekš manis, un es jūtos laimes pilna. Reizēm cilvēkiem vajag stāvēt, kur tie stāvējuši, šaubīties un būt nelaimīgiem, lai ieraudzītu, ka patiesībā tā ir vieta, kas tevi dara laimīgu vien tāpat. Šis rūgtums ir vien nepareizi lēmumi un vēlme pēc noteiktības. Es pati sev apkārt biju uzbūvējusi žogu, no kurienes nebija izejas, jo man tā pašai likās. Tagad, kad es ar spītību un gribasspēku esmu izlauzusies, man ir vieglāk, priecīgāk.
Visu var, ja nesēž uz vietas. Visu var, ja naudu neliek pirmajā vietā. Visu var, ja atsit no sevis slinkumu un šaubas par to, ko tu spēj.
Es atceros, ka pamatskolas laikā mums bija ļoti pretīga vēstures skolotāja, kuras uzvārdu es gan neminēšu, lai nesagaidītu jēlus skatienus, kad aizbraukšu mājās. Viņa bija nožēlojama, vienmēr neapmierināta ar pastāvošo iekārtu vai cilvēkiem viņai apkārt. Reiz šī persona mums teica: "Tikai 5 no jums visiem būs kaut cik veiksmīgi un ko sasniegs dzīvē; pārējie no jums būs nožēlojami neveiksminieki- sētnieki, gateršņiki un tamlīdzīga aroda īpašnieki". Tajā laikā es biju cits cilvēks, kuram neinteresēja it nekas; vienaldzīga un sevī apmaldījusies meitene. Lai gan šo es atceros visai skaidri.
Šobrīd es nespēju sagaidīt, kad, iespējams, kādreiz varēšu paskatīties šai personai acīs un pateikt, cik ļoti viņa kļūdījās. Jo nevar tā pliki un indīgi kāpelēt pa citu galvām, ja tu pats neesi apmierināts ar savu nožēlojamo dzīvi un neveiksmīgo iznākumu. Varbūt es tagad izklausos skarba, bet tā vienkārši ir dzīve, kura tev atdos visu, ko esi pelnījis, ja nelēkāsi kā āksts, kurš, izlikdamies varens, beigu beigās vienkārši paliks par ākstu uz mūžiem.

pēc 36 mēnešiem tas atnāca pie manis

Ja tev nav nekādu plānu, noteiktu mērķu vai izteiktu vēlmju ko sasniegt, ko darīt, kam piederēt, dzīve ir daudz vienkāršāka. Es arī reizēm gribētu, tāpat vien, neko nevēlēties uz katru dienu vienkārši beigt ar domu, ka viss ir vienalga. Vienalga tas, cik labi/slikti būs rītdien, vai to, cik ātri paies tā nākamā diena. Bet man tā nav un nekad nebūs. Pat ja ir tā, kā uz doto brīdi, kad mani nervi vairs netur to spriedzi un neziņu, kurai drīz jau pienāks gals.
To, ka dzīvē pienāks brīži, kad tev ir sniegtas divas izvēles, zina visi. Un tas, ka šis abas izvēles ir vilinošas, ilgi gaidītas, bet abām ir tik daudz mīnusu , cik plusu. Un abas ir tik spiedīgi traucējošas... Kā piespīlētas bikses, kurās nav ērti, jo uz katra soļa šķiet, ka kaut kas nav kārtībā. Tāpat es arī tagad esmu starp šīm abām lietām, šīm abām izvēlēm, kurām nav ne kādas loģikas izjūtas.

**

 šodien, 2 nedēļas vēlāk

**

 Es tomēr neesmu izvēlīgs skuķis, kuram vajag labumus un lietas un naudu, un brīnumainus dārgumus uz paplātes. Man vienkārši vajag apziņu, ka es daru pareizi un būšu laimīga ne vien uz dotu, noteiktu brīdi, bet gan tā, pavisam, pat pēc gadiem desmit un sešdesmit, ja vien man būs ļauts tik ilgi dzīvot.

Tagad es zinu, ka viena vienīgā lieta, ko tik ļoti vēlējos, ir beidzot mana! Mana, mana, mana! Es esmu aizstaigājusi tik tālu, lai beidzot varētu būt tur, kur gribējās, darīšu to, ko vēlējos, būšu tas, par ko lūgts un sapņots. 

Nezinu, vai jūtos lepna, laimes pilna, vai vienkārši atvieglota. Nē, manī nebija uzpūtīgas pārliecības par sevi, manī visdrīzāk bija sāļas šaubas un bailes no neveiksmes, kura būtu mani piemeklējusi jau kārtējo reizi. Un es zinu, kura dēļ, izņemot pašai sevi, protams, es šo visu darīju. Jo es apsolīju. No visas sirds.

Lai gan šim visam ir tāda melna pieskaņa, kas saucas grūtības un vienmuļa cīņa. Tas nebūs vis vienkāršs lēciens pāri barjerai vai lapas pāršķiršana. Lai gan man patīk, ka cilvēki to vien dara kā atkārto, ka šis nebūs vien izklaides brauciens un būs grūti, grūti, grūti. Un es kārtējo reizi pierādīšu, ka visu var, ja vien pietiek spēka cīnīties pašam ar sevi.