Statistika

trešdiena, 2013. gada 31. jūlijs

improvizēta saruna nr 2

 1. DAĻA

Mēs atkal sēžām blakus. Ir vēss vakars, vējš saldē manus plecus, es nedaudz raustos no aukstuma, kas man iziet caur kauliem. Turos. Es spēju izturēt jebko, ja vien viņš man ir blakus.

-Ja tu vien spētu atzīties, ka tev ir auksti. Netēlo, ka esi dzelzs sieviete.
-Kāpēc gan man būtu jātēlo, ka esmu sieviete? Man šķiet, ka tas ir acīmredzams. Jau sen.
-Es biju domājis to daļu no teikuma- dzelzs...
-Nē, tu nevari mani blietēt un pārmest to, kas es nevaru būt, ja tu netici. Cilvēks citos tiesā to, ko nevēlās citos redzēt.

Esmu nedaudz sabojājusi viņa omu. Liekas, ka aukstums nu skrien gan pa maniem kauliem, gan pa manu sirdi, gan starp mums.

-Tu esi tik sveša, tik ledus cieta... Kas ar tevi noticis? Vai tiešām es vainīgs pie tā?
-Varbūt. Es varētu tevi vainot un teikt, ka esi mani iesaldējis simtiem metru biezā aisbergā, kas nekūst. Un tagad tu centies kalties tam cauri kā sīks, bezpalīdzīgs elfs. Nesūdzies.
-Labi, pārmet man. Bet lūdzu ļaujies. Atļauj dzīvē sev otram piederēt. Ja ne ar prātu, tad ar sirdi. Ja ne ar labu gribu, tad vismaz aiz ziņkāres.

Ziņkāres? Kā gan tevī var rasties ziņkāre par to, ko otrs no tevis vēlas izveidot, ja tu tajā visā nesaredzi nākotni vai laimi taustāmu?

-Mēs varētu te sēdēt stundas un dienas, runāt par to, cik esmu auksta, cik ļoti pie tā visa esi vainīgs un zaudēt laiku, ko nevar sasmelt, nedz savervēt kā nomaldījušos aitu. Iespējams ir labāk laist vaļā to, kas starp mums un vienkārši dzīties pretī nākotnei?
-Tu domā tā- pavisam vienkārši? Tā iet katram uz savu pusi un ganīt aitas, kas vēl aplokā?
-Jā, jo mēs nekad tās sētas nesavienosim...

Es gribu klusēt. Nerunāt un neteikt neko, vien sāpīgi klausīties klusumā, raustīties no dzestrā gaisa, lūkoties dvašā.

-Tad ej pirmā.
-Bet es negribu vēl. Man patīk te sēdēt ar tevi, pat ja es zinu, ka tam nav jēgas.
-Kāda velna pēc? Es tevi nesaprotu. Un ko es te vispār daru?

Jā, ko tu vispār te dari?
Un tā mēs sēžām, vēl mazu, mazu brītiņu. Vien tad, kad es no rīta pamostos, man ir silti. Nav ne soliņa, ne viņa.

**
Raksta tapšanā NAV izmantotas reālas personas. Raksts NAV  balstīts uz patiesiem notikumiem.

sestdiena, 2013. gada 27. jūlijs

kārdinošā, grēcīgā maita

Reizi gadā dzimšanas diena un kā jau katru reizi-pilnīgi nekā īpaša. Patiesībā jau visu varu padarīt skaistu, pompozu un ārprātīgi milzīgu, bet mana vēlme šogad ir mazāka par Latvijas santīma monētu. Tam iemesla nav. Gudrāk jau būtu teikt- tam attaisnojuma nav. Es, ja godīgi, atceros vien savas bērnības dzimšanas dienas, kas bija vienkāršas, bet tajā pašā laikā līdz pēdējai minūtei izbaudāmas, atmiņā paliekošas un savā veidā īpašas. Tagad? Pēdējos gadus es jūtos nedaudz aizstumta no tā saviļņojuma un nepacietīgās gaidīšanas. Nezinu, kas ir mainījies. Varbūt taisnība tiem, kas saka, ka ar katru gadu šīs dienas nozīme paliek arvien mazāka.
Redz ka personai, kas labi zināja šo datumu, ar kuru tu agrāk dalījies visādos sīkumos un ik pa laikam smējies līdz vēdersāpēm, bet, galvenokārt, sauci par savu labāko draugu, nepietiek pieklājības tevi mutiski apsveikt. Lai gan variet mani saukt par "cilvēku, kas vaino citus lietās, ko dara pats", jo es izrīkojos tieši tāpat. Bet apzināti. Jo manī vienkārši nebija ne kripatiņas vēlēšanās izrādīt jelkādu pazīmi, ka man patiesībā ir mīksta sirds. Tagad es pieredzu to pašu, kaut gan man liekas, ka es izjūtu daudz lielāku aizvainojumu. Ai, lai jau paliek.

Būt mājās un būt ar ģimeni ir liels pārbaudījums. Ne tādēļ, ka vajadzīgs laiks, lai tu aprastu ar domu, ka tagad būsi šeit uz ilgāku laiku, bet gan tādēļ, ka tas viss uzdzen milzīgas skumjas. Es zinu, ka dzīvē vienmēr ir jāraugās uz lietām, kuras tev ir un pieder- taustāmas, jūtamas, redzamas. Zinu, ka nevajag meklēt tās, kuras sen aizgājušas, pazudušas un mainījušās. Man vienkārši ir bail no izmaiņām, ja es tām neesmu gatava. Varbūt visu šo laiku es domāju, ka tas, kas noticis, nemaz mani tik ļoti nav skāris, ka es esmu veiksmīgi pagājusi tam garām, aizslājusi kā lepns pāvs. Patiesībā es biju uzsējusi sev tumšu acs apsēju, lai redzu un jūtu mazāk. Mans emocionalitātes stabiņš ir visai mazs, tāpēc es sargāju sevi, lai nepārsistu tā apvalku, kad viss plūst uz manu pusi. Tagad, kad man beidzot ir laiks, lai aptvertu visu, kas notiek, es saprotu, ka patiesībā neesmu nekas vairāk kā maza, nožēlojama radība, kura mēģina būt stipra kā betona mūris, lai gan no tā spēka pāri nav palicis daudz. Reizēm man gribas nebūt tai personai, kas es esmu. Tagad, kad es beidzot esmu uz ceļa, kur vienmēr gribējies būt, man nav ne jausmas, vai es vēl aizvien neskumstu pēc vecajām, labajām dienām, it kā censtos sev iestāstīt, ka labāku nebūs. Tas ir tāds primitīvs pieņēmums, kas cilvēkus maldina, jo tu taču nevari izmest no galvas to, kas reiz tevi darīja laimīgu. Un zināt to, ka tas vairs nekad neatgriezīsies, ir briesmīgi. Nevis tāpēc, ka žēl, bet tāpēc, ka tev pašam ir tagad jāmeklē veids, lai atkal justu to pašu.

Man ir 22 gadi. Varbūt es šobrīd eju cauri visam šim vien tādēļ, ka neesmu sasniegusi to, ko vēlējos sasniegt šajā vecumā, Es gribu par daudz, un es gribu, lai visa pasaule gaida līdz ar mani,  tā ir mana slimība. Linda šodien teica "nav jau mums vairs tas vecums, kad varam sēdēt un dzert laivu būdās", un šis teikums manī sēž visu dienu. Kas tad ir mans vecums? Taisnība, varbūt ir laiks mest prom tamlīdzīgus ieradumus un šaustīt sevi par to, kas tu varētu būt. Šobrīd es atkal atgriežos pie vecā- sēžu līdz vēlai naktij un rakstu blogu, kaut rindas jau pilnas. Manī trūka izjūtu un iedvesmas, jā gan. Bet varbūt rindas ir pilnas, jo manī ieslēdzies šis pilnīgais autopilots, kad tu truli soļo cauri visam un vaino sevi, ka neesi spējīgs ņemt līdzi savu pagātni, kas tevi vajā kā rēgs. Es gribētu izdzēst tik daudzus personāžus, lai tie man nekad, nekad neriņķotu pa galvu nākotnē.

Ai, sasodīta dzīve, tu esi tik kārdinoša, tik grēcīga un tomēr tāda maita.

trešdiena, 2013. gada 24. jūlijs

necieni sevi? necienu tevi.

Nesaprotu, kāpēc gan tu esi tik liels muļķis un nesaproti, cik patiesi žēl man tevis reizēm paliek? Esmu dusmīga, vīlusies tevī, bet manī vairs nav ne kripatiņas vēlmes tev atkal mēģināt visu šo ieliet mutē, lai tu saprastu, kas manā galvā notiek.
Ir grūti zaudēt draugu tavā acu priekšā. Kad viņš slīd ārā no tavām rokām, lēnām, kā smiltis caur pirkstiem; tek, kā ūdens no apgāztas pudeles. Un tas viss vien dēļ kāda nevaldāmi greizsirdīga un nelaimīga cilvēka, kurš tur to tavu draugu pie savas saites un nelaiž vaļīgi it nemaz.
Varbūt es esmu sevī iedresējusi šo muļķību laist vaļā, lai tas ūdens tek, lai tā smilts birst, kad gribas saspiest plaukstu, jo tā jau ir bijis, tas notika vienreiz, gan ar kādu citu. Bet tad, kad viss bija beidzies, nekas nebija labojams. Es vienkārši pagriezos un vieglītēm aizsoļoju garām. Neko neteikdama, nesmilkstēdama, vien vieglītēm nopūtos un vīlusies nogrozīju galvu.

Esmu savādāks cilvēks. Es redzu, kas ir nemaināmas un paliekošas vērtības man apkārt. Es nespētu nodot un atstumt kādu, ja mana dzīve mainītos, un man sava uzmanība būtu žēlsirdīgi jādala. Esmu dāsna, mani draugi ir mans zelts. Jo dzīve tev vienmēr paspēs pasniegt jaunas lietas, jaunas personas un vēl neizjustus brīžus. Galvenais ir tas, vai tev blakus vēl būs kāds, ar ko tajā visā dalīties? Tu vari cirst visu veco nost,  kā krūmus no sausa grāvja, un dedzināt to visu kopā, bet nekad neaizmirsti, ka starp tiem zariem vēl var slēpties kāds zaļums, kāds iesakņojies krūms, kas audzis turpat, starp to izžuvušo nomali. 
Manī mājo tāds spītīgs lepnums, kuru es laikam nelaidīšu vaļā. Es spētu vien to nedaudz atslābināt kā stīvu muskuli, lai tas tik ļoti netraucētu man kustēties, lai gan tas nelaiž to stīvumu vaļā. Neesmu es dusmīga, neesmu es naida pilna, manī vienkārši mājo vilšanās tevī, jo es domāju, ka esmu tavs draugs, kurš neko ļaunu nav nodarījis. Bet, kā izrādās, patiesības sagremošana citiem sagādā ilgstošas vēdergraizes, no kā veidojas imunitāte pret tiem, kas to iebāzuši mutē. 
Es varu cienīt cilvēku vien līdz brīdim, kad viņš vairs neciena pats sevi. 

pirmdiena, 2013. gada 15. jūlijs

young and beautiful

Es laikam tā arī nekad netiku runājusi par filmu "The Great Gatsby". Pēc filmas man bija tik savāda sajūta, it kā es nedaudz, nedaudz saprastu, kā tas nabaga Misters Gatsbijs jutās. Nē, es neesmu lasījusi grāmatu, kas ir ļoti slikti. Pirmajiem ir jābūt burtiem un tad ekranizējumam. Tagad jau vienalga.

Mīlestībai ir nepārprotami apskaužama vara. Tā paņem tevi, gadus var grauzt un dīrāt, līdz tevi nogalina. Tam nav nozīmes, vai tas notiek, nedod Dievs, burtiski, vai vienkārši iekšēji, dziļi, dziļi tevī. Tas tavs nesasniedzamais personāžs, kuru gribas sev piesavināties, nedalīties ar nevienu. Gribas, lai viņš tev klausa uz vārda, dara visu, ko liec, bet pretī dodot visu, kas tev ir, pat ja tas nav nekas. Un tad, kad beigu beigās no tevis nav jēgas, tu gaidi līdz pēdējai sekundei, kļūdams par pliku muļķi, kurš ir atstāts piemānīts un nenovērtēts. Tas nav stāsts iz manas dzīves, bet sajūtas- tās visas ir vienādas. Pietiek vien ar reizēm divām, kad tu jau vairs mīlestībai netici. Nē, tici gan, bet negribi vairs tajā iesaistīties. Tā ir kļuvusi par sliktu spēli, kurā tu vienmēr zaudē vai pabeidz pēdējais.
Es jau vairākas reizes esmu sūdzējusies, cik ļoti man ir bail beigt šo spēli pēdējai un vienai. Manā dzīvē ir bijusi virkne notikumu, kas mani stumj aizvien tālāk no vēlmes būt ar kādu un uzticēties, vai vismaz, jā, ticēt, vienalga, cik vārdi skan nepatiesi vai patiesi. Nevis tādēļ, ka negribas atkal vilties, bet gan tādēļ, ka es esmu pārāk vāja un izvēlīga. Man nepatīk cīnīties pret argumentiem, kas priekšā saka, cik nepareiza ir mana izvēle. Es nemāku sev iestāstīt, ka tas ir kārtējais mēģinājums izglābties no atbildības un vēlmes samierināties ar iepriekšējiem zaudējumiem.

Jā, es nemāku samierināties, esmu to pamanījusi, Es tāpat kā Gatsbijs grābstos pa pagātni un cenšos no tās kaut ko atvilkt atpakaļ. Kā suns meklēju vecos kaulus pagalmā, kaut gan tiem jau sen garša nav jūtama. 
Ar katru reizi es gribu mazāk un mazāk līdzināties Gatsbijam un man sanāk. Ir daudz lietas, ko esmu sev piedevusi un aizmirsusi. Jo visgrūtāk ir samierināties pašam ar sevi. Visgrūtāk ir pateikt sev, ka atpakaļceļa nav.

Es vairs neatceros, cik patīkama ir tā sajūta, kad tu no visas sirds iemīlies. Kad ļimst ceļi un sirds sitas straujāk. Kad uz zemes esi tikai tu un vēl viens vienīgs.
 Neesmu es sūdīgs materiāls, es pati esmu savs ienaidnieks.


sestdiena, 2013. gada 13. jūlijs

kurla un akla

Es esmu no Latvijas. Tās ir manas mājas. Katru reizi, kad lidmašīna lēni laiž riņķus pār Baltijas jūrai, es jūtu, kā jūras smiltis kutina manas pēdas, kā uzmetas zosāda no viegla vēja, kā jūras ūdens sitas gar manu krūškurvi. Es domās jau esmu Alūksnē, kur ielas ir klusas, tukšas, bet ir miers un man paliek tik labi no sajūtas, ka apkārt nav neviena svešinieka, kas uzrunātu citā valodā. Es domāju par to, ka varu sēdēt uz trotuāra apmales, izstiept kājas un saraut tās, kad vien ir vajadzība. Tā vienkārši pavadīt dienu, aizbēgot no stresa, burzmas un steigas. Kur diena ir tik aizņemta, cik vēlies, un nakts ir tik gara, cik vajadzīgs.
Tas nav pat izstāstāms, cik ļoti man kauns par cilvēkiem, kuri neskatās uz māju pusi un nedomā ne uz to pusi kā es. Kuriem mājas ir svešas, aizmirstas kā sen nevalkāts krekls skapī. Vēl jo vairāk, man dusmas lasīt vārdus, kādos viņi mājas sauc.
Lai gan mēs tur, prom, esam simtiem, tūkstošiem indivīdu ar raibām, dažādām un atšķirīgām domām, es negribu būt iemesta tai pūlī, kas noķengā Latviju. Es neesmu viena no viņiem. Man tālumā ir labi, man iet ļoti, ļoti labi, bet es vienmēr nēsāšu savas mājas sev līdzi. Dziļi dziļi sirdī, kā kabatās iebāztu mīļu zīmīti, kas burzīta un ķēpāta itin ilgi.

Gribētos man aizliegt sev domāt par to, kas šodien notika. Cik ātri tas mani uzķēra no miega. Nevis tādēļ, ka tas bija kas šausmīgs un neciešami riebīgs, bet gan to sajūtu pēc, kas manī radās. Tāds neliels pārsteigums, bet tikpat liels saviļņojums. Un te nu es esmu, tuvāk piedošanai, tālāk sevis izlemtajam aukstumam un vienaldzībai.
Man būtu sevi jāmāca. Tā, kā es nedomājot līdzi, reizēm daru ar citiem. Pavisam vienkārši nosēdināt sevi pretim, paskatīties uz savu seju un to, ko tā aiz tā smīna slēpj. Varbūt iepliķēt, uzsist pa vaigu un nopietni pateikt to, ko vajag darīt. Bet es sevī neklausos. Kurla, akla skuķene, kuru es redzu cauri savai sievišķībai un nopietnībai.
Kas to lai zina, kad es beidzot no šī tikšu vaļā. Izgrieztu šo kā nejēdzīgu komiksu, ar visiem vārdiem, žestiem un personām. Sastampātu un izmestu.

Es gribu, es gribu, es gribu.

svētdiena, 2013. gada 7. jūlijs

prāta miers

Latvijā Dziesmu un Deju svētki. Pilnīgi vienalga par Deju svētku daļu, jo mani tas patiešām neinteresē. Dziesmu svētki man ļoti, ļoti patīk. Bet es nespēju klausīties Pērkons Saule Daugava. Ir sāpīgi. Tam ir viens iemesls, kas man saistīsies ar to visu atlikušo mūžu. Lai gan tik un tā manas ausis vienmēr domās sameklē šo dziesmu, kad dzirdams koris.
Mani fascinē, cik ātri es spēju pateikt sev nē, ja runa iet par ko tādu, ko ļoti, ļoti gribējies pēdējā laikā. Manā galvā jau tika izspēlēti simtiem scenāriju par to, kā būtu, ja būtu, varbūt būs. Un šeku reku, es ar vienu rokas vilcienu aizmetu domu par jebkādu mēģinājumu. Ir lietas, kurām nav lemts piepildīties, un dzīve visu izspēlēs tā, ka tu, iespējams, to pamanīsi vien pēc laika. Tad, kad viss aiz tavas muguras, lai gan priekšnojautas pārņemts, ņēma un saira pats no sevis. Sanāca, ka kāds visu, tevis gribēto, nocēla un savāca pirms tu spēji ierunāties.
Dažas minūtes es pat nobrīnījos par to, cik esmu mierīga un vienaldzīga pret to visu. Ka es šo situāciju noriju kā malku ūdens, kas neiestrēgst kaklā vai nedod rūgtu pēcgaršu. Iespējams, ka man tas viss iepriekš bija pamatīga varbūtība, ko es bailīgi stūmu uz fakta pusi, līdz šodien man beidzot, beidzot šis neapstrīdamais fakts tika apstiprināts. Tas saucās prāta miers.

Nav tā, ka es braucu prom pavisam, bet nedaudz skumīgi šķirties no Londonas uz mazliet ilgāku laiku. Bet tad atkal nāk smiekli par to, cik ļoti es negribēju atpakaļ, kad pavadīju brīvdienas Latvijā. Cilvēks ir neapmierināta būtne, kurai netīk ne auksts, ne karsts, bet remdenu neviens negrib. Mēs mētājamies pa abām pusēm kā labpatīk, kā sanāk, kā iekārtojas. 
Bet viss ir sasodīti labi, un es jūtu, ka viss patiesi aizraujošais vēl uz mani uzmācīgi lūr.