Statistika

sestdiena, 2013. gada 28. septembris

sātana dancis

Katrs saulainais, siltais rīts universitātes pagalmā, kad saule žilbina veco ēku jumtus un garās kolonnas, ir kā pilnīga svētlaime, kad gribas sev iekniebt un jautāt, vai patiesi man tas ir izdevies.

Kad man jautā, vai es vēlētos pārcelties atpakaļ uz Latviju, es bieži apmulstu, jo tā ir lieta, kas var pienākt negaidīti, neplānoti un negribēti. Lai gan esmu jau minējusi, ka ir neskaitāmi daudz iemeslu, kādēļ es nespētu.

Un tad, vienu nakti, es sapnī redzu sevi. Varbūt tuvā nākotnē, varbūt pat šodienā, bet varbūt jau galīgi pieaugusi un sieviete un visvisādi inteliģenta, nosvērta un mierīga. Nevis tā, kā tagad- pilna visādu dusmu, neizskaidrotu sajūtu un vilšanās, nepacietības.  Tā es tur stāvēju- savu dzīvi dzīvodama, lietu pēc lietas kārtodama. Es spēju atbildēt bez liekas agresijas, pat pieklājīgi uzsākt sarunu ar personām, no kurām turējos pa gabalu, jo patiesi nevēlējos kavēties viņu kompānijā. Kaut kā pavisam dīvaini.
Es neesmu pieradusi pārkāpt sev pāri un aizmirst solījumus sev. Turēt sevi pie zvēresta man ir kā bezierunu līgums, ko esmu savā prātā parakstījusi; bez atgriešanās norunu istabā, kur es mēģinātu izlocīties.
Citiem, kas mani nav satikuši, teiksim tā, pāra gadus, es vēl aizvien esmu mazs briesmonis, kas kož un skrāpē sienu, lai nokaitinātu kādu, kas tur mani saitē. Mazs dumpinieks, kam mute vienmēr vaļā, kad gribēšana atļauj. Un man, patiesībā, vienalga, cik daudz vēl tādu personu ir, kas par mani domā tieši šo. Katram no mums dzīve pārējo acīs ir apstājusies noteiktā brīdī, kad tev viss iet uz priekšu, bet liekas, ka visi citi stāv uz vietas. Tāpēc es nebrīnītos, ka viedoklis par manu asumu, vienaldzību un indīgumu nav miris.

Tāpat kā katram no mums ir brīdis iz dzīves, par kuru negribas runāt publiski, nedz ar tuviem draugiem. Kuru tu veiksmīgi, cits gan neveiksmīgi, slēp aiz maskas, zem ādas, kāp virsū ar kājām. Lai kā arī tu slēptos no tā visa, šis tavs mazais, melnais noslēpums danco pa tavu galvu kā spalvains sātans.
Es tam sātanam spļauju virsū naida liesmas un reizēm man pat sanāk apslāpēt viņa deju soļos. Es, tāpat kā vairākums cilvēku, diezin vai jelkad tikšu vaļā no šī mataiņa. Bet jo veiksmīgāka būs mana dzīve, jo mazāk man tas sātans traucēs.

svētdiena, 2013. gada 22. septembris

teātris

Pirmā nedēļā ir pagājusi. Pat visai strauji. Sākumā man likās, ka esmu gatava šim visam, traukties iekšā pasaulē, kuru agrāk es vēroju no malas ar visai dziļu un sapņainu skatienu. Bet es tomēr neesmu. Par laimi ne tik negatava, ka visu jāmet pie malas un pacietīgi jāgaida, kad beidzot norūdīšos. Vienkārši es jūtos zaļa, glupa un neiederīga. Bet, kā saka, tas taču tikai raupjais sākums...

Savā ziņā es redzu un jūtu, ka šim visam vajadzēja ķerties klāt jau labu laiku atpakaļ. Tad es būtu mazāk nospriegota un uzvilkta.
Šā vai tā, būt atpakaļ Londonā pēc pusotra mēneša prombūtnes ir... interesanti? Tas, lai neteiktu "nepatīkami". Jo es patiesi biju iesakņojusies Latvijas zemienē, ka pavisam negribēju domāt par to, uz kurieni došos atkal. Mājas, manas mīļās mājas mani paņēma pie sevis un ķēdēja klāt, lai es netrauktos prom un es patiesi negribēju.
Varbūt biju nobijusies, jā, visticamāk nobijusies kā tumsā atstāts bērns. Un bailes vēl nav pazudušas, ak tās nav vēl pazudušas. Tās mani tur un zāģē un atgādina par laiku, kad visādi negāja un gandrīz vai grib, lai es bailēs raustītos no atgriešanās tur.
Es, protams, cik reizes jau solos sev nepadoties. Un vēl vispār par agru spriest par to, kas notiks vēlāk, man jāpadzīvo šodienā, lai apjēgtu kas notiek.

Bet teātris ir nu daļa manas ikdienas. Redz', cik ilgi es uz to mērķēju un beidzot, beidzot saķēru.

piektdiena, 2013. gada 13. septembris

ģenerālis nodod sev zvērestu- cīnīties!

Tur, kur beidzas tava komforta zona, tu redzi pats sevi- ko tu vēlies visvairāk, bez kā tu vari iztikt, kā tev trūkst. 
Mana komforta zona beidzas tad, kad man vairs nav ne jausmas, kas notiks tālāk.
Nu uz pirkstiem var skaitīt dienas, kas palikušas, līdz es sākšu jaunu dzīvi. Speršu kārtējo soli pretī sevis lolotajam sapnim un ikdienai, pēc kuras es tik ļoti ilgojos. Pagāja gadi, pārgāja šaubas, aizgāja bailes. Es nu stāvu tur, kur man vajadzēja stāvēt jau sen. Tomēr, nepareizi. Tu nevari noteikt, kur tev bija jāstāv jau sen, jo viss notiek tikai tā, kā to pats sagrozi, kā panāc un pievelc. Laiks nedzīvo tev, tas nenosaka, kur jābūt noteiktā dzīves periodā. Tas "jau sen" var būt sekunžu, mēnešu, gadu vai mūžības jautājums, līdz, sliktākajā gadījumā tas pārtop par "nekad". 
Brīvdienas pagāja saldi, patiešām. Es šodien negribu skatīties uz slikto, kas notika. Jo es aizvien kavējos sentimentā; gribu, lai viss, kas mani šo brīvdienu laikā atsvieda pagātnē, paliek manā sirdī.
Es paspēju tik daudz ko. No sapratnes un piedošanas sajūtām pāriet naidā, kas manī kūsā un patiesībā ir tik spēcīgs, ka, ejot pa ielu, manī mīt nemierīga vēlme šo personu neredzēt. Es vairs nedzirdu, negribu dzirdēt un, klausoties stāstījumos no malas, domās dziedu kādu nenozīmīgu meldiņu, kas mani aizvadā prom no sarunas, jo esmu aizvien pieklājīga, negribu izrādīt savu riebumu. Man pašai šķiet, ka tas ir viens no maniem lielākajiem sasniegumiem pēdējā laikā.
Es paspēju izdarīt tik daudz lietas, kas man deva sirdsmieru un pat spēku. Nākamie 3 gadi man būs pilni stresa, negulētu nakšu, laika trūkuma un ilgu, tāpēc man bija tik svarīgi sasmelties šo pozitīvo jonu daudzumu, kas mani dzīs uz priekšu. Tikpat ļoti man noderēja tas, ko man teica ikkatrs, kam paziņoju jaunumus, kad izteicu šaubas par to, ka kaut kas mani durstīs un liks mest visu pie malas: "Kā nevarēsi? NE. TU un nevarēsi? Muļķības, neļausim! ". Esmu tāds kā miniatūra tanks, pēc tā es arī dzīvošu.
Visbeidzot, man nekas cits neatliek. Lai gan es vienmēr gribēšu uz mājām, lai gan es reizēm vēlēšos, lai necīnos viena, bez jebkādas rokas, kas baksta un stumj uz priekšu, man nav izvēles. Es nedaru šo visu tikai sevis dēļ. Tas ir tiem, ar kuriem es tajā visā varēšu un gribēšu dalīties. Tas ir tiem, kuru sejās es varēšu paskatīties un ironiski smieties par viņu pagātnes maldīgajiem minējumiem par manu nākotni.
Man vienkārši vairs nav nekādas citas izvēles dzīvē. Tā mēs te daži uzspiežam sev dzīves pienākumus un beigu galus, ka nekas cits nešķiet vairs derīgs vai vilinošs. Ir vien neglābjami stipras ilgas pēc mājām, kas stājas pretī tavam alter ego. To, kurš cīņā uzvar, var redzēt paskatoties uz tiem, kas šajā cīņā piedalās.
Es nemācēšu pastāstīt to, kas būs pēc tam. Pēc 3 gadiem, kad kabatā būs diploms. Vai man būs vēl kāds mērķis? Kas tāds, par ko es sūkstīšos savā blogā un lūgšos sev pēc izturības? Ja dzīvē vairs nav mērķu, tava dzīve ir garlaicīga. Pilnveidot sevi var vienmēr. 

Visbeidzot, es gribu lai pēc visas šīs cīņās es varētu paskatīties uz sevi spogulī un teikt: "Reiz tu par šādu dzīvi sapņoji. Tagad tu to izdzīvo."
Es tagad patiesi esmu ģenerālis un svinīgi nododu sev zvērestu- cīnīties līdz uzvarai!


otrdiena, 2013. gada 3. septembris

dzīve šosejas gara un laiks gliemeža lēns

Es vien spēju raudzīties atpakaļ šos gandrīz vai 3 gadus un prātot par to, kur tad īsti mana dzīve apstājās, un kur tad es beidzot apjēdzu, cik ļoti esmu palikusi vientuļa.

Mēs šodien skatījāmies kādas paziņas kāzu bildes un neviļus klausījāmies līgavas stāstu par kādu meiteni, kas lipa katram viesim klāt un bija visu vīriešu izsmiekla objekts vien tādēļ, ka viņa, būdama bez pavadoņa un puiša/vīra kā tāda, iemantoja "vieglās meitenes" titulu. Jo viņa, redz, bija pavisam aizmiglotu skatienu, kāra pēc jautrības un uzmanības, bet vakara beigās gan paziņoja, ka viņai vīrietis nav vajadzīgs, jo mājās gaida seksa rotaļlieta. Cik ārkārtīgi nevajadzīga informācijas noplūde, cik neveiksmīgs mēģinājums padarīt un parādīt sevi kaisles pilnu un uzmanības vērtu.
Man bail atzīt, ka es tik ilgu laiku esmu viena. Kauns atzīt, cik ļoti es aizdomājos par sevi, klausīdamās šīs bezkaunīgās meitenes stāstā. Es nevēlos kļūt par šādu objektu, ko izsmej ne tikai paša notikuma brīdī, bet arī mēnešus pēc tā, pāršķirstot bildes. Es nevēlos būt vientuļā, vīriešu skatienu medniece, kurai gribas vien nedaudz padancot kāda rokās.

Ir mainījies mūsu uzskats, ka brīvs cilvēks ir laimīgs cilvēks. Tas tēls ir vecs, nekam nederīgs un liekas nesimpātisks. Tagad ideāls ir attiecību modulis, stabilitāte un pastāvīgas, nemainīgas jūtas. Varbūt pie vainas mans vecums, jo man sen kā vairs nav 16, kad dzīve likās vēl tik šosejas gara un laiks gliemeža lēns. Tagad pat nedaudz negribas atzīt, ka man vēl nav neviena, ko varu saukt par savu pastāvīgo apbrīnas objektu, kas manā sirdī un prātā iežogots kā spriņģojošs trusēns.

Laikam jau varu atzīt, ka šo trīs gadu laikā, mana vientulība ir bijusi mazliet nemanāma, varbūt pat pašas ignorēta. Tā kļuva par mazu iemeslu, kas pārtapa lielā sāpē, ko tagad zinu kā saukt. Nelaimīga. Es esmu bijusi ik pa laikam nelaimīga. Šie gadi, kopš devos prom, manī kaut ko nogalināja. Visi mani pārdzīvojumi kā mazas šautriņas durstīja manas iekšas, līdz kaut kas manī nomira, un atpakaļ es vairs to nevaru dabūt. Es nesaku, ka tagad mūždien gaudīšos un brēkšu, cik nelietderīgi esmu izmantojusi savu ikdienu līdz šim, ņemot vērā to iepriekšējo saturu, nē. Vienkārši visu mani atlikušo dzīvi es varēšu runāt par to, ka manī kaut kas mazliet nomira. Bet es dzīvoju tālāk, cerēdama atrast savu mazo māla pikucīti, ar ko tos izdurstītos caurumus aizsmērēt. 

Nelaimīgam būt- tas ir pēkšņi, bet pārejoši. Censties nekļūt nelaimīgam- tas ir nepārtraukts process un darbs, kam vajag gribasspēku.