Statistika

ceturtdiena, 2013. gada 17. oktobris

grāmatu plaukts

Zināt, bet neteikt- tā ne vienmēr ir spītība. Tā var būt vēlēšanās aizmirst to, ko tu zini tik skaidri un droši.
Kādu laiku atpakaļ es sevi nostādīju sava priekšā un liku izvēlēties starp divām lietām (nu, patiesību sakot, izjūtām). Ilgi nedomājot, es izvēli izdarīju. Tad atlika vien piekopt emocijas un attieksmi. Līdz pat šim brīdim es aizvien turos pie šī, nelaižu vaļā un man pat sanāk visai labi. Tomēr re, lēmuma pieņemšana un mana izvēle ir atvērusi man acis. Tāda muļķīga lieta, kas mani slēpti vajā jau kopš pirmās dienas, tagad ir visai skaidra. Es zinu, kas notiek, es saprotu, kas notika.

Tagad es sevi nedaudz spiežu. Kaut es klusi mācētu atzīties. Bet nevienam citam, kā tikai sev. Reizēm ir svarīgi lietas izbeigt, bet atrast veidu kā tās noslēgt, ne vienmēr viegli. Ja man arī sanāks, tas būs grūti.

Jolanta ir piemērs tam. Kam? Tam, ka pat ja tava dzīve saliek visu pa vietām, nenozīmē, ka viss atrodas tur, kur tam jābūt. Ir lietas, kas apmaldās un stāv ačgārni, kuras tu pats negribi kustināt, jo bail, ka paliks rokās un apjukumā paliks tev plaukstās, līdz atkal uzstumsi to pašā augšgalā, kur tā jau nav vietas.
Redz, ja dzīve būtu grāmatu plaukts, pašas nederīgākās grāmatas būtu sastumtas visaugstāk, kur piekļūt visvieglāk. Tava sirds ir tavas rokas, kas grāmatas stumda un kārto. Paskaties uz leju. Ko tu redzi? Jā, tik maz grāmatu. Lielākā daļa no tām ir daudz nopietnākas un vajadzīgākas nekā tās, kas saspiestas dirn augšā. Sakārto domas un tad ķeries klāt savam grāmatu plauktam. Izmet tās, kuras nelasi. Lasi tās, kuras jau sen esi aizmirsi, bet kuras vienmēr bijušas svarīgas. Nelasi tās, kuru saturu vēl neizproti. Vienkārši dari. Ievies skaidrību.

Es izmetu ļoti daudz grāmatu. 

svētdiena, 2013. gada 13. oktobris

kas pie velna?

Tagad es varbūt es izklausīšos ļoti depresīva, negatīva un šaušalīgi gaudulīga, varbūt tāpēc nelasi šo rakstu, ja tev riebst cilvēki, kas raud un sūdzas par visu, pat ja tas nav nekas.
Šodien esmu ļoti skumīga, gribas raudāt un raudāt, bet es nezinu kāpēc. Ir beidzot pienācis laiks, kad manā dzīvē viss nokārtojies, un it kā plūst kā strauts pavasarī, bet man jau atkal nekas nav labi. Man atkal nav vēlmes kaut ko turpināt vai censties, jo es tāpat attopos cīnoties ar sevi un dusmojoties par to, kas notiek uz doto brīdi.
Varbūt reizēm vajag sabrukt arī brīžos, kad viss ir kārtībā; kad nav it nekādas jēgas brēkt un ceļus drāzt.
Patiesībā man aizvien kaut kā trūkst. Un tas kaut kas ir aizvien neizsakāms, neatrodams un nesaprotams. Esmu pilnībā apjukusi, un tad, kad persona, kas vienmēr zina, ko iesākt, pazūd, tad jau laikam visa pasaule ir aizvērta.
Es nezinu. Šī ir visnepateicīgākā frāze, ko vien cilvēks spēj sev pateikt. Pati nevajadzīgākā un neizpalīdzīgākā. Kur es pie velna esmu?
Reizēm es domāju, ka labākā vieta un lieta, ko es varētu dzīvē darīt, ir ieslēgt sevi titāna kastē, kur neviens nevar mani pasaukt, aiztikt un bakstīt. Un sēdēt tur visu savu dzīvi, kamēr vien es elpoju un jūtu, dzirdu un redzu.
Man patiešām neko negribas, un šis ir tas brīdis, no kura es baidījos visvairāk.
Teiksi, nepateicīga? Teiksi, teatrāla? Teiksi, muļķe? Varbūt. Sauc mani visādos vārdos, manī tas viss sēž un pūst, es nemāku to dabūt ārā, lai vai kā gribētos. Ir cilvēki, kas dzīvo dzīvi ar smaidu uz sejas un vienmēr ignorē to, kas rauj uz leju un spiež sirdi. Tad sanāk, tad ir labi. Bet nē, es vienmēr ķeros pie sliktā un skumjā, kas mani rauj uz leju, līdz es atrodos tur lejā un tveru pēc gaisa.
Nē, protams, ka dzīve ir visnotaļ skaista, un es nesaucu sevi par emo bērnu (ja tādi vēl pastāv, tas taču ir nedaudz old school), bet es šobrīd nevaru saskatīt visu labo un kruzuļaino, puķaino un medaino.
Rīt būs daudz labāk. Vienkārši šobrīd man apkārt notiek pārāk daudz kas. Tas viss jaucas pa manu galvu un jā, tas rīta bezspēks, kas panākts dēļ divu dienu, pilnas ar alkoholu, iespējams mani pilnībā sagrāva ne fiziski, bet garīgi.
Izklausīsies visai nepatīkami, bet gribētos to nelabo sajūtu vienkārši izvemt. 

ceturtdiena, 2013. gada 10. oktobris

piķa biezi, melni meli

Būt Latvijas rudenī, drebināties drēgnajos, salnas baltajos rītos, ir gandrīz vai tāda vienas reizes vēlme, ko gribētos piepildīt. Šogad- vairāk kā visus citus gadus.
Lai gan skan ļoti savādi, ņemot vērā, ka šis gadalaiks man tīk vismazāk no visiem. Pelēks un garlaicīgs, žāvu pilns.

Viņa patiesi zina par mani visu. Reizēm bail iedomāties (vai varbūt pat atvieglojums?), ka apkārtējie cilvēki, ar kuriem esmu visai tuva šobrīd, zina par mani pavisam maz. Tieši to gabalu no manas dzīves, par kuru pati es reizēm piemirstu. Jo neaizmirstu. Lietas, ko var piemirst, bet neizdodas aizmirst un nekad nesanāks. 
To, cik daudz es atceros, var manās acīs pamanīt vien tad, kad es palūkojos uz savām rokām, kad kāds spožāks saules stars uzspīd uz manas bālās ādas un apžilbina. Dažas dienas atpakaļ mana pagātne iezibējās un izskrēja cauri manām smadzenēm kā gaismas stars. Tas bija viens moments, sekundes simtdaļa, kuras laikā es redzēju simtiem bilžu.

Manī mīt mūžīgs kauns un nožēla, ka es sev nodarīju pāri tik daudz un dažādos veidos. Tajā laikā man šķita, ka esmu pelnījusi sevi sodīt un izmācīt. Un jo briesmīgāk, jo pareizāk. Es vēl aizvien nesaprotu, ko es ar to vēlējos sev pateikt. Apmaldījusies godīguma meklēšanā, mazliet pamesta lēmumu pieņemšanā un rūdīta mele. Tajā laikā manī mita tik daudz melu. Tie bija biezi kā piķis un smirdēja gan jau tikpat ļoti kā piķis ož karstā vasaras dienā. Pats galvenais, es meloju sev. Ne tāpēc, ka varēju sevi pasargāt no apkārtējiem, bet gan tāpēc, ka man nepiederēja tas, ko es uzskatīju par savu.
Reizēm tu savu acu priekšā zaudē, bet nekad nespēj samierināties ar sakāvi. Tad, kad dzīve lietas izspēlē pa savam, tavi gājieni var būt viltīgi, apdomāti, taču rezultāts no tā diži nemainīsies. Tā vietā, lai samierinātos, es saspītējos. Un, vainodama sevi, meloju, cik vien uziet. Ka esmu pelnījusi, ka tā vajag.
Tagad, kad ir pagājis tik ilgs laiks un vairs itin neko nevar mainīt, es skatos aiz pleca, kur palikusi visa mana vēsture un nožēloju ka man arī šis periods ir jāvelk sev līdzi. Jo redz', saka, ka arī sūdīga pieredze ir pieredze. Bet nē, tici man, ir arī tādas lietas, kas praktizētas pagātnē, kuras vienkārši nevajag ļaut atcerēties

Lai vai kā, nevajag melot sev. Tu pats esi vienīgais cilvēks, kurš vienmēr zinās patiesību par sevi.

otrdiena, 2013. gada 1. oktobris

ou, jau oktobris?!

Kurš gan to būtu domājis? Man ir tikai 22 gadi un liekas, ka 18 gadi man pašai bijuši vien dažus mēnešus atpakaļ. Tomēr. Tie astoņpadsmitgadīgie ir tik zaļi un glupi, ka gribas pilnīgi vai matus plēst. Vai tiešām laiks ar katru nākamo brīdi kļūst aizvien saudzīgāks? Tāds pusaudžu prātam draudzīgāks?

Kā tas ir- būt lepnam par sevi un lepoties, ka arī citi par tevi lepojas? Tagad es zinu. Iespējams katrs mans solis dzīvē, kad es ko sasniedzu, nebūtu tik nozīmīgs un sirdi sildošs, ja man apkārt nebūtu cilvēku, kas atgādina, cik mērķtiecīga un stipra es spēju būt.
Reizēm ir vajadzīgs tas otrs, kas tev uzsit pa plecu, noglauda galvu vai paspiež roku, vai, pavisam respektablā situācijā, domās paklanās.

Naidu var izmantot divējādi- to var ignorēt un dzīvot, iebāztu azotē, vai arī apgāzt otrādi un padarīt par savu spēku avotu. Nav noslēpums, kā es izmantoju savu naidu. Tas man ir kā dzinulis, kurš darbina turbīnu, kad es pieķeru savas domas klejojot tā tuvumā. Jo tam, kas sākumā šķiet un izklausās tumšs, ļauns un negatīvs, patiesībā ir ārkārtīgi milzīgs apjoms spēka. Viss atkarīgs vien no tā, kādā virzienā tu to stum. 

Starp citu, nesen dzirdēju, ka kāda persona izlēmusi pārcelties uz dzīvi Latvijā- pēc ilgāka laika Anglijā. Cik dīvaini tagad tā domāt, ka tas ir milzīgs solis, kam man pašai vajadzētu ilgi jo ilgi gatavoties, lai uz to parakstītos. Agrāk es to pašu teicu par pārcelšanos uz monarhisko Angliju.
Lietas grozās. Līdz sagriežas pavisam greizā leņķī.