Statistika

piektdiena, 2013. gada 27. decembris

2014., esmu gatava

Gads jau gandrīz cauri. Jau kārtējo reizi nejūtams tas gals, tās beigas. Drīz būsim mēs visi iekš 2014. Ak, mī un žē..
Esmu pateicīga par to, ka 2013. gads bija pavisam mierīgs, kluss un notikumiem pliekans. Man vajadzēja kādu brīdi atelpas no pagājušā gada, kas bija visu laiku briesmīgākais.
Visi mazie, ziņkārīgie prāti, kuri mani vairs gandrīz vai nepazīst, droši vien vēlas zināt, ko es šobrīd dzīvē daru. Vai esmu apstājusies, karājos gaisā vai tomēr bīdos ar abām rokām uz priekšu? Viss ir kārtībā. Šī gada laikā esmu sakopusi savas domas, emocijas un beidzot izvēlējusies ceļu, kuru vēlos iet. Vairs nav iemesla satraukties, kasīt zodu vai nervozēt. Šogad es panācu izlīgumu pati ar sevi. Es noskaidroju, ko pati vēlos. Brīdī, kad tu nespēj palīdzēt nevienam citam, bet tik ļoti gribi, ir jātiek galā pašam ar sevi. Cilvēkam ir jāsāk ar sevi un tikai tad jālūkojas uz apkārtējiem. Tu neesi bezjēdzīgs- vienkārši nepabeigts.
Pats galvenais, ko šajā brīdī visvairāk sevī novērtēju, ir tas, ka es nemetu pati sevi pie malas. Es ticēju, izdarīju un te nu es esmu- kārtējo soli tuvāk tam, ko gribu dzīvē panākt un atķeksēt darāmo lietu sarakstā.
Pārcelšanās uz Londonu tos vairākus gadus atpakaļ bija pats pirmais, bet ļoti smags, svarīgs un riskants solis. Es nezināju kā būs un kas ar mani notiks. Es negribēju aizbraukt neskaitāmu iemeslu pēc, bet tajā pašā skaitā es varēju uzskaitīt iemeslus, kādēļ es nevēlējos palikt. Tagad, protams, viss ir skaidrāks par studentu pirmdienas rītā. Es zinu, ko es nožēloju, par ko es pateicos, ko es esmu aizmetusi prom kā izrakstītu pildspalvu.
'Un ja pat man nesanāks'... Nekad nesaki tā. Cilvēkam piemīt tāda nelāga īpašība- savlaicīgi meklēt alternatīvu neveiksmes variantā, pat tad, kad nekas nav izmēģināts. Es varēju ilgi un ilgi vēl sēdēt un klusībā lamāties, jo nespēju izlemt, cik stabilu ceļu izvēlēties. Visbeidzot es ignorēju balsis manā galvā. Nebūs nekādu 'ja nesanāks'. Sanāks. Tik vien tas, ka varbūt sanāks mazliet savādāk, nekā tagad domāts.

Emociju ziņā viss tas pats. Es nīstu, es ilgojos un mīlu. Tās manā dzīvē šobrīd ir galvenās jūtas- naids, ilgas un mīlestība. Iespējams kāds mani tiesās, uzzinot, ka naids ir viena no dominējošām izjūtām manā emociju gammā. Bet es bez tā nevaru un negribu neko slēpt.
'Vai tas tev palīdz?'. Redz, jā, kādu laiku atpakaļ es alkohola reibumā uzdrukāju tik smagu, drūmu un niknuma pilnu rakstu, ka pašai pēc tam bija žēl sevis. Tomēr acīmredzot man tas palīdz. Es nepiedodu, es aizmirstu un dzīvoju bez. 

-Vai tu vari vienlaicīgi mīlēt, ilgoties un nīst?
-Tu vari. Tāpat ka tu vari vienlaicīgi iet, runāt un domāt.

Gada lasītākais raksts
Gada vērtētākais raksts

Mans favorīts

ceturtdiena, 2013. gada 19. decembris

mazās Jolantas Ziemassvētki

Ziemassvētkiem manā dzīvē nav pilnīgi nekādas nozīmes, ja es neesmu kopā ar savu ģimeni. Tad tie nav svētki, bet gan publiskas brīvdienas. Tie ir tik sausi kā siena guba, kā sakaltusi maize. Tie ir tik bezvērtīgi kā vecs iepirkuma maisiņš.
Šogad jau atkal svētkos būšu viena. Man negribas redzēt pirmo sniegu jo tas man liek skumt un lūpai drebēt. Es gribu uz mājām, protams. Laikam jau šis ir vienīgais laiks, kas pienāk katru gadu, un man nedaudz liek raudāt. Emocionāla būtne.
Kad es biju maza, Ziemassvētki man saistījās ar eglītes rotāšanu, jauna dzejoļa kalšanu, zobu deldēšanu mēģinot sakost milzīgo piparkūku, un visbeidzot, zīmītes lipināšanu uz loga rūts, jo Dievs vien zina, cik daudz vai maz es ticēju saviem vecākiem, kuri apgalvoja, ka Ziemassvētku vecītis manas vēlmes izlasīs. Žēl, ka viņiem nepietika prāta šīs zīmītes saglabāt.
Bet tad pagāja laiks, es paliku nedaudz vecāka, un mani vecāki jau visai tieši jautāja, ko es gribu redzēt zem eglītes. Wow, maģija mirusi. Taču vissāpīgāk šī maģiskā sajūta mira pirms gadiem desmit, kad mēs gaidījām tēti pārnākam mājās no darba, lai ieturētu vakariņas. Ēdiens uz šķīvja kļuva aizvien aukstāks un aukstāks, līdz bija jau mēreni remdens, kad tētis beidzot ieradās svinēt svētkus ar mums. Švik-šņak, dāvanas iedodam un pa gultām. Viss. Ātri svētki un, diemžēl, pēdējie visiem kopā. Tā bija pēdējā reize, kad es patiesi izjutu to, ko nozīmē jēdziens ''ģimenes svētki''. Es nevēlos klāstīt to, kāpēc mans tētis ieradās vēlu, bet varu vien pateikt vienu- pēc pāris gadiem, uzzinot patieso iemeslu, nevis turoties pie meliem, ka viņš aizkavējās darbā, manī sabruka visas mazās Jolantas brīnumainās sapņu pilis un manas mirdzošās acis zaudēja jebkādu spīdumu. Atceroties to tagad, kad man jau ir 22, es vēl aizvien nespēju piedot. Tie bija mani mīļākie svētki, visgaidītākais laiks katru gadu. Bet tagad es vienkārši katru minūti atgriežos tajā vakarā, tajā dienā un mierinu to mazo Jolantu, no kuras patiesību slēpa kā lielu, melnu briesmoni, kurš citiem bērniem slēpjas zem gultas vai dziļi skapī.

Cilvēks nespēj aizmirst pāri darīto, ja tas ir ietekmējis viņa gaitu, būtību vai domāšanu. Cilvēks klīdīs apkārt kā nomaldījies suns, jo meklēs to, kas pazaudēts. 
Mani reizēm fascinē tas, cik ļoti mūs visus iespaido lietas, kas ar mums notikušas bērnībā. Tas laiks ir tikpat svarīgs kā pāļu dzīšana ceļot māju. Cilvēks var siet acis ciet, aizspiest degunu un skaļi kliegt, bet viņa vērtējums daudz nemainīsies no tā, kas ieņemts bērnībā. Lai gan es varu teikt, ka man šis laiks pagāja visai jauki un skaisti, ir periodi, kuri mani iedragājuši līdz pat šodienai un diezin vai jebkad izzudīs.

Laiks jau atkal rakstīt gada bilanci.

piektdiena, 2013. gada 13. decembris

lai dzīvo skatuve!

Mans blogs ir bijis tik kluss. Gandrīz vai mēnesi. Tas kā pelnu pilns trauks sēdējis maliņā, gaidīdams, kad kāds to savāks, aizkurinās pa jaunām, vai nu arī vienkārši satīrīs. Nu tad nu ļaujiet man kurināt pa jaunam...
Pirmkārt, es vēlos atvainoties. Izteikt nožēlu par to, ka tik sasodīti sen neesmu drukājusi. Esmu bijusi tik ļoti aizņemta, ka nemaz neredzēju ceļu uz savu pārdomu pasauli. Nu jau ir labāk. Varu kaut ko spriedelēt uz zīmēt.
Šodien es pa ilgiem laikiem kāpu uz skatuves. Atkal izbaudīju to, kā tas ir, būt vērotai un vērtētai. Kā cilvēki tev jūt līdzi, smejas vai analizē katru tavu kustību. Es sapratu, cik ļoti es mīlu skatuvi un teātri. Tās ir manas mājas, mans glābiņš, kur es varu izplest savu dvēseli un iekšējo pasauli. Beidzot pār mani nāca apgaismība, ka esmu izdarījusi pareizu izvēli. Es sev neļāvu padoties, nedz aizliegt. Šī meitene nu beidzot ir atradusi savu ceļu, pa kuru soļot. Esmu te un negribu griezties prom. 
Tāpēc, cilvēk, klausies sevī. Tu pats sev esi skolotājs un skolnieks reizē. Neaizver acis savu vēlmju priekšā. ļoti iespējams, ka tas, ko tu redzi un jūti, ir tas, ko tev vajag grābt un glabāt. Pat ja tu būsi zaudētājs, tu nebūsi izmetis daļu no savas dzīves. Tie daži neveiksmīgie mēneši vai gadi dos tev daudz vairāk nekā atlikusi dzīve pilna minēšanas un brīnīšanās. 
Man patiesi no sirds vienalga, cik daudz skauģu un neveiksminieku domā mani pelt un tiesāt par to, cik liela muļķe es esmu, izvēloties tik netipisku vai nedrošu ceļu. Es dzīvoju vienreiz, vai tad jūs tiešām dzīvojat vairāk reižu nekā es? Man vismaz nekad nevajadzēs atzīt, ka es dzīvē esmu izmetusi iespēju izdzīvot kaut niecīgu daļu sava kvēlākā sapņa un mērķa.
Uz skatuves esmu es. Jolanta. Es pati. Niecība varbūt tev, bet tā ir mana pasaule, kur es gribu palikt. 
Dzīve ir mana skatuve, bet neviens to nezina. Ai, cik daudz es tēloju, paties'! Toties uz skatuves mani neviens nepels par to, kas es esmu.
Un jā, dzirdēt tik sasodīti daudz patīkamu atsauksmju, mani ceļ. Nē, patiesībā stumj. Uz priekšu, uz priekšu. Vairāk un vairāk.
Esmu atradusi savu dzīvi.
Beidzot.
Man vairāk neko nevajag. Vismaz uz brīdi šo.