improvizēta saruna nr. 3

Mēs satiekamies trešo reizi. Šoreiz viss ir tik ļoti mainījies. Es nespēju slēpt smaidu un man pat reizēm paliek nedaudz neērti. Viņš ir pilnīgi mierīgs, mazliet vēss.

- Tu izskaties labi. Smaidi vairāk. Man pat bail jautāt, ko tu esi saēdusies..
-Bezkauņa. Vai tad tiešām grūti iedomāties un redzēt mani laimīgu?
-Es tev redzu cauri. Tu melo.
-Ciest nevaru, ka tu tā saki. Man nav pilnīgi nekāda iemesla melot.

Mans smaids ir pazudis. Viņš to ir aprijis kā krēmveidīgu kūkas gabalu.

-Tev laikam tas sagādā prieku- sagandēt man dienu. Kāpēc gan es vispār ar tevi runāju? Tu man vairs neesi vajadzīgs. Mēs abi zinām, ka šis viss ir viens liels iedomu mākonis, nekas te nav taustāma patiesība. Tu esi manas fantāzijas auglis, tu radies manā prātā. Jā, patiešām, es varētu tevi vienkārši tāpat vien paņemt un izdzēst. Saņurcīt un izmest.
-Tad kādēļ tu esi atnākusi ar mani runāt? Tu pati mani sameklēji.

Es klusēju. Man riebjas šī sajūta- viņš zina vairāk, nekā es vēlos. Viņš gaida, līdz sākšu runāt. Es spītējos. Viņš lūkojas man tieši acīs
- Cilvēkiem reizēm nepietiek spēka un vēlmes sev atzīt to, ka viņi nav laimīgi. Viņi gaida, līdz kāds cits to izraus un iebāzīs viņiem sejā. Līdz tam brīdim viņi slēpjas zem ignorances, meliem un izlikšanās. 
-Bet es esmu laimīga...

Man pašai neērti atzīt, cik klusu un nepārliecināti es to saku.

-Es tevi nedzirdu.
-Ar mani viss kārtībā.
-Tu zini, kādēļ pie manis atnāci?

Nē, man nav ne jausmas, kādēļ es atkal stāvu viņam blakus. Kādēļ es atkal vēlos ar viņu runāt, ja jau nozvērējos- NEKAD.

- Zini, man nav ne jausmas. Varbūt man bail no sevis. Un tad, kad tev ir bail pašam no sevis, ir jārunā ar kādu, kas tavas bailes palīdzēs izraut kā nezāli.
- Iespējams... Bet varbūt tev vienkārši gribas aizbēgt no tavas ikdienas, no realitātes un no turienes, kur tu sevi esi iepinusi.
- Es nekur neesmu sevi iepinusi!

Tad viņš paskatās uz mani, ar žēlumu.

- Tu nevari tagad aizbēgt no tā. Tu iesāki, tu turpināsi. Ja tev nesanāks, pārtrauc. Bet apdomājies. Izlem. Nebaidies. Tu pārāk ilgi esi dzīvojusi savā pagātnē. Aizmirsti. Vismaz uz minūti, dienu, kaut sekundi. Atceries, ka tava šodiena reiz būs tava pagātne. Diezin vai kāds vēlētos izgaršot pagātni vairākas reizes, zinādams, ka viņš pats to pieļāvis, kaut varējis droši mainīt lietu kursu. 
- Tu par..?
- Par to pašu.

Viņš noklepojas, es aizdedzinu cigareti. Mēs tā sēžām neilgu laiciņu. Tad es paskatos uz viņu.

-Paldies.


Mēs abi zinām, cik man grūti ļauties viņa padomam. Atkal kādu iemīlēt? Es nezinu, vai esmu gatava.
Mans prāts mani tur, indē manas domas un pilnībā drāž manu pašpārliecinātību. Toties pukšķošais aparāts zem manām ribām grib iet tālāk, ilgāk, spēcīgāk.

nu bet taču gribas mazliet vairāk

Un kāda saule tev labāk patīk? Rīta vai vakara? Tā pati saule jau vien tā ir. Tomēr tā nokrāsa, toņi un siltums pavisam dažāds.
Šodien es apjēdzu, ka es mazliet dzīvoju sapnī. Nevis tādā, kas miglojas, līgojas un ir izplūdis. Nevis tādā, kas apreibina kā kaķi baldriāns. Vai tādā, kas apvīts cigarešu dūmos. Es dzīvoju sapnī, jo ar katru soli, ko speru uz priekšu un ar katru ieelpu/ izelpu, ar katru dienu, ko pavadu, esmu tur, kur man tik ļoti vienmēr gribējies būt. It kā būtu satikusi sevi- neredzamu, neeksistējošu, tēlainu. It kā būtu sadzinusi sev pēdas. It kā mazliet bail, it kā mazliet spocīgi.

Pēdējās dienas neesmu rakstījusi, jo jutos vienkārši briesmīgi. Sametās man visādi briesmoņi, veselība turējās striķa galā, pašsajūta bija uz nulles līmeņa, un es nevēlējos runāt ar nevienu, pat ne ar savu spoguļattēlu. Mani pārņēmis pilnīgs pirms- pavasara drūmais posms, kad ķermenis atsakās pakļauties laika apstākļu maiņām. Sekojot šim, rodas jautājums- kur palikusi mana stiprā imūnsistēma? Kas ar mani nav kārtībā?

Un tad es satiku viņu, beidzot! Pēc tik ilga laika šķirti. Palika labāk? Nē, tieši otrādāk.
Esmu tāds stulbs skuķis, kurš nevienu vienīgu nav pelnījis. Es jaucu sev galvu ar visvisādām iedomām, jo man šķiet, ka nespēšu paturēt sev blakām to kādu, kurš šķiet tik perfekts. Kaut gan, jā, man taču tik daudzi šķita perfekti vecajos, labajos laikos, kad viss bija debesu zils, košos toņos krāsots. Tagad? Tagad es zinu, ko es gribu, un tas otrs man to dod, bet man ir par maz. Tad es pārlecu no sajūsmas uz neapmierinātību un dusmām. Galvenais, ka es nedusmojos uz sevi.
Es māku sevi noskaņot. Kā ģitāru. 
Noskaņošu un beigšu lūgt vairāk, ja jau no paša sākuma esmu lūgusi mazāk.
Lūk nasta, kas jānes cilvēkiem, kuri nekad neizrāda savas patiesās izjūtas.