karuseļi, karuseļi

Varbūt viens no iemesliem, kāpēc es īpaši nejūsmoju par karuseļiem un atrakciju parkiem ir tas, ka mana dzīve ir viens nebeidzams karuselis, no kura es reizēm tik ļoti vēlos izkāpt. Neciešami...
Tad, kad šķiet, ka tava dzīve iet pareizā virzienā un uz augšu, vienmēr ir kas tāds, kas to mēģina sist ārā no sliedēm un sajaukt. Riebjas.
Es nevaru paslēpt citu problēmas un izlikties, ka mani tas netraucē. Jo patiesībā šīs problēmas mani skar vairāk, nekā es to vēlētos. Viņi ir daļa no manis un manas dzīves.
Saka, ka es nemākot neuztraukties. Zinu.
No manis slēpj daudz ko, un šobrīd es pat nezinu, vai man gribētos, lai turpina. Tas ir, es neciešu, ja no manis ko slēpj, taču te un tagad, es vēlos ierakties dziļāk zemē un uz laiku pasnaust. Piecelties un turpināt, it kā nekas nebūtu noticis.
Reizēm man liekas, ka esmu izdarījusi nepareizu izvēli, un viss, kas man būtu jādara, ir jāmācās dzīvot ar galvu virs ūdens, neizbaudot peldi. Dzīvē vari peldēt pa straumei vai kulties uz krastu. 

Nē, bet es smīkņāju par saviem vārdiem. Kāpēc gan lai es nožēlotu? Ja esmu tikusi tur, kur esmu tagad, tad viss ir pareizi.

Vienīgais, kas mani dursta uz iesmiem ir visi tie dēmoni, kas pārņem viņu. Un mani moka tas, kas ar viņu varētu notikt, ja tie dēmoni nelaidīs viņu vaļā. Tu esi bezpalīdzīgs, lai arī cik daudz spēka tevī būtu. 
Es turos un vienmēr esmu turējusies, bet reizēm man šķiet, ka pat dzīvnieku karalis lauva sadur ķepas un nelien ārā no savas migas.
Man gribētos, lai maska, ko es uzvelku, kad izeju sabiedrībā, kaut nedaudz palīdzētu man sadzīvot pašai ar sevi, kad esmu viena. Jo vientulībā tu nebūsi nekad- tev blakus vienmēr būs tavas domas. Un jo ilgāku laiku tur ar tām pavadi, jo vairāk tu sapis savu dzīvi. Rupji, brutāli, bet patiesi.

Es gribu braukt uz mājām. Tagad. 

tu par mani zini tik daudz, cik santehniķis par baletu

Pastaigāties gar Temzu vēlā vakara stundā. Aptvert, ka šīs ir tavas mājas. Jauki.
Varbūt man arī gribētos māju ārpus Londonas. Meža vidū, klusumā. Un tad ik pa minūtei iedomāties, ka esmu mājās, Latvijā. Iedomāties, ka ikviens, ko vēlos satikt, ir stundas brauciena attālumā. Visu var.

Esmu cilvēks, kurš reti piedod un aizmirst. Tajā pašā laikā es visai bieži aizsvilstos, ja par mani runā nepatiesību un melus. Ja šo visu saliek kopā- manī momentāni ieslēdzas ignorance.
Esmu cilvēks, kuram izteikti vienalga, ja kāds nevēlas ar mani kontaktēties. Vēl vairāk man vienalga, ja iemesls, kādēļ otrs atsakās ar mani runāt, esot mana vaina. Nē, es neesmu perfekta un manī ir visādi šķībi izgriezumi un līkumi, bet lai mani vainotu tādēļ, ka es dzīvoju savu dzīvi uz priekšu un man patīk skriet, darīt, paēst, izgulēties, piecelties un sākt visu no jauna? Tad mana ignorance uzjundī ar jaunu spēku.
Vissliktāk ir tad, ja mani ignorē pavisam. Tad es pārslēdzos no vienas attieksmes uz otru, kur es varu palikt uz ilgu laiku.
Šādos brīžos tu saproti, kas ir tavi patiesie draugi ar kuriem tev patīkami pavadīt laiku. Kad tev nav jāpiedomā ko tu saki, kāpēc tu tā saki un kā tu to saki. Tevi netiesā tava izskata, tavas izvēles un uzskatu pēc.
Reizēm mums nepieciešams dzīves posms, kura laikā mēs izvērtējam, no kuriem cilvēkiem ir vajadzība atteikties. It kā veicot pavasara ģenerāltīrīšanu. Dažiem tas aizņem nedēļas un mēnešus. Man tas aizņem minūtes. Es jau minēju, cik ļoti mans spīts reizēm man skādē, taču tikpat ļoti tas man palīdz.
Saka, ka daži atnākot atpakaļ pie tevis, kad tu vismazāk to gaidi un vēlies. Es nedz gaidu, nedz vēlos, nedz baidos no tā. Jo redz, cilvēks var nākt atpakaļ un mēģināt no jauna, bet nu patiesībā jau taču ir tik grūti kādu atkal ielaist savā dzīvē, vai ne tā? Tas nav atvērts bārs, kurā speries iekšā un speries ārā, kad labpatīk. 
Nē, mani ikdienas apstākļi un situācija nav padarījusi mani iedomīgu, uzpūtīgu vai izvēlīgu. Esmu piekususi dāļāt savu laiku pa labi un kreisi, jo viss, ko es reizēm dzirdu, ir kritika, nešpetnība un dažu vēlme būt labākam par visiem citiem. Jo augstāk kāpsi, jo sāpīgāks būs kritiens.
Acīmredzot daži personāži domāja, ka zina mani visai labi, bet kļūdījās. Viņi zina mani tikpat daudz, cik santehniķis par baletu. 

es nepalikšu

Lai salīdzinātu manas iespējas atrast kādu, ar kuru aizmirst visu, kas man notiek apkārt un zināt, ka otram daru to pašu, ir jāvēro, kā cilvēks izskrien cauri vairākām aizvērtām durvīm un sasit galvu.
Man šķita, ka es varu beidzot likties mierā un vienkārši baudīt otra kompāniju, zinot ka viņš vienmēr būs tur.
Es kļūdījos.
Iemīlēt otru var sekunžu laikā. Paturēt- tad var aizņemt mēnešus un gadus. Aiziet? Tas ir visgrūtāk.
Es sevi redzu rāpojot prom no tevis, mani velk tas viss, ko es savā galvā esmu izveidojusi. Bet tas veidojums nav no plika gaisa ķerts, to tu pats panāci. Ar savu vienaldzību, nevērību un pilnīgu klusumu.
Sarežģīta persona es esmu, tā teicu. Izliku savu durvju priekšā kā pagalma paziņojumu. Tu tomēr ienāci, domādams, ka vari palikt un vienkārši sēdēt, neko nedarot.
Man tas neder. Es vairs negribu būt ar kādu, kuram vienaldzība ir atbilde visam. Man beidzot gribējās ko patiesi skaļu, nopietnu un dzīvīgu.
Es sevi mēdzu zākāt un ķidāt, bet ne jau tādēļ, ka es sevi redzu kā bezjūtīgu un vieglu. Ar mani nevar spēlēties, jo es spēles nespēlēju. Nē, paties'- ne kārtis, ne pagalma spēles.
Ja tu spēsi atraut savu pakaļu no tā krēsla, uz kura tu šobrīd esi apmeties, būs labāk. Pasaki man taisnību. Izstāsti man, kur tu mani varētu vest, kur tu esi gatavs man iet līdz. Neklusē un neķircini mani. Pasaki man taisnību, pat ja tā man nepatiks. Es to norīšu un vienkārši aiziešu.
Mans lepnums ir augstāks par manām vēlmēm. Es sen vairs neesmu tā persona, kas skrien un lūdz un prasa. Ja nedosi man to, kas ir pašsaprotama lieluma porcija, es nepalikšu.
Un pat ja sāpēs, pat ja kņudēs, pat ja grauzīs acis. Es nepalikšu.
Uzvarētājs būšu vien es viena, jo es būšu spērusi pirmo soli. To uzvarētāja soli, kas redzēja patiesību tavā klusumā.