jāmeklē kas jauns

Šodien starp mani un manas draudzenes mammu izveidojās ļoti patīkama un saturīga saruna. Viņa vispār ir cilvēks, ar kuru es varu ilgi un dikti tērzēt, it nemaz nejūtot gadu starpību. Mēs esam draudzenes, jā, patiesi.
Un tā nu mēs sēdējām uz dīvāna, ēdot zefīrus un dzerot kokteiļus. Saruna ievirzījās gultnē, kas mani visai bieži šausta un krata kā blenderis mazākajā ātrumā. Braukt atpakaļ uz Latviju? Cik bieži mani šī doma pārņem, un cik ļoti es varētu būt nobriedusi šim solim? Patiesībā atbildi es meklēju vēl šobaltdien.
Vai es to gribētu? Pēc visa tā, ko esmu dzīvē panākusi?
Pēc diviem gadiem es būšu beigusi augstskolu. Viens no maniem pēdējiem mērķiem, ja neskaita tos ārprātīgi milzīgos sapņus, kas ir nesasniedzami. Saka, ka neviens sapnis nav nesasniedzams. Nopietni, daži mani sapņi ir patiesi nereāli. Bet tas lai nu paliek.
Tātad, pēc diviem gadiem es beigšu universitāti. Rokās diploms jomā, ko izvēlējos sekojot savai sirdsbalsij. Nožēlas nav it nemaz. Pēc tam?
''Es zinu, ka skan diezgan skarbi, bet tas man arī ir viss. Ir jāmeklē jauns mērķis, jāķeras klāt vēl nekustinātam sapnim. Man šķiet, ka šie divi gadi paskries neticami ātri, un es apjukšu. Es nezināšu, ko vēlos iesākt ar savu dzīvi turpmāk,'' tā es šodien sapņaini noskaldīju. Šajos vārdos ir diezgan daudz zemteksta un kaila atklāsme tam, kā es jūtos, kopš iesāku savas gaitas universitātē. Esmu apjukusi. Manā dzīvē vienmēr ir bijis brīdis, kad es skaitu dienas, mēnešus un gadus, līdz beigšu vienu lietu un sākšu nākamo. Šobrīd mans nākamais solis ir tukšs. Kāds gudri sacīs, ka jādomā par darbu- to, ko darīšu visu atlikušo dzīvi, par savu profesiju. Bet laikam es tāda, dumpiniece un vientuļā dvēsele, nemaz negribu šo tēmu kustināt. Es negribu jau kalt plānus tam, kā es pavadīšu nākamos desmitus gadus pēc tam, kad saņemšu grādu. Es ticu tam, ka man pretim būs kas tāds, kas mani atkal aizraus un izpestīs no vienmērīgiem pienākumiem un nebeidzamām raizēm par to, lai viss būtu kārtībā.
Ne visi cilvēki uztver dzīvi kā spēli. Lielākajai daļai tas ir kā piedzīvojums. Pienākums. Pārdzīvojums. Karuselis.
Bet man patīk to spēlēt kā galda spēli, kur katrā lauciņā ir jāizdara kas tāds, kas tev ļaus veikt nākamo gājienu. Vienalga, vai tas ir labs vai slikts. 
Man arī apnikuši daudzi cilvēki, kurus es pamazām atsijāju. Pat ar tādu nelielu nežēlību. Man apnikuši liekuļi un lielībnieki, visi amatieru aktieri, kas spēlē visai nenozīmīgas lomas, kuras es nevēlos vērot. Esmu atstājusi sev blakus tikai tos, kuru dēļ man gribas censties palikt par to pašu cilvēku, kas es esmu. Atklāti sakot man nav jācenšas, tas viss notiek dabiski.
Un ja tagad jāatbild jautājumam par to ''atgriešanos Latvijā'', es teiktu- es neesmu gatava. VĒL neesmu. Izlasot iepriekšējo teikumu, var tapt skaidrs, vai ne?

Pašlaik es zinu tik vienu- es aizvien uzskatu, ka vislabākais laiks manā dzīvē ir tie brīži, kas nu jau ir pagātnē. Tas vien ir rādītājs tam, ka man kas ir jāmaina. Jāmaina tā, lai es ticētu, ka 'best days are still ahead of me'..

'kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas'

Sāksim ar to, ka manam blogam tapis jauns nosaukums. Nevis tāpēc, ka man sagribējās, bet gan tāpēc, ka vecais nosaukums man likās tikpat vienkāršs un prasts kā parasta baltmaize, kad tai vienkārši uzlīmē šilti ar kādu no Latvijas novada nosaukumiem. Tad es sāku domāt par to, kad es rakstu, kā jūtos, kā skatos uz savu Anglijas kapitāli. Tas jau nekas, ka šobrīd esmu Latvijā, manai sirdij nav adreses.


Vai tev ir bail iemīlēties? Vai tu zini kādu, kuram ir bail? Ja tu pazīsti mani, tad vienu cilvēku zini noteikti.
Diezin vai es esmu vienīgā , kurai ir bail. Cilvēkiem ir bail iemīlēties, jo mīlestībai nav garantijas. Beigu beigās tu vari sev salauzt sirdi, un tikt no tām sāpēm vaļā ir viens vareni ilgs un kaitinošs process. Tu esi kā gaļas gabals, ko lēnām pa gabaliņam maļ caur mašīnu, līdz tu esi samalts un malšanas process ir beidzot cauri. Var uzelpot. Tad iekrist atkal.
Vai tādēļ esmu viena? Jo man nepatīk, kad mani dzīve maļ? Varbūt.

Vispatīkamākais mirklis gan ir tad, kad tu, vairākas reizes un sen malts, pieķer savu ''malēju'' tevi vērojam. Un nožēlojot. Jo redzi, tu esi laimīgs cilvēks, kurš negrib to slēpt no tā, kurš tevi, reiz izsvītrojis no savas ikdienas, zvērēja, ka tu nekad neatradīsi tādu kā viņu. Tieši tur jau tā lieta- es nekad neatradīšu tādu kā tevi-PALDIES DIEVAM.
Un vēl jo vairāk- neredzēdams nevienu tev blakus, viņš cer uz tavu atgriešanos, uz taviem skatieniem un draudzīgiem 'sveiks!'. Taču tā vietā valda ignorance, vienaldzība un plašs smaids uz visām citām debespusēm. Viss, kas ir bijis starp jums ir tāds tāls, fiktīvs iedomu tēls, no kura tu vairs neredzi un nedzirdi it neko.
Kā reiz 'Prāta Vētra' teikusi, tu esi kā tāds 'kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas'.

Bet tas, cik ātri tu vari 'izkrist' no mīlestības, jo esi pietiekoši stiprs un dzīves audzināts, un vairs neļauj malt sevi caur tai mašīnai, ir apbrīnojami. Pirms neilga laika man jau likās, ka esmu atradusi un satikusi kādu, ar kuru varētu mēģināt atkal iziet cauri tam iemīlēšanās procesam, bet viss izbeidzās visai ātri, ka es pat nepaspēju attapties. Ah, lai jau nu paliek!
Šobrīd man ir labi. Tikpat labi kā pēdējos piecus gadus- man pietiek ar to uzmanību, ko man velta tie censoņi, bet kuru naivajos un cukurainajos tīklos nekrītu. Nu vismaz tik gudras meitenes kā es.