Veselus divus mēnešus nelikties ne zinis par savu blogu agrāk šķita neiespējami. Tas notika!
Es pat nezinu, ar ko sākt.. Atvainošanos? Diezin vai tas ko līdzētu, jo tie, kuri pacietīgi gaidīja jaunu ierakstu, būs pārāk aizņemti, lai klausītos manos pātaros un atrunās. Toties tie, kuriem šis blogs bija visai vienaldzīgs jau pirms tam... Nu, redz, viņu sen kā vairs te nav. Paskat, šis viss ir tik loģiski kā banāni ar zemesriekstu sviestu!
Man ir jāiesilda muguras muskuļi, jāievingrina pirksti un jāizmasē smadzenes, lai spētu ko saistošu te sadrukāt. Jo, redziet, nekas nav mainījies. Hm, nē, laikam jau šis un tas ir mainījies. Draugu loks? Visnotaļ.
Kad es biju maza, man vienmēr patika spēlēties un dauzīties apkārt ar puikām. Šķiet daudzi rauca degunus, zinot, ka man nav nevienas ''sirdsdraudzenes'', un man viens pīpis par to, ka nezinu, kas ir draudzības rokassprādze. Tāpat kā man bija savas drēbes, un es neredzēju loģisku izskaidrojumu tam, ka dažas meitenes ar tām mainās, it kā būtu samestas lielā, kopējā zupas katlā.
Tikai tad, kad atšķirība starp puišiem un meitenēm bija acīmredzama, es pārmetos uz meiteņu pusi. Bet pierast pie tā bija tikpat grūti kā iemācīties pašam uzcept olas, kad mammas vēl nav mājās.
Mans uzskats par meiteņu ''godīgumu'' un ''patiesu'' draudzību ir tikpat sagriezts un samaitāts, cik mazai būdamai. Puiši draudzības ziņā ir daudz ''tīrāki''.
Kas pie velna notiek, vai ne?
Patiesībā šobrīd notiek tas, ko es paredzēju jau sen.
Tā es esmu es, kura pie visa vainīga un lepojos. Par ko es lepojos? Par to, ka mani nesamaitā vieta sabiedrībā, bankas konts vai dzīves uzskati. Es lepojos par to, ka neesmu aizmirsusi, no kurienes esmu nākusi, un cilvēkus, kuri man palīdzējuši laika gaitā. Es lepojos, ka māku izvairīties no liekas drāmas un liekulības savā dzīvē. Ja mani vaino pie tā, ka esmu pagriezusi muguru, tad ir pilnībā vienalga, jo
visi tie, kuri izsoļojuši no manas dzīves ''manu rīcību pēc'', var iet un aizvērt aiz sevis durvis. Sen jau zināms, ka es nevienu atpakaļ ar stabuli nesaucu. Galu galā, meitene, kas savas spītības pēc reiz 3 gadus nepārmija ne vārdu ar cilvēku, kas reiz bija viņas visums, var mierīgi iekāpt tajā pašā peļķē. Ja mani vaino pie tā, ka savā blogā rakstu par kādu konkrētu situāciju vai personu, tad ir pilnībā vienalga, jo tā jau ir bijis un būs.
Interesanti. Ir teiciens ''nekod rokā, kura tevi baro''.
Cilvēkam vajag ko zaudēt, lai redzētu, ko viņš ar to var iegūt. Ja cilvēks šo zaudējumu nejūt un pat atzīst vieglumu dvēselē, tad to nevar saukt par zaudējumu, tā ir dāvana. Redziet, mēs tik bieži velkam sev līdzi it kā neredzamu smagumu, kas nokrīt vien tad, kad mēs beidzam izlikties to neredzot.
Ironiski. Ir teiciens ''dots devējam atdodas''. Un vēl es ticu karmai. Un sev.
Nu tad lai šis viss rasols- sakāmvārdi, karma un pati es saliek visu šo pa plauktiem, kā centīgs un strādīgs lielveikala darbinieks.
