Tik, cik auksts laiks, tikpat vēsa esmu iekšēji. Ja jūtas pret kādu spēj tevi sasildīt, tad laikam es tās jūtas esmu sasaldējusi. Ja līdzjūtība tevi spēj atkausēt, tad mana līdzjūtība ir manas rokas padarījusi pavisam vēsas. Un varbūt tāpēc man salst.
Es gribu slēgt savu blogu. Man apnicis, ka tas dirn kā pustukša, ļodzīga pildspalva, kuru vēl var izmantot, bet roka pēc tās nestiepjas. Es palikusi pavisam sausa, izkaltusi maizes garoza. Manī nav jaunu emociju, pārdzīvojumu un iztēles, kas mani vestu pareizajā virzienā, kur nu vēl tur, kur man apstākļi piespiestu rakstīt blogā tikpat bieži, cik iepriekš. Nē, es nelūdzos uzmanību un fanātisma izpausmes ne no viena, jo redz', tāda es esmu- ja izlemšu blogu slēgt, tad tā arī izdarīšu.
Visticamāk gan tas nebūs tā, ar pompozu paziņojumu un spiguļainiem rotājumiem un balonu birumiem vai sēru lentēm. Droši vien es vienkārši pārstāšu rakstīt. Tā vienkārši pazudīšu no šī tīkla, līdz tas apklāsies ar zirnekļa tīkliem un pelniem kā grāmatu plaukts manā Latvijas istabā.
Paskat, kaut kas manī atmaiga, sāku tā runāt par šķiršanos no bloga un palika tik skumīgi, it kā šķirtos no veca drauga. Laikam nemaz negribas, tik ļoti esmu ar to saaugusi. Bet, kā saka, ar laiku mums no visa ierastā ir jāšķiras. Atvadas un atrašana ir visgrūtākās, līdzko tām izej cauri, ierastajam zūd gan ietekme, gan vērtība tavā dzīvē. Un ierastais kļūst svešs.
Projām no acīm, ārā no sirds? Cik ļoti tu tici šim teicienam? Es uzskatu, ka tās ir pilnīgas muļķības un uzmundrinājums vārgiem, naiviem cilvēkiem. Es nedz mīlu ar acīm (lai gan zinu, ka šoreiz teiciens uz to nav attiecināms), nedz man otrs fiziski vajadzīgs blakus, lai es turpinātu... mīlēt? Es neciešu vārdu ''mīlēt'', man tas nekad nav paticis. Nē, ne jau neciešu. Man no šī vārda ir bail. Es to varu izteikt visdažādākajās valodas, un tas nesagādā problēmas. Kad saskaros ar to dzimtajā valodā, manī nostrādā tāds reflekss, kas to iestumj visdziļākajā stūrī.
Ja filozofiski dodamies atpakaļ uz maniem uzskatiem par teicienu ''projām no acīm, āra no sirds'', tad es laikam paklusēšu. Es nezinu, vai esmu spējīga aizstāvēt savu ticību tā mēslainībai un stulbumam. Vienkārši gribas ticēt, ka cilvēku var turpināt mīlēt, viņu mūžību neredzot. Toties rodas šaubas, vai tas vienmēr būs tas pats cilvēks, ko mīli? Vai tas nebūs tas mazumiņš pagātnes, tas mirklis, kurā tu uzturies, jo šķiet, ka viss stāv uz vietas, ja jau tavā galvā tā ir? Varbūt tu mīli pagātnes rēgu? To, kurš reālajā dzīvē jau sen ir miris un pazudis? Iespējams tu mīli savas atmiņas?
''Projām no acīm, āra no sirds, mūžīgi galvā'', tā vajadzētu tam visam skanēt.
