Sāksim ar to, ka tās bija bēres. Divi, man ļoti tuvi cilvēki, kas nomira viens pēc otra, divus gadus atpakaļ, aizgāja no manis atkal. Un tur es stāvēju, pilnīgi svešu cilvēku vidū, nesaprazdama, kāpēc viņi visi te atrodas. Pēkšņi kāds ļoti uzstājīgi jautāja, lai katrs parādam, cik daudz esam savā dzīvē sasnieguši. Visi cilāja un vicināja savus sertifikātus, diplomus un apliecības. Tad pienāca mana kārta. Es, pilnīgā izmisumā un nesaprašanā, cilāju plecus un teicu:
-Man nebija ne jausmas, ka mums kas tāds būs jādara.
Uz ko man ļoti vēsi pretī noskaldīja:
-Tātad tu vēlies teikt, ka tev nav par ko pateikties?! Tātad tu vēlies teikt, ka tev nav nekā, ar ko lepoties un pateikties viņām?
Mani pārņēma kauns, bet tikpat ātri tas pazuda. Es izslēju krūtis un nosvērtā balsī teicu:
-Nē. Jo viņām nekad nebija svarīgs tas, cik sertifikātus, diplomus un kvalifikācijas es biju sasniegusi. Viņām nebija nozīmīgi tas, cik es man to ir vai nav. Viņām vienmēr bija svarīgi tikai tas, ko esmu sasniegusi te (norādot uz galvu) un tas, kam man ir liela nozīme dzīvē.
No rīta, kad es pamodos, mani pārņēma neliels satraukums. Vai tas, ko es tikko redzēju, bija zīme tam, ko es šobrīd tik steidzīgi cenšos panākt? Kā es trīcošām rokām cenšos sabalansēt savu ikdienas dzīvi un to, ko gribu iegūt, melns uz balta uzrakstītu? Varbūt tam visam nav nekādas nozīmes? Varbūt svarīgāk ir tas, ka es to daru un, lai kāds vien būtu rezultāts, es būšu finišējusi?
Iespējams tā ir zīme, ka mans kārtējais sapnis būs panākts, tam no visām malām piesoļots un nu man jāmeklē jauns?
Un iespējams, ka šis sapnis man vēlas pastāstīt ko citu- es upurēju sevi kam tādam, kam nebūt nav nekādas lielas vērtības?
Man gan gribas ticēt, ka šim visam ir daudz vienkāršāks izskaidrojums. Lai arī ko es dzīvē darītu, lai arī ko es panāktu, cik daudz sarauktu sev apkārt, es pati, kā personība, vienmēr būšu svarīgāka par visu to, kas man pieder. Vienalga lai arī kur es būtu, ko darītu.
Pēdējās dienas es maz guļu, daudz strādāju. Pēdējās nedēļas es pielieku punktu daudz kam. Kārtējam darbam, pirmajam gadam universitātē, kārtējām attiecībām, vājumam. Un kārtējam gadam Londonā. Esmu tik ļoti piesieta šai pilsētai, es to tik ļoti mīlu, bet tikpat daudz es to neciešu un gribu atpūsties kā no nekam nederīga mīļākā.
Jo dziļāk es rokos, jo mazāk man gribas turpināt savu neatkarību, savu ceļu tālāk, savu vientulību.
Es nezinu, cik ilgi es cīnīšos ar visu to, kas manī ir dziļi iekšienē. Taču, jo tālāk es eju, jo stiprāka es jūtos.
Jo stiprāks cilvēks jūtas, jo trauslāks tas ir, kad salūzt. Uzmanies pasaule, es jūtu, ka drīz lūzīšu.
