Bravo!

Šobrīd man nav pieejas internetam, tāpēc es ļoti jo ļoti ilgojos pēc sava bloga. Gribētos tagad ko tu ierakstīt, piemēram, to, ka dzeru savu Carlsberg un nereāli priecājos, ka esmu te. Ok, vēl trūkst sava dzīvokļa, kur es varētu mierīgi iekārtoties, izpakot savas mantas, ar kurām lidostā gan bija problēma, bet viss kārtībā, izņēmu narkotikas un nu esmu Londonas 1. Zonā. Ha, bet tāpat es drīzumā dzīvošu jau 2., kas Rīgā ir aptuveni tāpat, kā sadalīt visu „galvaspilsētu” Zolitūdē, Juglā, Teikā, Pārdaugavā un tā tālāk. Un vārdu galvaspilsēta es speciāli ieliku pēdiņās, jo tagad man tā tiešām šķiet tik maza kā Valmiera. Un latvieši man, kā jau kārtējo reizi, pabūstot ārzemēs, šķiet egoistiski, mantkārīgi un patmīlīgi īgņas. Varbūt ir gudri runāt tā, esot vairāk kā pusotra tūkstoša kilometru tālumā, taču zinu, ka es to pašu teikšu atbraucot atpakaļ. Taču šis fakts ir grozāms. Man te ir pārāk labi, piedodiet, ja varat. Un zinot, ka tur, manā dzimtajā zemē ir tik daudz kas man mentāli žņaudz, gribas palikt vēl vairāk. Te es neskumstu, man ir labi. Ja vien neskaita, protams, to, ka kāda „gudra” meitene mani un Kiku terorizē starptautiska mēroga apmēros un mani tas pilnībā tracina, ja cilvēks nespēj dzīvot savu dzīvi un turpina meklēt „izsitējus, kas atrodas turpat kur mēs”. Reizēm šķiet, ka drāma manā dzīvē ir pārāk uzspīlēta.

Katrs rīts man Londonā sākas visai apskaužami manai iepriekšējai dzīvei- stundas ilga snauda metro (sešos no rīta) , tad gājiens pa Londonas ielām ar Starbuck’s kafiju rokā, divu stundu ilga dežūra starptautiskās kojās, kur apkalpoju tādus kadrus, kuru vārdi ir, piemēram, Wolfgangs un Melodija, un tad- līdz pat deviņiem vakarā veļas locīšana un žāvēšana šefa veļas mazgātuvē, kurā arī netrūkst frīku, jo viņš pats ir no Irānas, bet viņa noprotamā mīļākā un mana kolēģe- slovākiete. Vispār es jau esmu sākusi pamazām domāt jauktā krievu/angļu valodā.

Latviešu ēdiena man pagaidām netrūkst, jo mēs pirmās dienas dzīvojām jauktā latviešu/ukraiņu femīlijā, kas patiesībā man dikti patika, jo atbraucot mēs vakariņās ēdām gandrīz to pašu, ko tēvzemē, tikai klāt piedzērām vīnu, kas man likās netipiski ukraiņu ģimenē.

Šeit netrūkst lietu, kas man patīk. It īpaši nakts divstāvīgie autobusi, kas tev ļauj izbaudīt ballīti līdz pat savai pieturai, jaukie cilvēki, kuri netēlo, ka ir jauki pret tevi (kas pamatīgi uzlabo darba dienas sākumu sešos no rīta), ārkārtīgi daudz tautību uz katra ielas stūra un, nu, bet, protams, Londonas panorāmas skats, kas ir patiesi iespaidīgs.

Stulbi, ka man nav tik daudz brīva laika kā gribētos, lai varētu izbaudīt šejienes kultūru un mākslu, kaut gan finanses to pašlaik neatļauj- jātiek uz pekām. Un, kā izskatās, man i nebūs nemaz jābrauc decembrī uz mājām, lai apmeklētu „Prāta Vētras” koncertu- novembra sākumā viņi būs te, kas ir kinda nice. Un jā, te ko darīt netrūkst. Pietiek vien palasīt krāsainās afišas metro tuneļos, ka viss jau top skaidrs- I am gonna be addicted to attending events.

Kā ir ar valodu? Mhm, vakar darba kolēģis teica, ka man esot amerikāņu akcents un tas nav forši, jo man patīk britu akcents un es šeit cenšos to sev pielipināt. Un jā, briti runā ātri un reizēm vienkāršus vārdus izrunā tā, ka man jāsāk šaubīties, vai viņi jēl kādreiz ir bijuši Igaunijā.

Ļoti vēlos pagulēt. Nu vismaz līdz deviņiem rītā. Miega bads sākumā gan bija daudz lielāks, jo visu vasaru dienas grafiks pamatīgi atšķīrās no šī. Kaut gan, kā es saku- es guļu lai dzīvotu, nevis dzīvoju, lai gulētu.