Cerams, ka manu vakardienas ierakstu neizlasīja daudzi, jo tas bija tiešām stulbi no manas puses dzērumā rakstīt to, ko domāju. Jo it kā jau tā bija balta patiesība, bet tam nebija jānonāk mana bloga lappusēs. Nu nemaz nevajadzēja! Nav tā, ka esmu persona, kas baidās izteikt savas patiesās izjūtas, taču man vienkārši nepatīk uz āru izrādīt to, ko ar katru dienu es griežu nost kā ūdens krānu. Zini, nav labi atklāties tā, jo viss kas var gadīties- kāds gribēs sevi paskaidrot, meklēt iemeslus, attaisnojumus vai domās, ka mani vajag nomierināt vai pat nedaudz žēlot. Tas man galīgi nav vajadzīgs. Es nezinu, vai vispār gribētu par to atklāti runāt. Kāda tam visam jēga, vai ne? Mēs vienmēr visā meklējam jēgu. Un ja nevar atrast, tad viss šķiet daudz vieglāk atrisināms- to nevajag un viss, lieta darīta.
Drīz jau jātaisās atpakaļ uz Londonu, kaut gan diži negribas. It kā jau vēl neesmu nopirkusi biļeti un rokas smagi ceļas, lai to darītu. Nezinu, ko es savā dzīvē vēlos darīt. Aizvien.
Nezinu, kurš saka, ka būtu spējīgs ar mani parunāt par to, kas sakrājies, bet esmu gatava mēģināt, kaut ja šo cilvēku pat nepazīstu. Uz priekšu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru