'es neticu nevienam, tik tiem trim'

Ļauj man tev ko pastāstīt. Reiz dzīvoja kāda meitene. Viņa bija trauslāka kā Senās Ķīnas porcelāns. Tik viegli ievainojama un vāja. Katru reizi, kad kāds nejauši vai pat tīšām uzsita pa viņas sāniem, viņa sabruka. Gabalu gabaliņos. Maza, viegli savainojama un tik grūti saprotama.
Vāja...
Ai, cik viņa bija vāja.
Šī dūju dvēselīte visiem likās tik garlaicīga un, visvienkāršāk, ignorējama.
Trauslums bija spēcīgāks par visu.
Un tad pēkšņi- paukš!! Kur tad tā trauslā dvēselīte palika? Viss, ko tagad var redzēt ir tumša, nesalaužama būtne, kuru ieskauj titāna vārti. Nesasniedzama, neuzvarama.
Izmainījusies? Ak, cik ātri.
Tas trauslums pāraudzis metru biezā ledū, ieskauts dūmu mākonī un viss, ko tā sniedz garāmgājējiem ir auksta dvaša, kas izdala neticību, dusmas un ironiju.
Nav ne miņas no trausluma, vājības un bezspēka.
Šodien es viņu satiku jau atkal. Dusmu pilnu, rūgtuma ieskautu.
Viņa man teica, ka jau atkal pienācis laiks kādu sasaldēt un izgrūst ārpus saviem titāna vārtiem. Neļaut sev piekļūt. Nedz ievainot.
Viņu bija ieskāvušas niknuma un rūgtuma liesmas. Tās dedzināja manus vaigus un karsēja manu pieri.
Dusmīga. Jau atkal.
Vīlusies? Iespējams. Bet viņa jau nestāsta.
Es reizēm brīnos- kur tu tādu spēku ņēmi? Kā tā vārgā būtne izauga par tādu raupju, akmenī kaltu būtni, kas viņa ir tagad? Viņa saka: 'Man nevajag iemeslu, vien savas domas, kad mani vada. '
Vai viņa klausās iemeslos? Vai viņa tic varbūtībām un piedošanai?
'Nē!'
Tā saka un aizgriežas.
Viņas iekšas ir sagrauztas un sasietas dusmās. Meitene ar sāpēs sabojātu smaidu.
'Kam tu netici? Brīnumiem? Solījumiem? '
Viņa pagriež seju uz 45 grādiem un saka: 'Es neticu nevienam, tik tiem trim'
Kas ir tie trīs? Es prasu, bet baidos šķērsot robežu.
'Cilvēki man vienmēr prasa, jo viņi grib būt kaut viens no tiem trim. Bet tas nav iespējams. Neviens nekad mūžā nepiekļūs man tik tuvu kā šīs trīs personas. Nekad. Nekad. Nekad. '
Viņa ar mani vairs nerunā. Ir iestājies klusums. Nē, klau, klusuma nav. Es dzirdu viņas sirdi pukstam. Aiz niknuma, dusmām un aizvainojuma.
Viņa redzējusi tik daudz un vairs nevēlas vairāk.

Kā lai dzīvo, ja tevī ir tik daudz niknuma, kad tevī vairs nav vietas nekam vairāk?
Man kļūst vēsi. Viņu salauzuši ir tik daudzi. Un salauza vakar. Arī šodien. Taču tā vietā, lai raudātu vai sauktu pēc palīdzības, viņa stāv, rokas sakrustojusi un šņākdama, lūkojas uz pasauli un gaida, kad varēs izteikt visu, ko sirds iekšēji kliedz. 

Par kuru es runāju?  Par sevi? Protams.

emociju gamma

Kur tik es neesmu pabijusi pēdējā mēneša laikā! It kā iekāpusi vilcienā, kas braukā pa kalnu kalniem, met līkumus, gāžas uz sāniem un visbeidzot nedaudz nostabilizējas. Un viss šis emocionāli.
Neesmu es gala pieturā un visticamāk tur nonākšu visai vēlu. Bet līdz tai svarīgākajai pieturai, kuru tik ilgi gaidīju, esmu nonākusi. Atvieglojums, izelpa un saviļņojums. Man ir izdevies tik daudz...
Labs nāk ar gaidīšanu. Izcils nāk ar pacietību un vēl ilgāku gaidīšanu.
Es izcīnīju to, kas man pienākas. Es uzvarēju, mēģināju un nepadevos. Kā vienmēr.

Taču tajā pašā laikā, es zaudēju pilnīgu uzticību vīriešu kārtas pārstāvjiem. Viss, kas man ar viņiem saistās ir meli, necieņa un mūžīga vilšanās. Tomēr es nedaudz pie viņa turos un turējos līdz pat šim brīdim. Mani nepameta sajūta, ka visam, ko mēs uzsākām un kam es beidzot ļāvos, patiesībā var būt kaut kāda nākotne. Pat ja tā ir niecība, izviļāta šaubās. Protams, ka es esmu nogurusi katru rītu celties un cerēt, ka man šoreiz izdosies noturēties pie tā viena, bez jebkādām liekām emocijām un jūtu izplūdēm. Jo tās emocijas pazūd ar katru reizi, kad man nesanāk. Tagad, kad ir atkal jau parādījusies maza iespēja turpināt iesākto, es nemaz nezinu, vai vēlos to.
Mans spīts mani pārņem- katru reizi aizvien spēcīgāk un intensīvāk. Mana neticība aug aizvien lielāka un redzamāka. 
Bet tad nāk tās sajūtas, kas kā mazas stīgas apvijas man ap kaklu, vēderu un galvu, izdzen tūkstošiem voltu caur manu ķermeni, un man gribas vēl, vēl, vēl. Man gribas sēdēt viņam pretī un runāt par da jebko. Pat ja tam visam rītdiena nepienāks..

Tad vēl es apstājos kādā pieturā, kas bija un vēl aizvien ir visai tumša, drūma, bet labi zināma. Man vienmēr ir bijis bail braukt tai cauri, nekad neesmu vēlējusies tajā apstāties un uzkavēties. Šoreiz es, iespējams, pavadīšu tur visai ilgu laiku. Man gribas viņu paraut sev līdzi un pierādīt, ka ir cita iespēja, kur un kā pavadīt savu dzīvi. Es gribētu viņu izglābt un saudzēt.
Un tad, visai pēkšņi, mani pārņēma nicinājums, dusmas un pilnīga neiecietība. Tas ir grūtāk, nekā runāt ar skulptūru, kas ieņēmusi vienu pozu, nerunā un neklausās. Tu gribi glābt, bet nesanāk. Visbeidzot tu gribi glābt sevi no tā, no kā tev ir tik ļoti bail.

Reizēm man šķiet, ka dzīve man iedalījusi lomu, kur man jāsēž, jāskatās no malas un jāgaida, līdz mākoņi noskaidrosies. Bet tie nekad neizklīst, tie sastājas malu malās un ik pa laikam sasūta lietu, krusu un negaisu.

Šī ilgā laika posmā es smējusies, raudājusi, skumusi, priecājusies, ilgojusies, cerējusi, gaidījusi, uztraukusies. Man šķiet, ka tik krāšņu emociju gammu es neesmu sevī redzējusi ļoti sen.

Visbeidzot, es vēlos pateikties sev pašai- par to, ka es vēl stāvu stalti un paciešu katru velna sūdu, ko dzīve man pamet.