gada bilance numur viens

Lielākā daļa cilvēku brīnās, kā gan es varu būt laimīga, būdama prom no mājām un ģimenes? Es nesaku, ka man viņu netrūkst un ka reizēm gribas mazāk ļaužu apkārt, klusākus rītus vai tukšāku māju, bet, jā, es esmu laimīga. Tos divus mēnešus, būdama Latvijā, es nedaudz baidījos atgriezties, jo negribēju iekāpt tajā pašā peļķē, kur iepriekš; nevēlējos rāpties pa tām pašām kāpnēm, kas šķietami palikušas aizvien garākas un garākas. Tomēr es tās bailes pārvarēju, atgriezos un nu esmu tur, kur gribējās. Ir taisnība, ka gada laikā viss var radikāli mainīties, un es pateicos visvarenajiem spēkiem, ka neviens mani neuzvilka kalna augšgalā, bet es tur nonācu pašas spēkiem. Man nevajag nevienu, kurš dara manā vietā, es pati zinu, ko varu, jo vajag mācēt novērtēt savu spēku un pārliecināties, ka neesi kļūdījies.
Zemiski, ka lielākā daļa domā: "tu neko nepanāksi, ja rausies prom un  meklēsi zaļākus laukos nesasniedzot pat to, kas it kā ir atspēriena punkts". Ne visi dara netīru, melnu darbu. Un jā, tur, kur esmu tagad, būtu grūti sasniegt, ja es nebūtu šeit. Loģiski.
Cilvēkam vajag būsteri. Vajag sākt ar mazāko, lai sasniegtu lielāko. Ja tu vari izdarīt mazākas lietas, lielās vairs neliekas tik milzīgas un tālas.
 Ziemassvētki priekš manis nav laiks, kad jāsēžas pie vakariņu galda kopā ar ģimeni un jādāvina viens otram nejēdzīgas dāvanas. Priekš manis tas ir laiks, kad es paskatos pati uz sevi, jo tomēr šim laikam ir tāda patīkama piegarša. Tāda kā "es nezināju, kā būs, bet zinu, ka bija labi".
Tikai sapņotājs var uzrakstīt un domāt kā es, bet tikai darītājs un veiksminieks var censties un darīt kā es.

lai būtu tā, nejautā

Pirms es atkal iesāku rakstīt savu gada bilanci, kas šogad izskatīsies nedaudz savādāka, es gribu nedaudz pažēloties. Nē, tas laikam nebūtu tas vārds, ko lietot, kad es vienkārši mēģinu izteikties.
Mana diena šodien pagāja gandrīz kā visas citas. Vakar es jutos labi, kad tās personas nebija tepat blakus, bet šorīt es, diemžēl, atkal viņu satiku. To par satikšanos gan nevarētu nosaukt, jo mēs vienkāršī formāli sasveicinājāmies. Lūk, kaut kā tā. Un tad sekoja viena muļķīga situācija, kas redzēta vien tizlās, romantiskās filmās.

Es: Why are you asking about him so much? I have no idea where he originally comes from and how often he is coming over here.
X: Come on, because he is SOO hot.

Cik veiksmīgi gan es izslīdēju no situācijas, it kā man pašai tā neliktos, un es būtu akla. Es sajutu tādu kā nosodījumu no savas puses par to, ka esmu mēģinājusi ignorēt faktu, ka tāds cilvēks pastāv, un viņš nav tālu. Nav jau nepatīkami, ja kāds cits tavā ideālā saskata ko simpātisku. Varbūt pēc augstākminētā dialoga var likties, ka "mans ideāls" ir vien acīm tīkams objekts, bet tā nav. Es zinu, ka nav, es jūtu.
Tas ir bara instinkts. Ja kādam ir kas tāds, kas tev liekas pietiekami vērtīgs, lai iegūtu savā īpašumā, bet tu tomēr sev iestāsti, ka tev to nevajag, ar laiku uzrodas citi, kam patīk tas pats, un viss sākas no gala. Es jau biju +/- nolikusi šo personu plauktiņā "lai jau paliek", taču putekļi uz tā krāties negribēja. Un esmu nonākusi sākuma punktā.

Katram no mums piemīt kaut kas. Un tas kaut kas katram izpaužas savādākā veidā. Viņam ir tā sauktais "nekas īpašs,bet tomēr KAUT KAS". Es nevaru atraut acis. Kā glītai gleznai ar dziļi noslēptu jēgu un stāstu. Man negribas rakties dziļāk, jo bail. Bail vilties? Nē, bail saprast, ka tas ir tas, ko man vajag un ko es gribu. GRIBU.

Varbūt man vajadzetu atrauties no šīm fantāzijām, jo acīmredzot ne pie kā laba tas nenovedīs. Nākamais gads rādīs, kā būs. Vēl neatraušos.

Lai būtu tā, nejautā

Nejautā, kas tālāk būs

 Nesen man jautāja, vai es domājot, ka dzīve ir smaga. Es teicu, ka nē- tā ir netaisna. Un cik tipiski mums visiem- sacīt, ka netaisna vien tamdēļ, ka nav dabūts tas, kas sagribēts. Varbūt tā zina, ko vajag un ko ne. Tāpēc es gaidīšu, kā paklausīga meitenīte gaida vakara pasaciņu. 

ka ir būt pa vidu un deja vu

Doktors Vatsons brauca uz Braitonu- vienu no visskaistākajām pilsētām Anglijā ārpus Londonas. Tas nav rakstīts grāmatā, nav ieskicēts zīmējumos vai redzēts jebkur iepriekš- es vienkārši atkal noskatījos kārtējo, ilgi gaidīto filmu kinoteātrī. Lai gan tas ir viens no maniem iemīļotākajiem brīvā laika pavadīšanas veidiem, es to nevarēju izbaudīt pilnvērtīgi, jo blakus man sēdēja sveši, diezgan bezgaumīgi un visnotaļ kaitinoši parastie ļautiņi. Es zinu, zinu, tas atkal izklausījās patmīlīgi.

Palikusi vien viena vienīga nedēļa līdz mani apciemos mamma. Es visu šo laiku domāju, ka tā viņai būs visai skaista un patīkama dāvana- beidzot atbraukt uz Londonu, Šerloka Holmsa mājvietu (kurš viņai visnotaļ ļoti patīk) un , protams, redzēt kādā vidē esmu pavadījusi pēdējo gadu ar astīti. Taču patiesībā es atkal kļūstu patmīlīga un egoistiska, sakot, ka tā tomēr būs fantastiska dāvana man pašai- sniegt mammai to, ko viņa ir pelnījusi un redzēt prieku viņas sejā, jo nekas nav siltāks par sajūtu redzēt laimi rūpju pārņemtā sejā. Uz pasaules būs vēl viens cilvēks, kas Ziemassvētkus atkal saskatīs gaišākus, nekā šajā komerciāli saēstajā sabiedrībā ierasts.

Man vajadzētu staigāt ar augsti paceltu galvu, zinot cik nu viss ātri notiek man apkārt. Es vairs nepinkšķu un neņaudu, man vairs nav vientuļi. Man negribas par katru cenu spaidīt telefonu, gaidot ziņu, un alkohola reibumā es neuzdrošinos riskēt, tādējādi būdama vājākais ķēdes posms. Varbūt visu maģiski mainīja viens neveiksmīgs paklupiens, kad es saņēmu pļauku sejā, nesaņemot to, uz ko liku visu savas kārtis, cerēdama, ka atkal dabūšu to, ko gribu. Esmu sapratusi, ka var laicīgi uzzināt, cik tālu vajag iet. Ka katrs cilvēks, ar kuru tev kas nav sanācis, ir kā mācība, kura jāizstudē, lai nākamreiz nepieļautu to pašu kļūdu. Vai arī ar laiku vienmēr pienāk situācija, kad tu visu izvērtē daudz savādāk, nekā būtu darījis iepriekš.
Cik dīvaini gan šobrīd liekas negribēt neko, būt pa vidu. Ne šis, ne tas, it kā kaut kas.

Un kad tu zini, ka gribu vienu, bet otrs it kā ir pārgribēts, vienmēr atradīsies kaut kas (lasīt- kāds), ko tu PATS nevēlies, bet otras līnijas galā visas pogas saspiestas uz "jā jā jā". Man nepatīk likt cilvēkiem vilties, bet tāda nu tā dzīve ir- riebekle. Un jā, es nezinu, kā lai dziļsirdīgāk (hujzin, kas tas par vārdu) informēt otru līnijas galu par to, ko pats nekad nevēlētos dzirdēt, ja viss būtu otrādāk. Es jau reiz esmu teikusi, ka "nav taisnas un netaisnas dzīves- ir tikai tavējā", tāpēc es netaisos ziedot savu laiku un dzīvi kam tādam, ko agri vai vēlu novērtēšu kā pilnīgu un nevajadzīgu mēslu. Man ir savas prioritātes un dzīves jēgas, vairākas, un  vien tādēļ es zinu, ko gribu. Un ja es nedabūju, es panākšu ko citu- daudz labāku.
Jā, es atkārtojos- ko tādu esmu blogā teikusi, taču redz' kā- deja vu ir maita- tā nes tev atpakaļ lietas, kuras jau, skaidrs kā diena, N-E-V-Ē-L-I-E-S.

it comes and goes

No vienas bedres citā. Sen neesmu bijusi šeit- veselas divas nedēļas, un vienu to tām es varu attaisnot- mans uzticamais klēpjdators atdeva galus un nu man viss jāsak no gala. Vēl aizvien nevaru pierast, ka šā un tā vairs šeit nav. Paldies Dievam man vēl ir bildes, jo zaudējot tās, es domājams pati atdotu galus.
Otru  nedēļu es norakstīšu uz garīgā materiāla trūkuma, jebšu, nevēlējos atkārtoties.  Man bija apnicis sevī klausīties, un es pat spēji sapratu, ka varbūt dažam labam  no jums bija pieriebies lasīt vienu un to pašu. Minēt, vai Jolantai ir salauzta sirds, vai arī viņa atkal pati visu stūma uz izmiršanas robežas.  Patiesību sakot laikam jau abas lietas notika  vienlaicīgi.
Es esmu nonākusi uz pavisam nepareiza ceļa. Uz otras takas, pa kuru nepavisam nebiju domājusi sevi novest. Saka, ka bēgot no vilka var ieskriet lācim mutē. Tā, teorētiski, notika ar mani.
Visu laiku sevi nodarbinot ar domām par to, kā ātrak sevi izārstēt no vientulības, kurai pati sevi norakstīju; kā mācēt iztikt bez cilvēka, kas bija tavā galvā dienu un nakti; kā apslāpēt to kņudinošo sajūtu vēderā, kad uz ielas mani līdzīgu seju vai atpazīsti gaitu, dzirdi ierastu frāzi. Man primitīvi ieteica ko tādu, kas liekas pavisam loģiski- atrast citu. Bet es negribēju un liku sev noticēt, ka neatradīšu gan. Un neatradu ar', jo stāsts nav par to. Tas nebūtu mans stāsts, ja viss tagad beigtos laimīgi vai sāktos no jauna.
Es negaidīti esmu sākusi domāt par kādu citu. Par kādu, kas nu ir vēl tuvāks manam Misteram Perfektajam. Way too closer. Man tika dota viena diena, viens vakars, lai uzzinātu, vai šoreiz Jolantai atkal tiks tas, kas sagribēts, jo man dzīvē tādā ziņā ir veicies, lai arī cik tas jocīgi, patmīlīgi neizklausītos. Tā vakara gaitā es, protams, uzbūvēju vienu milzīgu acteku piramīdu, kas tika rūpīgi špaktelēta un līmeņota ar katru dienu aizvien vairāk. Un kā jau tas mēdz gadīties vien manā laimīgi-romantiski neiespējamajā dzīvē, tā piramīda, kā jau acteku, palika pusbūvēta, bez galotnes. Mana laime atkal cita rokās. Kaut gan es šaustos, kad saku, ka tā bija "mana laime", jo kā gan tu vari teikt, ka negaršo, ja nemaz neesi pamēģinājis?
Tā lūk- viena kaite puslīdz izārstēta, bet cita turpat vien ir uzrakta. Lai gan jā, cerība dziest nost pēdējā. Viss var mainīties, sagrozīties un pārgāzties, kaut gan kā man apnicis uz to novirzīt visas savas domas un ieceres.
 It comes and goes.
Es nezinu, kurš man ir novēlējis vienmēr vazāties no kakta uz kaktu bez noteikta mērķa un jēgas. Esmu jauna un man nevajadzētu sūdzēties par to, ka neesmu piesieta vienai vienīgai personai 24/7, taču nu es sāku aizmirst, kā tas ir. Un tā, ka visi zina.
Reizēm man gribas sev prātā ielauzīt dažus teikumus, lai tos es atskaitītu sev katru reizi, kad kaut viena no šīm divām personam jelkad man paies garām.  Zinu, esmu stipra un man nevajag sev to atgādināt, vai iekalt galvā to, ka pienāks ari mans laiks. Taču tomēr bezpalīdzīgi apjēgt to, ka tavs ideāls izšļūk tev no rokām, un kā spīdzinot tas viss tev atkārtojas tavos sapņos. Bilde pēc bildes, un rīts pienāk aizvien  melnbaltāks.
Kas attiecas uz manu iepriekšējo sāpi- tas viss ir dziedējams.
Laiks ir kā suns, kas laiza tavas rētas. Dziedē.