Tik ļoti man gribas izgaršot pasauli.

Tā nu ir sanācis, ka šodien ir svētdiena, un tā nu ir sanācis, ka rītdien ir kārtējā pirmdiena , un es eju uz policiju. Tas gan nav nekas kārtējs, tas ir ārkārtējs. Kaut gan, hell yeah, kurš zina manu pagātni, tas zina, kāpēc policijas ēka man ir kkas redzēts. Protams, mīļie mani, varat nomierināt uzaci, jo šoreiz es neesmu neko sastrādājusi, šoreiz vainīgas ir citas instances.
Linda mani šodien daļēji iepriecināja. Respektīvi, man ir iespēja šovasar strādāt Turcijā, nodarbojoties ar to, kas man patīk, un, cik nu man un dažiem apkārtējiem liekas, pat sanāk itin ciešami (jau 2,5 gadus). Es neko vairāk neteikšu, jo savādāk kāds puisis atkal vēlēsies mani nosaukt par, atvainojos, mīzeli un pateikt, ka es esmu nenormāāāāli sablatojusies, esmu baigi krutaja, un man pirksti ir gaisā, un es esmu iedomīga. O, jā, kā man patīk, ka cilvēks par mani spriež tad, kad nav kādu gadu runājis ar mani, bet klausījies tikai negācijas pa labi, pa kreisi.Un pie tam pats jūtās kā varonis, jo ir spējīgs totālā ķirsī lekt augumā meitenei, kura ir viena pati, 5 puišu kompānijā. Kaut gan, ja nebūtu uz pasaules idiotu, nevienu nevarētu nosaukt par gudru. Nu tā kā mani. Es esmu pārliecināta, ka tas lohs šito nelasa, jo ir pārāk "gudrs", lai saprastu, kas tas tāds "blogs", un visa šitā padarīšana ir. Jā, baigais nazis, tik žēl, ka tups ^ ^
Bet nerunāsim par deģenerētiem cilvēkiem. Turpināsim tēmu par darbu kūrorta viesnīcās. Es patiesībā nezinu, ko lai dara. Būtu jau nu baigi interesanti un jauki, bet.. es vēlos izbaudīt laiku te, Latvijā. Savu pēdējo, galīgo, brīvo vasaru savā dzimtenē. Gribu braukt ar draugiem pie jūras, gribu nosvinēt jāņus, dzerot alu, sēžot pie ugunskura, gribu celties vēlu un sēdēt bānīša stacijā, dzerot kolu, gribu braukt pie vecmammas, ēst zemenes, ķiršus un laiski sauļoties, gribu nopačkāties ar saldējumu un smieties, ka esmu sušķis... gribu, gribu, gribu..
Mani jau it kā nekas netur- iekšēji. Es varu kaut tūlīt pat sakrāmēt somu, pasūtīt sev biļeti un, neskatoties atpakaļ, ceļot pa pasauli. Ir tomēr tik eksotiski un dzīvespriecīgi apzināties,ka tev nav noteiktas adreses. Un tomēr, savādi, ka pēdējā laikā mani tik daudzi tur aiz astes un nelaiž prom. Tik aizkustinošs un aizgrābjošs ir mirklis, kad tu pagriezies, bet tev pretī stāv seja, asarām acīs un lūdzošu sejas izteiksmi, lūpas nodreb un pār tām nāk vārds "paliec!". Otram cilvēkam nav viegli, zinu, BET arī man nav viegli. Es nevēlos nevienu sāpināt, nevienu pamest, bet ir nežēlīgi, ja otrs tevi grib paturēt pie sevis, bet tev pašam ir vēlme piepildīt savus sapņus, ieceres un iet, kur deguns rāda. Tik ļoti man gribas izgaršot pasauli. Un tā visu laiku. Ir viegli lūgt cilvēkam palikt, bet grūti izdarīt visu tā, lai viņš arī to gribētu. Nav vēl bijis tā, ka man kāds uzdāvinātu globusu un teiktu: "ņem, pasaule ir tava". Jo, ja tā varētu, es paliktu tepat. Un, ja arī es paliktu te? Es neticu, NETICU, ka Tu,mans dārgais draugs, pats man nepagrieztu muguru un neizmantotu iespēju, ko esi gaidījis visu savu mūžu. Ne velti man teica,ka neviens cilvēks nav tā vērts, lai tu viņa dēļ upurētos. Neviens, izņemot to, kurš dzīvē tev blakus ir bijis no A līdz pat Z, gan sāpēs, gan smieklos. Bet es taču nevienam muguru nepagriežu! Es tikai palaižu roku vaļīgāk, un tas arī viss. Jā, tas, iespējams,  ir daudz, bet ne tik, lai  neļautu man izgaršot dzīvi, jo pārsvarā es jūtu tikai rūgto garšu. Reizēm arī saldo. Bet ne tik daudz, lai nevēlētos vairāk.
Nu re! beidzot es uzrakstīju sarežģīti par vienkāršām lietām, jo tā jau ir mana bloga galvenā doma..

cilvēka patika pret sevi notiek cikliski

Jā, tāda lieta ir. Brālim, ja nemaldos, paliek,ēēē, 21?! Tātad, tā ir pilngadības pilngadība, urā! Bet mani jau tas interesē pavisam nedaudz. Kāpēc? Nu man nav visai labas attiecības, lai kopā sēdētu un ēstu kūku. Un kūkas mums šodien nav. Sad, ne?
Bet mamma gan man kko pavisam jauku vakar pastāstīja. Mani brālis mazu esot ar rupjmaizi barojis, jo es šūpulī brēcu. Tas gan bija kkas vēl nedzirdēts, jo parasti jau savos 18 gados tu pārsvarā zini visu, kas ar tevi mazu bebuku ir darīts. Es gan sevi kā zīdaini neesmu nekad redzējusi (es par bildēm runāju), ar ko mamma aizbildinājās, ka fočiks visu manu zīdaiņa laiku bijis sabojājies, kas man liekas visstulbākā atmazka uz pasaules, jo nevar jau būt tā, ka vecākiem nospļauties , ka netiks iemūžināts viņu mazulis, kā, piemēram, viņš grauž gultas kāju. Interesanti, ne? Labi, whatever. Man jau apnicis,ka šajā blogā viss pārvērties par ''mana vienkāršā ikdiena sarežģītā skatījumā'', nevis "sarežģīti par vienkāršām lietām", kā tam vajadzētu būt. Kas vēl man ir apnicis? Nu it kā nekas, vienīgais, ka mana problēma ir tā, ka man ļoti ātri apnīk cilvēki, un tas ir mans sliktais personības punkts. Tā nevajadzētu būt, jo manu tuvāko draugu pulks jau it kā nemaz nemainās tik bieži. Vairāk jau tas ir par tiem ļautiņiem, kas PĒKŠŅI ienāk manā dzīvē un vēlas tur palikt ilgāk, nekā es atļauju. Piemēram kāds apnicīgs fans. HĀHĀ- tas gan bija joks, jo fanu man nav un man nemaz tādus nevajadzētu pat tad, ja būtu slavena pornozvaigzne. Jā, bet patiesībā pornozvaigznes nevar paparaci ar neko pārsteigt, jo jau redzētas kailas un nodarbojamies ar TO. Uhh, pirmais ieraksts saistībā ar seksu šajā blogā. Bet, mnjā, vai tad šito lasa deviņgadīgie? I don't think so.
Es tik tikko mazliet parevidēju savu skapi. Tur bija daudz kā interesanta, piemēram, mana devītās klases izlaiduma baltā korsete. Es paskatījos uz to, un izlēmu, ka man pietrūkst tās Jolantas, kas tajā varēja ielīst, so what da hell, kur palika viņa? Man viennozīmīgi nepietrūkst viņas pēc rakstura vai draugu loka, jo tas bija vienkārši pretīgākais loks manā mūžā, ja godīgi. Man pietrūkst viņas pēc izskata. Es atceros kā, savukārt, devītajā klasē es lūkojos vecajās septītās klases bildēs un priecājos, ka tāda vairs neesmu. Tātad, teorētiski, ja cilvēka patika pret sevi notiek cikliski, man pēc gadiem 2 atkal būtu sevi jāmīl.
Vai tā tiešām būs? Es nezinu.
Jā, un šodien kāds telefona zvans izmainīja manu dienu. Respektīvi, es pieteicos SEB bankas studentu komplektam un laimēju saulesbrilles. Tas gan tā, pavisam pozitīvi, jo ja nu es neesmu laimīgs cilvēks, tad vismaz cikliski veiksmīgs. Kāpēc cikliski? Jo tā ar mani notiek- periodiski es dabūju visu, ko vēlos. Vai pat ko nevēlos. Un pie visa vainīga māte daba.

esnevaruizdomātnosaukumu

Man nav ne jausmas, ko gan es varēju rakstīt nosaukumā. Un tā gan ir tizla sajūta, jo gribas jau, lai visur vienmēr būtu kāds topiks.
Rītdien es , kopā ar dažiem citiem gudrajiem un izredzētajiem no savas klases, braucu ceļojumā uz Gulbeni, lai noskatītos teātra izrādi, kas manam maciņam pieprasīja 2 latus. Man jau nav žēl, lai tikai man stundas nenotiktu, un es varētu atšķirties no vismaz 70% no klases. Reizēm jau gadās pat vairāk procentu, bet, hell yeah, kuru gan tas interesē.
Ārā ir ļoti skaists un sauss laiks, tādēļ es atceros savu izseno ierakstu, kurā pieprasīju sniega nāvi, un to beidzot sagaidīju. Es taču teicu, ka vienmēr iegūstu, ko es vēlos, agri vai vēlu un tādā, vai citādā formā. Turpmāk visi mani gudrie, filozofiskie teksti, kas atklās manus uzskatus, dzīves vērtības un skatījumu uz fakino pasauli, tiks iekrāsoti tumšā krāsiņā, jeb vnk izcelti bold fontā. Jo es zinu, ka esmu gudra, un man to nevajag teikt.
Vismaz es atšķiros no dažām labām stulbām un mazgadīgām meitenītēm, kuras savu tukšo smadzeņu dēļ traucē man dzīvot. Jā, traucē. Vien ar savu eksistenci. Bet tas gan ir mans stāsts.
Un tā kā ārā ir pavasaris, bet manā galvā mazpamazītēm atgriežas bardaks, droši vien , ka es atsākšu savas vientuļās, garās pastaigas, kad telefons ir izslēgts un Jolantai viss vienaldzīgs. Jo mana dzīve, lai gan ārpusēji nemaz neliekas tik sūdīga, nekad nav bijusi sakārtota. Pārsvarā tajā ir haoss, ar kuru es nekad neesmu tikusi galā. Un vienīgais veids, kā to daļēji mainīt, ir pabūt vienam, jo jā, esmu patiešām sarežģīta būtne.


P.S.: ap mani tik tikko, pārlasot tekstu, nāca apgaismība- virsraksti jāraksta pēc teksta uzrakstīšanas. ^ ^