Man beidzot ir savs "uzticamais palīgs"- kur rakstīt visu to, kas jāatceras un tad, kad vajag atcerēties to, ko bija jāatceras, es meklēšu savu "uzticamo palīgu" (turpmāk tekstā - UP).
Ziniet, ko es vakar noskatījos? Un aizvakar? A, vot, nezināt gan. Es noskatījos 2 filmas, kuras pavisam nesen bija kino topa augšgalā (baigi dīvaini rakstās šitais vārds), respektīvi, "Avatar" un "Slumdog Millionaire". Ja godīgi, tad "Graustu miljonārs" man nepatika. Tāda netīra, pārāk skarba filma. Un pēdējais, izšķirošais jautājums, protams, bija smieklīgs, bet filmas beigas- naivas. Nu, bitīt' matos, kā var nezināt visu 3 musketieru vārdus? Labi, pieņemsim, ka Indijā tas nav tik aktuāli to zināt. Nu bet proootams, ka filmas beigās galvenais varonis uz muļķi minēs un UZVARĒS, ou, jā, cik "pārsteidzoši", un tad viņš meklēs savu meiteni, sēžot stacijā, ieraudzīs un skries pretī kā jau sopļainās filmās pieņemts (galvenais jau tas, ka viņš skrēja pār sliedēm, kas patiesībā ir aizliegts, tādējādi viņi propagandē nepareizu rīcību mazu bērnu acīs). Ha, ha, Gebelsa cienīga rīcība ^ ^
Bet ar "Avataru" bija savādāk. Tur man kaut kas pat patika un piesaistīja. Varbūt tomēr fantāzija spēj aizkustināt cilvēku. Vai nu arī mani vienkārši iespaidoja, ka režisors un producents šai filmai bija Džeimss Kamerūns. Es, protams, nebiju totālā ekstāzē un nespiedzu kā apsēsta "Krēslas" fane, kad biju noskatījusies šo 2,5 stundu garo filmu, jo man nav saprotams, kāpēc cilvēki ir tādā sajūsmā par to Pandoras zilīšu pasauli.
Un katra diena man ir kā neliela sāpe. Katru nakti, ejot gulēt, es domāju par to, ka šīs augusta nedēļas, ko pavadu mājās, iespējams ir pēdējās, kas man dotas, lai izbaudītu "neko nedarīt" sajūtu, jo man nav ne jausmas, par cik grādiem pagriezīsies mana dzīve, kad pienāks tas datums, ko es zinu.
Un ar katru dienu, kad pasaule steidzas, es domāju. Un man ir bail, ka laiks paskries pārāk ātri, un es nespēšu piepildīt savus sapņus. Jo, lai cik dīvaini tas neizklausītos, maniem sapņiem ir derīguma termiņš. Zinu, ka ir lietas, ko varu paspēt izdarīt kaut tad, kad manu seju klās "Vecmāmiņ, kurā gadā tu īsti esi dzimusi?" pazīmes, bet ir lietas, kas man jāpaspēj izdarīt laikā, kad manu seju klās: "Vai tad tev ir 19?" pazīmes.
Manai dzīvei būs jēga tik ilgi, kamēr vien būs kaut kas, pēc kā tiekties.
Es patiesībā nezinu, kā man pietrūks visvairāk. Draugu, ģimenes, ēdiena- nu tas tā kā saprotams. Man visvairāk pietrūks sajūtu. To sajūtu, ko sauc par mājām. To sajūtu, ka tu jebkurā brīdī vari iziet pastaigāties uz nenoteiktu laiku, zinot, ka mājās tevi gaida mamma; zinot, ka telefons var iezvanīties tad, kad tu esi vajadzīgs draugam; zinot, ka tev vienmēr var atrasties laiks pašam, vienatnē. Un man bail, ka nekā no tā man nebūs tad, kad es būšu prom. Ir tik smagi apzināties, ka ar laiku būs no tā visa jāatvadās. Un tad tu saproti- "es gribu būt vēl mazs". Tā kā mēs žetonvakarā dziedājām: "Es gribu kā bērns vēl just". Jā, man gribas kā bērnam vēl just, jo, lai nu cik es stipra būtu, dzīve ir stiprāka par mani, un tā negaida, kaut ir devusi man laiku izlemt. Dažas dienas tai ir kā sekundes. Es zinu, es pieļaušu vēl daudz kļūdu, dažas no tām būs briesmīgi debilas, es zinu, zinu, zinu.
Hitlers reiz tika teicis:
Izturēt uzvaru var katrs. Bet sakāvi- tikai stiprais!
Ha, čalis gan dzīves beigās iegāja totālās pretrunās ar sevi.
Un tad vēl treileris no filmas, ko vajag redzēt.
Balstīta uz patiesa stāsta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru