all good things come to an end

Jo mazāk  brīvā laika tev dots, jo mazāk gribas to izmantot. Un jo mazāk es tieku gulēt, jo vairāk man sāk riebties mana rutīniskā dzīve un viss, kas tajā varētu būt maināms.
Šodien gulēju "pusdienlaiku", jo "Hilton"'s man atkal griež stundas nost, samazinot manus mēneša ienākumus, pežas tādi! Jā, tāpēc es agrāk tiku mājās, lai pirms pusslodzes darba izbaudītu miegu, kas nu man kļuvis vēl dārgāks nekā jebkad.
Šodien, kad beidzu darbu, es nenoturējos un aizgāju uz Waterstone's, kas ir viens no labākajiem un sabierībai draudzīgākajiem grāmatu veikaliem Londonā. Un nav tā, kā WHSmith, kur pie kases sēž cietsejaini babaji. Un jā, šajā jaukajā, sasodīti smaržīgajā veikalā, kur bija tik daudz labu grāmatu, es atradu grāmatu, ko biju meklējusi jau sen, jebšu "Ian Kershaw "Hitler" ", kas ir atzīta par vislabāko Hitlera biogrāfiju,  jo to citē daudzi citi militārās vēstures autori. Un jā, oriģinālvalodā taču. Un bieza. Un pilna ar bildēm. Āh, sapnis, ne grāmata. Un tikai 9,99! Bet Latvijā tās cena bija aptuveni 15 LS. Kāda laime, ka tā drīz nonāks manās rokās, jo grāmatas ir mana vājība. Es neesmu meitene, kas mīl kurpes vai lūpu krāsu kalnus. Esmu grāmatmāne. Tās rada man prieku. 
Pavisam nesen es kādam cilvēkam veltīju sev jau tā dārgo brīvo laiku.Tik tāpat vien, lai iedzert pa aliņam un papļāpātu. Man negribējās neko, tikai iepriecināt otru. Jā, un beigu beigās šis cilvēks man teica "Jolanta, you're amazing!" Es zinu, cik patiesa šī persona ir, tāpēc apmulsu, jo neviens nekad man nav teicis, ka esmu apbrīnojama. Un bija tik patiess prieks, cik vien iespējams. Negribas man nevienam salauzt sirdi sīkos, mazos gabaliņos, ja jau esmu "amazing", taču pie tā arī apstāsimies. Gan jau, ka pienāks laiks, un es atradīšu kādu, kas man to teiks atkal, bet es palikšu blakām. 
Dažas dienas atpakaļ es pavadīju aptuveni 4 stundas runājot ar draugiem caur skype. Un es runāju pat ar cilvēku, ko nebiju nedz redzējusi, nedz dzirdējusi vismaz gadus 3. Bija tik savādi. It kā laiks nemaz nebūtu veicis savu nežēlīgo pienākumu. Likās, ka viss, kas noticis dažus gadus atpakaļ, notika pirms dažām nedēļām. Un jā, lai nu cik savādi neliktos, laikam jau šis cilvēks patiesi bija viens no vislabākajiem draugiem, kāds man jebkad bijis. Un to, vai visas sajūtas atgriezīsies vecajās sliedēs, radīs laiks. Jo negribas atgriezties tik vien tādēļ, ka tad būtu jāvelk paralēles ar pagātnes kļūdām un nevēlamajiem cilvēkiem tajā. Viss. Viss atkārtojas.
Bet vispār es jūtos tik ļoti slikti. Zvans uz mājām ir kļuvis kā pārbaudījums, vienmēr bail uzzināt ko tādu, kas liks tev pārdomāt, vai tiešām tev vajag būt te, nevis blakus savai ģimenei. Es vienkārši nespēju izstāstīt, cik lielu naidu jūtu pret cilvēkiem, kas dara pāri viņiem. Vienalga vai verbāli vai mentāli, vai fiziski.
 Es nekad neesmu rakstījusi blogā neko par savu brāli. Un savā dzīvē vispār reti par viņu runāju, tāpēc jau nav brīnums, ka daži, zinot mani jau pāris gadu, ir izbrīnīti, uzzinot, ka neesmu vienīgais bērns ģimenē. Bet jā, mans brālis ir mans brālis, un es viņu mīlu kā jau visu savu ģimeni, lai nu cik bieži mēs būtu plēsušies, strīdējušies, nesapratušies. Un ir kas tāds, ko es zinu par viņu, ko nezin katrs. Viņam ir vissiltākā sirds. Tādi mēs abi- ārpusē liekamies tādi riebekļi un egoisti, taču tā nav, patiesi. Es šķietu siltāka vien tāpēc, ka nebaidos to izrādīt. Jā, tāpēc, lai nu kas notiktu, es savu brāli noteikti aizstāvēšu, kā vien varēšu. Jo man derdzas, ja aiztiek to, kura dēļ tik bieži esmu neskarta. Un es visu savu mūžu noteikti atcerēšos, kā viņš mani aizstāvēja, kad mazajās klasēs puikas mani bikstīja. Tad es biju krutā, jo man bija "lielais brālis, tev problēmas?". Tāpēc es lūdzu Dievu un visus citus visvarenos spēkus, lai viss, viss, kas iesācies beigtos labi. Jo man nav ne jausmas, kāpēc tā notiek.

Pusgads, jeb 6 mēneši

Cik patīkami pēc ilgākiem laikiem atļauties nopirkt "Starbuck's" karsto riekstu šokolādi un vērot Londonas ielas, plūst līdzi tiem, kas steidzas, beigu beigās apjēdzot, ka tu steidzies tiem līdz. Un nu jau ir bail atzīties, ka es to mīlu, jo negribas iemīlēt to, ko tik drīz nāksies pamest. Un tad vēl kāds steigsies pārmest, ka esmu aizmirsusi, kuru valsti vajag mīlēt, taču man vienalga, kurš to teiks un cik skaļi bļaus, jo mīlēt var vienu, bet ilgoties var pēc cita.
Esmu saņēmusies un sākusi lasīt "Band of brothers". Oriģinālvalodā. Un jūtos kā pēc klasikas izsalkusi brite, lasot to autobusā.
Nez' ko nozīmē, ja sapnī satiec senu draugu un lūdz viņam pastaigāties gar pludmali, kad ir nakts... Tas bija tik skaisti un likās, ka neesmu tālu no tā, ko redzēju sapnī, jo to cilvēku neesmu redzējusi tik daudzus gadus un gribas ticēt, ka iekšēji viņš ir tas pats, kuram uz pleca nolikt galvu un neteikt neko daudz, vienkārši ik pa laikam pasūdzēties un nedzirdēt pārmetumus. Žēl, ka, visticamāk, šīs viņa īpašības noteikti ir izdzisušas tikai pateicoties pēdējo gadu dzīves notikumiem.
Šodien aprit tieši, tieši pusgads, kopš esmu šeit. Un jā, salīdzinot ar pašu sākumu, ir mainījusies gan mana attieksme pret dzīvi, gan es pati, gan mans finansiālais stāvoklis. Un ir patiess prieks, ka vairs nav diži jālauza galva par to, cik naudas drīkst tērēt atsevišķām lietām. Jā, es esmu to pelnījusi. Un man pilnībā pie pakaļas, ja ir kāds, kurš gribēs man nolasīt lekciju par to, ka jātaupa, jātaupa, fuckin' jātaupa. Tak ejiet jūs di*st! Ne veltīgi es šo visu laiku rāvos cauri dzeloņdrātīm, iemācījos pastāvēt par sevi vēl vairāk kā iepriekš, sakodu zobus un smaidīju pretim skaļām riebeklībām, bet, kas ir pats galvenais, iemācījos novērtēt sevi un to, kas man ir, nevis to, kā man VĒL nav vai nekad nebūs.
Tikko pa latviešu radio dzirdēju, ka LV tiks izrādīta filma par viesstrādnieku dzīvi Londonā. Uuu, jē, kārtējais mēsls par to, cik te slikti un visi zog pabalstus un blā, blā, blā. Bļāģ, kā man besī šitais! Man tik ļoti pietrūkst savas ģimenes un Latvijas zemes kā tādas, bet kā man negribas atkal dzirdēt un sajust to pelēcīgumu, depresīvo noskaņu un čīkstēšanu, cik visi/visas ir slikti, nepareizi un šķībi. Ārprāts! Dzīve nav sūdīga, tā vienkārši dara savu darbu!
Parks, kurā es ik pa vakariem skrienu un kas atrodas taisni blakus manai mājai, ir tik ļoti skaists. Un jā, es aizvakar redzēju pienenes ziedam. Un tad te jau zied ābeles un visādi citādi krumāji un koki. Patīkami, jāatzīstas. Tas gan ir tas, ko es vēlējos sajust- pavasari. Un to, kā tas liek atdzimt manām sajūtām un dzīvespriekam.




Un jā, cik žēl, ka cilvēkam, kas skatās uz mani, mirdz acis, bet es negribu neko. Tikai kompāniju.

plašāk biški vēlāk, ja?

Pārmaiņas vienmēr ir uz labu. Tikai dažreiz to spējam novērtēt pēc zināma laika. 

Lūk tā!

dzīves pedagoga apliecība

Esmu beidzot noskatījusies „Trūmena šovu”. Man ilgu laiku atpakaļ tika jautāts, vai esmu šo filmu redzējusi, tāpēc mani nedaudz ieinteresēja, par ko īsti iet runa. Un tagad, kad tā ir redzēta ir... mierīgs prāts.

            Tas skanēs diezgan nežēlīgi un netaisni, bet... man nepietrūkst manu draugu. Es ļoti, ļoti vēlos satikt savu ģimeni, bet nejūtu nekādu vēlmi atkal satikt savus draugus. Šī vēlēšanās ir it kā pārgājusi. Es vienkārši zinu, ko tas nozīmēs- ballītes, alkohols, vēlas vakara pastaigas un bezmērķīga pļāpāšana, intrigu vērpšana, noskaņošana vienam pret otru, muļķīgi, mazi strīdi. Varbūt es vēl aizvien dusmojos uz vienu no maniem draugiem, kurš (-a) (nevēlos atklāt, bet šī persona pati zinās, ka runa iet par viņu) vienkārši truli tērē laiku ar cilvēku, kas vienkārši spļauj un lej samazgas uz galvas. Ar cilvēku, kas ir kājslauķis un bezvērtīgs ciniķis. Pretīgi vienkārši. Nē, nu, protams, ka tā nav mana darīšana, jo ja cilvēks sevi novērtē tik zemu un ar rozā brillēm uz acīm ir gatavs piedot pēdējo necilvēcību, ko es nosauktu par savu dzīvniecisko tieksmju apmierināšanu, tad tik uz priekšu. Varbūt es neko no dzīves nesaprotu un esmu totāli stulba, bet man tas liekas tik debils lēmums, cik nu debils tas varbūt. Negribas jau nevienam neko uzspiest vai aizrādīt, jo man nav „dzīves pedagoga” apliecības un katrs pats lemj pār savu dzīvi, taču kremt nedaudz. Un tad, kad es skatos uz priekšu, man nemaz negribas domāt par to, ka man šiem abiem cilvēkiem būs jāskatās acīs, jāsmaida un jāsaka „ai, cik ārā jauks laiks” vai „varbūt izejam ārā” tā vietā, lai pateiktu „bļāviens, cik tu esi stulbs (-a) un man besī redzēt jūs viens otram blakus, jo tā ir nepareizi, ATVER ACIS UN SĀC SEVI CIENĪT” (zinot mani, es neprotu turēt muti un nesaukt lietas īstajos vārdos). Bet nē, es nevaru, jo tad atkal es būšu vainīga. Nu, jā, esmu jau bijusi šādā situācijā un tad vien varu teikt- neļaušu savu plecu izmantot kā atbalstu vai mierinājumu, jo viss beigsies tā, kā es tiešām ticu, ka beigsies. Un kāda jēga mierināt personu, kas visā iekļuvis sava naivuma pēc? Vajag mācēt pieskarties realitātei.

            Gribas dzīvot augstāk. Vai tu zini, kā tas ir? Es zinu tikpat daudz, cik tu. Tagad, kad mans sapnis par studijām Londonas universitātē ir salauzts mazos, sīkos gabaliņos, es vairs nezinu, kur iet. It kā būtu izmesta no laivas, vakuuma vidū, bez ceļazīmēm. Es nezinu, kur iet, kur glābties, kur griezties. Man negribas pavadīt savu dzīvi Latvijā. Ne vairāk kā 2 mēnešus, tas uz visiem simts kā zināms. Kā jau es te reiz, pusgadu atpakaļ rakstīju, „man gribas izgaršot pasauli”. Un cik patīkami, ka vairs nav neviens, kas lūgtu man „nebrauc, paliec”, jo man nav vietas, kur es palieku. Varbūt tas man traucēs atrast cilvēku, ar kuru savienot dzīves, taču man kaut kā vienalga. Esmu nedaudz vai pārliecināta, ka vēl nevēlos ļauties jūtām. Es zinu, cik tas ir skaisti, taču tikpat labi zinu, cik lielas sāpes un problēmas tās sagādā. Gan jau pienāks laiks, kad es atkal būšu tā Jolanta, kas otra dēļ gatava ledu grauzt un galvu dauzīt pret sienu. Pagaidām es sevi pārāk cienu, lai darītu muļķības kāda dēļ.

            Es vienmēr esmu domājusi, ka tad, ja tev diendienā saka „tu esi skaists (-a)”, nekas nemainās. Kļūdījos. Reizi pa reizei darbā man sanāk dzirdēt frāzi „such a beautiful girl!”. Un nevajag domāt par to, ka katras valsts un nācijas meitenes atšķiras un varbūt latviešu starpā esmu kas ordinārs, bet šeit, starp poļiem, babajiem, itāļiem, spāņiem un ungāriem esmu kas „skaists”. Tagad es sāku saskatīt sevi citā gaismā. Respektīvi, varbūt nemaz neesmu tik ļoti zemē metama, ko? Muļķīgi tā tagad skanēs, taču es vairs nepaļaujos uz savu personību vien. „Ai, tu esi skaista iekšēji/ tu esi savādāka/ tev ir skaista personība” un bla bla bla. Varbūt man vajadzētu priecāties, velns lai zina.

            Aptuveni 98 dienas palikušas, ko šeit nodzīvot. Bet ar to viss nebeigsies. Ar to viss sāksies. Un man sāk patikt šī doma, ka es nezinu, kur atradīšos pēc mēnešiem 5. Kur mani domas aiznesīs, „tas kauliņš nogulsies”.

P.S.: vakardiena bija totāli laba- vīns, draugi, "Draugi", cigarete pēc cigaretes un iluzionista priekšnesumi pilnībā bez maksas.

Vai tev nav vienalga?

Ja mokies iekšējās pretrunās, pārdomās vai vienīgās un pareizākās patiesības meklējumos, tad atceries, ka nav tādas vienīgās un pareizākās patiesības. Katram tā ir sava un var atšķirties par 180 grādiem.

            Nedomāju, ka reiz pienāks tāds brīdis, ka man tik tiešām aptrūksies lietu, par kurām rakstīt savā blogā, jo viss liekas tik rutīnisks. Ehh. Pienāca. Cik tik dienas netiku šeit viesojusies, bet nemaz negribējās, nejutu vajadzību. Tagad laikam sāku ilgoties. Esmu slima. Kind of. Un man ir pilnībā vienalga, ka es vēl neļimstu uz grīdas, bet es tāpat rīt nestrādāšu, un man vienalga, vai tas no manu ego puses izskatīsies kā nevajadzīga darbaspēka taupīšana. Bet tad es sev saku, ka esmu to pelnījusi un, iespējams, šis vairāk ir kā bezspēks pēc pārpūles, jo ne jau katru gadu sanāk strādāt divos darbos bez brīvdienām. Tāpēc es domāju, ka esmu gatava nedaudz sameloties savam mīļajam „Hilton”am. Bet es nemelošu, jo šodien lielākā daļa manu kolēģu piekrita, ka es izskatos briesmīgi un „neesmu tā Jolanta, ko ierasts redzēt”.

            Vakar es uzzināju, ka patīku savam bijušajam kaimiņam. Viņš bijis ārkārtīgi kautrīgs, nevarējis paprasīt manu telefona numuru, bet tagad, kad esmu jau izvākusies un dzīvoju vairākus kvartālus, rajonus un reģionus tālāk, viņš nolēmis „pēkšņi apjautāties, kā man klājas”. Tā kā visi vīrieši un puiši- meiteni savajagas tad, kad viņa ir jau prom. Fuflis kaut kāds. Bet tāpat patīkami, ka es atkal kādam lieku mulst.

            Es tagad zinu, kurš ir mans mīļākais vārds latviešu valodā. „Piens”. Skan tik maigi. Un man patīk, kā tas skan, kad nāk pār lūpām. Cik šaušalīgi tizli izklausās, bet es domāju, ka mums katram ir vārds, kas patīk, kā skan. Un man tas ir „piens”. Pārāk daudz „skan” dažos teikumos.

            Tad, kad esi slims, nevajag doties uz Liverpool Street Stn., jo tā ir liela, pilna ar cilvēkiem un tajā tu jūties mazs. Visas skaņas saplūst liegā dunoņā, tu centies šķērsot steigā skrienošos cilvēkus un ir pilnībā vienalga, vai kāds tev nejauši uzskrien virsū, vai pieskaras ar somu. Visi steidzas, bet tev viss ir skaidrs- gribas mājas.

            Visspilgtāk es atceros brīdi no šīs nedēļas, kad es patiesi, no sirds teicu „I want to go home. I really miss my home.”. Sākumā visi domāja, ka es runāju par savām Londonas mājām, bet nē, acu skatienā viņi ieraudzīja tās patiesās vēlmes, patiesu domu mērķi. Un tad, kad jaunās ēdienkartes testēšanas laikā es tiku pie jāņogu ķekara, man likās, ka esmu tur, kur gribēju būt. Ka es esmu mājās. Lūk, ko spēj izdarīt vien kas mazs un nesvarīgs.

            Un jā, ja kādu interesē, mani neuzņēma universitātē. Vismaz ne tajā programmā, kurā es vēlējos iekļūt. Man gan piedāvāja citu, kaut ko līdzīgu, bet tam vairs nav jēgas. Un ko tagad? Nezinu. Vai tev nav vienalga?

Journey Ambassador Jolanta

Liekas tik netaisni, ka man savu problēmu pēc ir jāliek ciest un pārdzīvot otram. Tas man nekad nav paticis.

            Esmu ievākusies jaunā dzīvoklī, jaunā istabā, kas atrodas netālu no mana darba. Tā kā es varu gulēt nedaudz ilgāk, jo ceļš neaizņem tik daudz laika- tikai 10 minūtes, kas Londonas apmēriem ir respektabls skaitlis. So convenient! Tomēr dedzina tā sajūta, ka ATKAL, kārtējo reizi esmu uz sēkļa, jo visu naudu izdevu tajā, lai varētu šeit atrasties. Tā vien šķiet, ka esmu šeit, lai gulētu un strādātu. Bezsakars. Jā, Londona ir kultūrvēsturiska, pasaulslavena un skaista pilsēta, bet tā der vien darbaholiķiem, mehāniski noskaņotiem cilvēkiem, kam garšo nauda. Un, lai arī cik ļoti es vēlējos šeit mācīties, nekas nesanāks. Paskat tik! Es tiešām to pateicu? Jā, jā, pateicu gan. Laikam beidzot pār manām lūpām, ārā no galvas iznāca šie liktenīgie vārdi- Jolanta Vimba noliek malā savu kvēlo sapni- studēt Londonā. Un tas, ko es darīšu tālāk, lai paliek mans noslēpums, jo esmu pilnībā ar visām četrām par to, ka nevajag visiem ļurināt savus mērķus, jo vienmēr būs kāds, kas visu sačakarēs. Man prātā ir viena persona no manas „ģimenes”, kura varētu pretendēt uz woodoo pozīciju. Riebeklība kaut kāda. Skaudēji. Laikam jau jāizbauda pēdējie 3 mēneši savā mīļajā Londonā, kas man dāvājusi vairāk asaru, nekā smaidu. Es mīlu šo pilsētu, patiešām, jā. Taču tā mani pamatīgi piekāsa.

            Un darbā esmu kļuvusi par Journey Ambassador. Un piedalos SALT. Tāpēc, jā, vienu nakti izbaudīšu visas ekstras, ko izbauda katrs "Hilton" viesis. Tāpat vien. Jo esmu iekš SALT. Un mani tur novērtē. Kaut kā vienkārši un ekskluzīvi sanāk, ne?

            Mana jaunā istaba nav liela. Un tajā ir auksti. Bet vizuāli man patīk. Sāku domāt gan, kur es izguldīšu savus draugus, kad viņi brauks ciemos. Paldies Dievam, tas nenotiks ātrāk par maiju, tā kā es paspēšu izlauzt sienu uz kaimiņu dzīvokli.

            Lai kur arī tev vēlams cilvēks izvēlētos aiziet, tu negribi viņu nekur laist, jo laiks maina lietas, tas ar tām spēlējas. Liekas, ka dzīve nekad neatsviedīs otru atpakaļ pie tevis. Cik nepateicīgi mēs esam, nemaz nepadomājot, ka dažus mēs vairs nekad nesatiksim , kaut atrodamies uz vienas pasaules, kurai materiāli robežu nav. Un tā mēs to dzīvi dzīvojam- skrienot.

            Kad ir bijis vajadzīgs ilgs laiks, lai uzbūvētu savu sapni, vēl ilgāks laiks ir vajadzīgs, lai to saplēstu. Un tad, kad tas izdarīts, gribas palikt vienam, uzdot jautājumus sev pašam un dzīvei kā tādai. Negribas, lai kāds prasa par to, ko iesāksi ar savu nākotni, kurai nu ātri jāatrod alternatīva. Bet ko darīt, ja ik pa laikam tev sevi jārausta uz visām pusēm, jo tu vienkārši nespēj izvēlēties, ko gribi iesākt? Muļķīgi un nevajadzīgi tie likteņa pagriezieni.

            Tik ļoti man negribējās pamest Londonu pavisam...