mana pirmā līdzjutības vēstule

Mans mīļākais putns, kad es biju maza, bija sarkankrūtītis.Vecmamma man vienmēr parādīja, ja kaut kur krūmos redzēja vienu no tiem. Un, kad sasniga sniegs, mēs ar brāli uz balkona malas likām putnu barotavu, pilnu ar speķi un maizi. Tur ēda zīlītes. Vārnas bija tizlas. Man nepatīk vārnas.
**
Šovakar es darīju ko tādu, ko, sevi darām, nekad nebiju iedomājusies. Es rakstīju savu pirmo, oficiālo līdzjutības vēstuli. Punkts pa punktam, vārds pa vārdam. Tintes triepiens un ieelpa. Doma galvā, vārdi uz papīra. Otram cilvēkam to lasīt ir tas pats, kas riteņbraucējam uzlikt šņabī iemērcētu marli uz nobrāzta elkoņa, bet tas palīdz. Vien daži labi pārdomāti teikumi, kas tapuši no sirds- tie nedziedē, bet vismaz mazāk sūrst pēc tam.
Es šo cilvēku pazinu. Varbūt mēs nebijām tuvi draugi vai draugi vispār, bet mums saistība bija. Un šovakar, kad es uzzināju par to, ka viņš ir aizgājis no dzīves būdams vien dažus soļus no mana vecuma, man pēkšņi kļuva grūtāk norīt siekalas. Liekas negodīgi un neticami, ka tev tas jāpieņem kā fakts, kas rakstīts enciklopēdijā. Cilvēka vairs nav. Tā vienkārši nav. Bija, bet nebūs. Nepatīkami tas, ka vairs nav tādas personas, kura tika uzrunāta; vēl vairāk tas, ka bija, un tu atceries katru vārdu, katru sveicienu, katru sakritību un atmiņu.
Es biju maza, toties mans brālis bija liels, un viņi kopā dauzījās apkārt. Arī man ir draugi, ar kuriem ir saglabāti kopīgi smiekli, stulbības, slēptas cigaretes un nedarbi, darbi un noslēpumi, bet mēs vairs netiekamies, un es nevēlos sevī ieģērbt sava brāļa ādā. Tagad, kad es biju tā, kas šīs ziņas pasniedza, man jāsaka paldies attālumam, kas mani un manu brāli šķir. Man nav jāskatās acīs. Es neredzu to tukšo atspīdumu, kas ir tikai cilvēkam, kas slēpj savas patiesās izjūtas. Kas tukši sevī atkārtojumā pārcilā to, kas bijis, bet vairs nav.
Es zinu, zinu, tam visam nevajag pielikt tik dramatisku piegaršu, bet padomājiet paši. Iedomājies cilvēku, kas, piemēram, sēdējis no tevis dažus metrus vairāku gadu garumā; kopā ar tevi slapstījies pa malu malām, slēpdams no citu acīm kādu kopēju nejaucību; dalījies ar tevi. Un tagad, kad laiks jūs labu brīdi bija viens no otra atdalījis, viņa vairs nav. Tas kopējais kā maza kārbiņa ir paņemts līdzi.
Es nelieku jums visiem pievērt acis dēļ mana dramatiskuma, jo pēc neilga brīža jūs tāpat katrs ielēksiet atpakaļ sava ikdienas rutīnā , un viss skries pa savām sliedēm, taču nav slikti pārdomāt dzīvi. Kāds, ko lielākā daļa no mana draugu loka labi zina, šobrīd sēro, un man žēl. Žēl arī tādēļ, ka man šis aizgājušais cilvēks nav vien "diemžēl kārtējais, pāragri no dzīves šķīries jaunietis", kā dēļ es rakstu šo līdzjutības vēstuli. Tas tādēļ, jo man no sirds žēl.
Es šobrīd pamazām mēģinu pārkāpt tādu neveiksmīgi tumšu līniju. Brīdī, kad es saņemu ziņas kā šīs, es dubultā saņemu ziņu, kas varētu ietekmēt manis pašas garīgo stāvokli. Diemžēl man ļoti tuvs cilvēks šobrīd cīnās ar neārstējamu slimību, kas, kā nežēlīga žurka grauž siera gabalu, knābā katru šūniņu un ietekmē veselo saprātu. Nu man ir izveidojusies neredzama sakaru līnija starp mani un manu ģimeni, lai es zinātu, kas notiek. Es negribu sevi nostādīt uz pašas malas, kad vajag nolaist rokas un sagatavoties ļaunākajam, bet laiks nodara tikai sliktu, vismaz šoreiz. Tas iet uz priekšu un es gaidu, gaidu, gaidu. Katrs vārds, ko man pasaka telefona sarunas laikā, ir jāsagremo, neļaujoties panikai vai vienkārši muļķīgām iedomām. Varbūt es esmu nākamā rindas kārtībā, kurai būs jātur sevi rokās.
Ir sasodīti grūti un neizturami nebūt blakus, kad tas nav iespējams. Tevi tur tālumā, tev neļauj kustēt, tev tikai truli jāgaida.
Es drīz izdošu pavārgrāmatu "Kā sevi morāli pa (sa-) gatavot ".

trīs virzieni, viena ceļazīme

 Pirmdiena, 01;02

Skatos "Notting Hill" pa televizoru. Ir tikai jāiekāpj autobusā un jāpagaida kādas plikas 40 minūtes, es būtu tur. Radio dzied "this is the life", jā tiešām.

***
Otrdiena, 14:08

Es šodien iedomājos par Siguldu. Kad man bija kādi astoņi gadi, mēs kopā ar vecākiem aizbraucām uz turieni vasaras laikā. Es tiku pie tās mazās koka nūjiņas, kas patiesībā man atgādina Poliju. Tagad man gribas uz Siguldu. Nesaprotu kāda jēga šai rindkopai...

Manā dzīvē beidzot ienācis kas tāds, ko sen jau gribējās, bet nekad nesanāca dēļ apstākļiem, resursiem un citiem trūkumiem. Esmu savā nedēļā ieķeksējusi kino dienu. Es mīlu kino, man to vajag. Tas ir kā vitāla deva lietu, no kurām tu veido savu ikdienu, bet tā nav tik ordināra un ierasta. Tā ir kā siera kūka, ko tu nopērc reizi nedēļā, jo ieejot veikalā tu atceries, ka ir pienācis laiks, un tu esi to pelnījis.

Pēdējo dienu laikā ir sanācis daudz ko apdomāt. Laiks iet uz priekšu un ap mani atkal sākt vilkties kārtējie jautājumi mākoņi, kas mani tikai un vienīgi nospiež. Esmu izpētījusi simtiem veidu un ceļu, pa kuriem iet, jo manai dzīvei ir jābūt kādam mērķim, kā tas bija vidusskolu beidzot. Man bija trīs lietas prātā- drošais ceļš, vēlmju ceļš un sapņu ceļš. Es biju pārāk liela individuāliste, lai ietu drošo ceļu, jo tas nozīmēja nedomāt līdzi, bet gan skriet pakaļ. Vēlmju ceļu es iesāku tajā brīdī, kad pirku biļeti, lai dotos uz Londonu, un tagad, kad esmu šeit, man atkal ir izvēle- turpināt to pašu, vai pagriezties uz visiem 180 grādiem. Es minstinos un mīņājos jau gandrīz vai divus gadus. Patiesībā man pēdējais teikums bija jāraksta pagātnes formā. Esmu izlēmusi.

Neviens nav teicis, ka tas būs viegli. Bet kā es varu zināt, ka tas nav priekš manis, ja es neesmu mēģinājusi? Tikai izgāšanās vai svarīga kļūda var pateikt tev priekšā vai esi izdarījis pareizi. Lai gan šķiet, ka soli atpakaļ spert ne vienmēr var, šajā gadījumā es to spēšu, ja kas noies greizi. Ir tikai viens "bet", kas traucē kā drupača, kas iekritusi zābakā. Tas ir laiks. Es vienmēr esmu uzsvērusi, ka tā ir svarīgākā lieta, kurai nav vērtības, jo tu nevari iegūt vairāk, nekā tev tas iedalīts. Man nav bailes no neveiksmes, man nav svarīgi, cik daudz kritikas es saņemšu par savu izvēli, mani neinteresē, vai kāds smagi nopūtīsies. Man galvenais ir tas, vai laiks, ko es savai izvēlei ziedošu, būs bijis tā vērts.

Neviens vēl neko nezina un neuzzinās ar', līdz es uzzināšu, vai esmu bijusi veiksmīga. Nekas nav iesākts, jo man nedaudz, nedaudz vajag pagaidīt. Sakrāt drosmi stabiņā. Nav tik viegli sperties uz priekšu kam tādam, ko visu savu dzīvi esi vēlējies. Varbūt, ja es spēšu turēt ciet savu muti, man izdosies to noslēpt pietiekoši ilgi.

Lai nu kā, esmu lepna par sevi. Es zināju, ka neesmu viena no tiem, kas izvēlas "drošo ceļu", jo tā ir vispelēkākā, aprēķinātākā izvēle, kura sev līdzi stiepj tik daudz vilšanās sevī. Es neesmu tā, kas visu savu dzīvi grib pavadīt iesprūdusi pulksteņa ciparnīcā, gaidot, kad pēkšņi notiks kas tāds, kas uz laiku izjauks rutīnu un pārplēsīs rāmi, kurā pats sevi esi ielicis.
Un vēl es zinu, ka savā ziņā ir labi nebūt uz sava "vēlmju ceļa", jo, lai gan tas ir tik garantiju pilns, es negribu būt viens no tiem cilvēkiem, kas "zina, ko dara un dara savu darbu pienācīgi". Man nav sev katru dienu jāatgādina, ko es protu itin labi un pat perfekti. Jā, no vienas puses nav slikti izmantot savu talantu, izciest 3-5 gadus un tad jau atkal būt virsotnē, līdz kāds jaunāks tevi nogāž. Smaidīt, jo viss ir labi, bet iekšēji nožēlot, ka laiks ir pagājis, un tu ar savu izvēli esi nobeidzis to, kas iespējams bija tas, ko vajadzēja izmēģināt.

Tikai mēs paši sevi spējam nogalēt, skrāpējot iekšpusi ar sirdsapziņu.

balts kā lodžijas palags

Uz pasaules ir tik daudz cilvēku, kuri nezina, ko vēlas. Un viņi jaucas pa vidu, maisās pa kājām, traucē tev iet savā virzienā. Mēģināt ieskaidrot, ka tev na pa ceļam, nav jēgas.
Savā ziņā man pašai šķiet, ka es sev varu krist uz nerviem. Ar savām nejēdzībām un mūžīgajiem spriedumiem par to, kā ir nonākt otrā pusē. Kas ir otra puse? Tur, kur tu nokļūsti sev nezinot.
Tu dari, tu cīnies, tu raudi, tu smejies, tu ej uz priekšu. Es atcerējos pavisam vecu ierakstu, kas tapis labu laiku iepriekš. Par to, cik ļoti es vēletos kļūt par sievieti un būt tāda, kam vecumu uz pieres neuzzīmogot. Kā vēlētos būt pat nedaudz apbrīnota un apskausta. Bet nevis tā, kā tas uzrakstīts, bet gan tā, kā domāts. Vienkārši lai ir tā, ka tas ir redzams- man ir spēks un man ir iekšas. Jā, tā ir mana otra puse, kur esmu nonākusi. Mana otra puse ir tā, kur es palieku, kad zinu- negribas neko citu.
Cieņa ir tas, ko nevar panākt, ja tu neesi savā vidē, starp nepareizajiem cilvēkiem. Vai tad, ja tevī nav nekā, ko cienīt. Ir neskaitāmi daudz "personību", kuri to ieguvuši ar netīru muti, asiņainiem pirkstiem un tukšu galvu. Vai tas vispār ir jēdzīgi? Man slikti paliek uz tevi skatoties. Es nekad netaisos paspiest tev roku.
Lai jau paiet garam tās neskaitāmās reizes, kad es saku, cik man te ir labi. Cik tupi gan tas skan, kad tu saki "nožēlojami šitā izlekt un atkārtoties". Ja tev deg mati no tā, es ceru tev deg sirds. Kur lai es vēl ietu un skrietu?
Un es cienu, beidzot es sev spiežu roku un saku "darīju pareizi". Jo vairak tu tajā pusē sēdēsi un pūtīsi, jo labāk man.
Ja godīgi, es negribu vairs neko, kas mani velk atpakaļ pagātnē. Tos divus mēnešus, ko pavadīju Latvijā, es redzēju tik daudz niecīgu uzpūteņu, kas sēž sava mazā kalna galiņā un bārsta apkārt zaļus melus un plikas asprātības. Un man šķiet smieklīgi, cik ļoti maziņš cilvēciņš var skaļi ķērt, neredzēdams tālāk par savu sētu. Un viņš ceļ to augstāku, pleš savu pasauli tālāk un neredz, ka otra puse uz vietas nestāv. Es zinu, zinu, var izklausīties nedaudz egoistiski un uzpūtenīgi no manas puses, bet atvainojiet, man netīk daudzi ar kuriem, diemžēl, man vajadzēja pavadīt ilgu laiku kopā. Tas ir kā sēdēt kopā ar tiem mazajiem cilvēciņiem tajā šaurajā sētiņā. Un es vairs netaisos slēpt to, cik ļoti man jūs netīkat, lai man kaut vai no tā nagi krīt nost. Nē, es neesmu kļuvusi iedomīga vai visādi citādi neskarama, man ir nostabilizējušies savi uzskati par cilvēkiem, kurus es vairs nevēlos sev laist klāt, lai kaut saule krīt no debesīm nost. Tie, kuri mani pazīst, zina, ka mani vis tik viegli nevar piedabūt piekrist lietām, kas šķiet dumjas un tupas.
Jā, es sevi cienu un tu man nepatīc. Ai, kā es šo pasauli mīlu!


Starp citu, man tevis ļoti pietrūkst. Draugs mans. Vienīgais saprātīgais, asprātīgais, kur lai es bez tevis liekos?

Stokholma? Berlīne? Nē, Londona.

Londonā vējš nes no kājām, un mans diskdzinis ir apputējis, kad es to atveru.
Ir pagājis vēl viens gads. Es zinu, ka gada bilanci parasti publicēju pirms nākamā gada iesākuma, bet šoreiz tas būs novēloti un man tam visam, kā vienmēr, ir attaisnojumi.
Atskatīties uz pagājušo gadu nav tik grūti kā pagājušogad. Tas ir bijis vieglāks, īsāks un priecīgāks. Viena lieta mani padarīja pavisam laimīgu. Un tad jauca prātu. Tad atkal atnesa jūtamu vienaldzību. Es domāju, ka tas bija gada galvenais notikums- satikt šo cilvēku tieši tagad. Es ļāvos tam, kas notika un izgāju cauri pati savām šaubām, bailēm un cerībām. Tagad, kad gads jau cauri un iesācies jauns, man negribas to visu atpakaļ. Es vēlos to pašu, tikai jaunu. Citu personu, tās pašas izjūtas, vai to pašu personu, bet ko jaunu. Draudzību. Vakar man sagribējās viņu satikt un vienkārši parunāties. Atklāt, ka manām šaubām laikam bija taisnība. Un tas, ka tās ar laiku mani atrunāja no tālākā, bija labākais, kas ar mums varēja notikt. Varbūt vienīgais, ko nevajadzēja atstāt vecajā gadā, ir parāds. Es, vismaz man tā liekas, esmu parādā šim cilvēkam. Kaut nelielu paskaidrojumu. Un mēs viens otram esam parādā sarunu. Es negribu neko vairāk- vienkārši parunāties. Un ja pat tas ir riskanti un par daudz prasīts- es vairs nezinu, kur beigt un kur sākt.
Mamma ir bijusi pie manis un nu aizbraukusi mājās. Mans pirmais, īstais ciemiņš. Mana lielā, veiksmīgā dāvana viņai. Un varbūt nenāk par sliktu pa retai reizei atkal pastaigāt pa Londonu. Es tad vismaz varu atgādināt sev, cik ļoti man patīk šeit būt, un kāpēc es esmu šeit. Kāpēc es neesmu Stokholmā vai Berlīnē, kā sākumā bija domāts. Un kāpēc es negribu braukt projām.
Lai beidzot redzētu Vecgada salūtu, mēs 4 stundas pavadījām lietū, cilvēku burzmā. Tā bija pirmā un pēdējā reize šīs frāzes vistiešākajā nozīmē. Nākamreiz man pietiks ar siltām zeķēm kājās un šampanieša glāzi rokās. Es vairs negribu būt viena no tiem, kas bezjēdzību ceļ augstāk par loģisko saprātu.

Ir vēl viena lieta, ko esmu sapratusi šogad vien. Man ir vērtība citu acīs. 

Es nemāku spriest, vai šīs gads būs labāks kā citi. Es nezinu, vai vēlos sevī ko mainīt, ko atņemt, ko atgūt. Man nav ne jausmas, vai es atkal satikšu kādu, kas mainīs mani, un to, kā es domāju. Bet tas, ka šis gads būs tikpat gaidīts, es zinu noteikti. 

Es piecēlos 2012. gada 1. janvāra rītā, mirkli padomāju un teicu: "Tas viss, kas ir bijis, ir tik ļoti 2011."