2014. gada bilance

Šodien rakstu sava gada bilanci. Zini, ir nedaudz bail. Ne jau tādēļ, ka esmu dzērusi. Iedzērusi, labi, tā skanēs labāk. Tādēļ, ka gribas kliegt līdzi tam, ko klausos. Jo mana dzīve ir tikpat plūstoša, cik es jūtos tagad. Man  vienalga, kurš mani sāpinājis, kurš melojis, kurš cerības bārstījis kā lētas konfektes.
Esmu stiprāka, nekā jebkad. Manī ir tik daudz spēka kā buldozera kāpurķēdēs. Manī ir tik daudz lepnuma kā tikko ievēlētā politiķī.
Es varu skatīties visiem acīs un stāstīt, cik ļoti man vienalga. Cik ļoti tālu esmu.
Šis gads man pierādīja to, ka es vēl aizvien cienu tos, kuri vienmēr bijuši man blakus; kuri turējušies līdzās kā slapjš māls, kas nekādi nelīp nost, jo es patiesībā to nemaz nevēlos.
Šis gads man pierādīja arī to, ka esmu iekšēji nedaudz vārga, ja runa iet par jūtām un pievilkšanos. Taču tikpat labi esmu sapratusi to, ka manai ticībai un naivumam ir ļoti limitētas robežas.
Stipra, stiprāka, visstiprākā.
Lai gan sapņotāja...
Jo sapņotājiem ir vairāk mērķu- jo vairāk mērķu, jo vairāk tos sasniedzu.
Tagad? Es neticu. Ne tev, ne taviem meliem.
Šobrīd? Jo mazāk tiem ticu, jo vairāk sevi izbaudu. Un tevi neielaižu.
Turpmāk? Es iešu tālāk, tevis tur nebūs. Atkal jau, kārtējo reizi manā dzīvē.
Esmu cietāka par titānu,  stiprāka par simtiem reižu kaltu dzelzi. 
Tur kur esmu es, tevis nebūs,
Nekad, nekad, nekad.

Paldies, Jolanta. Paldies, ka nemainies. Paldies, ka esi tik spēcīga. 
Paldies, brāli, ka cīnies. Nākamo gadu novēlu tev. 

man šķita, ka es zināju, ko daru..

Mani jau brīdināja, lai es uzgaidu, un tad es redzēšu. Lai es vienkārši paciešos.
Tagad es redzu, un tagad es zinu.
Zinu to, ka man ādā iešūts, pierē iešauts viens un tas pats dzīves scenārijs. Jo vairāk es uzticos, jo mazāk es saņemu pretī.
Visbezkaunīgākā cilvēka īpašība, ko es nicinu, ir solījumu laušana. Varētu teikt ''meli'', bet patiesībā jau nevar zināt, vai tas solījums, kas izteikt nedēļas un mēnešus atpakaļ, arī tajā dotajā brīdī bija vieni vienīgi meli.
Salauzt solījumu ir tikpat viegli kā ar smagiem zābakiem staigāt pāri sausiem koka zariem. Tie krakšķ un brikšķ, un to atbalss dzirdama tālumā. Un jo tuvāk tu nāc, jo skaļāk tie skan. 
Ja tu lauz solījumu, tu manas acīs zaudē diezgan daudz vērtības. Viss atkarīgs no tā, cik daudz tu tajā vērtības skalā esi paspējis sakrāt. 

No otras puses, es neesmu pārsteigta. Ja tu dzīvē izej cauri jau līdzīgam scenārijam, ir visai viegli noteikt iznākumu nākamajam. Atkārtošana zināšanu māte, tā redz' saka.
Ziniet, kas traucē? Naivums un cerība. Ja šīs divas sajauc kopā, sanāk pavisam milzīgs juceklis, kas griežas pa tavu galvu kā centrifūga un aizlīmē tev acis, lai tu tās sapņojot turētu ciet, lai mirklis nepārietu. 
Ziniet, kādēļ cerība traucē? Jo tā mirst pēdējā, vai ne? Viss ir gaišās krāsās mālēts, kamēr tev ir cerība.
Pie dirsas to cerību, pie dirsas to naivumu.

Jolanta ir tik stipra, viņi saka. Jolanta ir gudra, viņi saka. Bet šajā situācijā ne inteliģence, ne spēcīgums nepalīdzēs. Man nav iemesla, lai es vainotu otru par izdarīto. Neviens man neko nebija parādā. Un mēs visi zinājām, kā tas izvērtīsies- izklāsies kā balts palags uz galda. Padoties- lūk, ko man vajadzēja darīt! Vai tieši otrādi- padoties, pirms jebkas cits tika izdarīts.
Ir savādi, ja tu nespēj izvērst savas dusmas un vilšanās, jo tās uz šī fona izskatīsies liekas un bezvērtīgas kā lasāmās brilles aklu cilvēku priekšā.
Tāpēc šādos brīžos es apšaubu savu spēcīgumu. Varbūt Jolanta nemaz nav tik stipra. Redz', ja es būtu, tad nekad nebūtu iekritusi tik muļķīgā un bezjēdzīgā situācijā.
Varbūt tāpēc apkārtējie brīnījās, kad es biju jau soli spērusi pāri līnijai.

-Kādēļ tu to dari, Jolanta? Nē, nē, nē, nevajag!
-Viss būs labi, es zinu, ko es daru.

Nē, tu nezināji, ko tu dari, un tas laikam arī tevi vilināja...

vienaldzība un pieradums

Janvāra otrajā nedēļā mans universitātes diploms būs jau līdz pusei kabatā. Cik ātri! Nākamais gads ir pēdējais gads, un kas gan to lai zina, varbūt pēdējais Londonā. Vau, patiešām? Jā, patiešām.
Manī ir iestājusies pilnīga garlaicība un vienaldzība. Šķiet, ka pie visa vainīgs mans brīvais laiks, kuram es neredzu nekādu vērtību, un tas tiek nosists kā apnicīgs kustonis uz sienas.
Ja tas būs mans pēdējais gads Londonā, tad uz kurieni es došos, ja šis lēmums būs galējs? Visticamāk Zviedriju, Norvēģiju, varbūt mājām Latvijā. Iespējams skaisto Šveici. Pasaulē ir bezgala daudz galamērķu, bet ne tie visi spēj tevi pieķēdēt un satvert. Tādēļ mēs baidāmies iet prom no turienes, kur esam ieraduši būt. Pieradums ir bezgala neglīts vārds, jo tas bojā katru cilvēku tā vistiešākajā nozīmē. 
Tātad, teiksim, ka es došos prom. Absolvējot universitāti, būs pagājuši 6 gadi, kopš dzīvoju Londonā. Tas nemaz nešķiet tik ilgs laiks, vai ne? Kādam, kurš nekad nav izgājis no sava komforta zonas, tas var šķist ilgs laiks, bet ne man. Jo, galu galā, šeit atkal nostrādā pieradums. Tu aprodi, adaptējies un pierodi. Tad liekas- ai, lai jau! Vienalga, vai paies 6 vairāk, 10 vairāk, 20. Ja reiz neesmu līdz šim nekur aizbēdzis, tas neskādē.
Pieradums noslēpj to, ko tu patiesi vēlies. Pēkšņi tavs sapnis gadu nostrādāt Āfrikas safari vai ceļojums viscaur ASV rādās tāls, miglains un garš. Iespējams, bet grūti aizsniedzams. Kāpēc lai gan tu to darītu? Tu esi atradis ko tādu, kas ir pietiekoši labs, vai ne? Zaudēt labo un ierasto būtu galīgi greizi un nepareizi?
Es nezinu...

es esmu pie visa vainīga un lepojos

Veselus divus mēnešus nelikties ne zinis par savu blogu agrāk šķita neiespējami. Tas notika!
Es pat nezinu, ar ko sākt.. Atvainošanos? Diezin vai tas ko līdzētu, jo tie, kuri pacietīgi gaidīja jaunu ierakstu, būs pārāk aizņemti, lai klausītos manos pātaros un atrunās. Toties tie, kuriem šis blogs bija visai vienaldzīgs jau pirms tam... Nu, redz, viņu sen kā vairs te nav. Paskat, šis viss ir tik loģiski kā banāni ar zemesriekstu sviestu!
Man ir jāiesilda muguras muskuļi, jāievingrina pirksti un jāizmasē smadzenes, lai spētu ko saistošu te sadrukāt. Jo, redziet, nekas nav mainījies. Hm, nē, laikam jau šis un tas ir mainījies. Draugu loks? Visnotaļ.
Kad es biju maza, man vienmēr patika spēlēties un dauzīties apkārt ar puikām. Šķiet daudzi rauca degunus, zinot, ka man nav nevienas ''sirdsdraudzenes'', un man viens pīpis par to, ka nezinu, kas ir draudzības rokassprādze. Tāpat kā man bija savas drēbes, un es neredzēju loģisku izskaidrojumu tam, ka dažas meitenes ar tām mainās, it kā būtu samestas lielā, kopējā zupas katlā.
Tikai tad, kad atšķirība starp puišiem un meitenēm bija acīmredzama, es pārmetos uz meiteņu pusi. Bet pierast pie tā bija tikpat grūti kā iemācīties pašam uzcept olas, kad mammas vēl nav mājās.
Mans uzskats par meiteņu ''godīgumu'' un ''patiesu'' draudzību ir tikpat sagriezts un samaitāts, cik mazai būdamai. Puiši draudzības ziņā ir daudz ''tīrāki''.
Kas pie velna notiek, vai ne?
Patiesībā šobrīd notiek tas, ko es paredzēju jau sen. Tā es esmu es, kura pie visa vainīga un lepojos. Par ko es lepojos? Par to, ka mani nesamaitā vieta sabiedrībā, bankas konts vai dzīves uzskati. Es lepojos par to, ka neesmu aizmirsusi, no kurienes esmu nākusi, un cilvēkus, kuri man palīdzējuši laika gaitā. Es lepojos, ka māku izvairīties no liekas drāmas un liekulības savā dzīvē. Ja mani vaino pie tā, ka esmu pagriezusi muguru, tad ir pilnībā vienalga, jo visi tie, kuri izsoļojuši no manas dzīves ''manu rīcību pēc'', var iet un aizvērt aiz sevis durvis. Sen jau zināms, ka es nevienu atpakaļ ar stabuli nesaucu. Galu galā, meitene, kas savas spītības pēc reiz 3 gadus nepārmija ne vārdu ar cilvēku, kas reiz bija viņas visums, var mierīgi iekāpt tajā pašā peļķē. Ja mani vaino pie tā, ka savā blogā rakstu par kādu konkrētu situāciju vai personu, tad ir pilnībā vienalga, jo tā jau ir bijis un būs.
Interesanti. Ir teiciens ''nekod rokā, kura tevi baro''.
Cilvēkam vajag ko zaudēt, lai redzētu, ko viņš ar to var iegūt. Ja cilvēks šo zaudējumu nejūt un pat atzīst vieglumu dvēselē, tad to nevar saukt par zaudējumu, tā ir dāvana. Redziet, mēs tik bieži velkam sev līdzi it kā neredzamu smagumu, kas nokrīt vien tad, kad mēs beidzam izlikties to neredzot.

Ironiski. Ir teiciens ''dots devējam atdodas''. Un vēl es ticu karmai. Un sev.
Nu tad lai šis viss rasols- sakāmvārdi, karma un pati es saliek visu šo pa plauktiem, kā centīgs un strādīgs lielveikala darbinieks.

tu par mani zini tik maz..

Dzeru šampanieti. Dzeru, dzeru un dzeru. Ziniet, saka, ka savas bēdas nevar noslīcināt, tās uzpeldot. Domājiet, ka manī ir bēdas? Tādu nav, ir tikai pārdomas, nelielas vilšanās un nesaprašana.
Pēdējo dienu laikā esmu izgājusi cauri pamatīgam domu un jūtu mākonim. Man jau apnicis prātot, vai tā ir kārtējā iemīlēšanas, vai kārtējā aizraušanās, vai vienkārši nelaimes gadījums. Es katru dienu, katru nakti sevi pieķeru emocijām, kas mani ēd, grauž un iznīcina. Šādi jutusies es neesmu jau sen. Tas ir tā, it kā tevi zāģētu uz pusēm un tu bļautu, ka nezini neko, jo tā būtu balta patiesība. Tu neizliecies, netēlo. Tevī nav patiesības, jo tu to nevari atrast.
Cilvēki jautā, kāpēc es nevaru izveidot attiecības. Gribiet zināt? Jo es neticu nevienam, pat sev. Es mēdzu sev melot, mēdzu sevi apmānīt. Es pārlieku ticu tiem, kuri mani, beigu beigās, emocionāli iznīcina- melojot, slēpjot, izliekoties. Un arī šobrīd es sevi necienu- ļaujos vājumam, jūtām un tām pārējām muļķībām, ticot, ka šoreiz viss būs savādāk.
Es meloju visiem, sakot, ka negribu iespringt. Sēdēšu, neuztraukšos un gaidīšu, kā laika posms beigsies.
Patiesība? Tas ir tik grūts jautājums, jo es nezinu, kur tā slēpjas. 
Esmu Jolanta, sarežģīta būtne, kura savas emocijas nogrūž dziļi kanalizācijā un nekad neļauj tām uzpeldēt. Esmu stipra persona, tā visi uzskata, Tā man gribas ticēt.
Un tomēr es esmu vārga būtne, kas baidās, slēpjas, netic.
Man bail. No tā, ko es jūtu.
Varbūt pēc desmitiem dienu un nedēļu es smiešos par sevi un teikšu: ''Kas tās par mulķībām? Kur gan man bija prāts; es taču zināju, kā tas viss beigsies!'' Bet šobrīd es vēlos ticēt tam, ka man nemelo, ka, galvenais, es pati sev nemeloju un ticu. Un, ja nebūs lemts, es turpināšu savu ikdienu, itkā nekas nekad nebūtu noticis.

jāmeklē kas jauns

Šodien starp mani un manas draudzenes mammu izveidojās ļoti patīkama un saturīga saruna. Viņa vispār ir cilvēks, ar kuru es varu ilgi un dikti tērzēt, it nemaz nejūtot gadu starpību. Mēs esam draudzenes, jā, patiesi.
Un tā nu mēs sēdējām uz dīvāna, ēdot zefīrus un dzerot kokteiļus. Saruna ievirzījās gultnē, kas mani visai bieži šausta un krata kā blenderis mazākajā ātrumā. Braukt atpakaļ uz Latviju? Cik bieži mani šī doma pārņem, un cik ļoti es varētu būt nobriedusi šim solim? Patiesībā atbildi es meklēju vēl šobaltdien.
Vai es to gribētu? Pēc visa tā, ko esmu dzīvē panākusi?
Pēc diviem gadiem es būšu beigusi augstskolu. Viens no maniem pēdējiem mērķiem, ja neskaita tos ārprātīgi milzīgos sapņus, kas ir nesasniedzami. Saka, ka neviens sapnis nav nesasniedzams. Nopietni, daži mani sapņi ir patiesi nereāli. Bet tas lai nu paliek.
Tātad, pēc diviem gadiem es beigšu universitāti. Rokās diploms jomā, ko izvēlējos sekojot savai sirdsbalsij. Nožēlas nav it nemaz. Pēc tam?
''Es zinu, ka skan diezgan skarbi, bet tas man arī ir viss. Ir jāmeklē jauns mērķis, jāķeras klāt vēl nekustinātam sapnim. Man šķiet, ka šie divi gadi paskries neticami ātri, un es apjukšu. Es nezināšu, ko vēlos iesākt ar savu dzīvi turpmāk,'' tā es šodien sapņaini noskaldīju. Šajos vārdos ir diezgan daudz zemteksta un kaila atklāsme tam, kā es jūtos, kopš iesāku savas gaitas universitātē. Esmu apjukusi. Manā dzīvē vienmēr ir bijis brīdis, kad es skaitu dienas, mēnešus un gadus, līdz beigšu vienu lietu un sākšu nākamo. Šobrīd mans nākamais solis ir tukšs. Kāds gudri sacīs, ka jādomā par darbu- to, ko darīšu visu atlikušo dzīvi, par savu profesiju. Bet laikam es tāda, dumpiniece un vientuļā dvēsele, nemaz negribu šo tēmu kustināt. Es negribu jau kalt plānus tam, kā es pavadīšu nākamos desmitus gadus pēc tam, kad saņemšu grādu. Es ticu tam, ka man pretim būs kas tāds, kas mani atkal aizraus un izpestīs no vienmērīgiem pienākumiem un nebeidzamām raizēm par to, lai viss būtu kārtībā.
Ne visi cilvēki uztver dzīvi kā spēli. Lielākajai daļai tas ir kā piedzīvojums. Pienākums. Pārdzīvojums. Karuselis.
Bet man patīk to spēlēt kā galda spēli, kur katrā lauciņā ir jāizdara kas tāds, kas tev ļaus veikt nākamo gājienu. Vienalga, vai tas ir labs vai slikts. 
Man arī apnikuši daudzi cilvēki, kurus es pamazām atsijāju. Pat ar tādu nelielu nežēlību. Man apnikuši liekuļi un lielībnieki, visi amatieru aktieri, kas spēlē visai nenozīmīgas lomas, kuras es nevēlos vērot. Esmu atstājusi sev blakus tikai tos, kuru dēļ man gribas censties palikt par to pašu cilvēku, kas es esmu. Atklāti sakot man nav jācenšas, tas viss notiek dabiski.
Un ja tagad jāatbild jautājumam par to ''atgriešanos Latvijā'', es teiktu- es neesmu gatava. VĒL neesmu. Izlasot iepriekšējo teikumu, var tapt skaidrs, vai ne?

Pašlaik es zinu tik vienu- es aizvien uzskatu, ka vislabākais laiks manā dzīvē ir tie brīži, kas nu jau ir pagātnē. Tas vien ir rādītājs tam, ka man kas ir jāmaina. Jāmaina tā, lai es ticētu, ka 'best days are still ahead of me'..

'kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas'

Sāksim ar to, ka manam blogam tapis jauns nosaukums. Nevis tāpēc, ka man sagribējās, bet gan tāpēc, ka vecais nosaukums man likās tikpat vienkāršs un prasts kā parasta baltmaize, kad tai vienkārši uzlīmē šilti ar kādu no Latvijas novada nosaukumiem. Tad es sāku domāt par to, kad es rakstu, kā jūtos, kā skatos uz savu Anglijas kapitāli. Tas jau nekas, ka šobrīd esmu Latvijā, manai sirdij nav adreses.


Vai tev ir bail iemīlēties? Vai tu zini kādu, kuram ir bail? Ja tu pazīsti mani, tad vienu cilvēku zini noteikti.
Diezin vai es esmu vienīgā , kurai ir bail. Cilvēkiem ir bail iemīlēties, jo mīlestībai nav garantijas. Beigu beigās tu vari sev salauzt sirdi, un tikt no tām sāpēm vaļā ir viens vareni ilgs un kaitinošs process. Tu esi kā gaļas gabals, ko lēnām pa gabaliņam maļ caur mašīnu, līdz tu esi samalts un malšanas process ir beidzot cauri. Var uzelpot. Tad iekrist atkal.
Vai tādēļ esmu viena? Jo man nepatīk, kad mani dzīve maļ? Varbūt.

Vispatīkamākais mirklis gan ir tad, kad tu, vairākas reizes un sen malts, pieķer savu ''malēju'' tevi vērojam. Un nožēlojot. Jo redzi, tu esi laimīgs cilvēks, kurš negrib to slēpt no tā, kurš tevi, reiz izsvītrojis no savas ikdienas, zvērēja, ka tu nekad neatradīsi tādu kā viņu. Tieši tur jau tā lieta- es nekad neatradīšu tādu kā tevi-PALDIES DIEVAM.
Un vēl jo vairāk- neredzēdams nevienu tev blakus, viņš cer uz tavu atgriešanos, uz taviem skatieniem un draudzīgiem 'sveiks!'. Taču tā vietā valda ignorance, vienaldzība un plašs smaids uz visām citām debespusēm. Viss, kas ir bijis starp jums ir tāds tāls, fiktīvs iedomu tēls, no kura tu vairs neredzi un nedzirdi it neko.
Kā reiz 'Prāta Vētra' teikusi, tu esi kā tāds 'kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas'.

Bet tas, cik ātri tu vari 'izkrist' no mīlestības, jo esi pietiekoši stiprs un dzīves audzināts, un vairs neļauj malt sevi caur tai mašīnai, ir apbrīnojami. Pirms neilga laika man jau likās, ka esmu atradusi un satikusi kādu, ar kuru varētu mēģināt atkal iziet cauri tam iemīlēšanās procesam, bet viss izbeidzās visai ātri, ka es pat nepaspēju attapties. Ah, lai jau nu paliek!
Šobrīd man ir labi. Tikpat labi kā pēdējos piecus gadus- man pietiek ar to uzmanību, ko man velta tie censoņi, bet kuru naivajos un cukurainajos tīklos nekrītu. Nu vismaz tik gudras meitenes kā es.

it kā esmu mājās?!

Agrāk es biju gatava sasiet rokas un neļaut sev rakstīt blogā katru dienu, varbūt pat vairākas reizes. Tagad viss ir pavisam savādāk, esmu pilnībā pametusi novārtā šo savu veco, mīļo vietu, kurā es bieži un pavisam atklāti izmetu savas emocijas, izgriezu sevi sausu kā slapju lupatu.
Manī laikam nav palicis tik daudz, lai es varētu dalīties ar apkārtējo pasauli. Varbūt esmu slinka. Varbūt es atkārtojos. Hm
Lai nu kāds būtu tas iemesls, kādēļ es rakstu retāk par ikmēneša žurnāla izdevumu, šobrīd tam nav nozīmes, jo pat manu izjūtu un emociju izsišana un kompja taustiņiem man nepalīdzēs saprast, kāpēc es galīgi nemāku savest sevi kārtībā un piespiest stingri pie sienas, pateikt, ka nedrīkst, nevajag un es atkal nožēlošu savu soli. Tomēr es turpinu savi vazāt no punkta uz punktu un pati brīnos, kādēļ gan paliek grūtāk ar katru brīdi, un kāpēc es jau kārtējo reizi cenšos izgrābstīt savas domas no galvas, tā ar varu.
Ir situācijas, kuras cilvēki savā prātā pārcilā vairākas reizes, saprazdami, ka viss ir iespējams, bet tajā pašā laikā fiktīvs, fantāziju pārklāts un nereāls. Un viņi mēģina glābties, bēgt, aizmirst. Zināji, ka nedomāt nav iespējams, un tas ir zinātniski pierādīts? Nu tad es cenšos ar visu varu apgāzt šo zinātnisko faktu.
Es zinu, ka es iespējams attapšos pēc kāda laika, nožēlodama, ka es turējos visam pretī. Iespējams es nožēlošu, ka nekad nepamēģināju.
Bet visam pāri stāv neapgāžama, neapskaužama situācija, kurā pie visa vainīgs laiks, lokācija un pagātne, un viss tas emociju mikslis, kas manī dirn. Dzīve ir daudz vienkāršāka, nekā es to redzu, patiesi.

Uz pozitīvās nots, mājās būšu līdz septembra vidum. Būt šeit ir pavisam jocīgi, pirmoreiz jūtos ļoti ļoti jocīgi. Pirmoreiz jūtos tā, it kā neatrastos mājās..

nav vajadzīgi ne diplomi, ne sertifikāti

Es nesen redzēju visai savādu sapni, kas gan manā prātā stāv vēl pat šobrīd. Tas bija visai traumējošs, nepatīkams, bet tajā pašā laikā tik īsts un saprotams.
Sāksim ar to, ka tās bija bēres. Divi, man ļoti tuvi cilvēki, kas nomira viens pēc otra, divus gadus atpakaļ, aizgāja no manis atkal. Un tur es stāvēju, pilnīgi svešu cilvēku vidū, nesaprazdama, kāpēc viņi visi te atrodas. Pēkšņi kāds ļoti uzstājīgi jautāja, lai katrs parādam, cik daudz esam savā dzīvē sasnieguši. Visi cilāja un vicināja savus sertifikātus, diplomus un apliecības. Tad pienāca mana kārta. Es, pilnīgā izmisumā un nesaprašanā, cilāju plecus un teicu:
-Man nebija ne jausmas, ka mums kas tāds būs jādara.
Uz ko man ļoti vēsi pretī noskaldīja:
-Tātad tu vēlies teikt, ka tev nav par ko pateikties?! Tātad tu vēlies teikt, ka tev nav nekā, ar ko lepoties un pateikties viņām?
Mani pārņēma kauns, bet tikpat ātri tas pazuda. Es izslēju krūtis un nosvērtā balsī teicu:
-Nē. Jo viņām nekad nebija svarīgs tas, cik sertifikātus, diplomus un kvalifikācijas es biju sasniegusi. Viņām nebija nozīmīgi tas, cik es man to ir vai nav. Viņām vienmēr bija svarīgi tikai tas, ko esmu sasniegusi te (norādot uz galvu) un tas, kam man ir liela nozīme dzīvē.

No rīta, kad es pamodos, mani pārņēma neliels satraukums. Vai tas, ko es tikko redzēju, bija zīme tam, ko es šobrīd tik steidzīgi cenšos panākt? Kā es trīcošām rokām cenšos sabalansēt savu ikdienas dzīvi un to, ko gribu iegūt, melns uz balta uzrakstītu? Varbūt tam visam nav nekādas nozīmes? Varbūt svarīgāk ir tas, ka es to daru un, lai kāds vien būtu rezultāts, es būšu finišējusi?
Iespējams tā ir zīme, ka mans kārtējais sapnis būs panākts, tam no visām malām piesoļots un nu man jāmeklē jauns?
Un iespējams, ka šis sapnis man vēlas pastāstīt ko citu- es upurēju sevi kam tādam, kam nebūt nav nekādas lielas vērtības?
Man gan gribas ticēt, ka šim visam ir daudz vienkāršāks izskaidrojums. Lai arī ko es dzīvē darītu, lai arī ko es panāktu, cik daudz sarauktu sev apkārt, es pati, kā personība, vienmēr būšu svarīgāka par visu to, kas man pieder. Vienalga lai arī kur es būtu, ko darītu. 

Pēdējās dienas es maz guļu, daudz strādāju. Pēdējās nedēļas es pielieku punktu daudz kam. Kārtējam darbam, pirmajam gadam universitātē, kārtējām attiecībām, vājumam. Un kārtējam gadam Londonā. Esmu tik ļoti piesieta šai pilsētai, es to tik ļoti mīlu, bet tikpat daudz es to neciešu un gribu atpūsties kā no nekam nederīga mīļākā.
Jo dziļāk es rokos, jo mazāk man gribas turpināt savu neatkarību, savu ceļu tālāk, savu vientulību.
Es nezinu, cik ilgi es cīnīšos ar visu to, kas manī ir dziļi iekšienē. Taču, jo tālāk es eju, jo stiprāka es jūtos.
Jo stiprāks cilvēks jūtas, jo trauslāks tas ir, kad salūzt. Uzmanies pasaule, es jūtu, ka drīz lūzīšu. 

'es neticu nevienam, tik tiem trim'

Ļauj man tev ko pastāstīt. Reiz dzīvoja kāda meitene. Viņa bija trauslāka kā Senās Ķīnas porcelāns. Tik viegli ievainojama un vāja. Katru reizi, kad kāds nejauši vai pat tīšām uzsita pa viņas sāniem, viņa sabruka. Gabalu gabaliņos. Maza, viegli savainojama un tik grūti saprotama.
Vāja...
Ai, cik viņa bija vāja.
Šī dūju dvēselīte visiem likās tik garlaicīga un, visvienkāršāk, ignorējama.
Trauslums bija spēcīgāks par visu.
Un tad pēkšņi- paukš!! Kur tad tā trauslā dvēselīte palika? Viss, ko tagad var redzēt ir tumša, nesalaužama būtne, kuru ieskauj titāna vārti. Nesasniedzama, neuzvarama.
Izmainījusies? Ak, cik ātri.
Tas trauslums pāraudzis metru biezā ledū, ieskauts dūmu mākonī un viss, ko tā sniedz garāmgājējiem ir auksta dvaša, kas izdala neticību, dusmas un ironiju.
Nav ne miņas no trausluma, vājības un bezspēka.
Šodien es viņu satiku jau atkal. Dusmu pilnu, rūgtuma ieskautu.
Viņa man teica, ka jau atkal pienācis laiks kādu sasaldēt un izgrūst ārpus saviem titāna vārtiem. Neļaut sev piekļūt. Nedz ievainot.
Viņu bija ieskāvušas niknuma un rūgtuma liesmas. Tās dedzināja manus vaigus un karsēja manu pieri.
Dusmīga. Jau atkal.
Vīlusies? Iespējams. Bet viņa jau nestāsta.
Es reizēm brīnos- kur tu tādu spēku ņēmi? Kā tā vārgā būtne izauga par tādu raupju, akmenī kaltu būtni, kas viņa ir tagad? Viņa saka: 'Man nevajag iemeslu, vien savas domas, kad mani vada. '
Vai viņa klausās iemeslos? Vai viņa tic varbūtībām un piedošanai?
'Nē!'
Tā saka un aizgriežas.
Viņas iekšas ir sagrauztas un sasietas dusmās. Meitene ar sāpēs sabojātu smaidu.
'Kam tu netici? Brīnumiem? Solījumiem? '
Viņa pagriež seju uz 45 grādiem un saka: 'Es neticu nevienam, tik tiem trim'
Kas ir tie trīs? Es prasu, bet baidos šķērsot robežu.
'Cilvēki man vienmēr prasa, jo viņi grib būt kaut viens no tiem trim. Bet tas nav iespējams. Neviens nekad mūžā nepiekļūs man tik tuvu kā šīs trīs personas. Nekad. Nekad. Nekad. '
Viņa ar mani vairs nerunā. Ir iestājies klusums. Nē, klau, klusuma nav. Es dzirdu viņas sirdi pukstam. Aiz niknuma, dusmām un aizvainojuma.
Viņa redzējusi tik daudz un vairs nevēlas vairāk.

Kā lai dzīvo, ja tevī ir tik daudz niknuma, kad tevī vairs nav vietas nekam vairāk?
Man kļūst vēsi. Viņu salauzuši ir tik daudzi. Un salauza vakar. Arī šodien. Taču tā vietā, lai raudātu vai sauktu pēc palīdzības, viņa stāv, rokas sakrustojusi un šņākdama, lūkojas uz pasauli un gaida, kad varēs izteikt visu, ko sirds iekšēji kliedz. 

Par kuru es runāju?  Par sevi? Protams.

emociju gamma

Kur tik es neesmu pabijusi pēdējā mēneša laikā! It kā iekāpusi vilcienā, kas braukā pa kalnu kalniem, met līkumus, gāžas uz sāniem un visbeidzot nedaudz nostabilizējas. Un viss šis emocionāli.
Neesmu es gala pieturā un visticamāk tur nonākšu visai vēlu. Bet līdz tai svarīgākajai pieturai, kuru tik ilgi gaidīju, esmu nonākusi. Atvieglojums, izelpa un saviļņojums. Man ir izdevies tik daudz...
Labs nāk ar gaidīšanu. Izcils nāk ar pacietību un vēl ilgāku gaidīšanu.
Es izcīnīju to, kas man pienākas. Es uzvarēju, mēģināju un nepadevos. Kā vienmēr.

Taču tajā pašā laikā, es zaudēju pilnīgu uzticību vīriešu kārtas pārstāvjiem. Viss, kas man ar viņiem saistās ir meli, necieņa un mūžīga vilšanās. Tomēr es nedaudz pie viņa turos un turējos līdz pat šim brīdim. Mani nepameta sajūta, ka visam, ko mēs uzsākām un kam es beidzot ļāvos, patiesībā var būt kaut kāda nākotne. Pat ja tā ir niecība, izviļāta šaubās. Protams, ka es esmu nogurusi katru rītu celties un cerēt, ka man šoreiz izdosies noturēties pie tā viena, bez jebkādām liekām emocijām un jūtu izplūdēm. Jo tās emocijas pazūd ar katru reizi, kad man nesanāk. Tagad, kad ir atkal jau parādījusies maza iespēja turpināt iesākto, es nemaz nezinu, vai vēlos to.
Mans spīts mani pārņem- katru reizi aizvien spēcīgāk un intensīvāk. Mana neticība aug aizvien lielāka un redzamāka. 
Bet tad nāk tās sajūtas, kas kā mazas stīgas apvijas man ap kaklu, vēderu un galvu, izdzen tūkstošiem voltu caur manu ķermeni, un man gribas vēl, vēl, vēl. Man gribas sēdēt viņam pretī un runāt par da jebko. Pat ja tam visam rītdiena nepienāks..

Tad vēl es apstājos kādā pieturā, kas bija un vēl aizvien ir visai tumša, drūma, bet labi zināma. Man vienmēr ir bijis bail braukt tai cauri, nekad neesmu vēlējusies tajā apstāties un uzkavēties. Šoreiz es, iespējams, pavadīšu tur visai ilgu laiku. Man gribas viņu paraut sev līdzi un pierādīt, ka ir cita iespēja, kur un kā pavadīt savu dzīvi. Es gribētu viņu izglābt un saudzēt.
Un tad, visai pēkšņi, mani pārņēma nicinājums, dusmas un pilnīga neiecietība. Tas ir grūtāk, nekā runāt ar skulptūru, kas ieņēmusi vienu pozu, nerunā un neklausās. Tu gribi glābt, bet nesanāk. Visbeidzot tu gribi glābt sevi no tā, no kā tev ir tik ļoti bail.

Reizēm man šķiet, ka dzīve man iedalījusi lomu, kur man jāsēž, jāskatās no malas un jāgaida, līdz mākoņi noskaidrosies. Bet tie nekad neizklīst, tie sastājas malu malās un ik pa laikam sasūta lietu, krusu un negaisu.

Šī ilgā laika posmā es smējusies, raudājusi, skumusi, priecājusies, ilgojusies, cerējusi, gaidījusi, uztraukusies. Man šķiet, ka tik krāšņu emociju gammu es neesmu sevī redzējusi ļoti sen.

Visbeidzot, es vēlos pateikties sev pašai- par to, ka es vēl stāvu stalti un paciešu katru velna sūdu, ko dzīve man pamet.

karuseļi, karuseļi

Varbūt viens no iemesliem, kāpēc es īpaši nejūsmoju par karuseļiem un atrakciju parkiem ir tas, ka mana dzīve ir viens nebeidzams karuselis, no kura es reizēm tik ļoti vēlos izkāpt. Neciešami...
Tad, kad šķiet, ka tava dzīve iet pareizā virzienā un uz augšu, vienmēr ir kas tāds, kas to mēģina sist ārā no sliedēm un sajaukt. Riebjas.
Es nevaru paslēpt citu problēmas un izlikties, ka mani tas netraucē. Jo patiesībā šīs problēmas mani skar vairāk, nekā es to vēlētos. Viņi ir daļa no manis un manas dzīves.
Saka, ka es nemākot neuztraukties. Zinu.
No manis slēpj daudz ko, un šobrīd es pat nezinu, vai man gribētos, lai turpina. Tas ir, es neciešu, ja no manis ko slēpj, taču te un tagad, es vēlos ierakties dziļāk zemē un uz laiku pasnaust. Piecelties un turpināt, it kā nekas nebūtu noticis.
Reizēm man liekas, ka esmu izdarījusi nepareizu izvēli, un viss, kas man būtu jādara, ir jāmācās dzīvot ar galvu virs ūdens, neizbaudot peldi. Dzīvē vari peldēt pa straumei vai kulties uz krastu. 

Nē, bet es smīkņāju par saviem vārdiem. Kāpēc gan lai es nožēlotu? Ja esmu tikusi tur, kur esmu tagad, tad viss ir pareizi.

Vienīgais, kas mani dursta uz iesmiem ir visi tie dēmoni, kas pārņem viņu. Un mani moka tas, kas ar viņu varētu notikt, ja tie dēmoni nelaidīs viņu vaļā. Tu esi bezpalīdzīgs, lai arī cik daudz spēka tevī būtu. 
Es turos un vienmēr esmu turējusies, bet reizēm man šķiet, ka pat dzīvnieku karalis lauva sadur ķepas un nelien ārā no savas migas.
Man gribētos, lai maska, ko es uzvelku, kad izeju sabiedrībā, kaut nedaudz palīdzētu man sadzīvot pašai ar sevi, kad esmu viena. Jo vientulībā tu nebūsi nekad- tev blakus vienmēr būs tavas domas. Un jo ilgāku laiku tur ar tām pavadi, jo vairāk tu sapis savu dzīvi. Rupji, brutāli, bet patiesi.

Es gribu braukt uz mājām. Tagad. 

tu par mani zini tik daudz, cik santehniķis par baletu

Pastaigāties gar Temzu vēlā vakara stundā. Aptvert, ka šīs ir tavas mājas. Jauki.
Varbūt man arī gribētos māju ārpus Londonas. Meža vidū, klusumā. Un tad ik pa minūtei iedomāties, ka esmu mājās, Latvijā. Iedomāties, ka ikviens, ko vēlos satikt, ir stundas brauciena attālumā. Visu var.

Esmu cilvēks, kurš reti piedod un aizmirst. Tajā pašā laikā es visai bieži aizsvilstos, ja par mani runā nepatiesību un melus. Ja šo visu saliek kopā- manī momentāni ieslēdzas ignorance.
Esmu cilvēks, kuram izteikti vienalga, ja kāds nevēlas ar mani kontaktēties. Vēl vairāk man vienalga, ja iemesls, kādēļ otrs atsakās ar mani runāt, esot mana vaina. Nē, es neesmu perfekta un manī ir visādi šķībi izgriezumi un līkumi, bet lai mani vainotu tādēļ, ka es dzīvoju savu dzīvi uz priekšu un man patīk skriet, darīt, paēst, izgulēties, piecelties un sākt visu no jauna? Tad mana ignorance uzjundī ar jaunu spēku.
Vissliktāk ir tad, ja mani ignorē pavisam. Tad es pārslēdzos no vienas attieksmes uz otru, kur es varu palikt uz ilgu laiku.
Šādos brīžos tu saproti, kas ir tavi patiesie draugi ar kuriem tev patīkami pavadīt laiku. Kad tev nav jāpiedomā ko tu saki, kāpēc tu tā saki un kā tu to saki. Tevi netiesā tava izskata, tavas izvēles un uzskatu pēc.
Reizēm mums nepieciešams dzīves posms, kura laikā mēs izvērtējam, no kuriem cilvēkiem ir vajadzība atteikties. It kā veicot pavasara ģenerāltīrīšanu. Dažiem tas aizņem nedēļas un mēnešus. Man tas aizņem minūtes. Es jau minēju, cik ļoti mans spīts reizēm man skādē, taču tikpat ļoti tas man palīdz.
Saka, ka daži atnākot atpakaļ pie tevis, kad tu vismazāk to gaidi un vēlies. Es nedz gaidu, nedz vēlos, nedz baidos no tā. Jo redz, cilvēks var nākt atpakaļ un mēģināt no jauna, bet nu patiesībā jau taču ir tik grūti kādu atkal ielaist savā dzīvē, vai ne tā? Tas nav atvērts bārs, kurā speries iekšā un speries ārā, kad labpatīk. 
Nē, mani ikdienas apstākļi un situācija nav padarījusi mani iedomīgu, uzpūtīgu vai izvēlīgu. Esmu piekususi dāļāt savu laiku pa labi un kreisi, jo viss, ko es reizēm dzirdu, ir kritika, nešpetnība un dažu vēlme būt labākam par visiem citiem. Jo augstāk kāpsi, jo sāpīgāks būs kritiens.
Acīmredzot daži personāži domāja, ka zina mani visai labi, bet kļūdījās. Viņi zina mani tikpat daudz, cik santehniķis par baletu. 

es nepalikšu

Lai salīdzinātu manas iespējas atrast kādu, ar kuru aizmirst visu, kas man notiek apkārt un zināt, ka otram daru to pašu, ir jāvēro, kā cilvēks izskrien cauri vairākām aizvērtām durvīm un sasit galvu.
Man šķita, ka es varu beidzot likties mierā un vienkārši baudīt otra kompāniju, zinot ka viņš vienmēr būs tur.
Es kļūdījos.
Iemīlēt otru var sekunžu laikā. Paturēt- tad var aizņemt mēnešus un gadus. Aiziet? Tas ir visgrūtāk.
Es sevi redzu rāpojot prom no tevis, mani velk tas viss, ko es savā galvā esmu izveidojusi. Bet tas veidojums nav no plika gaisa ķerts, to tu pats panāci. Ar savu vienaldzību, nevērību un pilnīgu klusumu.
Sarežģīta persona es esmu, tā teicu. Izliku savu durvju priekšā kā pagalma paziņojumu. Tu tomēr ienāci, domādams, ka vari palikt un vienkārši sēdēt, neko nedarot.
Man tas neder. Es vairs negribu būt ar kādu, kuram vienaldzība ir atbilde visam. Man beidzot gribējās ko patiesi skaļu, nopietnu un dzīvīgu.
Es sevi mēdzu zākāt un ķidāt, bet ne jau tādēļ, ka es sevi redzu kā bezjūtīgu un vieglu. Ar mani nevar spēlēties, jo es spēles nespēlēju. Nē, paties'- ne kārtis, ne pagalma spēles.
Ja tu spēsi atraut savu pakaļu no tā krēsla, uz kura tu šobrīd esi apmeties, būs labāk. Pasaki man taisnību. Izstāsti man, kur tu mani varētu vest, kur tu esi gatavs man iet līdz. Neklusē un neķircini mani. Pasaki man taisnību, pat ja tā man nepatiks. Es to norīšu un vienkārši aiziešu.
Mans lepnums ir augstāks par manām vēlmēm. Es sen vairs neesmu tā persona, kas skrien un lūdz un prasa. Ja nedosi man to, kas ir pašsaprotama lieluma porcija, es nepalikšu.
Un pat ja sāpēs, pat ja kņudēs, pat ja grauzīs acis. Es nepalikšu.
Uzvarētājs būšu vien es viena, jo es būšu spērusi pirmo soli. To uzvarētāja soli, kas redzēja patiesību tavā klusumā.

improvizēta saruna nr. 3

Mēs satiekamies trešo reizi. Šoreiz viss ir tik ļoti mainījies. Es nespēju slēpt smaidu un man pat reizēm paliek nedaudz neērti. Viņš ir pilnīgi mierīgs, mazliet vēss.

- Tu izskaties labi. Smaidi vairāk. Man pat bail jautāt, ko tu esi saēdusies..
-Bezkauņa. Vai tad tiešām grūti iedomāties un redzēt mani laimīgu?
-Es tev redzu cauri. Tu melo.
-Ciest nevaru, ka tu tā saki. Man nav pilnīgi nekāda iemesla melot.

Mans smaids ir pazudis. Viņš to ir aprijis kā krēmveidīgu kūkas gabalu.

-Tev laikam tas sagādā prieku- sagandēt man dienu. Kāpēc gan es vispār ar tevi runāju? Tu man vairs neesi vajadzīgs. Mēs abi zinām, ka šis viss ir viens liels iedomu mākonis, nekas te nav taustāma patiesība. Tu esi manas fantāzijas auglis, tu radies manā prātā. Jā, patiešām, es varētu tevi vienkārši tāpat vien paņemt un izdzēst. Saņurcīt un izmest.
-Tad kādēļ tu esi atnākusi ar mani runāt? Tu pati mani sameklēji.

Es klusēju. Man riebjas šī sajūta- viņš zina vairāk, nekā es vēlos. Viņš gaida, līdz sākšu runāt. Es spītējos. Viņš lūkojas man tieši acīs
- Cilvēkiem reizēm nepietiek spēka un vēlmes sev atzīt to, ka viņi nav laimīgi. Viņi gaida, līdz kāds cits to izraus un iebāzīs viņiem sejā. Līdz tam brīdim viņi slēpjas zem ignorances, meliem un izlikšanās. 
-Bet es esmu laimīga...

Man pašai neērti atzīt, cik klusu un nepārliecināti es to saku.

-Es tevi nedzirdu.
-Ar mani viss kārtībā.
-Tu zini, kādēļ pie manis atnāci?

Nē, man nav ne jausmas, kādēļ es atkal stāvu viņam blakus. Kādēļ es atkal vēlos ar viņu runāt, ja jau nozvērējos- NEKAD.

- Zini, man nav ne jausmas. Varbūt man bail no sevis. Un tad, kad tev ir bail pašam no sevis, ir jārunā ar kādu, kas tavas bailes palīdzēs izraut kā nezāli.
- Iespējams... Bet varbūt tev vienkārši gribas aizbēgt no tavas ikdienas, no realitātes un no turienes, kur tu sevi esi iepinusi.
- Es nekur neesmu sevi iepinusi!

Tad viņš paskatās uz mani, ar žēlumu.

- Tu nevari tagad aizbēgt no tā. Tu iesāki, tu turpināsi. Ja tev nesanāks, pārtrauc. Bet apdomājies. Izlem. Nebaidies. Tu pārāk ilgi esi dzīvojusi savā pagātnē. Aizmirsti. Vismaz uz minūti, dienu, kaut sekundi. Atceries, ka tava šodiena reiz būs tava pagātne. Diezin vai kāds vēlētos izgaršot pagātni vairākas reizes, zinādams, ka viņš pats to pieļāvis, kaut varējis droši mainīt lietu kursu. 
- Tu par..?
- Par to pašu.

Viņš noklepojas, es aizdedzinu cigareti. Mēs tā sēžām neilgu laiciņu. Tad es paskatos uz viņu.

-Paldies.


Mēs abi zinām, cik man grūti ļauties viņa padomam. Atkal kādu iemīlēt? Es nezinu, vai esmu gatava.
Mans prāts mani tur, indē manas domas un pilnībā drāž manu pašpārliecinātību. Toties pukšķošais aparāts zem manām ribām grib iet tālāk, ilgāk, spēcīgāk.

nu bet taču gribas mazliet vairāk

Un kāda saule tev labāk patīk? Rīta vai vakara? Tā pati saule jau vien tā ir. Tomēr tā nokrāsa, toņi un siltums pavisam dažāds.
Šodien es apjēdzu, ka es mazliet dzīvoju sapnī. Nevis tādā, kas miglojas, līgojas un ir izplūdis. Nevis tādā, kas apreibina kā kaķi baldriāns. Vai tādā, kas apvīts cigarešu dūmos. Es dzīvoju sapnī, jo ar katru soli, ko speru uz priekšu un ar katru ieelpu/ izelpu, ar katru dienu, ko pavadu, esmu tur, kur man tik ļoti vienmēr gribējies būt. It kā būtu satikusi sevi- neredzamu, neeksistējošu, tēlainu. It kā būtu sadzinusi sev pēdas. It kā mazliet bail, it kā mazliet spocīgi.

Pēdējās dienas neesmu rakstījusi, jo jutos vienkārši briesmīgi. Sametās man visādi briesmoņi, veselība turējās striķa galā, pašsajūta bija uz nulles līmeņa, un es nevēlējos runāt ar nevienu, pat ne ar savu spoguļattēlu. Mani pārņēmis pilnīgs pirms- pavasara drūmais posms, kad ķermenis atsakās pakļauties laika apstākļu maiņām. Sekojot šim, rodas jautājums- kur palikusi mana stiprā imūnsistēma? Kas ar mani nav kārtībā?

Un tad es satiku viņu, beidzot! Pēc tik ilga laika šķirti. Palika labāk? Nē, tieši otrādāk.
Esmu tāds stulbs skuķis, kurš nevienu vienīgu nav pelnījis. Es jaucu sev galvu ar visvisādām iedomām, jo man šķiet, ka nespēšu paturēt sev blakām to kādu, kurš šķiet tik perfekts. Kaut gan, jā, man taču tik daudzi šķita perfekti vecajos, labajos laikos, kad viss bija debesu zils, košos toņos krāsots. Tagad? Tagad es zinu, ko es gribu, un tas otrs man to dod, bet man ir par maz. Tad es pārlecu no sajūsmas uz neapmierinātību un dusmām. Galvenais, ka es nedusmojos uz sevi.
Es māku sevi noskaņot. Kā ģitāru. 
Noskaņošu un beigšu lūgt vairāk, ja jau no paša sākuma esmu lūgusi mazāk.
Lūk nasta, kas jānes cilvēkiem, kuri nekad neizrāda savas patiesās izjūtas.

'un es gribu, lai tu klusē līdz ar mani...'

Katru gadu februāris pienāk kā smeldze sirdī. Kā sitiens pa jostas vietu un asa sāpe sānā. Es kožu dūrē un ceru, ka šoreiz nekas slikts nenotiks. Ir tā, ka es nedzīvoju šim mēnesim. Man tas ir miris, man tas neeksistē.
Pirms diviem gadiem tu man atvēri acis. Varbūt ne labākajā veidā, nē, paties, visnežēlīgākajā un drūmākajā veidā.  Man likās, kā neko vairs nevēlos un zaudēju vairāk kā iegūstu.
No sāpēm un nepiedošanas sev, es zaudēju saprātu, loģiku un realitātes garšu. Es nezinu, ko tu ar mani izdarīji, kā tu to panāci, bet es atguvos. Es nepaliku sēžot un lūpu drebinot. Izklausīsies mazliet dramatiski vai banāli, bet man liekas, ka tu mani piecēli. Piedevi, ka es nesniedzu vairāk. Jā, man šķiet, tu mani izglābi.
Es tev apsolīju, jo tu man ticēji. Ne tikai tu, bet arī viņa. 
Es izpildīju. Ja tu mani šobrīd redzētu, es tevi darītu lepnu. Pat ja esmu vien pusceļā, pat ja neesmu nonākusi galā. Galvenais ir tas, ka es iesāku, paņēmu un sāku darīt.
Tas, ka es izpildīju solījumu, pat ja tu mani nedzirdēsi to sakām, ir tas, kas man palīdz iet uz priekšu. Tu esi manā prātā, manās atmiņās un manās domās. Tu mani stum uz priekšu. Tu mani ved.
Vienīgais, ko es vēl no tevis vēlētos ir dzirdēt tevi klusējot. Kā tā, tu man prasi? Jo tu vienmēr klusēji, kad negribēji teikt to, kas tev patiesi kurnēja dziļi sirdī. Un es gribu, lai tu klusētu līdz ar mani.
Esmu dzirdējusi tik daudzus sakām, kā viņi ar mani lepojas. Bet man gribētos, lai tu klusētu līdz ar mani. 
Apraku solījumu, atraku un izdarīju. Ne tikai sevis pēc, ne tikai to, kuri vēl man ir, bet arī tevis pēc. Un arī tevis pēc.

Stāsta morāle te, protams, ir, bet ne ikviens no jums sapratīs, par ko es. Varbūt, lai nedaudz apgaismotu jūsu prātus, es varu vien pastāstīt to, ka pirms diviem gadiem, es zaudēju sev ļoti dārgu cilvēku. Pēc pusgada, tajā pašā gadā, vēl vienu. Es nespēju vārdos izstāstīt, cik ļoti gabalos mani plēsa šis briesmīgais laiks, kad es biju tālu no mājām. Pirms pārcelšanās uz Londonu, es devu solījumu, ka sākšu studēt- agri vai vēlu. Manī ļoti bieži pietrūka vēlmes, bija bail, nevarēju saņemties, trūka drosmes. Nedaudz vilcinājos, ilgi prātoju. Bet tad, kad es piedzīvoju tik pēkšņu, tā teikt dubultu zaudējumu, es attapos, piecēlos, saskurinājos un aizmirsu visus traucēkļus, aizdzenu bailes un teicu sev, ka mazākais, ko nu tagad varu darīt, ir izpildīt savu solījumu. Jo man ticēja, jo viņas vēlējās. Jo es zināju, ka varu.
Un tagad? Kāda ir stāsta morāle?
Izpildi, jo nekad nav par vēlu. Un ja nav vairs to, kas ticēja, apzinies, ka tu iegūsi mieru ar sevi. Tu tāpat izpildīsi.

spīts un lepnums

Mans spīts ir skābs. Hmm, varbūt labāk skanēs rūgts. Stiprs kā paša raudzēts alus. Reibinošs un atkarību izraisošs. Es nezinu, kas manī tādu spītu iesējis, un kur man rodas tas mēslojums, ar kuru audzēt to.
Mans lepnums ir nomācošs, ar spēcīgu aromātu. Tikpat reibinošs kā mans spīts.
Tad es to visu sajaucu ar savu vienpates dabu. Ar manu sarežģīto raksturu un asumu. Sanāk visai stipra dzira, kuru ne visi ir gatavi dzert. Citiem paliek slikti, citi nevar tikt vaļā no atkarības, citiem pietiek vien ar mazumu, dažiem vispār negaršo. 
Kur lai es liekos?
Mans spīts un lepnums mani bieži sabojā. Es nelūdzu, es neprasu, es nerunāju, es nesaku, es atsakos, es neņemu, es aizmetu. Bet nekad, nekad neaizmirstu.
Domā ir vieglāk, kad aizmirst? Ir labāk, ja lūdz? Runā, ka gudrs cilvēks aizmirst savu lepnumu un pieņem visu, kad vajadzīga palīdzība. Es saku, ka tās ir muļķības. Nevis tāpēc, ka tā pēc manām domām var būt dzīves patiesība, bet gan tāpēc, ka es tā sev esmu iestāstījusi. Pat tad, kad zinu, ka man nav taisnība, es sev iemācu pretējo. Redz', kā es visu paspēju samezglot.
Grūti? Nu nedaudz. Es zināju, ka pienāks reiz tāds brīdis, kad būs jācīnās. Zināju, ka nebūs viegli. Bet te nu es esmu. Pildu solījumus kā loterijas biļetes, cerot, ka beigās paveiksies un sanāks. Tik atšķirība tā, ka zinu- sanāks.

Kāpēc gan mēs nekad nedomājam par to, kur būsim pēc gadiem 5? Jo nav jēgas. Es nezinu, kur es būšu un man vienalga. Es vienkārši gribu tikt uz stabilākas virsmas.
To, ko daru tagad, es nedaru sevis dēļ. Hmm, labi, daru. Vien nelielu daļu. Bet vairāk daru dēļ tiem, kuriem gribas, lai es būtu mājās. Lai es dzīvotu mājās. Un jo vairāk domāju, jo vairāk saprotu, ka tas nekad nenotiks. Esmu pārāk daudz sniegusi savu parakstu pretim visam tam, ka vairs tur nedzīvošu.
Un jo vairāk es saprotu, jo vairāk ilgojos. Jo vairāk ilgojos, jo mazāk saredzu jēgu. Mazāk un mazāk un mazāk.
Kas tad tā dzīve ir? Nodzīvo 20-30 gadus sev un tad jau atkal citiem. Tur tu pazūdi, ierocies. Vairs nav nozīmes, no kurienes tu nāc, uz kurieni tu iesi. 
Manī ir tik daudz aizvainojuma un dusmu, kuras es neesmu vēl izteikusi, tāpēc esmu vienpate. Jo es sevi tajās ieroku, neizsaku un tad brīnos, kāpēc nevienu nelaižu sev klāt.
Problēma jau vien tajā, ka nav neviena cilvēka, kas zinātu visu. Un man nav laika savus aizvainojumus klāstīt. Es tos nēsāju sev līdzi kā kartupeļu grozu.
Ah, man gribas būt vienai.

sarežģītais zvirbulēns ieguvis balvu

Man nekad nav patikusi Valentīna diena. Komerciāls murgs, kad cilvēki kā nogrēkojušies speras uz veikalu, lai izpirktu pēdējos ziedu pušķus un ar lielām, sapņainām acīm šļupst rozā, pūderētus vārdus viens otram, lai izpelnītos it kā maģisku un vēl nebijušu seksu. 

Pēdējā laikā manas sajūtas ir tikpat saviļņotas, kā tad, kad tu iegūsti balvu. Milzīgu, būtisku un lielu. Tādu, kas izmaina tavu ikdienu un katru vakaru, kad noliec galvu uz spilvena. Centies aizmigt, bet negribas. Nevari. Nepārtrauc domāt. Gaiņā domas prom. Un vēlies. Vēlies, lai otrs guļ tev blakus, un tu varētu vienkārši tāpat, klusēt un neticēt, ka tevī vēl ir kas tāds, kas otram liek tev gulties blakus. Un tad gribas aizmigt, pamosties nakts vidū un pārliecināties, ka tas viss ir pa īstam. Man viņš ir.
Pirmoreiz es ļoti vēlējos mainīt viņa vārdu, kaut vien savās iedomās, jo tas fakts mani vajā un klusībā liek apšaubīt, vai tiešām dzīve un liktenis viens otram ik pa reizei piespēlē situācijas ar kurām mums jātiek galā. Es neticēju, ka tā var gadīties- pavisam nejauši. Taču tad es atmodos no šīs bezjēdzīgās un liekās spriedelēšanas un vienkārši izmetu no galvas jebkādu varbūtību, ka pagātne man seko pa pēdām un liek rakties dziļāk tajā visā. 
Hmm, cik gan es par sevi esmu nedroša un nepārliecināta, sadragāta un sacaurumota ar indīgām domām, ka šis skaistais stāstiņš drīz beigsies, jo, ak, jūs taču ziniet! Viss, ko esmu šeit iepriekš rakstījusi- par sevi, savu sarežģītības pakāpi un vēlmi vienkāršas lietas siet mezglu mezglos. Tad, kad man kāds tā pa īstam, īstam patīk, es vienmēr mēdzu aiziet vai apstāties. Tas, tā kā saka, ka cilvēki jaucot nost sienu ik reizi, kad paliek tuvāki ar kādu. Nu ar mani ir otrādāk- es ceļu sienu, kad esmu tuvāk. Kāpēc? Jo manī vienmēr mīt tāda muļķīga iedoma, ka esmu kāda priekšā kļuvusi vājāka, vieglāk ievainojama. Līdz ar to, man instinktīvi jāslēpjas. Ezītis miglā.
Un vēl mana problēma ir tā , ka es sevi padaru aklu un aizsienu acis pretim tam, kas ir tik pašsaprotams. Tad vēl tie desmitiem noslēpumu, kurus es nevēlos izpaust, jo otram tie liks bēgt, kaut vai tā ir vēsture. Saka, ka vēsture mēdzot atkārtoties, Ziniet, pēc pieredzes saku, tā notiek. Un, ja otrs tam tic tikpat ļoti kā es, viņš sabīsies, ka es kā kasete attīšos un spēlēšu to pašu atkal un atkal.
Spēlēt- tik to vien mēs darām. Dzīve, iespējams, ir vien tikai tāds atskaņotājs. Vai joks. Vai vienkārši galda spēle. Ak, cik daudz mums to salīdzinājumu.
Es zinu, kurš šo visu man nodarīja. Patiesību sakot- kuri. Pati? Arī. Bet tas jau cilvēku dabā- sevi nevainot, kad vainas sajūta zudusi. 

Sen atpakaļ, kad gāju cauri milzīgām vilšanām un sāpēm, ko man sagādāja kāda persona, es vēlējos pāriet mammas uzvārdā- Vorobjeva. Nē, ne Vorobjova, bet Vorobjeva. Gandrīz kā krieviski zvirbulis. Tāpēc es sevi varu vai gandrīz saukt par sarežģīto zvirbulēnu- tā kā tajā pasakā.

otrādāk

Vai tas ir normāli, ka es pēdējā laikā tik bieži domāju par to, ka pēc aptuveni gadiem septiņiem man būs 30? Vai tas ir saprotami, ka pēc laiciņa, ielecot tajos divdesmit gados, tu vienkārši steidz sakārtot savu dzīvi, lai ātrāk beigtu mētāties pa stūriem? Tad tu meklē desmitiem lietu, kuras vajadzētu ieviest savā ikdienā, lai vairāk līdzinātos pieaugušam cilvēkam. Pieaugušais. Vārds, kas bērnībā šķita maģisks un tāls; veidols, kā rokās galvenās kārtis, labākā sēdvieta uz dīvāna un nebeidzami saldējuma krājumi saldētavā. Tagad viss ir otrādāk- es gribētu gulšņāt dīvānā, mezglotā pozā, vai dauzīties pa āru, līdz deguns paliek sarkans vai vēders tukšs. Otrādāk.
Patiesībā jau neviens nav sastādījis to sarakstu, kurā vajadzētu atķeksēt lietas, ko esi paveicis, lai tuvotos pieauguša cilvēka statusam. Mēs neviens nezinām, cik tuvu vai tālu esam no šī briesmīgā titula. Nojaušam. Taču tas neapstiprina faktu.
Pieaugt nenozīmē ieviest bērnu vai uzvilkt gredzenu pirkstā. Pieaugt nenozīmē saņemt algu un maksāt rēķinus. Pieaugt nozīmē samierināties ar to, ka tagad tev ir jāpaļaujas uz sevi un savu izvēli. Pieaugt nozīmē cerēt uz spēku, lai pieveiktu dzīvi un to, ko tev tā sniegs. Pieaugt nozīmē sadzīvot ar sevi un reizē atrast vietu citiem. Es varētu turpināt uzskaitīt lietas, kas manā skatījumā parāda, cik pieaudzis tu esi, bet jēga tam nebūtu visai liela, jo mēs domājam tik sasodīti dažādi. Iespējams, ka kāds jaunietis, ļoti bērnišķīga prāta, uzvilcis uzvalka bikses un sabāzis makā vairākas banknotes, uzskatītu, ka esmu vēl stulba un man labāk klusēt. Kaut gan pats knapi spētu izburtot vārdu 'deģenerācija'. Vai baidītos dzīvot uz viena cipara nedēļā. Vai atteiktos kādu nedēļas nogali strādāt, jo tas šķistu tik morāli un fiziski neiespējami.
Daži nekad nepieaug. Tie paliek par bērniem un meklē kādu, kurš viņus auklēs atkal.

Es viņu redzēju sapnī un patiesībā palika ļoti, ļoti silti. Mēs esam kaut kur starp spēcīgām simpātijām un vēlmi būt kopā. Nu, iespējams es vairāk sliecos uz otru pusi, jo beidzot gribas ko tādu, ko nevajag slēpt, vai gribas izpaust, vai nejūti apnikumu un šaubas. Esmu tik bieži slēpusies, ka vairs nekad, nekad, nekad negribu parakstīties uz ko tamlīdzīgu.

mans sarkasms- mans šarms

 

 Sveiks, februāri, mēnesis, ko es ienīstu!
Cik kontrasti gan ir mani ieraksti šobrīd. Cik kontrastas ir manas sajūtas un veids, kā cilvēki man liek justies. Kā viņi visi man jauc prātu!
Likās, ka dzīvē pienācis brīdis, kad viss būs daudz vienkāršāks un saprotamāks. Ka nebūs drāmu, sasteigtu sajūtu un apjukuma. Bet nu ir vēl trakāk.
Brīdī, kad persona atzīstas tev jūtās (ja vien tā tās var nosaukt) vai arī tajā, ka zem apvalka viņam vienmēr gulējusi tā vēlme man pieskarties un saukt par savu, manī ieslēdzas tās dusmas par to, ka varbūt viņš piecēlies par vēlu. Manī nav nekādas nožēlas vai niknuma pret sevi, jo visam ir savs mirklis. Es vienkārši negribu kļūdīties savā izvēlē un aprēķinos. Nedz savā laimē. Man negribas iegūt ko tādu, kas man dotu tikai un vienīgi drošības sajūtu. Man vajag ko tādu, kas manai sirdij liktu lēkt ar lecamauklu; krist un stutēties augšā, ripot lejā un skriet augšup kalnā. Es vēlos, lai man sāp, kad gribas vairāk, vai kad ir par maz. Es gribu, lai es no sajūtām ļimtu un kustu. 

Tāpēc esmu lepna, ka pārkāpu savu spītu un dusmas. To dažu stundu laikā es pieaugu, riskēju un vienkārši saspiestām dūrēm cerēju, ka varbūt man sanāks.
Sanāca. Beidzot es atkal jūtu ko tādu, ko neesmu jutusi ilgu laiku. Atkal neguļu naktīs, kad nezinu par otru, atkal vārtos pa gultu, jo gribu lai tas otrs ir blakus. Un ceru, ka jutīšu to vēl ilgi.
Ak jēl, es atkal mulstu. Es atkal domāju par to, kā staigāju, kā runāju. Atkal runāju muļķīgas lietas un mežģījos savās domās un vārdos. Aizmirstu par realitāti, maldos. Un baidos. Baidos izdarīt ko nepareizi vai apstāties pusceļā.
Es zinu, ka šis būs lielisks ceļojums. Atpakaļ sajūtās, ko tik kutelīgi just.
Bet es sevi vēl aizvien spiežu. Nerunā par daudz, neklusē par ilgu, nestāsti to, ko nevienam nezināt. Patiesi, mana pagātne ir tik ļoti sarežģīta, tik netīkami melna, ka reti kurš spēs tās iespaidu uz manu tagadni paciest un panest mana rakstura smagumu. Jo esmu nelokāms, dīvains cilvēks, kurš slēpj tik daudz ko un negrib just tik daudz. Kuram bail no katra nepareiza soļa, no katra elpas vilciena. Kurš neprot pārkāpt pāri savām robežām un pašizdomātiem noteikumiem. 
Un visbeidzot- esmu vienpatis. Man ir labi pašai ar sevi, un fakts, ka tuvākajā laikā man ar sevi nu būs jādalās, ļoti traucē. Manis nav tik daudz, lai es varētu sevi dāļāt pa labi un kreisi. Iespējams man negribas atdot tik daudz no sevis, jo esmu egoiste- es vēlos paturēt pati sevi. 
Man pat ir interesanti vērot, cik tālu viņš ies, cik ilgi viņš pacietīs manu raksturu un personību, līdz sabruks un lūgs man nedaudz liekties. Bet es? Ak, es sevi zinu tik labi! Neviens nekad nav spējis mani mainīt, un ar to viss vienmēr beidzas...

-Ahh, I just love the way you are being sarcastic! 
-Well, thanks. You better get used to this.

Hmm, laikam jau mans sarkasms ir mans šarms.

lāsts?

Patiešām- vai tas ir lāsts? Kāpēc man nesanāk? Kāpēc?
Es zvēru- es neesmu tik ļoti grēkojusi, lai nekad vairs nejustu patiesas rūpes no kāda un pilnīgu saviļņojumu sevī.
Mans iepriekšējais raksts laikam bija kā pareģojums- kas notiks ātrāk, nekā domāts. Man bija viss, nu vairs laikam nav it nekā. Es tagad sevi ik pa sekundei šaustu un raustu un jautāju, kāpēc gan tā? Visticamāk es aizbiedēju to otru. Kā? Ar savu mūžīgo vēlmi izplūst detaļās par savu neveiksmīgo pagātni un, protams, ar savu sajūtu nesavaldīšanu. Tagad, tā vietā, lai mēģinātu uzbūvēt jaunu tiltu un uzsāktu runāt, es pilnībā klusēju, sēžu un streikoju. Dusmojos. Nīstu.
Tomēr varbūt tā nav mana vaina. Visticamāk šis otrs izmantoja iespēju klāstu, saņēma ko vēlējās un tad- švīks- prom. Ja tā labi padomā, lielākā daļa no visa bija meli, meli, meli. Kā tas vienmēr ir bijis. Meļi jūs esat!
Tātad tā tomēr ir MANA vaina. Vai nu esmu bijusi par šarpu vai par aklu.
Sasodītā dzīve, kas tev uz sekundes simtdaļu iedod ko tādu, ko vienmēr esi it kā vēlējies, pēc kā lūdzis, par ko sapņojis. Un viņš, tik tuvs ideālam, labāks par visiem, kas bijuši. Perfekts. Glezna. Skulptūra. Mākslas darbs, no kura acis neatraut. Un pūkš, pazūd!
Sāpina ne jau fakts, ka tas tev vairs nepieder. Sāpina tas, ka tu zini, ka tāds uz pasaules ir un būs.
Šādos brīžos manī ieslēdzas piķa melns niknums uz VISU. Šādos brīžos es gribu to personu izraut no ļaužu pūļa un pateikt, cik ļoti es nožēloju, ka veltīju kaut vien dažas dienas no savas dzīves. Es domāju, ka varu uzticēties, ka beidzot IR! Kā gan cilvēkiem patīk mālēt ciet acis tiem, kuri no ārpuses šķiet tik stipri un stalti kā Norvēģijas klinšu kalni. Jo liekas, ka tie stiprie daudz saudzīgāk izturēs to dūrienu krūškurvī. Muļķības. Tie stiprie, lai gan pārdzīvos, turpmāk aizvien retāk un retāk spēs uzticēties un mēģināt.
Es patiešām vairs nezinu, vai gribu ticēt jebkam. Un vēl es nezinu, vai man vajadzētu sevi pliķēt par to, ka manī ir kaut kāda maza cerība un vēlme no tā otra ko saņemt. Kaut vai tas būtu vārds 'nē' vai frāze 'satiekamies?'
Visu šo naidu un dusmas es pārvērtīšu pavisam citā enerģijā. Studijas man ir galvenais. Ģimene man ir galvenais. Piekāst jūtas, piekāst attiecības, piekāst vīriešus. Laikam jau vēl mazliet ilgāk sevi jāpamarinē, ja vēl aizvien neviens neredz un nesaprot, ka ar mani spēlēties nesanāks. Meklē citur! 
Lūdzu pieceliet mani no miega tad, kad cilvēki palikuši mazāk indīgi.

Imagine Dragons- Demons

 Tu tici mīlestībai no pirmā acu skatiena? Nē? Citus dzirdu sakām jā. Es neticēju, līdz šim. Viens no tiem brīžiem, kad tu atzīsti, ka esi dzīvē savas spējas pārvērtējis. Beidzot tavs vairogs nokritis, un tu esi padevies tām vienkāršajām, naivajām pasaules tradīcijām un mītiem.
Bet pirms man ļauties tam visam, es vēl aizvien nespēju izslēgt savas šaubas, atgūt ticību sev un iznīcināt tās visas briesmīgās varbūtības, kuras mani vājā kopš es pēdējo reizi tā pa īstam jutu ko tik intensīvu. Es mazliet nervozēju un raustos kā miegā iegrimis insomniaks. Man nav nekādas iespējas un patiesas vēlmes izlaist tos dēmonus no mana ķermeņa. Tie mani vajā un izbojā pilnīgu visu. 
Kaut gan, nekas vēl nav saplēsts vai sabojāts. Es vēl varu uzspēt norīt to visu, kas mani apgrūtina un spiež. Es vēl varu uzspēt iznīcināt vai, sliktākajā gadījumā, noslīcināt tos velnus, kas danco manā galvā un liek kopā tās manas šaubas un muļķīgos ieganstus.

' Don't wanna let you down
But I am hell bound'

Kāpēc gan dzīve pēc pagātnes nevar būt vienkāršāka un maigāka? Vai tiešām tavas kļūdas un sāpes, kas tevi durstījušas iepriekš, nekad nepalīdzēs tev meklēt laimīgāku tevi, nevis raudzīties pēc iemesla, kāpēc nevajag spert kāju tur, kur esi bijis iepriekš? 
Cilvēki taču ir dažādi. Tas, ka tie visi bijušie dēmoni ir bijuši patiesi ērzeļi, nenozīmē, ka šis būs tāds pats. Labi. Pieņemsim, ka būs labāk. Un tad? Tad palieku es- lielais, sakultais salmu kunkulis, kurš neārdās ārā un guļ saspiests pats savos putekļos. Es nevaru apsolīt, ka atkal nebēgšu vai neslēpšos aiz aizslēgtam durvīm, jo atkal kaut kas mani biedēs, traucēs vai nepatiks. Kur gan ir garantija, ka es sevi atkal necelšu visaugstākajā tronī, kur neviens nedrīkstēs man skarties klāt, runāt ar mani vai vispār vērst skatienu? Šoreiz, šoreiz laikam būs nedaudz savādāk. Tā vietā, lai es padarītu sevi indīgu un nevienam nepieejamu, es, visticamāk, neļaušu sev just, jo būs bail nonākt galda otrā galā. Šoreiz, man šķiet, ir nedaudz bail just aukstumu no otra.
Ahh, esmu apjukusi. Vēl vairāk. Tieši visu šo iemeslu dēļ man gribas būt vienai. Kaut vai tas būtu uz ļoti ilgu laiku. Kaut vai tik ilgi, ka mani sauktu par vientuļnieci vai jaunu vecmeitu. Es neticu mīlestībai, un es neticu jūtu vienmērībai. Vienmēr jābūt kādam āķim- vai nu es vai tu. Vienam otram tur dziļāk sirdī ir mazāk tās vēlmes. Šoreiz es sliecos uz zaudētāja pusi, varbūt.
Un tas viss vien dēļ tā, ka esmu bijis viens no tiem neveiksminiekiem, kurš nekad nespēj atrast pareizo pieeju attiecībām. Visbiežāk man apnīk, bet tās divas reizes bija tik ārkārtīgi sāpīgas un mokošas, ka es liku sev šīs divas personas vienkārši izdzēst no savas dzīves. 
Vajadzētu kā normālam cilvēkam norīt vai izspļaut šo pagātnes riebeklību un beigt gaudot, bet vai tad tā būtu es? Nē, man vajag skatīties un vērot katru savu tagadnes soli, jo savādāk nemāku. Man palīdzēt var tikai sevis ignorēšana, paļaušanās uz to otru un spēks gatavoties uz jebko. Ziniet, tas ir grūti izdarāms, ņemot vērā faktu, ka es neuzticos nevienam, kā tikai sev. Tā es sev teicu, kad biju 14 gadus veca, tie ir mani vārdi. Un paraug', 8 gadus uz priekšu- es turos pie tā paša.
Es zināju, ka kādā posmā, kādā brīdī, manā dzīvē uzradīsies tās, gandrīz vai svešās, sen aizmirstās izjūtas. Un persona. Un viss tas kopā.
Man tas viss šķiet nereāli, mazliet neiespējami. Tāpēc neviens nezina, nevienam nav ne jausmas.
Jo man riebst cilvēku pārsteigums un šoks. Tas ir nedaudz aizvainojoši. Vienalga, ka es vienmēr esmu daudzinājusi, ka neesmu īpaši ķerta uz attiecībām, ka man pietiek pašai ar sevi. Ir nepatīkami, ka apkārtējiem tu esi kā muzeja eksponāts, uz kuru rādīt ar pirkstiem un teikt 'jā, bet viņa, piemēram negrib un viņai nav'. ES ZINU! Varbūt tāpēc es tagad slēpju un neko nestāstu tik daudziem. Esmu nogurusi no jūsu uzmācīgā spiediena un brīnīšanās. Esmu cilvēks, tāpat kā visi. Punkts.  
 

varbūt nevajag spriest, bet vienkārši dzīvot?

Ja kāds jautātu, vai tu varētu atbildēt, kur tu būtu šobrīd, ja tu neatrastos tur, kur esi tagad? Es zinu atbildi, jo bieži par to domāju. No otras puses gan naivi būt tik pārliecinātai, jo, piemēram, pirms gadiem desmit es sevi neredzēju Londonas ielās. Visdrīzāk kaut kur Briselē, varbūt Berlīnē. Tad pirms gadiem sešiem es biju droša, ka mani ceļi vedīs pāri jūrai uz Zviedriju. Vienu brīdi pār mani peldēja tāds sapņains mākonis, kad es jau domās kravāju mantas uz ASV. Visvisādi, tikai ne palikt mājās.. Kāpēc?
Mana zemapziņa mani nekad nemāna. Es zinu ko es gribu, un es zinu, ka es to darīšu. Pat ja man tas liks riskēt godu, citu cilvēku uzticību vai laiku. Patiesībā jau tu nevari laiku krāt zeķē, jo tev tas neko nedos, ja netērēsi to tad, kad vajag. Iespējams, ka pēc gadiem divdesmit tas tavs sakrātais laiks vērtības ziņā būs jau zemu kritis...
Bet vēl aizvien- kāpēc prom? Labi, ja es negribu atbildēt, tad varbūt es pastāstīšu, kur es sevi redzu domās, ja manis nav te? Hmm, no simts un vienas vietas, uz kurieni es būtu devusies, es labprāt pastāstīšu par Latviju. Es visticamāk būtu jau beigusi augstskolu. Man būtu bakalaura grāds, visticamāk saistīts ar valodām, tulkošanu un tamlīdzīgām muļķībām. Ventspils. Es būtu studējusi Ventspilī, jo tā bija mana, it kā, galējā izvēle. Šo gadu laikā es būtu zaudējusi ceturto daļu ticības sev un ieguvusi pilnīgu naidu pret sevi un to, kā es palaidu vējā iespēju iet pa ceļu, ko tik ļoti gribējās. Un ik dienu, ceļoties augšā, es mierinātu sevi ar domu, ka mana dzīve būs kārtībā. Visticamāk es dzīvotu viena. Nu ja. Es būtu mēģinājusi iekļūt Eiropas Parlamentā, kur tik ļoti vēlējos strādāt par tulku, bet es nebūtu tajā tikusi, kaut pietrūktu visai maz. Tā vietā es būtu atradusi ko citu, tikpat labu. Nu vismaz es sev tā stāstītu. Ik pa laikam es mēģinātu atkal, līdz varbūt arī tur iekļūtu. Dažas nedēļas nogales es pavadītu mājās, ēdot vecmammas gatavotas vakariņas un atbildētu vienu un to pašu jautājumu- vai es esmu atradusi sev puisi, ko precēt? Tā es vienmuļi attrauktu, ka neesmu, bet apsolītu, ka krāju naudu krāšņām kāzām. Es melotu, jo patiesībā tā nauda būtu domāta manam ceļojumam uz Karību jūras salām vai ko tamlīdzīgu. Es slēptu no visiem, ka nesen esmu atkopusies no kārtējām neveiksmīgām attiecībām, kuras es izbeidzu aiz garlaicības vai nevēlēšanās norīt otra nebūtības. Katru otro nedēļas nogali es rojāli iedzertu līdz nonāktu līdz stadijai, kad man vulgāri un skaļi jāizpauž nepatika vai agresīvi jāstumj kāds pretim viņa slēptākajām vēlmēm. Es bieži neatbildētu uz telefona zvaniem, jo man vienkārši negribētos stundu klausīties to, ko viena no manām labākajām draudzenēm sadarījusi darbā, vai cik lēni velkas remonts viņas jaunajā dzīvoklī. Visticamāk es skaitītu dienas līdz manu draugu kāzām, ierastos viena, bet tēlotu, ka esmu vienīgā, kas māk skaisti runāt un skaļi kliegt. Visai bieži es kā vienmēr aizvainotu kādu, kurš manī izteikti izraisa antipātijas. Ar laiku es atrastu kādu, pie kura pierast un kurš manī saskatītu ko vairāk par skaļu, nepieradinātu dvēseli, kas nedaudz apmaldījusies savos dzīves lēmumos.

Viss iepriekšminētais ir balta patiesība. Tā, visticamāk, būtu bijusi es. Es nenoliedzu, ka trešā daļa no uzrakstītā vēl ir iespējama un, protams, ka pastāv varbūtība tajā, ka es vēl aizvien esmu puse no tā , kas es būtu bijusi, ja nespiestu sevi izvēlēties citu vietu, kur apmesties. Man vienkārši šķiet, ka tagad ir labāk. Taču, cilvēks nespēj pierādīt to, ka tagadne ir labāka par alternatīvo izvēli.Viss varētu būt otrādāk, vai ne?
Varbūt nevajag spriest, bet vienkārši dzīvot?