finita la comedia- gada bilance

Te nu es esmu. Uz sliekšņa. Nākamais gads ir jau tepat, grābj mani aiz rokas, rauj iekšā un vecajam māj ar roku, gaiņā prom. Esmu priecīga, es 2012. gadam pat vairs neskatos virsū. Tas man nodarījis daudz sāpju. Tas kā nevēlams, ļauns cilvēks lūr uz mani, un es viņu lādu, lamāju un speru ar kājām. Ar sarauktu seju un asaru pilnām acīm, sakrustoju rokas, apsēžos un nepacietīgi gaidu, līdzko es attapšos otrā galā, kad man vairs nav jāskaita mēneši kopā, jāliek tie čupiņā un jāskumst, kāpēc es aizvien esmu iekš 2012.


Esmu ļoti daudzas reizes teikusi, ka šis gads ir bijis briesmīgākais un sliktākais gads, kādu vien esmu piedzīvojusi. Kad nedēļu atpakaļ es sastādīju savu gada bilanci, es pat nebrīnījos, kāpēc gan mīnusu kolonna izstiepusies tik gara un kāpēc gan daži no tiem ir tik lieli, izteikti, spilgti, bet tikpat labi smagi, negatīvi un melni.

Šī gada laikā es zaudēju divus tuviniekus, cilvēkus, kuri man bijuši blakus kopš mazotnes. Tas, domājams, aizēno visu pozitīvo, kas manā dzīvē ienācis un pieredzēts. Tas bija kā lūzuma punkts, kas man lika iziet cauri pašai sev, gandrīz vai kā izvilkt sevi uz otru pusi. Tas lika man pacīnīties ar sevi, savām vēlmēm un jūtām. Es attapos vietā, kur esmu, un atvadījos no tās daļas, kas vēl sēdēja manī, ieķērusies visos audos. Man vajadzēja atrast veidu, kā sev palīdzēt, doties uz priekšu. Šie 12 mēneši ir bijis tāds viens garš un smags pārbaudījums manam raksturam un spēkam, kuru es cenšos nezaudēt, kad tik daudz laika pavadu viena. Vientulība nu ir mans sabiedrotais, no kura es vēlētos tikt vaļā, taču tikpat labi gribētos paturēt kā nevajadzīgu stimulatoru, kuru man nevajag, pat kad viss ir labi.

Būt prom. Divus gadus nebūt mājās uz Ziemassvētkiem. Bet tagad būt te. Atkal mājās.

Kad esmu prom, es tik ļoti nedomāju par to, kā gribas mājās. Man nav laika skumt un traukties atpakaļ. Vismaz es neļaujos tam. Tikai tad, kad esmu šeit, ir tik grūti. Smagi. Bēdīgi. Jo es redzu, ko es zaudēju. Taču tikpat labi es redzu, ko varu sniegt. Tāds pavisam milzīgs apjukums un vilšanās. Negribas iet prom no tā visa, taču arī palikt es nevaru.

Saka, ka cilvēki nedrīkst ziedot trīs lietas: ģimeni, sirdi un cieņu. Taču ir grūti, kad pieķer sevi dilemmas priekšā un tāpat sanāk ziedot vienu no tām. Es cīnos un cenšos un domāju. Man gribas, lai ir labi. Ne tikai man, bet citiem. Mans vājais punkts vienmēr ir bijusi mana sirds, kas ir tik vāja, labestīga un žēlsirdīga. Tās dēļ man ir grūti.

Esmu pieņēmusi lēmumu, kuru bija vienlīdzīgi grūti un viegli pieņemt. Kā dēļ es tik ilgi cīnījos. Kodu lūpā, šaubījos un beidzot nolēmu.

Tāpēc man ir viena vienīga vēlme. Es ļoti vēlos, lai Jaunais Gads man atnes pārliecību par saviem lēmumiem. Lai es neapstātos pusceļā un visbeidzot pārstātu ziedot sevi citiem, lai cik tas grūti nāktos. Jo es vienmēr saku, ka vēlāk var būt par vēlu. Tagadne ir īstais laiks, kad izbeigt to, kas ir lieks un sākt to, kas ir rokas stiepiena attālumā. Pat ja sāp. Pat ja tu zaudēsi. Pat ja tu nespēj.

Tu esi bijis nejēdzīgs, 2012. Tāds gads, kuru gribētos izdzēst vai, ja būtu zinājusi, patītu to uz priekšu jau no sākta gala.

Tomēr. Es pārdzīvoju. Un es tagad eju uz priekšu. Ir tik daudz kas, kam notikt. Kam mainīties. Ko pārtraukt.

Un tad, kad nositīs pēdējās gada sekundes, kad es saskandināšu glāzes ar visiem citiem apkārt, es pateikšos sev, ka mani nav pārņēmis vājums vai panika. Es atvadīšos no vecā gada, atstāšu visu aiz muguras un centīšos domāt par to, kam es eju pretī. Kā vienmēr. Pat ja tik daudz kas ir mainījies, esmu tā pati Jolanta. Un citas nebūs. Vienkārši cita diena. Citi cilvēki. Jaunas izjūtas. Cerības un mērķi.

Viss būs labi. Vēsture ir vakardiena. Nākotne ir rītdiena. Un es gaidu, ko tā man atnesīs.

gribas aiziet no tevis, bet nav spēka

Es valkāju vīriešu pulksteni un lietoju vīriešu smaržas. Tev tas nepatīk vai sagādā neērtības? Kāda starpība?

Esmu priecīga, kaut man vajadzētu bēdāties. Man tās domas klejo pa ķermeni kā mazi, viltīgi saules zaķi. Kā gan es varēju sevi apmānīt, sakot, ka nekas nav palicis manī, ka es varēšu tā pēkšņi izdzēst to otru no manas galvas? Es nevaru. Es nespēju. Es negribu.
Mēs esam tik vārgas radības. Jo gribas ko mainīt, bet nevar. Gribas aiziet, bet nav spēka. Vārguļi. Briesmīga ir šī sajūta, taču tikpat labi man tas patīk. Jā, es priecājos. Manī ir tāda stulba īpašība, ka es saldi izbaudu brīžus, kad ir lieta, ko nespēju iegūt, taču tik nežēlīgi gribas. Tas ir tāds kā zvans prātam un sirdij, ka ir laiks domāt, uz kuru pusi iet tagad. Jo es zinu, ka nekas nesanāks. Patiesībā nē, muļķības. Es neko nezinu, vienkārši nojaušu.

Pēc četrām dienām es būšu mājās. Ļoti labi. Man vajag atrast kādu klusu stūrīti, nomaļu vietu, kur pasēdēt ar sevi. Man vajag sakārtot sevi, salocīt lietas kā izmētātus kreklus un bikses. Nolikt vienu uz otra, sastumdīt pa vietām. Šausmas, esmu tāda priecīgi sajukusi. Tā ir tā kutelīgā sajūta, kad dzīve, no briesmīga sabrukuma un bēguma pārvēršas, ritmiski skrien pēc tavu sirdspukstu diriģējuma; nāk kā paisums. Tā, it kā kādam ir lūgts, un tagad es, jā, saņemu. Vienu pēc otra. Tik-Tik-Tik.
Tāpēc, lai es nesasteigtu vai neatpaliktu, man gribas pašai sev pārjautāt, cik no visa tā, kas man ir ticis un vēl sagaidāms, es gribu pieņemt, nest sev līdzi nākamajā gadā, un no kā man vajadzētu tikt vaļā. Es zinu, es zinu, es zinu, pati sev stāstu kā uzmācīga, veca tante, ka man vajag vienkārši izmest no galvas to vienu, kurš mani šausmīgi sašņorejis un neļauj elpot, kad esmu netālu, blakus. Kas tevī ir tāds, kas man liek raukt pieri un ar dūri sist pret krūtīm, lai tās neņudz? Ko, pie velna, tu dari manā prātā bez atļaujas? Un kāpēc es maldos, nesaprotot, vai tas, ko tu dari ir mājiens, vai vienkārši viegla, nežēlīga viltība? Liec man mieru, es tev lūdzu...

Man vēl nav bijusi iespēja ar sevi aprunāties. Esmu paspējusi vien tikai sev uzriet, kad daru to, kam nav vajadzības, kam nav pilnīgas jēgas un nozīmes. Es mēdzu sevi sakratīt, kad aizmiegu un palaižu garām lietas, kam jāpiegriež vērība. Kā saka, zaudējusi tiešu kontaktu pati ar sevi.

Laiks satikties, Jolanta, mums daudz kās pārrunājams.

Es, starp citu, esmu gatava satikties ar tiem, par kuriem pirms laika neļāvu sev pat domāt. Es nezinu, laikam tāpēc, ka jūtos tik spēcīga un pārliecināta, ka esmu no viņiem tālu, tik nesasniedzama un šis attālums starp mums vairs nav trausls un viegli pārraujams. Šķiet esmu tik dzelžaini nepārraujama kā vēl nekad. Jā, ir lietas, kas mani vēl aizvien spēj sadurt, bet tagad gan nekas neraustīsies. Esmu tur, viņi ir citur. Tas ir pats galvenais. Siena pret sienu. Es un tu. Kādreiz bijām mēs. Tagad es esmu es, viena pati. Grozi, negrozi.

spītniece

Ko tas nozīmē- būt vienam pašam? Ne jau nu sēdēt četrās, baltās sienās, skaitīt tapešu līmējuma līnijas un to, cik reizes lampas gaisma noraustīsies. Ne jau staigāt no viena mājas stūra uz otru, meklējot lietas, kas pazudušas, vai pārnēsājot tās. Ne jau gulšņāt visu cauru pēcpusdienu un domāt par to, cik tālu no tevis atrodas maize un tosteris. Vai klausīties divu cilvēku sarunā, skumstot par to, ka sēdvieta tev blakus ir tukša kā gaiss.
Un varbūt tomēr būt vienam pašam ir daļa no šī visa iepriekšminētā. Ja cītīgi analizē, tad laikam paliek nedaudz skumīgi. Tā jau cilvēki savelk tās nevajadzīgās ekvalenta līnijas starp vientulību un skumjām. Patiesībā tie ir divi dažādi toņi, kā atsevišķas dienas un skaitļi. Esmu vienpate, man labāk zināms.

Kad es aizbraukšu mājās, man mutē birs kilogramiem piparkūku un caur roku pirkstiem birs sniegs. Es katru mīļu minūti domāju un domāju par to. Man tik šaušalīgi gribas mājās. Esmu noilgojusies. Un jā, man gribas aizbēgt no Londonas. Vairāk jau gan no tā, cik ļoti mans organisms ir novājināts pēdējo divu nedēļu laikā. Un mans prāts arī. Es nervozēju, jo daudz kas mainās. Man riebjas pārmaiņas, kurām es neesmu gatava.

Es cienu cilvēkus, kuri spēj atzīt sev un citiem, ka viņiem kas nepadodas. Katra atklāsme padara viņus vēl simpātiskākus. Spēcīgākus, nevis vājākus. Tas ir kā ota, kas spodrina.

Un tagad atkal par vientulību es nedaudz vēlos parunāt. Par to, vai esmu pamanījusi, ka man blakus jau labu laiku neviens neguļ. Tiešām? Vai tiešām es ceļos viena? Pati zinu, cikos noskanēs modinātājs un pati lemju, cik ilgi tas zvanīs, līdz es negribīgi izrausīšos no siltās guļvietas. Neviens mani nerauj atpakaļ un nelūdz palikt minūti ilgāk. Vai tieši otrādāk- neviens mani neceļ rīta agrumā, pie pirmā saules lēkta, kad gribas mūžīgi vārtīties un jaukties pa palagiem, kamēr sagribas ēst.
Bet es neesmu vientuļa, vēl ne. Es tomēr laikam vēl negribu dalīties ar savu gultu vai sevi pašu. Es pamēģināju, likās, ka nu mana vientulība apstāsies un sāksies tas cits laiks, kad viss tiek saukts un mērīts daudzskaitlī. Taču nē, es speros atpakaļ un saku, ka nevajag. Varbūt nav viņš tas īstais, tur tā skāde. Bet varbūt es biju sākusi tik izmisīgi meklēt vai centos izbēgt neveiksmi. Taču. Te nu es atkal esmu- vienpate Jolanta, kurai patīk staigāt pa pasauli bez kāda, kurš seko, pēta tevi un plāno tavu laiku.

Spītniece.

mūžīga anuptafobija

Sveiks, decembri! Tu esi tik interesants, mans mīļais. Tik pilns lietu un notikumu un cilvēku. Man no tevis nemaz nav bail. Pat gribas, lai tu velcies ilgi un valkā mani līdzi. Dienu caur dienu. Tu man ļoti patīc, decembri!
Es no jums visiem tik ilgi esmu slēpusies. Es, gandrīz vai kā Džeks Uzšķērdējs, esmu visādas nejaucības sastrādājusi, nevienam nemanot. Tagad man ir tik daudz visa kā. Pilnas kabatas un rokas. Bardaks totāls. Ātrāk man tās brīvdienas, lai ir miers.

Šoreiz man gribētos, lai viss sanāk, bet es jūtu, ka nekā nebūs. Jā, kā izrādās, esmu izvēlīga. Spītīga spindzele, kura ieskatās vienā punktā un nenovēršas ne pa labi, ne pa kreisi. Sakrustojusi rokas, gaida. Ieskatījusies vienā. Bet tur jau arī nekas nesanāks. Varbūt man tā lemts- klaiņot no viena, nesekmīga punkta uz otru.
Man ir anuptafobija. Tās ir bailes palikt vienam vai beigu beigās apprecēt kādu, kurš galu galā ir pilnīgi nepareizs variants. Varbūt šī fobija ir noēdusi pilnīgi visas veselā saprāta šūnas. Jo man  ir kāds, kuram uzticēties un kam būt, bet tā vietā, lai es saskatītu plusus un bonusus, es velku ārā no otra mīnusus un  nepilnības. Tā, it kā speciāli censtos nemēģināt un atrunāt sevi. Esmu muļķa skuķis, kuram galvenais ir pierādīt neiespējamo, nevis ļauties iespējamajam.

Es nedomāju, ka man ir lemts palikt vienai. Nevienam nav tāds liktenis, tā ir paša izvēle, paša cilvēka šaha gājiens. Kā muļķīga Cirka spēle, kur uz laukuma paliek vien viena figūriņa, kas cenšas tikt līdz finišam; tā met un met to kauliņu; tas veļas un veļas, bet neļauj spert tos veiksmīgos soļus, lai tiktu tur, kur visi pārējie ir jau sen.

Londonā nesen sniga. Lielas, skaistas un baltas pārslas, kas samērcēja man matus, krita man uz skropstām, pamodināja mani, aizkrītot aiz krāgas. Tas bija pulkstens septiņos no rīta, kad liela daļa šīs pilsētas ceļas, jau dodas, jau ir tur, kur jābūt. Bet es vēl klīdu pa ielām, gaidīju autobusu un, atgaiņādama alkohola reibumu, priecājos par ziemu. Jo man patika tas, ko es redzu un tur, kur es esmu.
Tas, cik pareizi cilvēks izvēlas savu vietu uz pasaules, nevar tiesāt. Var paiet gadi un mēneši, līdz viss viņam mainās. Vajag likt viņu mierā un neraustīt kā lauvu aiz ūsām.

Es gaidu brīdi, kad būšu mājās. Sajutīšu egļu smaržu. Ieraudzīšu ģimeni. Kad daudz kam pielikšu punktu.
Bet visvairāk, jā, visvairāk es gaidu tās pēdējās 2012. gada sekundes, kad es beidzot atvadīšos no šī briesmīgā gada, kas man nesis tik daudz sāpes. Mēs nespējam izdzēst to, ko laiks mums nodara, protams. Beigu beigās jau nav nozīmes, kad tas notika. Taču esmu tāds pavisam dīvains cilvēks, kas grib tikt vaļā no skaitļiem un kalendārām saistībām.

Gada bilance sekos jau pavisam drīz.

šis laikam sāpēs mūžīgi..

Reizēm pienāk laiks, kad tu saskati lietas, kuras nekad neesi manījis iepriekš. Tā kā apsējs no acīm būtu nokritis. Un tas viss ir redzams tikai šobrīd, ne jau tāpēc, ka esi bijis akls, bet gan tādēļ, ka tikai tagad saprotams. Tad, kad ir jau par vēlu ko mainīt. Jo lietas ir padarītas, vārdi pateikti un daudz kas zudis. 

 Ir grūti un apnicīgi būt pa vidu. Vienmēr. Nezināt, uz kuri pusi vērsties, jo visas puses ir nepareizas. Es ciest nevaru, kad mani svaida no viena gala uz otru. Un nekad, nekad, nekad es nevaru teikt, kas uz sirds, jo kādam nepatiks, kāds nesapratīs, kāds cits negribēs pieņemt, lai kā es censtos. Un beigu beigās es esmu tā, kurai visvairāk sāp. Pat tagad, kad mana nostāja ir stingra, pat vēsa. Jo esmu izaugusi no bailēm un trīsām, kas pārņem, kad liekas, ka esi izdarījis ko nepareizu, lai gan zini, ka tā vajadzēja.
Tāpēc nevar teikt, ka vidusceļš vienmēr ir izeja. Tas patiesībā ir strupceļš. Jo vienkārši vairs nevar nogriezties pa labi vai kreisi. 

Cilvēkiem ir bail no problēmām, protams. Es arī esmu cilvēks, bet man no tām bail nav. Jo tas, cik daudz problēmu es savā īsajā dzīves posmā esmu sevī uzņēmusi, padarījis mani tik stipru un apnicīgi ietiepīgu. Citi saka- sūdus man nevajag. Es saku- dodiet tik šurp. Lai jau skalojas tie gar mani, es tāpat mācēšu izpeldēt, ja jau tik tālu reiz esmu tikusi.

Un vēl viena lieta, kas mani kārtīgi ir iezāģējusi kā nazis citrona kūku, ir tas, ka citi nemāk sevi tiesāt. Nav grūti sev un citiem stāstīt, ko tu esi pelnījis un uz ko ej. Daudz grūtāk ir atzīt, ka neesi tik labs un varbūt vēl nav tavs laiks saņemt to, ko neesi spējīgs uz saviem pleciem vēl nest. Kā Ādolfs Hitlers reiz teicis:

"Izturēt uzvaru var katrs, bet sakāvi- tikai stiprais."

Paškritika ir slidena lieta. Tā ķeras klāt tikai tiem, kuri ir pietiekoši stirpi tai turēties pretī, lai tā nepāraugtu hroniskā slimībā vai pret to nerastos nepanesama alerģija, no kuras metas nelabi, līdzko tu saņem sevī noteiktu devu. Mans paškritikas līmenis ir visai augsts, taču esmu iemācījusies ar to sadzīvot. Varbūt tas ir iemesls tam, kāpēc es nesaprotu tos, kuriem tās nav nemaz.

Ir atkal pienācis laiks, kad man viss kopā sakrājies un ielijis krūzītē ar uzrakstu "riebums". Es kļūdījos, teikdama, ka manā dzīvē nekas dižs nenotiek un ir iestājusies rutīniska ikdiena. Varbūt problēma ir tieši tajā, ka nekā nav, un es meklēju visam turpinājumu. Kā sienot diegu pie diega, lai sanāk kamols. Visas tās mazās lietas, kuras stāv uz vietas.

Gribētos attīroši paraudāt, bet bail no saviem ego, kuri negrib, lai es dramatizēju.
Un atkal jau. Es meklēju kādu, kam piesieties.

Es gribētu, lai tu man esi blakus, nevis tādēļ, lai atkal tevi satiktu un visu ko sarunātu. Man vienkāršī gribētos, lai tu sēdi un klausies, līdz manī nekas nav palicis. Līdz es izlādēju savus liekos negatīvos jonus. Jo man nav. Man vienkāršī te nav neviena dvēseļu biedra, ar kuru es varu runāt par to, kas manī šobrīd sastāvējis kā veca kafija. Man gribas uz tevis izliet šo "riebuma" krūzi un tad aizsūtīt tevi nafig prom, jo tas ir vienīgais, ko man no tevis vajag.
 *
( šis ir par citu personu, nevis augstākminēto)
Bet es turpinu tevi redzēt sapnī. Man tik ļoti gribas, lai es spētu tevi palaist prom. Sasodīts, šis laikam sāpēs mūžīgi...

"man kā vēsturniecei"

Man aiz loga rozā debesis. Skan neticami, bet tas ir jāredz. Tā vien liekas, ka drīz parādīsies cukurbalti mākonīši, kuri kakās spožas varavīksnes.
Londonā kartējo reizi līst. Tā ka man patīk, tā kā es to vienmēr gribu. Jūtos tik izlutināta.

Cilvēki man reizēm jautā, kāpēc man tik ļoti patīk vēsture. Kāpēc mani saista viss tas, kas noticis pirms es nācu pasaulē. Kur man radies tāds, gandrīz vai jāsaka, fetišs. Protams, ne vienmēr tev jāizskaidro un jāargumentē pašam sevi. Nevienam nav atļauts pieprasīt izskaidrot to, kādēļ tev patīk balts, nevis melns. Un kādēļ tu labprātāk ēd pārslas ar jogurtu, nevis pienu. Tu savas izvēles kā lozes esi izvilcis jau labu laiku atpakaļ, pats sev nezinot, kādēļ plauksta satvērusi to, mazāk saņurcīto vai formāli izgludināto, vai mazo, nevienam nesimpātisko. Arī es savējās esmu izvēlējusies. Varbūt ar laiku man atļaus atkal rakties pa to interešu trauku un izvēlēties jaunas. Pielikt klāt.
Esmu ķerta uz vēsturi, jā. Tam nevajag izskaidrojumu, jo es tāda esmu. Varbūt argumentēt to varu ar to, ka tagadnei es esmu lieciniece. Es to redzu, es to jūtu un dzirdu un tajā dzīvoju. Nākotne? Tas ir visai plašs jēdziens, jo nākotne var būt gadi trīs, nedēļas divas, dienas piecas vai gadi simt piecdesmit. Un tu nezini, cik tālā nākotnē tu būsi daļa tagadnes. Jo ja reiz tā tālā, tālā nākotne pienāks, manis nebūs. Un tad visas manis izvilktās intereses sairs čupiņā kopā ar mani. Toties pagātne, kas beigusies pirms manis, ir tas, kas ir jau pagājis, noticis un pilnībā nemaināms. Nelokāms kā titāna stienis. Tas, kam es vairs nekad nespēšu būt daļa no. Tagadne un nākotne var būt mani sabiedrotie, bet pagātne ir kas tāds, ar ko jāmāk sadarboties, lai visas laika līnijas stāvētu balansā.
Un vispār, ir bijuši daudz labāki laiki. 21. gadsimts laikam man aizvien šķiet visnesimpātiskākais. Un jo vairāk es zinu, jo ilgāk es dzīvoju, jo mazāk gribu tam piederēt.

Pasaule šobrīd man apkārt dun, kā dobji soļi. It kā neviens neko neredz, nedzird, bet es zinu. Un varbūt pat labāk ir tā, ka tu nezini, vai tev sanāks.
Es zinu, kur es eju. Laikam vienkārši apnicis skatīties acīs cilvēkiem un teikt, ka viss ir kārtībā, ja zinu, ka nav. Tāpēc ka tas, kas tevī vienmēr paliek, un tas, kas irda tavu sirdi nepārtraukti, neļaus tev stāvēt mierā un gaidīt brīnumu, kas nokritīs no gaisa kā pankūka, kas pielipusi pie griestiem. 

atkal, atkal un atkal

Un kad zeķes paliks slapjas, mēs noguldīsim tās uz mūrīša stūra, lai žūst. Mēs dzersim siltu kakao un ēdisim siermaizītes. Sarkanie deguni atsals, degošu skuju smarža šur un tur, jaunas svecītes svečturos šur un tur. Cik tumšs ārā būs vakars, tik ļoti tumšas būs manas bailes skatīties pa mājas logu. Baidīties no nezvēriem un spoguļainām acīm, kuras neeksistē, bet dzimst no iedomātām, aizdomu pilnām skaņām un trokšņiem. Un tad, kad laiks būs iet gulēt, mēs ietīsim sevi, palagos un segās, kā cīsiņus mīklā.

Es gribētu, lai katrs vārds, katrs atmiņu atspīdums, kas tika izklāstīts augšējās rindās, piepildās atkal un atkal, un atkal. Man gribas, lai mana bērnība pie manis atnāk atkal. Vēlreiz. Tad vēlreiz... Un varbūt vēl reizes divas, piecas, desmit. Bērnība ir kā nozaudēta, sentimentāla lieta, kuru tik izmisīgi gribas atrast.

Man reiz bija tāds maziņš, manuāli vadāms propeleris, kuru es reiz palaidu; tas nokrita desmit metrus tālāk no manis, garā zālē. Es katru pavasari, kad pērnā gada zāle vēl bija knapi izslējusies, to meklēju. Pat tad kad pats uzgalis, ar ko to palaiž, bija nozudis, es vēl aizvien  izmisīgi, taču cerīgi centos to mazo verķi atrast. Tāpat es daru ar bērnību. Sen vairs nav tā, ar ko to palaist, piepildīt un darbināt. Un tomēr es izmisīgi cenšos to sameklēt, lai palaistu atkal, atkal un atkal. Kā ratu, kas skrien uz priekšu un tad krīt. Un es palaižu, un tas krīt. Atkal, atkal un atkal.
Vienalga, cik tālu es iešu savā dzīvē. Tu, bērnība, mani vienmēr turēsi atpakaļ. Tā kā pussolis atpakaļ.

Visbriesmīgākā lieta, kas acu priekšā stāv katram cilvēkam, ir rokas. Tās  pašas, kas kopš dzimšanas pieskrūvētas klāt, dotas lai lauztos cauri visiem un visam. Tikai lieta tāda, ka rokas veco. Neglīti. Tā, it kā rūpes un darbs tās saēd. Un jo ilgāk uz tām skatos, jo vairāk to žēl.

Tagad gan es baigi cenšos un man sanāk. Tu jau gandrīz man vai remdens vien liecies.

skumjš ieraksts par hroniskām skumjām

Katru reizi, kad man vaicā, vai esmu sev atradusi puisi, manī kaut kas iekšēji nodreb. Nezinu, vai no dusmām, vai no nesapratnes. Vai tad vajadzētu būt? Es vienmēr atbildu, ka man puisis nav vajadzīgs, pagaidām. Tikai tad, kad man pārjautā, kāpēc pagaidām, es nezinu, ko teikt. Tas ir slidens, glumjš temats, kuram es cenšos neskarties klāt, jo patiesību sakot, ir visai sāpīgi, ja citiem ir kas tāds, kā tev  nav, bet tik viegli un vienkārši varētu būt. Bet savas dzīves ritma, pagātnes kļūdu un rakstura īpatnību dēļ nav. It kā nebūtu pelnījusi. Lai gan ne tādēļ, ka kāds aizliedzis- tas viss ir sevis pašas dēļ. Cik stulbi, es zinu.

Vai arī tev kādreiz ir bijis tā, ka tavas domas gaišā dienas laikā vai agrā rīta stundā tevi noved līdz asarām, kas liekas tik vecas, senas un šobrīd nevajadzīgas? Vai arī tev ir gadījies sevi skumdināt, žēlot un likt ciest, kad vismazāk to gaidi? Man ir. Droši vien, ka arī tev kāja tikpat muļķīgi paslīdējusi.
Skumjas mēdz būt divejādas. Pirmās ir tās, kuras ir pēkšņas, ātras un ātri aizmirstamas. Tās, par kurām tu pēc laika melanholiski pasmaidi vai stipri smejies, sava naivuma un idiotismu lādēdams. Vai kurām pilnīgi zudusi nozīme tavā ikdienā un šajā stundā.
Un tad ir tās otras, kuras tevī ieēdušās un nogūlušās tavās porās. Kuras mēdz būt tikpat pēkšņas, vai laikam ejot sakrātas. Tādas, kuras ienirst, uzpeld ik pa laikam, spēlējas ar tavu prātu un uzliesmo ik reizi, kad tu tām ar domu palīdzību pieskaries. Kuras tavā atmiņā sēž un, tev pašam zinot, sēdēs tik ilgi, cik vien tavs prāts spēs loģiski spriest.
Ne vienas, ne otras skumjas mēdz būt patīkamas, protams. Taču tās otrās mani patiešām kaitina, ēd nost un grauj. Es reizēm cenšos noturēt raudas un norīt asaru kamolu, notīrīt tumšumu no sejas. Esmu sapratusi, ka ir viena lieta, no kuras es vēl neesmu tikusi vaļā un diezin vai jelkad tikšu. Varbūt esmu tik neprātīgi soļojusi uz priekšu savā dzīvē, skatīdamās uz priekšu, ka nu man nav laika, nedz gribas saprast, ka daļa no apziņas, ka esi pieaudzis, nozīmē iemācīties atvadīties no lietām, kuras tu vairs nevari nest sev līdzi. Lietas, kas tev jāatstāj aiz muguras, tā vietā ņemot zem paduses jaunas. Bet es jaunas negribu.
Esmu tāds viens piņķerīgs cilvēks, kurš izskatās un izklausās tik pieaudzis, bet līdzko es pati aizskaru vienu konkrētu tēmu, manī viss sagriežas tādā bērnišķīgas spītības kamolā, kad es negribu ne dzirdēt, ne saprast, jo tad man vienkārši nepastāv vārds "neiespējami".

Vakar es tā pavisam spontāni satiku cilvēku no savas pagātnes. Londonā tas nemēdz gadīties visai bieži, zinot tās apvērsumus. Šī persona teica, ka esmu ļoti izmainījusies. Pēkšņi es liekoties tik ļoti nopietna, nosvērta un izaugusi. Es neminēju, kas varētu būt iemesls, kaut gan pati zinu. Tās ir visas manas kļūdas, visi mani zaudējumi un skumjas. No sliktā vienmēr var izvilkt kaut ko labu. Jo spēcīgs tu kļūsti pateicoties visam tam, kas tevi reizēm padara tik vāju. Bet man pietiek. Šīs hroniskās skumjas mani galina nost, dzēš pēdējās paliekas no vecās manis.

Esmu pieradusi redzēt briesmīgus sapņus. Pieradusi celties nakts vidū, nosvīdusi, slapju seju, elsojot kā bērns, kas lūdzas pēc kāda. Šoreiz tas bija tik pretīgi, ka es nu vairs negribu aizmigt. Jo man bail no tā, ko es redzu un ko jūtu. Bail no tā, cik ļoti tuvu šīm izjūtām esmu pat tad, kad neguļu.

no Ķīnas mūra par Bābeles torni

Piparkūku mājiņu. Gribas man pašai savu piparkūku mājiņu, ko neēstu nekad, nekad.
Mammai, kad biju maza, bija tādi žurnāli "Mūsmājas" un vienā tādā Ziemassvētku izlaidumā bija skaistas jo skaistas piparkūku mājiņas attēls. Ar cukurotu pagalmu, vates pilniem kokiem un diviem sarkaniem rūķiem šūpolēs. Man tas attēls tik dikti patika, ka katru reizi, kad kalendārā bijām tālu no svētkiem, es atšķīru šo lappusi un mieloju acis. Tagad, ja nemaldos, šis žurnāla atvērums ir izplēsts un glabājās kaut kur starp manām vecajām dienasgrāmatām. Laikam es izplēsu šo mazo laimītes sajūtu, un domāju, ka piparkūku mājiņas man vēl aizvien ir tāds fetišs, nepieklājīgi sakot. Sen man vairs tik ļoti nekārojas mandarīni, sen vairs negribu malkot karstvīnu. Taču divas lietas, kas man sirdij laikam vienmēr būs tuvas, ir konfekšu paciņas un piparkūkas. Bet līdz svētkiem ir jāgaida...

Vienīgā lieta, kas mani kaut cik tur zinošu, ir bildes. Vienīgais iemesls, kā dēļ es vēl aizvien esmu atrodama oranžā latviešu portāla džungļos. Vienīgais veids, kā vērot jūs visus mainoties. Pēc tam, mēnešiem un gadiem paskrienot, satikt. Par to, cik ļoti es pati esmu vai neesmu mainījusies, nevaru spriest. Man nav laika domāt tam līdzi. Es zinu tikai to, cik daudz patiesuma manī vēl ir. Daudz. Viss manī ir patiess.
Man liekas, ka esmu daudz zaudējusi. Tam nav nekādas nozīmes, vai es runāju par cilvēkiem sev apkārt vai rakstura vērtībām. Laikam jau ar katru nodzīvotu sekundi, es zaudēju pa mazai drupačai. Un tomēr. Es divreiz vairāk iegūstu. Tagad, kad nesen esmu pārvarējusi divus smagus lūzuma punktus, es jūtos vēl spēcīgāka, drošāka, taču pilnībā aizmūrēta aiz savas drošības sienas, kurai jau atkal neļauju pārrāpties pāri.

 Agrāk esi sevi pielīdzināju Ķīnas mūrim. Tagad es sevi pielīdzinu Bābeles Tornim. Es stiepos, stiepos uz augšu, līdz sabruku, sajaucos vienā lielā, nesaprotamā putrā, un tagad man vajag laiku, lai atkal izstieptos kalna garumā kā stabilam Ķīnas mūrim.

Reizēm es baidos iedomāties sevi pēc gadiem pieciem, jo man liekas, ka vēl aizvien būšu viena pati kā dūraiņa īkšķis un spītīga kā niķīgs bērns. Tomēr. Ir kāda cita lieta, ko esmu ieguvusi, laikam ejot. Pašpārliecinātība. Taču ne tāda vīzdegunīga. Tāda ļoti viegla un ironiska. Jo es vairs neskatos uz cilvēkiem un lietām skeptiski, tramīgi un uzbrūkoši. Esmu iemācījusies piedot un iet tālāk, laižot garām faktus, kas citus manās acīs padara par muļķiem. Es nerunāju par visiem, tikai dažiem.

Lai gan es pa jaunam mācos uzticēties. Uzticība ir sāpīga lieta, kurai man negribas vairs brist cauri kā purva dīķim. Es gribu iemācīties tai bezkaislīgi peldēt pāri. Jo šobrīd es vairs neuzdrošinos mēģināt atkal. Es stāvu krastā un gaidu, kad atkal man pietiks drosmes riskēt.

Nē, es neesmu mainījusies. Esmu vienkārši sajukusi. 

Es varētu apsēsties tev blakus uz sasniguša soliņa, parka vidū. Dibens saltu nost, rokas no sala sastingtu, bet man būtu vienalga, jo tavs tuvums mani sildītu. Pat ja vien tu tikai runātu.

būt man ir visai viegli- vienkārši būt

Kāds briesmīgi riebīgs aukstums. Ne rudens, ne ziema. Pilnīgi, pilnīgi nekāda prieka par mana mīļākā gadalaika tuvošanos.

Ir nopirktas biļetes uz mājām. Pirmo reizi divu gadu laikā es Ziemassvētkus un Jauno gadu sagaidīšu ar ģimeni. Siltums pārņem, skatoties uz kalendāru. Dienas lēnām plūst kā smiltis smilšu pulkstenī. Kūst kā lāstekas no jumtiem.
Es reizēm sevi stumju uz priekšu un dodu sev stimulu gaidīt, līdzko iedomājos kā būs būt mājās. Tad. Ziemas laikā. Kad visapkārt sasnidzis balts, pūkains sniedziņš un dienas ir īsas, īsas, īsas. Un kā mēs ar Ievu un Lindu dzersim šampanieti; tukšosim vienu, otru un visbeidzot trešo pudeli. Kā es gulšņāšu savā istabā, trobelēšu mammu. Kā es pārnākšu mājās, līkumodama pa tukšām, klusām ielām. Kā es beidzot apskaušu vecmammu.
Kā un kā un kā. Reizēm dzīvē ir tik daudz iemeslu, lai turpinātu iet uz priekšu. Tās mazās lietiņas, kas citiem ir tik nesvarīgas, bet tev pašam tik nozīmīgi augstas kā dīvas prasības. Pat ja tu nolem savu dzīvi nodzīvot ārpus šī ierastā rāmja, vēlme pēc tām nemainās. Jo visas šīs lietas laika gaitā tevi ir ieaugušas un apvijušās kā vīteņaugi uz akmens mūra. 

To, vai es jebkad iemācīšos atvadīties no atsevišķiem cilvēkiem, ir grūti pateikt. Esmu persona, kas stipri turas pie, tā teikt, pārbaudītām vērtībām. Arī tas, ka biju padevusies un atdevusi to vienu personai, kurai pilnīgi nospļauties par manu eksistenci, man tagad liek cīnīties daudz stiprāk.Tomēr, es esmu- tas tev būs jānorij kā sauss maizes kumoss, kas var iesprūst kaut kur pusceļā. Tu vari plēst un bļaut, man pilnīgi no tā ne silts, ne auksts. Jo būt man ir visai viegli- vienkārši būt, tas vien jau tev nepatīk. Cik labi!
 Man ir grūti iedomāties, ka kāds cits spētu aizvietot viņu, viņu un viņu. Ar visu cieņu. Piedodiet.

 Dienas riebst līdz apnikumam. Gribas ātrāk sākt šeit visu no gala. Vēl tikai daži soļi un saujiņa laika.

this place...

Cik ļoti gan mani šis Viljams beigu beigās aizrāva! Šis jaukais, šarmantais puisis, kurš izrādījās tikpat vērtīgs kā rokām slīpēts dimants vai apetīti izraisošs kā glītākais deserts. Un tas vien tādēļ, ka aktieris. Mazs faktors, kas izsita mani ārpus mana vienaldzības un aukstuma rāmja. Un es uzrakstīju, un es aprāvos. Un es sapratu. Man negribas nevienu, es nedomāšu par nevienu, man tomēr nevajag nevienu. Tāpēc es svēti nosolījos sev neļaut krist muļķīgās, naivuma pārpilnās ilūzijas arī par to otru. Par šiem abiem man skaidrības ir vairāk kā zāģu skaidu kokzāģētavas apkārtnē.

Šodien es pavadīju divas stundas sava dārgā laika, lai netraucēti aizceļotu uz manas mīļās metropoles centru un nopirktu sev grāmatu par Frediju Merkūriju, kurš ir, vulgāri sakot, mans elks. Skaistāk jau tomēr skan "iedvesmojoša persona". Es uz viņu skatos un domāju un visbeidzot smagi nopūšos, jo zinu, ka iespēja redzēt viņu ir tikpat liela kā mana mīlestība pret iztraucētu miegu no rītiem, jebšu, nekāda. Un tā mums dzīvē krājas šīs vēlmes un lietas, kurām ir tik liela vērtība, bet kuras aizies līdz ar mums, jo nekad nebūs iespējams tās atķeksēt kā izdarītas.
Grāmatas, kā lielākajai daļai zināms, ir mana vājība. Šobrīd manā plauktā to sakrājies vairāk kā zeķu pāru šo pēdejo divu gadu laikā. Un tam, ka daļa no tām vēl ir nelasītas, nav pilnīgi nekādas nozīmes. Man riebjas, ja man aizrāda, vai ironiski pārmet "nu cik tad tur tās vari krāt, ja tev jau plaukts drīz sabruks no smaguma". Cilvēki savos ieradumos un vājībās ir tikpat daudzkrāsaini kā hameleona nokrāsas uz alkohola etiķetes. Tāpēc jau tās sauc par "vājībām"- jo mēs tās piedodam, lai cik absurdas un nepareizas tās būtu. Tāpēc ir neiecietīgi apriet kādu par to, kas viņš ir. Visu var pagriezt otrādāk. Varbūt nākamreiz kāds metīs acs salto par to, cik bezjēdzīgi daudz gredzenu ir uz taviem pirkstiem.

Londonas metro piemīt kas urbāni simpātisks un dīvaini romantisks. Tā ir pavisam cita pasaule, kur simts metrus zem zemes nekad nav dvašas, nekad nav signāla, nekad nav svaiga gaisa. Un Dievs vien zina, cik kāju ņudz un mašīnas riepu braukā virs tevis. Visjaukāk ir tad, kad tu sēdi vagonā, kas nav pats sācis kustēt, kā es šodien, tāda pavecākā stacijā, kur flīzes ir vecuma krāsā un burti vēl aizvien perfektā daiļraksta stilā. Tad tu vari lasīt avīzi, kas aiz kāda vienaldzīgi atstāta, vai garlaikoti vērot savas kurpju šņores. Reizēm arī just šo sliežu un eļļas sajaukuma smaku vai elektrības spriegumu aiz sienas ir visai ķecerīgi patīkami. Fascinē mani šī daļa pasaules, kas ņudz zem zemes un kas retumis raida vibrācijas, kur zemes griesti tādi plānāki. Fascinē mani šī Londonas paslēptā pusīte. Kurš vairs uzzinās, cik daudz un, pats galvenais, kādi vien cilvēki pa šiem zemes labirintiem ložņājuši kā kurmji, sēžot šajās garajās metāla kārbās.

Es mīlu šo pilsētu, un tā tagad manī ir iestādīta uz palikšanu. Tas, cik lielu daļu no sevis es tai atdošu, atkarīgs vien no manas veiksmes, mērķtiecības un rakstura stipruma. Bet zinot mani, diezin vai es jebkad ļaušu kādam mūs izšķirt.

"Up to this time I have been crushed under a sense of the sheer magnitude of London.  The place sits on you, broods on you, stamps on you..."

 Henry James, 1869

viss ir pavisam normāli

Savulaik es blogoju un klāstīju, cik ļoti stipri esmu iemīlējusies, bet cik ļoti nepareizi tas viss ir, un ka man ātrāk tas viss jāizbeidz. Jāpieliek punkts un jāizmet. Es to izdarīju gadu atpakaļ un nespēju vien nopriecāties, cik labi jūtos, cik lepna esmu un atvieglota. Tagad pat reizēm sapnī redzot viņu es negribu iet atpakaļ, neļauju viņam mani pierunāt vai iestāstīt, cik trakoti viņš mani mīlot, vēl aizvien. Žēl gan, ka tas ir tikai sapnis, jo es jau nu tikpat trakoti vēlētos tev pateikt, ka neticu ne zilbei, ne skaņai, ko tavas lūpas izdveš. Un vēl trakotāk man gribētos tevi atgrūst. Rīcība runā skaļāk par vārdiem.

Vakar mēs ar Karīnu devāmies Harija Potera tematiskā pastaigā pa Londonu, gida pavadībā, kurš bija brīnumaini jauks britu puisis vārdā Viljams. Uz īsu brīdi man viņš dikti patika, tūres beigās bija žēl iet prom. Taču tagad jau tā ir kā maza atmiņa no vakardienas, kuru atceroties gribas smīkņāt un smaidīt. Viljams man lika apdomāt par to, ka es jau ļoti ilgu laiku esmu bez puiša. Ja nemaldos, tad manas pēdējās, nopietnās un neslēptās attiecības beidzās aptuveni divarpus gadus atpakaļ. Pec tam man ir bijuši slēpti, nejēdzīgi, dvēseli plēsoši sakari, kuri ir visai tālu no jēdziena "attiecības". Kad tu sevi maldini, liec noticēt acīmredzamajam neiespējamajam. Un es sevi maldinot necienīju. Tobrīd man, protams, bija vienalga, vai es esmu daļa no kā nopietna, kam ir jūtama nākotne. Tobrīd es dzīvoju uz riska un labsajūtas robežas, kad galvenais bija izbaudīt mirkli, nevis atzīt neveiksmi un bezjēdzību tajā visā.  Tobrīd es dzīvoju ar savi sirdi un atslēdzu prātu; tas bija laiks, kad man patika būt bezrūpīgai un laiskai un, diemžēl, necienīt sevi.
Tagad, lai es atkal kristu tamlīdzīgā timeklī? Nekad. Es vairs negribu dzīvot starp iedomām un mirkļa veiksmi. Ja man tuvākajā laikā jebkad būs attiecības, tās būs tīras, skaidras un nevienu nesapīs jautājumos. Nekad vairs.

Cik svarīgi man ir būt ar kādu? Vispār jau es esmu liela neveiksme attiecībās. Jebkurš puisis, kurš ar mani ir bijis kopā, beigu beigās atzinis, ka esmu sarežģīta un grūta. Piekritis man, jo tieši tas ir fakts, ko es nolieku personas priekšā, pirms mēs dodamies tālāk par draudzību. Es vēl neesmu satikusi tādu, kurš būtu ar mieru mani paciest, atšķetināt kā zirņa pāksti un pacietīgi atminēt kā krustvārdu mīklu. Viņi visi padevās un man palika garlaicīgi.

Vai es vēlos būt ar kādu kopā? Teikšu godīgi- jā. Vienu mazu mirklīti es depresīvi cenšos sev iestāstīt, ka man apnicis būt vienai kā dūraiņa pirkstam. Tacu tad es sagriežu visu kājām gaisā, sapurinu sevi aiz pleciem un atzīstu, ka tas viss ir tikai tāds muļķīgs izmisums. Es neesmu tik ļoti saskumusi un neķērcu pēc kāda sev blakus, kā varbūt tie, kas pie tā pieraduši. Mans mirklis pienāks. Mana kārta pienāks. Viss ir pavisam normāli.

Domāju par savu nākotni. Un gribas no laimes lēkāt. Izlēmība mani priecē vairāk kā visa iznākums.

atbalsta vērtība

Kauns. Kauns. Vēlreiz kauns. Tik apķērīgi, inteliģenti un gudri jaunieši krituši stulbuma, naivuma un acīmredzama apmāna nagos. Visstiprāk pa pieri sist gribas par tiem, kurus es saucu par saviem "prāta kolēģiem", jebšu personām, kuri vienmēr likušies tik gudri un grūti apmānami. Tiešām? Atliek vien jums pasniegt rozā nopūderētu un glaimojošu tvītu ar piedāvājumu laimēt jaunākās tehnoloģijas brīnumu un viss, iekrītat jūs šajos melos kā pilnīgi idioti. Es ļoti atvainojos, ja esmu kādu ar saviem niknuma un izmisuma tvītiem aizvainojusi, taču jau kopš pirmās dienas es jūsu stulbumā vairs vienkārši nespēju noskatīties.

Tagad, kad esmu izlādējusi savu šī brīža mazo sāpi un vilšanos, ir laiks pievērsties kam nedaudz svarīgākam, jebšu lietām, kas griežas man apkārt kā zemeslode Saulei. Es kādam jau paspēju atzīties, par ko runāju savā iepriekšējā bloga rakstā. Izstāstīju savu lielo vēlmi. Diemžēl viss nebeidzās kā cerēts. Tik ļoti vajadzīgā atbalsta vietā es uzņēmu jautājuma birumu un, diemžēl, nervozitātes akcentu balsī. Tātad, lūk, kā es tieku "apbalvota" un vilkta atpakaļ, kad beidzot gribu pati iet uz priekšu. Dzīves periodā, kad man tiešām gribas lai kāds beidzot man teiktu, ka tam jau sen vajadzēja notikt. Dzīves periodā, kad man pavisam galīgi apnicis strādat, strādāt, strādāt un aizmirst par saviem ego, par sevi kā personu, par saviem mērķiem un vēlmēm.

Es jau minēju, ka nespēšu palīdzēt, ja manas pašas dzīve vēl aizvien ir puscelta kā stroikas kārtējais objekts. Es nevēlos būt viena no tām personām, kas iegrimst pienākumos, sirds sāpēs un žēlsirdībā, tādējādi norokot pati sevi. Uz mani nevajag paļauties kā uz pašsaprotamu lietu, jo cilvēkus nevar iestādīt zemē kā kokus- no tiem nevar ābolus noraut tad, kad pienāk sezona; kad vajag. Man negribas visu savu atlikušo dzīvi nosēdēt kaut kur, iesūnot un palikt.

Man ir laba sirds, to zina mani tuvākie, bet varbūt laiks darīt arī ko tādu, kas man pašai liks par sevi tā domāt. Patiesībā man dzīvē nav galvenais, cik daudzi mani laika izskaņā zinās un pazīs. Pats svarīgākais ir tas, ka vismaz daži mani atcerēsies kā labu cilvēku. Kā reiz es lasīju: svarīgākais nav slava, bet gan tas, ar ko tā iegūta.

Visu laiku mani plāni ir tikuši apšaubīti un apklāti ar riska varbūtību. Ļoti daudz esmu viena pati devusi sev jāvārdu un atļauju, pati sev situsi pa plecu un uzmundrinājusi. Tad bija vienalga. Tagad? Pietiek. Šoreiz man patiešām ir vajadzīgs atbalsts. Visu to melnāko un grūtāko darbu es paveikšu pati, man tikai gribas, lai šo vienu vienīgo reizi man kāds pasaka: "Būs labi, tā vajag!". Un ja arī šoreiz es neko nesaņemšu, tad man būs līdz kaklam. Es turpināšu soļot viena pati.

Tāpēc padomājiet divreiz, kas jums sakāms, kad kāds, kurš jums ir tik ļoti svarīgs, atklāj kārtis jūsu priekšā.

tur, kur prāts nekad nav uzdrošinājies vest

Gaidu, kad beidzot lejupielādes svītriņa beigs skriet uz priekšu, lai atkal varētu baudīt kārtējo Downton Abbey sēriju. Kā kārtējo šokolādes kūkas gabaliņu.
Māja smaržo pēc rīsiem. Man šobrīd ļoti gribas rīsus un domājams, ka pēc šī raksta tapšanas būs man arī tie. Svaigi, irdeni, sniega balti un bezgaršīgi. Tā kā vienmēr.

Šodien, pēc divu gadu ilgas pauzes, manī beidzot ir atgriezusies cerība. Tā mazā, spilgtā gaismiņa, kura bija manī paslēpusies, stūrī ielīdusi kā nobijies zvērs. Tā ir ļoti silta sajūta, kas pilnībā izgaismo tavu seju. Man pilnīgi vai šķita, ka mirdzu, vai esmu par kaut ko sārti nokaunējusies. It kā pati sev liktu nomierināties un aprast ar domu, ka redzu galamērķi saviem ilgajiem spriedumiem. Liekas, ka beidzot man ilgā lēmumu pieņemšana tuvojas noslēgumam. Esmu manāmi pietuvojusies tam brīdim, kad dzīve, kas ielikusi man rokās līgumu, ir beidzot man žēlsirdīgi pasniegusi pildspalvu, ar ko to ar lepnumu parakstīt.

Cerības atgriešanās man bija kā tāds trauksmes signāls, kā glabējzvans, kas man lika pamosties un saprast, ka es nevaru rūpēties par kāda cita dzīvi, ja neesmu neko vēl izdarījusi ar savu. Es pati vēl neesmu pakāpusies augstāk par sākumu, bet jau gribu būt tuvu finiša līnijai. Manī ir tik daudz gribasspēka, vēlmes, enerģijas, bet, pat negaidot starta signālu, es jau traucos uz priekšu, aizkavēju citus, kavēju pati sevi.

Varbūt tomēr man būs lemts būt tur, kur es vienmēr esmu gribējusi būt, kam piederēt. Ir sajūta, ka es drīzumā vairs nemaldīšos savās domās un nesperšu katru soli ar šaubām un vilšanos. Cilvēks ar laiku atrod sevi, tā ir avota dzidra patiesība.

Es laikam ne velti izgāju cauri šim briesmīgajam gadam, kurš nesis tik daudz sāpju, skumju, negatīvisma. Tagad, kad sliktākais, visticamāk, ir pāri, esmu gatava jaunam sākumam un pareizam maršutam. Mēs visi ik pa brīdim maldāmies, apjūkam un klejojam pa nezināmām vietām, nepareiziem ceļiem un aizdomīgām sānieliņām. Dzīve ir kā grāmata- ja tajā gadās kāda slikta nodaļa, tas nenozīmē, ka tā ir cauri. Mans stāsts nav beidzies ar to, ka esmu aizmetusi savus sapņus, aizmirsusi savus mērķus un nodevusies garlaicīgai, vienmuļai dzīvei pašā Londonas sirdī. Arī man tagad būs pienācis laiks izrāpties ārā no savas depresīvās čaulas, atraisīties no padošanās važām un doties pretī tam, pēc kā rokas vienmēr stiepušās.

Solījumu reizēm var aprakt kā mazu kastīti, pilnu ar lietām, kuras patīkami un sirdssilti atrakt pēc ilgāka laika. Kā mazu noslēpumu, kuru esi turējis visu šo laiku, un kam laiks nākt gaismā. Es ilgi, cītīgi esmu centusies to visu glabāt. Tagad esmu te, viena pati. Ar lāpstu rokās un optimismu sirdī. Tagad ir vienkārši laiks izvilkt šo kastīti no zemes un izpildīt solījumu. Sev. Bet galvenokārt šīm divām personām, kuras tik ļoti vēlējās mani redzēt tur, kur prāts nekad nav uzdrošinājies vest.

vilciens

Pirms dažām dienām es beidzot atradu savu "nomaldījušos vērtību", jebšu spilvenus. Skan tik ļoti muļķīgi, es zinu. Bet, kā izrādās, spilvens man ir ļoti svarīgs. Nav ne jausmas kā gan es ar tiem plānajiem, nevērtīgajiem knišļiem varēju veselu mēnesi, pusotru nosapņoties. Tagad ir pavisam labi- biezi, lieli, pufīgi. Kā nocirsti no mākoņa maliņas.

Viedoklis. Tā ir tāda netaustāma lieta, kas ir katram. Man, tev, viņai, visiem. Tikai to, cik nejēdzīga šī lieta var būt, nesaprot neviens. Es zinu, ir labi, ja cilvēkam tāds ir, jo tāds, kuram tā nav, ir galīgs nabags. Grūti tam, izdiedelēt to nevar. Nozagt, aizņemties? Jā. Bet par zagli būt; vai tad šis tituls nav izteikti nemīlīgs?
Viedoklis. Tā ir tāda smirdīga lieta, kas izraisa naidu, ironiskus smieklus un bezjēdzīgus strīdus. Cilvēki reizēm spēj būt tik kaitinoši ietiepīgi, pieķēdējušies savējiem kā govs ganībās. Un tie, kuri nespēj spēlēt visam līdzi, mainīt krāsas un toņus, locīt tos savus viedokļus, turpinās gremot, aplokā ieskauti. Pieķēdēti, gaidīdami. 

Es ļoti vēlētos, lai dzīvē, vienalga kurā vietā, cikos un kā, būtu vilciens, kurā var iekāpt uz aizbraukt. No savām domām. No situācijas, no kuras neizbēgsi, kamēr vien elposi. Lai tam vilcienam nebūtu atpakaļceļa biļetes. Gribētos aizbēgt. No pagātnes, no savām kļūdam, no savām šaubām un bailēm. Lai arī kas grauztu tavu sirdi. Un otrā galā jau neatcerēties, kur esi bijis iepriekš.
Jo dzīve jau patiesībā vien ir tāds kā garš, garš ceļojums, kur tu krāmējies ik pa laikam, šaudies no viena galamērķa uz otru, līdz atrodi vietu, kur apmesties.
Tagad, esmu savas lokomatīves meklējumos.

Ārā ir iestājies rudens. Pilnībā. Gaiss ir kņudinoši dzestrs. Tāpēc es priecājos, ka atkal var tīties adītās šalles, aut kājās solīdos zābaciņus un redzēt kā gaisā virmo pašas dvaša. Siltums, kas no manis plūst. Un pēkšņi es redzu, cik dzīva es gaisam liekos.

par padomiem, lēmumiem un eksistēšanu

Vakar noskatījos trīs dokumentālās filmas- par norvēģu slakteri Breviku, sātanistu Čārlzu Mensonu, miesaskāro Čikatilo. Izklausās, ka tā bija tāda gaiša otrdienas pēcpusdiena. Šodien es jau kārtējo reizi skatījos "Karību jūras pirātus''. Manas dienas skan tik piepildītas, vai man dieniņ- pielipt pie datora ekrāna, ak es trakule!

Dot man padomus ir tikpat bezjēdzīgi kā dzērušam cilvēkam likt noiet taisni. Es nekad tajos neklausos, dzīvoju pati pēc saviem principiem un plāna. Tāpēc reizēm man ir tik apnicīgi klausīties citos, kuri tik uzcītīgi mēģina man kaut ko iestāstīt, nospēlēt gudrības, izrakt pašizveidotus faktus vai pierādījumus. Esmu pacietīga, varu tik māt ar galvu, pasīvi lūkoties apkārt, izdvest kādu apstiprinošu "mhm", kaut gan tās visas frāzes patiesībā atsitas kā gumijas bumbiņa pret betona sienu. Visvairāk man žēl ir to, kuri manās acīs nemaz nav dzīves gudri, tādi zaļganbrūni knābji, kuri paši tik tikko izkārpījušies no bezrūpības ligzdas, vai kam līdz šim viss vienmēr pienests klāt kā kārtējā slieku maltīte. Tad manī nostrādā tāds ļauns vienaldzīgums, kad es ļauju viņiem runāt, knapi slēpjot smīnu, cik ļoti visa tā putra skan nepareizi.
Esmu nolādēta ar to, ka man pašai patīk dot padomus, taču es nevienam neesmu ar tiem uzspēlēti uzmākusies vai plātījusies. Bez tam, es tos nedalu tiem, kuriem acīmredzot tie nav nedz vajadzīgi, nedz saprotami. Tad kādēļ gan to pašu nevar darīt atsevišķi personāži?
Kad es labu laiku atpakaļ tepat blogā minēju, ka esmu vienpate, tas bija aprakstošs vārds arī manis "skološanā", jeb sabiedrības viedokļa izteikšanā manā virzienā. Protams, cilvēki mūžīgi runās un centīsies tev stumt virsū savus viedokļus kā liekas kļavu lapas rudens sezonā. Ar to jāsamierinās. Taču man jau ir kāds, kam prasīt viedokli, padomu, lēmumu- es pati. Es neesmu mazs, apjucis zvērēns lietus laikā, kurš uz katra stūra, kur saskatāmas grūtības, skrien zem tuvāka jumtiņa, skaļi brēc, sauc pēc kāda. Ja es nevaru izlemt, es dzīvei prasu pēc laika. Ja es nevaru tikt galā, es pati sev palūdzu spēku. Ja esmu apjukusi, es savai galvai dodu pilnīgu mieru.

Lēmumu var pieņemt dažu sekunžu laikā. Bet ar to dzīvot var nedēļas, mēnešus, gadus.

Reizēm es sparojos visam pretī ar sakostiem zobiem. Darbā, pirms dažām dienām, kāda kārtējā mantīgā studentiņa māte man aiz dusmām uzmeta uz rokām kredītkarti, lai jau es to naudu ņemot, ja jau mūsu kompānijai to tik ļoti vajagot. Es apjuku. Pie šāda veida situācijām esmu pieradusi. Rupjība, dusmas, neapmierinātība, īgnums. Sieviete pēcāk ļoti sirsnīgi atvainojās, es, par brīnumu, ātri piedevu. Ar katru sekundi, ar katru frāzi, ko es atkārtoju "it's fine; it is alright; that's ok", es sev sāku ticēt aizvien mazāk un mazāk. Nē, nav gan viss labi, nav gan viss kārtībā. Pēkšņi es izšpļāvu teikumu, pēc kura, šķiet, sieviete nožēloja savu trekno dusmu izvirdumu vēl stiprāk: "It is completely fine, don't you worry- I am used to this". Viņa aizgāja, es paliku sēdet. Nē, nekas nebija kārtībā.
Aizgāju mājās, iegāju istabā un tur paliku līdz vēlam vakaram. Negribēju redzēt nevienu citu, tikai savu spoguļattēlu, vai sienu, vai griestus. Un dzirdēt klusumu, mieru.
Laikam jau šī sieviete izdarīja lielum lielu varoņdarbu. Viņa man lika paskatīties patiesībai acīs. Es negribu šo darbu. Es gribu iet tur, kur gribēju iet un vēlos aizvien. Es gribu dzīvot, es gribu svinēt. Atkal.

Es sapratu. Es eksistēju, es nedzīvoju.

ziedot sevi/ distance

Nodzīvot dienu vienu, bezjēdzīgu. Zināt, ka nu par vienu dienu man mazāk. A tā tāda neizbaudīta...

Es tik slēpoju uz priekšu, kā uz pāra slēpju uzsēdināta. Dusmojos uz sevi. Kā man tā sanācis, ka katra stunda šķiet tik nelabi izlietota un izmesta? Tāpēc es varbūt tveros pēc kā savādaka, gribu braukt un redzēt ko jaunu, izrauties no darba atbildības, pulksteņrādītāja maratona. Man savā dzīvē garlaicīgi, es tā saku.

Šodien es sapratu, ka pārāk sevi ziedoju. Vismaz es zinu kam, varbūt gan tāpēc man nav tik žēl. Taču reizēm dienās, kad truli, ikdienišķi kraties autobusa otrajā stāvā, tanī pašā sēdvietā, kur katru dienu, skaties pa logu, vēro ielas vienādas, cilvēkus gan varbūt citus, un tā braukā uz priekšu un atpakaļ, priekšu-atpakaļ, gribas, kaut man  būtu nedaudz savādāk. Es izklausos garlaicīga, jūtos vienmuļi, un pati sev to urbju, līdz tā patiešām ir. Iespējams esmu par strauju nonākusi tur, kur tagad. 

Es daudzreiz iedomājos par dienu, kad es satikšos ar cilvēkiem, kurus neesmu redzējusi mūžību un varbūt arī par gramiem ilgāk. Visus vienuviet. Un tad pētīt, pētīt, pētīt- cik tālu es esmu no viņiem aizgājusi? Jo daži, kā redz, ir pavisam tālu aizsoļojuši no manis.
Distance ir kā terapija pret atkarību, zāles pret alerģiju- jo tālāk, jo ilgāk vari iztikt. Reizēm skāde neatgriežas, ja zāles lieto ilgāk. Ieturot distanci, gadās, ka citi viens par otru, liekas, nemaz pat nedzird. Pat neprasa. Gan abpusēji, gan vienpusēji. Visādi. Tā nu man gadījies no dažiem labiem personāžiem, kā saka, "izārstēties". Un atsevišķi no manis. Esmu viena tāda pazīstama meitene, kaut kur tālumā, kura retu reizi atbrauc ciemos, padižojas ar savu klātbūtni un aizbrauc prom. Lepna, iedomīga, klusa, muļķīga, skaļa, pašpārliecināta- viss viens, tikai šo īpašību kabatās mani ir gatavi sabāzt kā konfektes Ziemassvētku zeķēs.
Man tie, pret kuriem tagad, kā jau līdzīgi teicu, esmu imūna, ir vāji saredzami, šur tur izmētāti, skatienā izplūduši.  Tuvums man palīdz atminēties. Problēma vien tajā, ka tā starp mums gandrīz nekad vai nav.

Vējš rausta kokus aiz loga, rudens soļo šurp ļoti ātri. Vēl nesen taču bija vasara, vakar septembris... Vai tad nē?

"tikai skaistas dienas, klusi vakari un miers"

Un tagad viņa nāk pie manis sapnī, runā ar mani, vada mani. Kādam citam sapnī viņa vaicājusi, vai es esot saņēmusi savu dāvanu. Par ko tu runā, lūdzu pasaki man!?
Ir. Tagad ir grūti samierināties, ka netikām parunāt tik bieži, cik vajadzētu.

Neesmu rakstījusi dikti sen. Likās nedēļās divas, pusotra, bet šeku reku nedēļas trīs paskrējušas; septembris jau pie beigām. Debils mēnesis. Vai man sakrājies, ko teikt un stāstīt? Nezinu, man gribas atpūsties. No sevis, savas galvas, stresa un nemiera, kas manī urd jau visa gada garumā.

Norvēģija ir ļoti skaista. Skaistums izspiedās cauri pirmajai apciemojuma reizei. Tāda idille tajās ielejās, kalnu un aizu ieskautās. Kur saule iezogas mākoņos un met ēnas uz klinšu mugurām. Dzīvotu es tur, neviena netraucēta. Mazā, spilgti sarkanā vai blāvi debeszilā mājiņā. Klausītos, kā šalko kalnu avoti, kas plūst lejup. Aizmirstu es visu, kas manu prātu dursta kā smaila adata. Būtu mazs, maziņš punktiņš šo fjordu, klinšu kopainā. Neskrietu es visai pasaulei līdzi kā apmaldījusies aita. Nedomātu es par to, kas jāsasniedz, kā jābūt, kam ticēt, uz ko cerēt. Izolētība. Pilnīgs vakuums. Tikai skaistas dienas, klusi vakari un miers.

Nekas. Nekas man nespīd no augstākminētā. Esmu izvēlējusies iet tādu briesmīgi garlaicīgu, grūtu ceļu, ko sauc par "dzīvi 21. gadsimtā". Kur katram jāizdibina, ko gribas. Bet kā var zināt, ko gribas, ja pašlaik neko nevēlies? Gribas pie ģimenes. Šī briesmīgā septembra laikā esmu palaidusi garām 3 nozīmīgus, ar ģimeni saistītus notikumus. Vēl, lai nebūtu par maz (sarkasms), manī dzimis totāls bezspēks turpināt strādāt un uzvesties tā, kā teikts. Esmu tipiska lauva, man riebjas, ja kāds dod norādes. Runa, protams, neiet par to, vai esmu lauva, nāra vai āzis. Vienkārši likās, ka esmu beidzot izlēmusi, ko tad tālāk, taču, kā vienmēr, nekas netiek darīts. Sēžu un gaidu, kad notiks brīnums. Debesu, maģisks- kāda tam vairs nozīme.

Pasaulē es te tāda pavisam pazudusi. Kas mani tā nomaldināja, nezinu. To, cik spēcīga ir mana vēlme skriet atpakaļ uz mājām, man kauns teikt. Reiz es tā iedomājos, kas nu būtu, ja arī es aizbrauktu. Tāds spējš, negaidīts pārsteigums. Cilvēciņš, kurš domā sākt visu no nulles, soli pa solītim. Zinu gan, kas būtu. Kauns pār visu seju, vilšanās sevī un dusmas. Apmulsums. Man tik ļoti bail padoties. Laikam jau bailes uzvarējušas manas pēkšņās ambīcijas.

Viena no lietām, ko vēl es neesmu pieminējusi, ir tas, ka man ļoti žēl viņa, lai kāds arī būtu tas patiesais stāsts. Lai gan šī persona nāk no tā dzīves perioda, kuru vēl aizvien negribas cilāt ārā no atvilknēm, šermuļi skrien pār kauliem dēļ nepatīkamā pārsteiguma.

Esmu sapratusi, ka man vairs nav jēgas žēloties, ka vajag ko mainīt. Tas ir fakts, par ko nevajag runāt, bet vienkārši DARĪT!



Es, pirms vairāk kā nedēļas, sapnī redzēju kādu personu, kurai ir neatsverama nozīme manā dzīvē. Un šis cilvēks man tā saka:

"Tu izvēlējies aizbraukt ne tādēļ, ka tu te nebūtu laimīga. Tu vienkārši vēlējies labāku dzīvi- darbu, izglītību. To, ko te nesaskatīji. Tā sanāca. Mēs tāpat zinām, kur esi patiesi laimīga."

Drīz iestāsies rudens.

Rob Thomas- Little Wonders.mp3

 Pirmoreiz nopūtu svecīti ar duļķainu skatienu acīs.


Pēc šim trim dienām, kuras šķietami pārvērtušās trijās nedēļās, ja ne pat mēnešos, ieejot dušā ir cerība, ka visas sāpes, nožēla un citas negatīvās emocijas noskalosies lejup pa cauruli kā vakardienas saskābušais biezpiens. Uz vienu brīdi ir pat ok, liecies sev tīrāks, mazāk smaguma, bet tas ir tāds mazais māneklis, ar ko tu pats baro savu prātu. 
Rīt man jādodas atpakaļ uz darbu, kur ir jāsmaida, jāsmejas, jāpriecājas. Es zinu, ka agri vai vēlu es tāpat atkal ielēkšu atpakaļ šajā posmā, kad viss atkal liekas skaists, pasakaini balts un spožs. Jolanta atkal priecāsies, mētāsies ar pārstedzoši smieklīgiem vai muļķīgi dumjiem jokiem. Un Jolanta pati sev saka, ka tā vajag, dzīve turpinās pat tad, kad esi izbraucis cauri visādām bedrēm, ciņiem, purviem. Tikai fakts, ka man vēl tam nepietiek spēka un, pats galvenais, gribas, ļoti traucē izrauties no šīs negativitātes, kur pati sevi turu. Tagad es saprotu, ka atvadām, lai arī tā ir lieta, kurai visiem bail iziet cauri, ir neatdalāmi liela nozīme. Iespējams, ka tas arī mani tā šausta, tāpēc ir tāda sevis trobelēšana un tiesāšana.
Pa šo laiku esmu tik daudz dzirdējusi pret sevi vērstu frāzi "Tu esi stipra/Tev jābūt stiprai", ka vemt vai gribas. Tāpēc, ka es pati sev ļauju būt vājai, vismaz šoreiz. Cilvēka spītībai loģika neko neizsaka. Tāpēc jau arī to sauc par spītību- tā vienmēr darīs pretēji tam, kas šķiet loģiskākais un saprātīgākais.

Manī šobrīd mīt nerimdināma vēlme braukt mājās. Ne jau tādeļ, lai aizbēgtu no kaut kā. No tā, kas man ir, nevar aizbēgt. Tas, kas man šobrīd ir, ir nekas. Tieši tā, tur ir arī lielā problēma. Man nav nekā, un tas patiešām spiež kā kurpes, kas izmēru par mazu. Viss, kas man ir, atrodas vairāk kā divu tūkstošu kilometru attālumā. Varbūt es uz visu skatos tik skeptiski tādēļ, ka esmu nepacietīga persona, man visu vajag uzreiz un tagad. Es necenšos būvēt māju pa ķieģelītim vienam, diviem, es tveru rokās, cik tik sanāk, grābju, neredzot, ka tik daudzi krīt ārā man no rokām.

Dzīve tavās rokās ieliek tik daudz atbildības. To, par ko tu kļūsi, kur tu iesi, kas tev pienāksies. Tāpēc nevar vainot dzīvi, vienmēr sanāks vainot pašam sevi. Kāpēc gan jau pašā sākumā tā nevar pajautāt, vai tu vispār vēlies uzņemties šo lietu uz saviem pleciem? Rūpēties par savu nākotni... Tava nākotne beigu beigās kļūs par kāda cita tagadni, ne tikai tavējo. Un tā mēs riņķosim uz apli, uz apli.
Es vairs nezinu, ko nu vēlos, tik pamatīgi daudz lietu, ko apdomāt...

Man žēl, ka tā puse no manis, kas vienmēr zināja, ko vēlas un mācēja izanalizēt, kā to iegūt, ir kaut kur pazudusi, vai atpalikusi. Kaut kur aiz muguras man, vai nu priekšā. Varbūt viņa panāks mani, vai nu es viņu. Ar laiku.

Viss notiek ar laiku. Rētas dzīst, lietas mainās, cilvēki tāpat. Man riebjas laiks un tas, ko tas dara.

Tu guli?

Ir lietas, ko cilvēki par mani nezina, vai uzrok tad, kad vismazāk cerēts uz to. Ir notikums, kuru es pati biju nobāzusi tā dziļāk prāta atvilknē, taču pēkšņi atradu. Kā mazu, dīvainu lietiņu, kas glabājusies visu šo laiku. Un tad beidzot pienāca brīdis, kad to var paņemt, savīstīt mazā papīra salvetē un izsviest. Bet par to nobeigumā.

Viņš atnāca pie manis sapnī un piedāvāja mierināt. Piedāvāja savu atbalstu, savu apskāvienu un siltus vārdus. Vienīgais, ko es atceros, ir sevi strupi noskaldot, ka "man tevi nevajag, es pati perfekti tikšu galā". Un tā arī ir. Man tevi nevajag. Tu nekad neesi bijis te, kad vajag. Tā viena vienīgā reize bija, protams, pavisam nesen, bet es neļaušu tev to uzsēdināt visa augšgalā un lielīties kā pāvam par paveiktu varoņdarbu. Piedrāzt man tos, kuri grib pievākt sev visu lielo atbildību, bet nekad nedarīt, ja lūdz. Piedrāzt tevi un tavu mūžīgo bailīgumu pieņemt mani un skatīties man acīs. Es neesmu spēcīgāka par tevi, es neesmu stiprāka vai lielāka, esmu priekš tevis sarežģīta, nepareiza un nesaprotama. Ja pie tā visa esmu vainīga es, tad man ir žēl tevis. Cilvēks neizvēlas cilvēku, ja tas ienāk viņa dzīvē vēl neizveidots. Es biju plastalīns tavās rokās, bet tu nekad, nekad neķēries man klāt un mani neveidoji, tāpēc piedrāzt. Es atkal saku, piedrāzt tavus centienus mani tagad locīt kā stieni uz vienu, otru pusi. Esmu nelokāma, it īpaši tagad, kad es redzu- tevis nebūs klāt, kad man tiešām vajadzēs. Kā dzert, kā ēst, kā gulēt. Neviens nekad nav teicis, ka cilvēki patiešām nevar mainīties. Viņi var, tikai negrib. Es negribu. Tevi mani jāpieņem, jānorij šis fakts kā ūdens malks, kā pašsaprotama lieta. Ja tu nevari, tad man pietiek. Esmu piekususi izlikties, ka tā šim visam jābūt un jāstāv uz vietas. Diemžēl es jau esmu izveidota, izlocīta, izskolota.

Jau otrais cilvēks aiziet no manis. Pagāja vien seši mēneši.
Šis gads ir vienkārši briesmīgs. Briesmīgāks par briesmīgāku. Es reiz jau rakstīju par to, kā ir nosapņot savas dzīves lielāko murgu, bet to neizdzīvot. Tagad esmu šī murga vidū, viena pati kā nomaldījusies zeķe zem gultas. Viena pati kā īkšķis plaukstas sānā. Tikpat nožēlojama kā vientuļš zvejnieks vecā laivā. Es laivoju viena pati cauri visai tai lielajai vētrai, kas manai dzīvei iet pāri, un man nav neviena, kas palīdzētu noturēt airus. Te es esmu, lielajā, drūzmainajā Londonā, kas pilna trokšņu, cilvēku, enerģijas, bet es tam visam slāju garām kā tukša vieta, kurai nav miera, nav atvieglojuma, vien pilna galva skumju, dusmu un bēdu. Brīžos kā šis, man gribas pašai sevi vilkt uz priekšu, stumt un lādēt kā vecu kumodi. Neesmu es vārga, jo man likās, ka, ja tas pienāks, es jau sen būšu sakravājusi mantas, iesaldējusi vēlmi te būt un būtu mājās, kur man nākas būt. Taču ne. Tā vietā es stingri palieku, kur esmu, kā Kārlis Ulmanis. Ir sāpīgi. Spītēties un reizē žēlot sevi. Sevis žēlošana cilvēkam ir liels rakstura pārbaudījums. Ir tādi, kas paši sevi ar to salauž. Es vēl turos. Man vienkārši gribas, lai šie cilvēki visu zina...

Lieta, ko es atradu savā prāta atviknē un izlēmu izsviest, ir manas bērnības sliktais ieradums, kas visiem, visticamāk, sagādāja galvassāpes. Es stipri raudāju un ņurdēju, ja kāds aizmiga pirms manis. Lai kur arī es paliktu, visi drīkstēja aizmigt tikai tad, kad dzirdēja mani klusi šņācam. Katru reizi, kad kāds mazliet padevās, es izmisīgi jautāju: "Tu guli?". Un viņas abas nekad negulēja, pat ja miegs nāca tik dikti, ka pat plakstiņi krita ciet. Es nezinu, kādēļ tā. Iespējams man bija bail, ka citi aizmigs un nekad nepiecelsies. Šī lieta man bija galīgi izskrējusi no prāta, līdz notika tas, kas notika. Lai arī tagad esmu liela meitene, un šis viss jau sen šķiet kā simtgadīgs stāsts, es vakar nespēju iemigt. Varbūt tāpēc, ka zināju, tagad viņas abas guļ. Man laiks tikt galā vienai pašai. Domājams, ka es nerunāju par miegu. Es runāju par savu bērnību, kuru pavadīju pie viņām abām. Tā ir aizmigusi līdz ar šiem abiem cilvēkiem, bet man vairs nav jābaidās. Mēs vienmēr varēsim satikties katru reizi, kad es iemiegu.

Es atzīstu, beidzot godīgi atzīstu- ir grūti būt stipram.

kārtējais alvas zaldātiņš manā kolekcijā

Vai dieniņ, vai tiešām esmu saņēmusi mīnusiņu par savu iepriekšējo rakstu? Un tagad mani tas ir apturējis? Pilnīgi nemaz, nekad. Liec man to mīnusu, neliec, es tāpat esmu te, atvērta kritikai, atvērta negativitātei tikpat ļoti, cik visam pozitīvajam un labajam. Man tiešām vienalga, pat ja nezinu par ko un kurš. Bet es neroku, es pārkāpju pāri.

Dāmas. Smalkas, elegantas lēdijas. Manieres izcilas kā melnie ikri. Izskats tik sterils kā pulēti sudraba galda piederumi. Es? Viena no viņām? Nē. Smukas kleitas, glītas augstpapēžu kurpes vai perfekta lūpu līnija- jā, tas man var patikt, es varu, taču negribu. Nebūtu miera, ja tas viss kļūtu par ikdienas rūpi, soli un saturu. Ar laiku smukā kleita pūtu skapī uz pakaramā un to nomainītu nošņurcis vīriešu T-krekls; papēži noklātos ar putekļiem, bet lūpu līnija liktos tik bezjēdzīgi lieka. Ar smagu nožēlu un nopūtu es pieņemu faktu, ka tādai ir jābūt meitenei, lai patiktu tam, kurš šodien jau atkal lika manām asinīm gandrīz vai vārīties. Tāpēc es laikam nedaudz atslābu, mazliet atkausēju savu ledaino attieksmi, jo varbūt ir labāk laist vaļā lietas, kas pie tevis tāpat nelīp. Un, šķiet, nostrādajusi ir nojauta, ka drīz viņš jau būs viens no tiem alvas zaldātiņiem, kas stāv plauktā ar uzrakstu "izsapņots un nebijis". Tu saki viss var mainīties? Liktenis? Tava intuīcija? Tā mana intuīcija man jau paša sākumā iemānīja glupības, ka varbūt tomēr kaut kas ir. Stulbene.

Pārdzīvot neveiksmi, jā, tas nav viegli, bet vēl grūtāk ir sadzīvot ar neziņu. Tad ne šis, tad ne tas. Ne man ir, ne es zinu, vai būs. Vai būtu bijis. Tāpēc man laikam negribas vēl soļot prom. Nezinot.

Tas viss, kas ar mani tagad notiek, reizēm liekas tik mazsvarīgs, taču, ja tā labi visu apdomā, tajā cilvēkā kaut kas ir. Nevar būt, ka nav. Jau pusgadu domās un cerībās turos klāt, bet kad fiziski esmu netālu, viss sastingst, sasalst, atmirst kā Fukušima pēc atombumbas uzlidojuma. Man bail no emociju gammas, ko šis cilvēks manī rada.

Jā, tu, mans jaukais, esi pavisam maģisks. Kā metamais kauliņš ar sešiem sešiniekiem, kā pildspalva ar mūžīgo tinti. Grēks būtu tevi neuzzināt.Vai tiešām tu būsi pirmā lieta, ko, tik šaušalīgi gribot, es tomēr neiegūšu?

Es sapnī redzēju tevi; manu ideālo, perfekto cilvēku. Tu biji man tik tuvu, tik ļoti tuvu, es no tevis nedaudz bijos. Varbūt vairāk es bijos no tā, cik īsts tu biji. Sataustāms, patiess, vēlams. Bet varbūt tādēļ, ka es zināju, ko redzu. Un pirms es spēju saskatīt kā tu izskaties, es pamodos.

Kaut kur biju lasījusi, ka cilvēki, kurus tu, šķiet, nepazīsti, bet redzi sapņos, patiesībā vienmēr mājojuši dziļi tavā zemapziņā. Viņi ir jau satikti, dzirdēti, redzēti. Un ja tā tiešām ir, es ceru, ka atkal satiksimies.

tā pavisam vienkārši-piedot

Sakrājies iekšā vājums un dusmas. Cik tas ir slikts mikstrojums, jā gan. Izlauzās uz āru, apnika būt stiprai. Redz, es tomēr neesmu mūris. Nezināju gan, ka tādas sīkas kripatas var mani nogāzt uz ceļiem. Laikam jau tās sarausās kopā, un te nu lūk es esmu. Liela meitene, lielā pilsētā ar lielu sāpi. Pieaugt nozīmē arī spēt tikt galā pašam ar sevi, kad esi vārgs. Varētu teikt, ka pa pusei esmu izgāzusies šajā jautājumā. Nekad neesmu bijusi dibenlaiža, pat ja šī fakta būtība var apdraudēt manu vietu darbā. Un nebūšu.
Tad, kad cilvēki tev kakā uz galvas, ir beidzot iespēja sevi tā pa īstam novērtēt. Sūdi pie zelta nelīp.

Dzīve reizēm tev saka priekšā, ka kaut kas nav tā. Cik žēl, ka tā nav tik tieša kā automātiskais atbildētājs. Tā ložņā līkločus, piemet vairāk nesaprašanas un māna. Maita. Beigu beigās tu sāc mānīt pats sevi- ka neesi skaidrs, tiešs un izlēmīgs. Bet varbūt tā maita ir tāda? Tērē tavu laiku, drāž tavu pacietību.

Šodien Londonā pamatīgs negaiss. Likās, ka aiznesīs pasauli prom kaut kur aiz Marsa. Taču man, protams, prieks. Dzirdēt pērkona dārdus. Gandrīz vai atspoguļojās manas sajūtas, kad es, pēdējās trīs dienas, staigāju apkārt kā negaisa mākonis, līdz šodien es beidzot sasniedzu kulmināciju- dārdēju, liju un zibeņoju. Tāda kā fināla diena. Nespēju atcerēties, kad tad es pēdējo reizi dzirdēju šo melodiju...



Pavisam nesen es pieķēru sevi atcerēdamies kādu sarunu. Tik vecu, cik mans pirmās klases diktāts.

-Ko lai es daru, lai tu mainītu savas domas par mani?
-Atzīsti.
-Ko-atzīsti?
-Ka man taisnība. Ka tu sabojāji šos trīs manas dzīves gadus. Es varēju būt citur, labāka.
-Es atzīstu. Piedod.

Tā pavisam vienkārši. Piedot. Piedot par atņemtu laiku, cilvēkiem un brīvību. Trīs gadi. Cik labi, ka es tā arī nekad nepiedevu.

neviens kalps necelsies pret savu karali

Man patīk rīti. Taču ne tie, kuros tu sevi spied celties. Ne tie, kad pulkstenis rāda jau astoņi no rīta. Ne tie, kad ārā vēl tumšs. Man patīk pulkstens pieci, pulkstens seši. Vasaras pilnbrieds. Kad istabā ir patīkami vēsi un var vārtīties no vieniem sāniem, otriem. Ārā nav dzirdams nekas vairāk par retu durvju čīkstēšanu un putniem. Tādās reizēs esmu tālāk no piebāztām, piesmakušām Londonas ielām, kas šur tur ož pēc karija. Tādās reizēs es nesēžu sarkanajā divstāvu autobusā, kur aizmugurējā sēdeklī sēž sasvīdis, pinkains svešinieks. Esmu tuvāk sev un tam, kas gribu būt; kur gribu būt. Pat ja tā būtu pidžama vai kaili pleci zem saņurcīta gultas pārvalka. Es nevienam neesmu neko parādā, mana seja nevienam nav jāatrāda kā finanšu atskaite. Ar miegainu seju, puspavērtu muti es klejoju no sapņiem uz nomoda stāvokli un atpakaļ. Laikam tas ir viens no dzīves patīkamākajiem maršutiem.

Mēs sasveicināmies un nosēžamies viens otram blakus. Ir dīvaini, bet šai sajūtai ir jāpazūd, lai varētu runāt. Un tā mēs sākam...

-Nu.. Par ko tad runāsim?
-Es nezinu gan. Kā tad tev iet? Kas jauns?
-Ak, šie jautājumi...

Klusums. Ko tad lai es saku? Vai man tev stāstīt, kas pa šo nedēļu/mēnesi/gadu ir noticis? Kas manā dzīvē mainījies? Tika daudz kas, pat ja šķiet ka nekas.

-Un tu pati arī, kā domā?
-Es? Visam ir jābūt likumsakarīgam. Ja tu pliķē miesu, tā kļūst sarkana, vai ne tā?
-Nesaprotu par ko tu runā..

Laikam jau tev nesaprast, vajadzēja būt līdzās. Viens gads var tev nogriezt matus, noņemt tauku krunciņas uz vēdera, uzvilkt citas drēbes, nosauļot seju, izdurt ausīs caurumus, taču tas ne vienmēr var izsmelt kādu citu personu no tavas galvas, tavām atmiņām. Divi gadi ir tādi paši. Trīs tāpat. Un tā uz priekšu.

-Tu esi bijusi prom ļoti ilgu laiku.
-Ļoti ilgu laiku? Divi gadi- tas nav ļoti.
-Kā tu zini, kas man ir "ļoti'?

Ilgoties. Ilgošanos nevar mērīt kā cukuru pirms cepšanas. Varbūt es tam vienam esmu bijusi grami divsimts, otrajam grami piecdesmit. Ne jau gramos to mēra, visu var izlasīt sejā, satikšanās laikā. Reizēm tas var nedaudz gruzdēt dziļi sirsniņā (nu vai cik mīļi), reizēm tas ir atvieglojums, ka neesi kļūdījies.

-Skatos, ka esi ļoti pārliecināta. Vēl aizvien domā, ka visu aizgājušo vari saraust kopā?
-Atkarībā ko es vēlos atpakaļ. Ir lietas, kas pašas atnāks, tām nelūdzot.

Nevar visu gribēt atpakaļ. Ne tāpēc, ka tas nav iespējams, bet gan tādēļ, ka varbūt tā bijis labāk. Ja tu esi tur, kur esi tagad, tad tas aizgājušais lai paliek savā vietā. Katrs savā teritorijā, lauciņā. Kā šaha figūriņas.

-Tātad tu ar savu pagātni spēlē galda spēli? No viena lauciņa uz otru. Apdomā gājienu, izveido stratēģiju.
-Kā gan es varu ar savu pagātni spēlēt galda spēli tagadnē?
-Tu mani nesaprati. Tas bija tā, mākslinieciski teikts.
-Nē, tagad tu mani nesaprati. Tas vienkārši nebūtu iespējams.
-Kāpēc?
-Jo tā ir uzvarējusi tā vai tā.
-Pareizi...neviens kalps necelsies pret savu karali, vai ne?

Cik gudrs. Cik gudrs, inteleģents šis cilvēks ir. Man nav garlaicīgi.

-Kā gan tev var patikt ar mani runāties...?
-Tas bija retoriski? Vai tomēr tev gribas lai mēs atkal spēlētu šo vārdu spēli?
-Arī to var skatīt kā retorisku jautājumu.
-Tātad tu uzminēji. Man nav garlaicīgi. Ir tieši tā, kā gribas.
-Tas arī ir mīnuss. Ar pareizo cilvēku tev kaut mazlietiņ, kaut pa reizītei būs garlaicīgi. Ir jāizjūt viss, lai zinātu, ka reizēm tev var būt nekas, un tas, kas ir, der.

Un tad, caur saņurcītiem palagiem, pusaizvērtiem aizkariem, cilvēku klaigām uz ielas, es pamostos. Nav ne ziņas, ne miņas no retoriskiem jautājumiem, skaistām frāzēm un gudriem spriedelējumiem. Ir tikai persona, kam seja, atrašanās vieta un vārds nav zināms. Tāpat kā eksistence. Bet es esmu, vismaz tas mani mierina.

cerams mans ego noklīdis pie Fredija Merkūrija

Kristians Grejs? Vai tiešām vēl kaut kur ir tāds vīrietis, pat ja šis pats ir fiktīvs? Visi vīrieši Londonas ielās, uzvalkos, man nu ir potenciāli Kristiani Greji. Jebkurā gadījumā gaidiet, līdz šī grāmata iznāks Latvijas tirgū. Es gan tāda tipa parasti nelasu, un romāni vispār manī izraisa vī-vēk-fū izjūtas, taču šī laikam ir laba. Ne dēļ tā , ka katrā piektajā lapaspusē sīki aprakstīts rupjšs sekss. Dēļ tā, ka tur, dziļi dziļi, ir apslēpts stāsts, kuram jāurbjas cauri, līdz sanāk saprast pašu domu. Lai jau. Mēs ne par grāmatām. Un ne par Robiju Viljamsu, kurš te sen kaimiņos filmēja videoklipu

Vispār es nezinu, ko jūs gribat no manis dzirdēt. Es varu tik īdēt un ņurkstēt par to, cik man karsti, ka svīstu pat guļot gultā, vienkārši rakstot blogu. Ja mēs svīstu no tā, ka domājam, tad šobrīd man apkārt būtu izveidojusies pieklājīga izmēra ūdenstilpne. Londonā atkal karsti. Riebjas. Ciest nevaru karstumu, kad to negaidu vai negribu. Ziemu. Man vajag ziemu, glītus, pūkainus cimdiņus un solīdu mētelīti. Sniegpārslas saķepušas un uguns sprakšķēšanu krāsnī. Latvija ziemā. Pēdējo reizi es to baudīju februārī, lai gan nevēlos atcerēties.
Netic man citi, brīnās, kad saku, ka priekšroku dodu aukstam, drēgnam laikam, ne sutoņai, tveicei un karstam asfaltam. Kā tad tā? Kā gan man varot patikt lietus Londonā; kāpēc es tik nesavtīgi priecājos, ja redzu ūdeni tekot no debesīm? Es, pie velna, nezinu. Ir lietas, kuras nav jēgas izskaidrot. 

Katru dienu domāju par nākamo soli, par mutes pavēršanu un skaidru runāšanu. Stāvu es uz vietas, jau atkal. Brīnos par sevi. Agrāk tas likās tikpat viegli kā iesākt lasīt grāmatu. Tagad pat to nevar izdarīt.
Gribas braukt prom, tik bez galamērķa. Vai tā var? Vai vispār atļauts nedomāt par savu nākotni un labklājību? Neskatīties kalendārā un neskaitīt dienas? Materialitāte. Sasodītā, sasodītā materialitāte. Es vairs sev nepatīku, nepazīstu to meiteni, kas katru rītu ir mana spoguļa priekšā. Es esmu bijusi labāka, gudrāka, spītīgāka. Lūk, laikam pazudis ir pēdējais manis nosauktais vārds. Spītība- tās man vairs nav. Laikam ir kas mainījies, tik vēl aizvien nesaprotu, kurš no visiem punktiem manā dzīvē ir tas, kuram uzvelt vainu. Uzkraut to kā sienu zārdos.
Nav nekā briesmīgāka, kā zaudēt savu iekšējo ego. Atceros, teicu, ka man ir divi. Šķiet, laikam otro, to labāko, esmu palaidusi pastaigā. Kas lai zina, vai atnāks atpakaļ, pat ja saukšu. Vairs nezinu, jāatrod man viņš, tas otrais. Varbūt palīdzēs atrast īsto ceļu. Atrast sevi.

Vakar visu dienu skatījos "Queen" ierakstus. Tirpas skrien pār kauliem. Ja mans otrs ego patiesi ir noklīdis pie kāda, tad cerams šobrīd tas tērzē ar Frediju Merkūriju. Citu ieganstu nepiedošu.

kur es esmu?

Nedēļa kopš mana pēdējā raksta.  Septiņas dienas pavilkušās garām tieši tāpat, kā pirms došanās uz Latviju. Katru nakti sapnī redzu mājas. Ļoti gribas atpakaļ. Velk sajūtas mani prom no Londonas. Reizēm dikti skumīgi. Kas, pie velna, notiek?

Agrāk bērnības skaistajās dienās mēs viens otram devām tā sauktās "atmiņu klades", pilnas ar absurdiem un neloģiskiem jautājumiem. Šīs klades pasniegšana bija kā nerakstīts, slēpts simbols un zīme, ka esi izkļuvis no "paziņu loka" un ar vienu vienīgu pareizu runāšanu, esi ticis pāri "draugu apžogojumam". Jo novazātāka klade, jo vairāk draugu. Citiem trūka iedomas, kam to dot atkal, citiem to vai gandrīz no rokas ārā rāva. Varbūt arī tev derētu šo kladi atrast un pāršķirstīt, kā to manā vietā izdarīja Linda. Krāvējot mantas un klausoties, es atklāju, ka jā, vai katra aizpildītā lappuse tagad ir vien "sen neredzēts, jau vairs gandrīz nezināms" paziņa, ar kuru es pat vairs nesveicinos uz ielas. Vien elpojoša, dzīva radība, kas sinhroni kustas. Ēna, kas paslīd garām. Bilde, kuru ieraugot, cenšos atcerēties sakritības vai to, kāpēc es vispār šai personai pievēršu uzmanību. Varbūt pat nepievēršu.

Pagājuši vairāk kā divi gadi, kopš mēs pēdējo reizi tikāmies ar viņu. Bija taču pavisam cits cilvēks. Vai es? Nē, ne jau es. VIŅŠ! Lepni paslēja man garām vai trīs reizes, iedomādamies, ka ir pats Cēzars ar lauru lapu vainagu uz galvas. Muļķis. Nezinu, varbūt es pati tāda, ignoranta persona biju/esmu, taču viņš jau vienmēr skandināja, cik patiess, draudzīgs un atsaucīgs ir, pat ja ar otru vairs sen nekas nesaista. Paradoksāli tas jau ir, ka nevar tā dzīvē sarunāt- "būsim draugi". Tā nav tikšanās noorganizēšana vai lietu pasūtīšana. Tas ir tā- dzīves atkarīgi. Šķebinoši, ka tas noticis man ar tik daudziem. Varbūt nu arī es esmu vairs tikai bilde sociālajā portālā, aizpildīta lapa atmiņu kladē, vai noklīdusi bilde skolas foto albumā/ vecā kompjūtera mapē. Kaut dzīve man iet uz priekšu un dzen mani izmisumā. Tu biji, tu esi, tu būsi. Tā mēs visi esam viens otram. Kaut kur- dziļi, dziļi atmiņā. To dzīve noteiks, vai būs lemts atkal no lapas pārtapt par personu ar saviem radumiem, ieradumiem, fāzēm un frāzēm.
 

Kur es esmu? 21 gads, tik šausmīgi daudz domu, mērķu, sapņu, bet viss stāv dīkā. Sliņķe. Pat pašas mazākās lietas, kas nepieprasa piepūli vai līdzekļus, stāv uz vietas kā pie asfalta pielīmēta monēta. Visi, kas man apkārt ir, to kasa nost, bet nekā. Ne jau joka pēc tur tā aiz manis atstāta, es jau pati arī pie tās klāt nevaru tikt. Mans stulbums to izdarīja. Ar katru dienu es sevi skatu kā lielāku un lielāku muļķi. Tas jautājums "kur es esmu?" irda mani biežāk, biežāk un biežāk. Citreiz ir tik neomulīgi. Kādu dienu tas jautājums mani nobeigs; es pat lūdzos, kaut tas notiktu ātrāk. Tad es sapratīšu, ko vēlos ar sevi darīt. Tā ES esmu, kas ar sevi spēlējas. Tā mēs visi darām.

brīvdienas kā iesaiņota dāvana

Kluss vakars. Vienīgais troksnis-sienāžu kāju trīšana. Smaržo zāle, neskan policijas sirēnas. Braucot pa zemes ceļu un atverot mašīnas logu, ieplūst putekļu smaka. Kā vecu, pamestu māju apmetums.

Mana nedēļa ir mazliet vairāk kā perfekta. Brīvdienas lēnām bīdās uz beigu pusi, man negribas. Šķiet varbūt tās vilksies vēl ilgi, kā gari izstiepusies plastilīna nūjiņa. Šo dienu laikā es ļāvos spontanitātei, lādējot cilvēka vajadzību gulēt. Ja es spētu atcerēties katru personu, seju un sarunu, tad pār manām smadzenēm šobrīd būtu uzlīmēta milzīga, raibi krāsaina kolāža. Bezgaumīga, ar plankumiem un bildēm, kas viena par otru smukākas.
Man liekas, ka es pamazām izplēnēju starp visiem šiem cilvēkiem, kuri pa retai reizei iegriežas manā dzimtajā mazpilsētā. Es pat skatos uz dažiem un man pavisam nedaudz žēl. Dzīvei tomēr ir pārāk liela cena, lai to svaidītu gar miskastes malu kā saldējuma papīrīti. Kur gan palika viņu skaistā stāja un staltie pleci, izslietie zodi un pašpārliecinātā uzpūtība? Tad vēl tādi, kuri sadalījušies pa pāriem kā sapakotas olas fabrikā. Visiem kāds, kam ieķerties šur un tur.  Jutos apmaldījusies starp šiem diviem cilvēku tipiem. Izrādās, ka pa šo gadu ir mainījies visai daudz un es vairs vispār neiederos. Gandrīz.

Protams, laikam man jau bija neliels gandarījums redzēt tevi un tevi, un tevi. Šīs personas, jūs, ko es agrāk saucu par savām, piesavinādamies kā suns svaigu zupas kaulu. Un ko gan es centos pierādīt, kad slāju jums visiem garām, tēlodama perfekti slīpētu un pulētu trofeju? Varbūt es patiesi biju riebīga pret vienu no jums,  raidot pašsaprotamas frāzes, kuras lika tev pagriezties, aiziet un neatskatīties. Nezinu, es patiesi sajutos slikti. Es neesmu tāda, par kādu mani saukā. Manī ir tikai neliels apnikums un ieslēgta pašaizsardzība. Cilvēks var runāt skaļi un spalgi, ja tā sanāk, un ja sen nav bijusi izdevība vienu otru redzēt, viss var skanēt daudz sliktāk. Nē, es neesmu nopulēta trofeja; drīzāk sen pārzīmēta bilde, kas klīst caur pūli bez mērķa, jo šeit Latvijā man tāda sen vairs nav. Laiks man šeit stāv uz vietas. Divas dzīves. Londonā viss man iet uz priekšu. Dienas skrien, rikšo kā sapērts zirgs. Tā, it kā tās būtu kļuvušas redzamas un kāds lej tām mutē stimulu. Kamēr esmu prom, mana dzīve šeit ir iesaldēta, stāv uz vietas, ieklemējusies. Vismaz man tā gribas domāt. Taču līdzko es nonāku šeit, man grūti panākt visus. Pieskriet klāt visiem, kas sadalījušies pa vienam kā maratonskrējēji. Un es nevaru uzspēt. Nevaru. Man pat bišķīt bail, ka nekad neiemācīšos atkal skriet tādā pašā solī, kā visi pārējie. Un vienalga, cik daudziem liekos svešāka, tālāka, aukstāka, vai to, kāds man viegli jūtams akcents pēc citu teiktā. Man tāpat var piekļūt. Tev vien jābūt pareizajam cilvēkam ar pareizu pieeju.
Dažas dienas citā vidē var tev izskalot prātu kā lietus upes krastus. Pēkšņi ir mainījusies attieksme pret sevi, ir izspiedies uz āru tas noslēptais žēlums pret sevi, kas sajaucies ar dusmām. Kā es klausos tajā iekšējā nemierā, kas vārās manī jau šos divus gadus.

Pašam tev liekas, ka esi īstajā vietā. Un tev bail zaudēt savu brīvību, laiku, naudu un tuvumu kādam. Izvēles nav? Apstākļi spiež? Tās ir pilnīgas muļķības. Vismaz manā gadījumā. Ja tu tiem, kuru dēļ vienmēr esi lēcis zem giljotīnas, noliksi priekšā savu jauno izvēli kā pliku faktu, viņi tevi sapratīs. Daudz grūtāk ir samierināties ar sevi, likt saprast, ka daudz kas mainīsies. Tavas domas ir asākais nazis, kas var griezt.

Vairs negribu pavadīt turpmāko laiku, sēžot uz rūpnīcas letes, ejot cauri tam pašam, tam pašam, tam pašam, tam pašam...

I just want to feel real love
Feel the home that I live in
Cause I got too much life
Running through my veins
Going to waste