Es zvēru- es neesmu tik ļoti grēkojusi, lai nekad vairs nejustu patiesas rūpes no kāda un pilnīgu saviļņojumu sevī.
Mans iepriekšējais raksts laikam bija kā pareģojums- kas notiks ātrāk, nekā domāts. Man bija viss, nu vairs laikam nav it nekā. Es tagad sevi ik pa sekundei šaustu un raustu un jautāju, kāpēc gan tā? Visticamāk es aizbiedēju to otru. Kā? Ar savu mūžīgo vēlmi izplūst detaļās par savu neveiksmīgo pagātni un, protams, ar savu sajūtu nesavaldīšanu. Tagad, tā vietā, lai mēģinātu uzbūvēt jaunu tiltu un uzsāktu runāt, es pilnībā klusēju, sēžu un streikoju. Dusmojos. Nīstu.
Tomēr varbūt tā nav mana vaina. Visticamāk šis otrs izmantoja iespēju klāstu, saņēma ko vēlējās un tad- švīks- prom. Ja tā labi padomā, lielākā daļa no visa bija meli, meli, meli. Kā tas vienmēr ir bijis. Meļi jūs esat!
Tātad tā tomēr ir MANA vaina. Vai nu esmu bijusi par šarpu vai par aklu.
Sasodītā dzīve, kas tev uz sekundes simtdaļu iedod ko tādu, ko vienmēr esi it kā vēlējies, pēc kā lūdzis, par ko sapņojis. Un viņš, tik tuvs ideālam, labāks par visiem, kas bijuši. Perfekts. Glezna. Skulptūra. Mākslas darbs, no kura acis neatraut. Un pūkš, pazūd!
Sāpina ne jau fakts, ka tas tev vairs nepieder. Sāpina tas, ka tu zini, ka tāds uz pasaules ir un būs.
Šādos brīžos manī ieslēdzas piķa melns niknums uz VISU. Šādos brīžos es gribu to personu izraut no ļaužu pūļa un pateikt, cik ļoti es nožēloju, ka veltīju kaut vien dažas dienas no savas dzīves. Es domāju, ka varu uzticēties, ka beidzot IR! Kā gan cilvēkiem patīk mālēt ciet acis tiem, kuri no ārpuses šķiet tik stipri un stalti kā Norvēģijas klinšu kalni. Jo liekas, ka tie stiprie daudz saudzīgāk izturēs to dūrienu krūškurvī. Muļķības. Tie stiprie, lai gan pārdzīvos, turpmāk aizvien retāk un retāk spēs uzticēties un mēģināt.
Es patiešām vairs nezinu, vai gribu ticēt jebkam. Un vēl es nezinu, vai man vajadzētu sevi pliķēt par to, ka manī ir kaut kāda maza cerība un vēlme no tā otra ko saņemt. Kaut vai tas būtu vārds 'nē' vai frāze 'satiekamies?'
Visu šo naidu un dusmas es pārvērtīšu pavisam citā enerģijā. Studijas man ir galvenais. Ģimene man ir galvenais. Piekāst jūtas, piekāst attiecības, piekāst vīriešus. Laikam jau vēl mazliet ilgāk sevi jāpamarinē, ja vēl aizvien neviens neredz un nesaprot, ka ar mani spēlēties nesanāks. Meklē citur!
Lūdzu pieceliet mani no miega tad, kad cilvēki palikuši mazāk indīgi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru