Mana zemapziņa mani nekad nemāna. Es zinu ko es gribu, un es zinu, ka es to darīšu. Pat ja man tas liks riskēt godu, citu cilvēku uzticību vai laiku. Patiesībā jau tu nevari laiku krāt zeķē, jo tev tas neko nedos, ja netērēsi to tad, kad vajag. Iespējams, ka pēc gadiem divdesmit tas tavs sakrātais laiks vērtības ziņā būs jau zemu kritis...
Bet vēl aizvien- kāpēc prom? Labi, ja es negribu atbildēt, tad varbūt es pastāstīšu, kur es sevi redzu domās, ja manis nav te? Hmm, no simts un vienas vietas, uz kurieni es būtu devusies, es labprāt pastāstīšu par Latviju. Es visticamāk būtu jau beigusi augstskolu. Man būtu bakalaura grāds, visticamāk saistīts ar valodām, tulkošanu un tamlīdzīgām muļķībām. Ventspils. Es būtu studējusi Ventspilī, jo tā bija mana, it kā, galējā izvēle. Šo gadu laikā es būtu zaudējusi ceturto daļu ticības sev un ieguvusi pilnīgu naidu pret sevi un to, kā es palaidu vējā iespēju iet pa ceļu, ko tik ļoti gribējās. Un ik dienu, ceļoties augšā, es mierinātu sevi ar domu, ka mana dzīve būs kārtībā. Visticamāk es dzīvotu viena. Nu ja. Es būtu mēģinājusi iekļūt Eiropas Parlamentā, kur tik ļoti vēlējos strādāt par tulku, bet es nebūtu tajā tikusi, kaut pietrūktu visai maz. Tā vietā es būtu atradusi ko citu, tikpat labu. Nu vismaz es sev tā stāstītu. Ik pa laikam es mēģinātu atkal, līdz varbūt arī tur iekļūtu. Dažas nedēļas nogales es pavadītu mājās, ēdot vecmammas gatavotas vakariņas un atbildētu vienu un to pašu jautājumu- vai es esmu atradusi sev puisi, ko precēt? Tā es vienmuļi attrauktu, ka neesmu, bet apsolītu, ka krāju naudu krāšņām kāzām. Es melotu, jo patiesībā tā nauda būtu domāta manam ceļojumam uz Karību jūras salām vai ko tamlīdzīgu. Es slēptu no visiem, ka nesen esmu atkopusies no kārtējām neveiksmīgām attiecībām, kuras es izbeidzu aiz garlaicības vai nevēlēšanās norīt otra nebūtības. Katru otro nedēļas nogali es rojāli iedzertu līdz nonāktu līdz stadijai, kad man vulgāri un skaļi jāizpauž nepatika vai agresīvi jāstumj kāds pretim viņa slēptākajām vēlmēm. Es bieži neatbildētu uz telefona zvaniem, jo man vienkārši negribētos stundu klausīties to, ko viena no manām labākajām draudzenēm sadarījusi darbā, vai cik lēni velkas remonts viņas jaunajā dzīvoklī. Visticamāk es skaitītu dienas līdz manu draugu kāzām, ierastos viena, bet tēlotu, ka esmu vienīgā, kas māk skaisti runāt un skaļi kliegt. Visai bieži es kā vienmēr aizvainotu kādu, kurš manī izteikti izraisa antipātijas. Ar laiku es atrastu kādu, pie kura pierast un kurš manī saskatītu ko vairāk par skaļu, nepieradinātu dvēseli, kas nedaudz apmaldījusies savos dzīves lēmumos.
Viss iepriekšminētais ir balta patiesība. Tā, visticamāk, būtu bijusi es. Es nenoliedzu, ka trešā daļa no uzrakstītā vēl ir iespējama un, protams, ka pastāv varbūtība tajā, ka es vēl aizvien esmu puse no tā , kas es būtu bijusi, ja nespiestu sevi izvēlēties citu vietu, kur apmesties. Man vienkārši šķiet, ka tagad ir labāk. Taču, cilvēks nespēj pierādīt to, ka tagadne ir labāka par alternatīvo izvēli.Viss varētu būt otrādāk, vai ne?
Varbūt nevajag spriest, bet vienkārši dzīvot?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru