Pacman B-day

Šodien Pacman spēle svin 30 gadu jubileju, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc es turpmāk daudz rūpīgāk izpētīšu gūgles tantes noformējumu, jo izrādās, ka tas var pateikt dikti labas lietas priekšā!
Man it nemaz neticās, ka jau pēc 3 dienām es došos uz skolu kārtot savu pirmo eksāmenu, par kuru man patiesībā nevajadzētu uztraukties, jo tā ir angļu valoda, taču tā nedrīkst teikt, jo reizēm ir tā- tu domā, ka viss būs daudz labāk, nekā ir , bet tad vienkārši tu apraujies, jo saproti, ka tā nemaz nav un nebūs. Jā, dzīve ir fakin' jauka, taču dažreiz tai pietrūkst gribasspēka tev kko dāvāt un dot. Tādēļ, ja kkas nav tev pa prātam, tad jācīnās par savu vietu zem saules.
Jā, varētu pat teikt, ka manā skatījumā grāmata "The Secret" ir tikai neliela daļiņa murdziņa, jo nu nav jau nu tā, ka , neko nedarot, tu visu iegūsi. Bet tas tā.
Cik žēl, ka es dzīvoju ne pie jūras, jo būtu tik jauki tur atrasties. Pie jūras. Un strādāt āra kafejnīcā, saņemt naudu, nopirkt alu un vakarus pavadīt, skatoties uz horizontu. Lūk, tā sauktos mana bohēmiskā dzīvīte. Jo jūrai noteikti jābūt neatņemamai dzīves sastāvdaļai.

Now I could live forever,
For I, no time is no end

Nezinu, cik daudziem no jums ir gadījies tā, ka sapnī, ieraugot kādu grāmatu, ir pat lielāks prieks, nekā saņemot tonnu šokolādes?!
Vasara tiešām nav aiz kalniem, tādēļ es nevaru sagaidīt, kad beidzot varēšu darīt lietas, kā Sanda reizēm mēdz teikt. Jo esmu izlēmusi VISU vasaru palikt Latvijā, bet ne Alūksnē. Te mēdz atrasties personas, kas liek man justies slikti. Bad, bad, bad, you know ^ ^ Patiesībā man šķiet, ka  tas ir maldīgs uzskats, jo ne jau vieta ir vainīga, bet gan cilvēki.
Un arī.. un vēl tik daudz kas ir nepateikts..

Lūk tādi tie banāni!

Patiesībā arī dzīvniekiem ir jūtas, jo viņi zina, ka sitiens sāpēs.

Jā, bet laiks gan ārā jauks. Un jo jaukāks laiks, jo biežāk jāapmeklē duša, lai atvēsinātos. Vakar sauļojos pie ezera un redzēju jau vismaz 5 cilvēkus, kas atbrauca nopeldēties (bet mani pirms tam gandrīz nokoda gulbis, nu seriously!). Tātad ārā ir tik silts, ka var droši iet plunčāties. Un es pati pataustīju ūdeni. Jā , tas bija ļoti patīkams- kā pavēlā vasarā!

Es izlasīju grāmatu "The Secret". Un te ir daži no spilgtākajiem citātiem, kas pievienojās manai "es tam ticu" atvilktnei.

Neatkarīgi no tā, vai, jūsuprāt, kaut ko varat vai nevarat, jums būs taisnība

Kam pretojas, tas turpinās (Karls Jungs)

Viss, kas mēs esam , ir mūsu domu rezultāts (Buda)

Mazliet papētot, atklāsiet, ka visi, kas kaut ko sasnieguši, nemaz nezināja, kā to paveikt. Viņi tikai zināja, ka top darīs.

Patiesi gudri es teikšu. Kaut gan patiesībā ir ļoti grūti sekot šīs grāmatas padomiem, jo esmu pieradusi būt tāda ne īpaši atsaucīga. Un ir patiešām neticami, ka tu panāksi visu, par ko sapņo, vien domājot, ka tev jau tas ir, jo es, piemēram, esmu apņēmīga un nespēju saprast, kā tavi sasniegumi var kļūt taustāmi, neko nedarot. Un es nevarētu sev visu mūžu piedot, ja kāds vienkārši tupi būtu lielāko daļu izdarījis manā vietā. Tā saucas sirdsapziņa? Nē, tā ir vēlme būt stipram..
Jā, un šodien atklājās, ka tikai Jolanta Vimba ir spējīga iegūt četrus 9 + vēl dažas jaukas atzīmes un vienu 4 uz liecības, bet tāpat sasniegt 7,7 vidējo atzīmi. Tādējādi dalot 3 vietu visā klasē kopā vēl ar četriem cilvēkiem (un viens no viņiem man izteikti riebjas). Lūk tādi tie banāni!
Ir vēl kāds nu ļoti gudrs citāts, no visai harizmātiskas personības:

Izturēt uzvaru var katrs. Bet sakāvi- tikai stiprais! (Ādolfs Hitlers)

 Gan jau , ka kādam radīsies jautājums, kādēļ es rakstīju harizmātisks? Nu, pirmkārt tādēļ, ka tas ir Hitlers un par apbrīnojamu vai pūkainu jau nu viņu nevar nosaukt, kaut vai tādēļ, ka viņš ir vainīgs pie vairāku miljonu cilvēku dzīvības, bet otrkārt tādēļ, ka , lai arī viņš ir maita, kas nav pelnījis neko vairāk par Benito Musolīni likteni (ja ne vairāk), es viņu apbrīnoju. Jā, tu nepārlasījies. ES apbrīnoju. Un , lai gan Mikiņa noteikti mani būtu gatava noslānīt par tādiem vārdiem, es tomēr nespēju apbrīnot, kā gan tāds reālskolas otrgadnieks spēja aizraut tik daudz cilvēku, likt viņiem krist viņa ceļos un bučot kājas, ietekmēt tik daudzu cilvēku likteņus., ka pat 21. gadsimts nespēj beigt rakstīt grāmatas, biogrāfijas, analīzes par viņu. Par Ādolfu Hitleru, kura uzvārdu man šķiet,zina visi. Bet par viņu es sīkāk izklāstīšu citreiz. Bet, lai jūs šodien spētu gulēt mierīgi, varu pateikt, ka es arī viņu nicinu par to, ko viņš izdarījis. Jo ir taču tik daudzi, kurus gan reizē apbrīnojam, gan reizē nīstam. Un nav jau noslēpums, jo mēs visi tādi esam- cilvēciski.

paldies tev, dzīve!

Esmu sākusi lasīt grāmatu "The Secret". Lai gan parasti tādas nelasu. Taču šī grāmata mani kkā ieinteresēja ar savu filozofisko nostāju un domu. Tā man palīdz saprast, ka jāpateicas dzīvei par visu, ko tā sniegusi- vienmēr un visur. Un to, ja tu kko stipri vēlies, tas arī notiks- vajag tikai pareizi noformulēt domu.
Šajā nedēļa daudz kas ir mainījies, lai gan es jūtos neparasti labi, un tas nemaz nav domāts egoistiski. Kaut gan, esmu gan viens impulsīvs, neparedzams cilvēks, kas spēj citus sakapāt vien ar savu rīcību. Jo es kārtējo reizi pārliecinājos, ka pagātne, kas velkas līdzi tagadnei, padara cilvēku par tādu personību, ar visiem viņa ieskatiem, kāds viņš ir tagad. Es jau kārtējo reizi pārtraucu visu, pirms kāds cits to izdara manā vietā. Bet ne jau tādēļ, ka man patīk būt pirmajai. Tādēļ, ka es vienkārši retajā cilvēkā nesaskatu to, ko vēlos saskatīt. Jā, reiz bija tāda meitene Jolanta, kurai dikti nodarīja pāri, tādēļ viņa sāka darīt pāri citiem. Bet fakts paliek fakts- vienu no visām reizēm es nožēloju, jo tas man velkas pakaļ jau labu laiku, liekot domāt "kā būtu, ja būtu". Esmu vienmēr mēģinājusi izdarīt sev totālu brainwash, taču tas nekad nav palīdzējis. Bet es zinu, ka tad, kad būšu izlasījusi grāmatu "The Secret", es iemācīšos virzīt savas domas uz to, ko vēlos ar sevi izdarīt. Ja kāds domā, ka tas ir kārtējais puņķainais romāns, tad tā nav, jo tā ir patiešām viena no 1000 vērtīgām grāmatām, kas māca tev dzīvot. Ar visādām fīčiņām un piselīgām lietiņām, kas manā skatījumā ir diezgan vērtīgas.
Ir palikusi pēdējā nedēļā skolā, bet manas rokas nedreb, jo esmu pārliecināta, ka viss beigu beigās beigsies labi (3 vārdi ar nozīmi beigt). Jo, ja kaut kas nav beidzies labi, tad tas vispār nav beidzies un tā visu laiku. Es varbūt uzspiedīšu savu "reliģiju", bet nu tajā grāmatā bija teikts, ka "ja tu atkārtosi, ka dzīve ir skaista, tāda tā arī būs", tā kā pietiek gausties. Nu vismaz man. Es vienmēr atkārtoju, ka mana dzīve sucks vistiešākajā veidā, bet tā jau nu nemaz nav, jo es pateicos tai par visu, ko man  tā devusi, lai gan dažreiz kkā pietrūkst, taču tas ir mazsvarīgi- tā kā nav, es iegūšu vēlāk.
Es tagad ticu, ka spēju izdarīt un sasniegt to, uz ko eju šodien. Un kopš šīs dienas es solos PATI SEV, ka būšu laimīga. Un brīva. Un smaidīšu. Jo dzīve tomēr nesucks, kā es vienmēr saku. To vajag vienkārši pagriezt pareizajā virzienā.

like she doesn't care about that shit goin' on

Nezinu, kā lai nosauc šo dienu. Par bezjēdzīgu? Nē. Par stulbu? Nē. Par neizdevušos? Nē, tieši otrādi, par neizdevušos izdevušos dienu, jo es, kā saka, daudz kam esmu atvērusi acis, uz doto brīdi. Sapratusi , ka vairākus gadus ilgušu draudzību var arī vienkārši atskaldīt no savas dzīves ar cirvi. Lai gan es vēl ticu,ka viss var mainīties, jo cilvēki savas kļūdas saprot laicīgi. Nu ja, tā mēdz būt. Brīžos, kad ir jau par vēlu. Tātad diezgan nelaicīgi. Un skumji,ka jau kārtējo reizi no manis tiek slēpti totāli s*di, kurus es tāpat, kā redz, uzzināju. Tāpēc es šodien atkal kļuvu par the worst and the meanest person in the whole World. To, kuru sauc, ja kaut ko savajagās. Uzsvilp un es skrienu. Bet nē, es šodien jau paspēju izlikt sevi uz āru dusmu brīdī. Tikai atnākot mājās jutu,ka gribas pinkšķēt, bet tad es padomāju otrreiz un sapratu, ka labāk cilvēkam ir ciesties, ciesties, smaidīt, domāt par labām lietām un saprast,ka beigu beigās viss liksies gluži vienalga. Un tad, kad šķiet, ka viss ir izpostīts, vajag gaidīt, jo jebkurā brīdī kāds var saplēst visu vēl vairāk.
Es tikai vēlējos nelielu taisnību, jo esmu tāds maziņš, dumjš cilvēciņš, kuram neko vairāk nevajag, kā tikai patiesību un godīgumu.
Iespējams, ka ir grūti sadzīvot ar tādu kā mani, bet man ir sava attieksme un par vēlu kaut ko mainīt. Pirms šodienas es biju kļuvusi jauka, pat nedaudz pūkaina un vairāk izjutu līdzi citiem, bet šodiena visu izmainīja. Tagad man piedrāzt tevi, tevi un tevi, jo izrādās, ka maniem "draugiem" kājās ir botas ar biezāku zoli, nekā man.
Bet es meklēju atbildi uz jautājumu: kādēļ daži nespēj savas problēmas risināt ar to personu, ar kuru ir konflikts, bet gan ošņājoties pa malām? Un vēl: kāpēc citi, acis skatoties, saka, ka tu esi tas foooršākais un svarīgais, bet ekšeni runā ko citu?
Dialogs ar kādu paziņu:
A: Man ir pavasara depresija
ES: Bet mani atkal čakarē
Un kā gan, sasodīts, man var nepiedot to, ka es šodien skolā pret citiem biju riebīga (kā jau vecajos, labajos laikos).
Tāpēc es atkārtošos jau kādu 928392 reizi : ES ĀTRĀK VĒLOS PROM NO ŠEJIENES!! Paskaidrojums dlja assoba tupih- ne jau tādēļ, lai meklētu sev siltāku vietiņu, bet gan tādēļ, ka visi te to vien dara, ka kakā uz galvas, kad ienāk prātā, un varbūt tikai tad sapratīs,ka es esmu prom , un tur mainīt neko nevar...

I wonder..

Esmu pavisam nesen atgriezusies mājās no ārkārtīgi jauki pavadītas nedēļas nogales. Izrādās, ka es varu atpūsties mierīgi, tikai skaļi smaidot (lasīt-smejoties) un rijot šašliku. Linda man speciāli pasūtīja šo ierakstu, lai es izklāstu to, ka esmu ballējusies viņas dzimšanas dienā, kā arī to, ka viņas nākamās dzimšanas dienas tortē nu būs jābūt 20 svecītēm. Man tas liekas daudz. Nedaudz scary, ka man arī, tāpat kā lielākajai daļu manu draugu, (bet gan tikai pēc 3 mēnešiem) paliks 19 gadi. Tātad es maz pamazītēm tuvojos starptautiskajai pilngadībai, jeb 21 gadam. Un šodien man galīgi klaviatūra neklausa, bļin.
Šodien, pirms neilga brītiņa, es izdarīju labu darbu, respektīvi, izdzēsu vecās ienākošās/izejošās vēstules draugiem.lv un īsziņas. Parasti jau es pēc kāda laika to nožēloju, jo ir taču interesanti apzināties un atklāt , ka agrāk tu esi sarakstījies ar kko nu TĀĀAĀDU (labi, es tagad pārspīlēju). Es vienkārši iedomājos, vai tiešām cilvēki, tāpat kā es to mēdzu darīt, atceras brīžus, ko pavadījuši ar mani, vārdus, ko dzirdējuši no manas mutes?! Un ko viņi par mani domā šobrīd? Vai viņi , dzirdot kādu konkrētu skaņu, ierodoties kādā konkrētā vietā vai atrodoties līdzīgā situācijā, kas might be atgādina mani, iedomājas par tādu personu kā Jolanta Vimba?
I wonder...
Un tādēļ jau mēs, cilvēkveidīgās būtnes, esam tik ieinteresēti redzēt sevi no malas. Bet es esmu atkodusi veidu, kā to var izdarīt (ja kāds gudrinieks uzskata, ka tas ir video, tad, nu jā, tu esi gudrs, bet nē, vispār jau nē).
Man šodien nav īstās domāšanas, kas nepieciešama, lai te rastos garīgi skaists raksts. Tāpēc es labāk beigšu, pirms neesmu ievārījusi bezsakaru.

Pē.Es.: vēl tikai 2 nedēļas skolas solā!!!

Man nevajag, ja tev vajag!

Es vairs nesaprotu, kāda jēga ir no tā, ka tev apkārt ir tik daudz "draugu"? Tāpat viņi tevi piekāsīs un pametīs pēc pirmās izdevības. Bet labi, labi, es arī neesmu zemē metama , un esmu spējīga pagriezt muguru un seju atpakaļ vairs negriezt. Tā lūk! Rupji sakot, dirsā to mūžīgo draudzību; dirsā to nemirstīgo mīlestību un citas traļi vaļi lietas. Bezsakars!
Es nezinu, kā lai labāk un vienkāršāk izklāsta to, kas man uz sirds sakrājies. Varbūt vienkāršāk būtu šķendēties (un man vienalga,ka tev tas vārds nepatīk) par to,ka visi jaukie cilvēciņi, kuri man savā laikā ir bijuši tik tuvi un dārgi, nākamajā etapā atrod sev kko labāku, kā saka, es laikam esmu tas viegli nomaināmais variants. Kā zapaska. Tad nu arī! Mana kļūda noteikti ir tā, ka es tik ātri atraisos citu priekšā. Uzticos, gaidu un smaidu. Un, bļāviens, kā man patīk tas citāts, ko šodien izlasīju:

Nevajag dot solījumus, ja nespēj tos pildīt. Nevajag ar meliem mani sildīt. /SEKKTA/

Šajā teicienā ir vairāk taisnības, nekā čipsu vidējā izmēra pakā. Es neuzdošu jautājumu kāpēc, jo neviens tāpat nevarēs atbildēt, bet nu... cilvēki tiešām reizēm ir nežēlīgi. Salīdzinājumam: agrāk mamma man neļāva kaitināt kaķi, kad es ar viltu tēloju, ka man rokās ir kkas gards. Kaķis mēdza uzticīgi gaidīt, lēkāt un lūgties,lai es atdotu to, kas man ir rokā. Bet nekā jau nebija. Un tāpat ir ar tukšiem solījumiem. Es gaidu un ticu, un vēlos, bet nekā jau nav.
Zinu, ka tas izklausīsies egoistiski, bet vismaz ES zinu, ko nozīmē jēdziens "solījums". Es, protams, runāju par kko pasaulīgu, nevis tādu baigo bezsakaru, kā "es apsolu,ka iznesīšu miskasti". Toties es zinu, ko nozīmē solījums "es apsolos tev nekad neuzgriezt muguru, jo man tevi vajag kā ēst, kaut katru dienu". Un manuprāt atšķirība ir diezgan liela.
Ja es varētu, kā daži labi (nevēlos saukt vārdā), privatizēt otru uz visu savu dzīvi, es ņemtu visu, nevis citiem atstātu pabiras, no kurām teorētiski gribas vēl vairāk. Un vēl vairāk gruziens nāk.
Ak, jā, jā. Un ziniet, kas vēl man besī? Tas, ka esmu ātri nomaināma. Vai arī tas, ka mana kļūda ir iepazīt pavisam jauku cilvēku, bet līdzko es veltu kādam frāzi "iepazīsties- tas ir jauks cilvēks vārdā X".. Nepaiet ne mirklis, ka mans tikkoiepazītaisjaukaiscilvēks ir iesūkts vakuumā un es vairs viņu neredzu sev blakus. Tā arī ir privatizēšana. Un, lai nu cik atriebīga persona vien es nebūtu, es tāpat nenolaidīšos tik zemu. Es zvēru, ka nekad neprivatizēšu nevienu personu, jo negribu, lai citam kremt tāpat kā man. Es labāk staigāšu ar augsti paceltu galvu, teikdama, ''ka man nevajag, ja tev vajag''. Jo pasaule ir devīga, tikai šajā dzīvē vispār nekas nav garantēts. Tikai tas, ka tu piedzimsti un nomirsti. Pārējais ir tava izvēle.