Sieviete- ģenerālis

Vispasaules Jolantu diena, bet man ir pilnībā vienalga. Un cik paradoksāli, ka vārda dienā es saņemu to, ko patiesībā vēlējos saņemt dzimšanas dienā. Bet tomēr šīs dienas sajūtas ir visai interesantas, jo, diezgan smieklīgi, bet šodien es pati sev nezinot paveicu varoņdarbu. Es vienkārši eksistējot panācu to, ka mans 5gadīgais pusbrālis paņem rokās grāmatu un saka: "Man ir jauns skolotājs!", un pats uz savu gribu sāk burtot. Un tad vecmamma teica: "Bet Jolanta panāca to, ka Reinis lasa! Man nav ne jausmas kā, bet panāca!". Cik patīkama sajūta. Tā, it kā es būtu lasīšanas guru. Es tekoši lasu jau kopš 5 gadu vecuma, patiesībā, tā kā man ir pilnīgas tiesības uz šo titulu, hehe. Tātad tomēr nav ilgi jāgaida, līdz tu dzīvē varēsi kļūt par kāda skolotāju. Un ne vienmēr jābūt pedagogam, lai to pieredzētu.
Lai nu kā, es gribētu būt ģenerālis. Varbūt ne pat ģenerālis, bet kaut kas uz to pusi. Nu, piemēram, ģenerāļa adjutants. Vispār man nenāktu par sliktu iemācīties visas militārās pakāpes. Reiz man krusttēvs tās mācīja, bet tas bija tajā laikā, kad "zāle bija zaļāka un lētāka". Bet cik tas būtu forši- būt sievietei-ģenerālei. Staigāt ar augsti paceltu galvu. Jā, labi, tam nemaz nav vajadzīga nekāda militārā pakāpe. Pietiek vien ar pārliecību par sevi. Un pārliecību par savu dzīvi. 
***
Tā lūk, cik visi no jums noprata, tad tas ir tāds pavecāks ieraksts- 30. augusts. Kādas ir šīs dienas izjūtas? Patiesībā man tik ļoti šodien gribas gulēt, bet līdzko pienāk vakars, kad PATIEŠĀM vajadzētu aizmigt, man nesanāk. Tāpēc man nav ne jausmas, kā es to panākšu, kad pavisam drīz man sāksies jauns dzīves ritms.
Rīt es braucu mājās, beidzot. Ļoti gribas. Dzīvot vairākas dienas pa laukiem ir tas pats, kas maldināt sevi- viss ir vienkārši, viss ir ierasti, nekas jauns nenotiks. Bet līdzko tu nonāc pilsētas gaisā, tajā jaušams pelēcīgums, steiga, stress un viss pārējais, kas atrauj tevi no sapņu pasaules. Labi, man nemaz nav tik grūti dzīvot savā pasaulītē, pat tad, kad man apkārt visādi frīki un dīvaiņi. Es šobrīd klausos nedzirdētu, vecu, nedaudz skumju, bet ļoti labu "Prāta Vētras" dziesmu, ko gan es citēšu 23. septembrī, šeit savā mājīgajā blogā. Haha, what a magic date! Kas pa vainu? Nekas, nekas, astroloģiskā rudens sākums, jāsvin. Es jebkuru no jums svinīgi ielūdzu paviesoties te, 23. septembrī- pasniegšu virtuālus cepumus un tēju, kā arī saldo ēdienu- filozofiskāko ierakstu, kāds vien te redzēts, un pie kā es strādāju jau kopš šodienas. 
Bez bailēm, draugi! Es nemirstu. Vismaz ne fiziski. Nē, nē, kušš, kušš! Jūs visu redzēsiet tajā pašā maģiskajā datumā. 
Cik dīvaini- tik daudzi jau spēruši pirmos soļus lielajā dzīvē, pat bail paliek. It kā es ko kavētu, ko būtu palaidusi garām. Bet nu, kā saka, katram savs laiks. Es nekur nesteidzos, vismaz tā es cenšos sev iestāstīt. Un šonedēļ būs bāņuka svētki, kas man saistās ar garām naktīm un smagiem rītiem. Vai es gribu dzert? Jā, gribu. Vai es gribu piedzerties? Nē, es negribu. Kāpēc? Jo tad es sastrādāju dažādas muļķības. Bet vai tad tā nav labi- sastrādāt muļķības? Labi, ir forši- tik ilgi, kamēr tās iespējams "satīrīt". "Satīrāmās muļķības" ir pat patīkamas. Jo es nekad neesmu nebijusi muļķe. Un nekad neesmu nožēlojusi, ka ir tik daudz lietu, par kurām esmu kodusi elkoņos. Un tā ir metafora, ja kas. Jo tik, cik esmu kodusi, tik kļūdu pieļāvusi, un tik gudra varēšu būt savu pēcteču acīs. Ak, šausmas! "Pēcteči"- cik savāds vārds! Reizēm man paliek žēl sevis- ka man sevi jāpacieš.

"Viņa brīnumam tic, kurš gan cits?"

Tu ar savu sirdi vari darīt, ko gribi- ņurcīt, locīt, glaudīt, sist, mētāt, aprakt, aizmest, likt kabatā, glabāt, aizmirst, lamāt, ignorēt, jā, tu vari darīt jebko, jo tā ir tava. Bet tu tāpat neizbēgsi no sajūtām, ko tā rada. Tava sirds vienmēr liks par sevi zināt, pat tad, ja būsi to salocījis un, šķiet, ielicis dziļi kabatā.
Pirmoreiz pa ilgiem laikiem es esmu strupceļā. Pirmoreiz pa ilgiem laikiem es nespēju sameklēt otrā cilvēkā ko tādu, kas man nepatiktu. Lai nu cik tas muļķīgi neizklausītos, es mēdzu tā darīt. Jo tad ir vieglāk sagatavot sevi kam tādam, kam jau patiesībā esi sagatavojies. Ha, cik paradoksāli! Un tas ir tik kaitinoši un netaisni, ka otrs dara visu tā, kā tev patīk. Un uzvedās tā, kā tev patīk. Un sāk šķist, ka neesi kļūdījies savos aprēķinos un domās. Un tad tu lūdzies, lai parādītos kas tāds, kas šo "perfekto sajūtu" sabojātu. Ne tādēļ, lai to neturpinātu, bet gan tādēļ, lai nomierinātu sevi. Cik netaisni, ka reizēm dzīvē gadās tā, ka tā dod visu labo un skaisto, tādējādi nevis uzlabojot, bet mokot. Bet nē, nav tā, ka es mocītos. Es gribu sasiet laiku, lai tas apstātos. Tad mocībām tiktu dots handikaps. Tad tās liktos tālākas, nekā šobrīd ir.
Dažas dienas iepriekš es stāvēju uz balkona, domīgi un sapņaini vilku cigareti un vēroju tos bezbēdīgos, mazāko klašu padsmitgadniekus un pieķēru sevi domājot par to, cik ļoti es kaut reizi vēlētos būt tāda. Tāda, kas neliekas ne zinis par problēmām, kas it kā neskar viņus. Ka visa pasaule- tie ir viņi paši, nevis viņi + vēl miljardiem cilvēku. Domāt, ka jūtas pret kādu- tas ir savienojums, kas ir aptuveni tāds- "ballīte/alkohols/gulta". Gaidīt, kad atradīsies kāds, kurš uzklausīs tavas problēmas, kas šķiet ir pašas svarīgākās, pašas, pašas nopietnākās- pat ja tā būtu matu nogriešana. Un uzskatīt, ka tu esi tik pieaudzis, ka tu saproti no dzīves daudz vairāk, nekā visi tavi vecvecāki kopā ņemti, ka tu esi spēris soli "lielajā dzīvē". Jau.
Reizēm riebst, ka man dalās personība. Bet reizēm ir patiešām labi, ka tā. Es nespēju noticēt, ka tas, ko es tagad daru, ir tas, ko es vēlos. Man šķita, ka garīgās vērtības man vienmēr bijušas svarīgākas.

Un kad pazaudēts spīts,
Viņā pamostas rīts

 Tieši tā. Es ceru, ka kādu dienu manī pamodīsies jauna diena. Jo es zinu, kāda ir tā sajūta- tik, tik svaiga un laba. Totāla svētlaime. Nav tā, it kā tu būtu piedzimis no jauna. Ir tā, it kā rīts pamostos tevī, nevis tu pamostos no rīta.
 Jo laiks atkal mainīties. Laiks atkal nomainīt Jolantu.

B: "Atkal Jolanta izceļas ar savām gudrībām! " (28.08.2010.)

mieru, tikai mieru

Kā man nāk miegs. Un cik sūdīgs jufelis. Tā, it kā manā lūpā būtu iepotēts tas silikonveidīgais bezsakars, kas sākas ar "b" burtu, man vienkārši slinkums atcerēties, kas tas bija, jo man galva šodien nestrādā. Vienīgais cilvēks, kam es šodien varētu nekrist uz nerviem, noteikti ir Kika. Šodien mēs abas pavadījām dienu vāļājoties pa manu gultu, un es tiešām jutos slima. Tagad arī- gandrīz vai klanos. Mūsu prāti spēj mūs iespaidot justies slikti, pat ja tā nav. Pag, es tikko izdzēsu veselu rindkopu, ko biju uzrakstījusi. Pārlasīju un izdomāju, ka tas skanēja pārāk depresīvi, hehe. --> rakstīts vakardien, 26. augustā.
"Nenāktu par sliktu saprast, kādā veidā Tevi ietekmē pagātne, lai varētu tagadnē uzturēt patīkamas sajūtas un gandarījumu"- vouvouvou, kādi mums gudri teksti draugiem.lv horoskopu sadaļā! Pilnīgi vai vēmiens nāk. Un es patiesībā nemaz nezināju, ka, kā izrādās, Hitlera senči tomēr IR bijuši ebreji. Kinda ironic, ne? Tas ir vēl viens pierādījums tam, ka cilvēks ir visstulbākā radība uz pasaules, lai gan spītīgi turas pie uzskata, ka ir visintelektuālākā. Taču, atgriežoties pie manas tēmas, es šodien labprāt "palietotu alkoholu", jebšu piedzertos, kā izteiktos lielākā daļa cilvēku. Bet es tāpat to, droši vien, nedarīšu. Nāks rītdiena, nāks dzimšanas dienas ballīte, jehū, jehū- jā, tad arī dzeršu, jo tad viss alko būs pa nahaļavu.
Ārā tā gāž lietus un man tas tā patīk! Un jo vairāk es saku, ka patīk, jo stiprāk tas sāk līt. Ja man tagad kāds jautātu- "ko tu tagad vēlies?", es atbildētu "mieru". Bet ne tādu mieru, kāds saprotams ar klusumu, bet gan tādu, ko saprot kā pilnīgu skaidrību par lietām. Man tāds būtu, ja vien es nebūtu tas cilvēks, kas dod un prasa pretī tikpat daudz. Es neesmu izlutināts skuķis, esmu vienkārši pieradusi, ka dabūju to, nē, ne dabūju, bet gan sasniedzu to, ko vēlos. Kā arī pieradusi pie tā, ka man par visu ir skaidra bilde, bez jebkādiem neatklātiem lauciņiem un švīkām. Es gan neteikšu, ka man tā gadās pirmoreiz. Būtu jāsaka- tā gadās pirmoreiz pa ilgiem laikiem. Tā vietā, lai es jautātu "kas notiek ar mani?", es prasu "kas notiek ar pasauli?". Kā gan var vainot pasauli, ja tu esi tas, kas veido pats savu? Kā es varu vainot apkārtējo vidi, ja reāli es esmu tā, kas sev apkārtni rada? Un tad man sanāk galvā ieņemt ko tādu, kas vēlāk izrādās nepatiesība. Taču kas gan to var zināt? Varbūt tas, ko es domāju ir vistīrākā patiesība, un es meklēju visīsāko ceļu, lai to smagumu, ko tā dod, panestu. Kāpēc man vakar bija tā, kā saka, grūti? Jo es baidos, ak jā, es baidos, ka tas, ko esmu iedomājusies, ir patiesība. Ka atkal būs tā, kā bija. Es sev vienmēr atgādinu- kā ir, tā jādzīvo. Bet nesanāk. MAN nesanāk. Taisnība vien ir, ka reizēm vajag parakņāties pagātnē, lai saprastu, kāpēc tagad ir tā, kā tagad ir. Un, kad es beidzot paskatos, man paliek aizvien vairāk bail. Es esmu stipra, drosmīga meitene, tāpēc es paskatījos arī nākotnē. Nu, savā iedomu nākotnē. Un sapratu, ka tajā ir tikpat daudz huiņu, cik pagātnē. Man riebjas kaut ko iesākt un nepabeigt. Vai arī iesākt un atstāt uz daudzpunktes (runa ir par dzīvi, nevis par tekstiem). Varbūt tā arī ir tikai vien tādēļ, ka man nav vienalga, nav galīgi pohuj, man tas ir dzīvotsvarīgi- kinda like that. Un reizēm pieriebjas smaidīt par spīti tam, ka JĀsmaida. Vajadzības izteiksme man nekad nav patikusi.
Kas vēl man uz sirds? Vēl ir miljoniem lietu, bet, kā jau vienmēr, tās nekad netiks izteiktas un būs jānorij. Es zinu, ka alkohols realitāti izdzēš, paliek tikai tava reibuma pasaule. Arī visas tavas problēmas uz laiku atstiepj kājas kā mazi alvas zaldātiņi. Paliek vien pati, pati stiprākā un stulbākā. Bet šķiet, ka es labāk tad izvēlētos vienmēr būt reibumā un skatīties uz pasauli ar tādām acīm, kas visu redz daudz skaistāku. Nav tādu rozā briļļu, vismaz man. Man mēdz būt tikai spirta brillītes, hehe.
Un reiz es teicu, ka mana dzīve ir pilna ar visādiem sūdiem. Vai tā ir? Jā, kaut kas uz to pusi. Bet, cik daudz mēslu, tik daudz patiesi skaistu lietu. Man tās mēdz dzīvot līdzsvarā, līdz viens svaru kausiņš kļūst smagāks. Man šķiet, ka nav vairs jāmin, kurš no kausiņiem šobrīd ir vadībā.
Vakar es pārlasīju vecu bloga ierakstu, kurā es sevi noraksturoju- ieraksts "Iepazīsimies?". Un tur bija tik fakin' ķipa gudri viss pateikts, ka trakāk nemaz nevar būt. Vai tad es sevi vispār pazīstu, ja esmu tur teikusi, ka "Viņa spēj paciest sāpes, ko izraisa tas nezināmais tikšķošais objekts zem kreisajiem sāniem, spēj noslēpt ciešanas, bet.. ne vienmēr sanāk.". Vai man gribētos tās noslēpt? Gribētos gan. Es taču zinu, ka es to varu!!! Man vienkārši riebjas, ja kāds man to uzspiež vien ar savu attieksmi. Man tam vajag laiku. Bet ne jau tādēļ, ka laiks dziedē visas brūces. Es, lai kā arī varētu valdīt pati pār sevi, nekad nevaru sev likt justies tā, kā nejūtos. Tāpēc, pie velna, ja savādāk, kā izskatās, nevar, turpinu skaitīt dienas. 28.

(fuckin' happy face)

Csst!

Ir 24. augusts. Palicis rovna mēnesis...
Šorīt no rīta es piecēlos ar diezgan jocīgu sajūtu fiziski. Nu tā, it kā es būtu saslimusi, bet es , protams, zinu, ka tā nav. Tās ir tikai organisma izjūtas.
Un tad es iegāju e-pastā un sāku smieties, jo man nekad tā nebija bijis, kad, deaktivizējot kādu kontu, man atnāktu ziņa "we'll miss you". Bāc, tas ir točna liels hahahaha, jo, nu, kamōn, kāpēc viss virtuālais ir jāpārvērš tik cilvēcīgs un patiess? Tas ir absurds. Tāpat kā absurds ir tas, ka šonakt sapnī es redzēju Ķīnas mūri. Man, jā, gribētos to apskatīt, bet ne jau nu šitā. Stulbums, visu prieku izbojā.
Laiks ārā arī ir totāli draņķīgs, neko negribas darīt. Ok, ok, es tāpat neko nedaru pēdējā laikā, bet tas ir ārkārtīgi piedodami. Man vispār visu var piedot. Hahahaha, protams, ka es tikai jokojos. Man vispār gribas smieties. Par ko? Nu, kā lai tagad tā sakarīgi pasaka? Ai, tak liecieties mierā!
Man būtu jāsāk lasīt grāmatu par Beriju, bet kaut kā nevelk. Mani sākuši baidīt grāmatu biezumi. Agrāk tā nebija. Un grāmata par Beriju točna ir baigi bieza.
Ir viena meitene, kuru es gribētu pazīt. Es nezinu, man nav ne jausmas par to, kā viņa izskatās, bet, lasot viņas blogu, es saprotu, ka šī meitene ir tik ļoti līdzīga man. Kā mans soulmate, izsakoties sveši  ^ ^. Viņas blogā atrodamas domas un uzskati, kurus lasot es padomāju: "mēēēn, viņa domā tieši tāpat kā es!" vai arī "kā es šito nebiju iedomājusies?". Jocīgi. Da nafig es visu laiku saku "jocīgi"? Vispār gribētos reizēm sevi aizvērt. Lai es vairs nerunāju.
Visu laiku man griežas viena vienīga Prāta Vētras dziesma un man tas besī, lai arī cik ļoti man tā patiktu. Vispār man gribētos slavināt, ka manā dzīvē nav pilnīgi nekādas rutīnas, bet laikam jau ir. Cilvēks pats to pamanīt nevar, to tā aptvert uz sitiena nevar. Vislabākās zāles pret rutīnu ir pārsteigumi. Man nav ne jausmas, kā gan tagad es sevi varētu pārsteigt?! Ir ideja, bet nerealizējama. Tad kāda jēga vispār no idejas kā tādas? Nu kā, ir taču tik forši, ja ir ideja, pati par sevi. Tas tāds kā mierinājums, kad tu vari vainot apstākļus.
Es gribētu tagad aizbraukt uz kaut kurieni. Un "kaut kurienei" nav vienmēr jābūt ar galamērķi. Jau fakts vien, ka tu nesēdi uz vietas, ka esi tur, kur nekad nebūtu iedomājies, ka būsi, ir vilinoša. Un tagad es atceros vēstuli, kas mums bija sev katram jāraksta, divpadsmitās klases sākumā. Es biju ierakstījusi teikumu: "Paldies, Jolanta, ka esi tikusi tik tālu" (man šķiet, ka reiz jau to blogā rakstīju). Liekas tik mazsvarīgi, bet tomēr tik dzīvotsvarīgi. Tieši kas? Tas, ka es protu pateikties pati sev.
Un vismīļākā lieta, kas ar mani šodien ir notikusi ir DD (iniciāļi) frāze "man ir pat bail jautāt, bet kad tu īsti dodies?". Un jautājums par atvadu ballīti man lika padomāt, ka.. varbūt nemaz nevajag- es jau nemirstu, es jau tikai "roku palaižu vaļīgāk", kā es pati reiz izteicos. Un , starp citu, tad būs vēl grūtāk...man. FUCK!

Kam man vētru, ja man tāda ir galvā?

Reizēm ir tik labi aizmirsties trakā ballītē ar neizsmeļamiem alkohola resursiem, skaļām klaigām un dzestru nakts gaisu. Tikai tad būtu labi, ja varētu izlaist tos riebīgos, pohmeļainos rītus- bez galvassāpēm, aizmigušām acīm un pinkainiem matiem. Man ir paveicies, ka es protu izsprukt sveikā cauri un tos rītus pavadīt mājās, kad neviens mani neredz un nevar pārmest.
Es tik ļoti vēlētos nogriezt īsus matus! Un tad vēl tetovējumu uz skausta. Un viss- es būtu tas, kas vēlos būt! Lai nu arī cik tas neticami izklausītos (un nepierasti)- esmu laimīga par to, kāda es esmu. Reizēm ir tā, ka es pati pieķeru sevi pie domas, ka mīlu sevi.
Starp citu, man nekad nelikās, ka es kādreiz piepildīšu savu vēlmi skūpstīties lietū. Nu tā kā filmās. Ai, tak pajāt tos, kas domā, ka  tas skan naivi, jo tā nav. Nu šoreiz nav. Reizēm šķiet tik fascinējoši, ka tu izbaudi kaut ko, kas redzams tikai uz ekrāna, jo tas taču ir tik "neticami skaisti". Un, kad tu beidzot to pieredzi, tad zini, ka reizēm pat neiespējamais ir iespējams. Tagad es tam tiešām svēti ticu. Nopietni.
Un pacietība arī mēdz atmaksāties. Jā, iespējams tas atkarīgs no cilvēka. No tā, vai viņš ir pelnījis to, ko vēlas. Vai es biju pelnījusi? Man šķiet, ka jā. Es nezinu.
Visam skaistajam arī ātri pienāk beigas. Un tagad es arī to, diemžēl, zinu.
Par sadzīviskajām lietām runājot, atlikušas vairs tikai 33 dienas (vai nu arī 32, nevaru īsti izrēķināt precīzi). Man, protams, neliek mieru visi tie stulbie jautājumi un pienākumi, kas vēl jāizdara. Jo tad, kad es anulēju savu veco, veterāna cienīgo numuru, man nedaudz atslēdzās smadzenes. Tāda sajūta, it kā es censtos pamazām izdzēst savu eksistenci.
Gribētos, kaut varētu apstādināt laiku. Gribētos, kaut es būtu nesaprātīga, neloģiska meitene, kura var tik vienkārši izmainīt visu vienas dienas laikā. Es esot spontāna, nu jā, bet laikam ne līdz augstākai pakāpei.
Ja man būtu iespēja palūkoties 5 gadus tālā nākotnē, es to nedarītu. Man tas šķiet lieki. Kāpēc? Jo palūkoties nākotnē ir tāpat, kā patīt filmas beigas un apskatīties, kā tas viss beigsies, bet tāpat nezināt, kas notika pa vidu. Un kāda no tā jēga? 
Šonakt sola vētru. Lai sola. Kam man vētru, ja man tāda ir galvā?

Mans kuģis nogrima

Bāc, es sāku raustīties, ka tik manā dzīvoklī nebūs tādas pokemoniski gigantiskas žurkas, par kādām tagad  raksta tabloīdi! Bet, hell knows, varbūt tad i nemaz nevajadzēs iegādāties mājdzīvnieku!
Es nenoliegšu, ka man patīk saņemt komplimentus, taču tie ne vienmēr skan tik piselīgi kā gribētos. Dažas dienas atpakaļ ko tādu saņēmu no sava "angļu valodas studenta" (skan tik formāli, vai ne?), kas skanēja tā- "Ar tevi pat nav kauns sagrēkot". Ok, es varētu diskutēt par šo frāzi, jo daļēji tā slēpj, ko tādu, ko es nevēlos balstīt uz sevi, bet no otras puses tas ir glaimojoši.
Šonakt (nu labi- šorīt, pēc galīgi nožēlojama saullēkta) es redzēju sapni , kurā nogrima mans lielais, baltais kuģis. Bet man tas tik ļoti patika! Un sapņos, ai sapņos var tik labi izjust emocijas. Reizēm tie ir tik reāli, ka negribas pamosties. Taču no šī te, es ļoti vēlējos. Un pamodos. Brīdī, kad uzskatīju par pareizu. Jo es māku piecelt sevi no sapņa, ko nevēlos redzēt. Man nav jāmokās, man nav jācīnās ar šīm smadzeņu fantāzijām. Žēl, ka tā nevar notikt arī dzīvē, jā.
Ir tik nepatīkami un debili, kad tu, pēc tik ilga laika beidzot saņem to, ko esi vēlējies, uz ko es cerējis, bet tad pēkšņi saprāts nostrādā kā sitiens pa pieri un tu saproti- nekam no tā nav lemts piepildīties. Tam vienkārši jāpaliek karāties gaisā, tam tā vienkārši jāpaliek tur. Ai, bāc, cik neveikli es jūtos brīžos, kad apjēdzu, ka man ir smagi. Man tā patīk visiem stāstīt, cik es esmu stipra, cik es esmu spēcīga, bet sev, pirms kaut kā nopietna, es atgādinu, cik patiesībā es spēju būt vāja. Cik viegli patiesībā mani salauzt. Bet pēc katra lūzuma es kļūstu aizvien stiprāka, vai ne? Tātad, rezumējot visu, man jābūt ir tik stiprai kā "tankam ar visstiprākām kāpuru ķēdēm".  Un kā man šobrīd nāk par sevi smiekli. Cik ļoti mans sliktais ego uzjautrinās par otru. Kā viņš smejas par to, cik muļķīgi es kopumā izskatos no malas.
Varbūt pie vainas ir visa tā dzīvība, kas plūst man cauri. Man tās ir par daudz. Un cik nekrietni un negodīgi ir tas, ka mani ego neļauj manām sajūtām izpausties. Jā, mēs jau zinām , ka esmu intraverta, paldies. Un tik bieži par daudz intraverta.
Bet vakar es mēģināju tās izpaust veidā, kādu mēs izmantojam brīžos, kad skumstam. Veidā, kuru izmantojot mani var redzēt tikai retais. Un man nekas nesanāca. Mans iekšējais "es" man to neļauj. Tas mani tur rokās un mēģina ieskaidrot, kāda muļķe es esmu, jo patiesībā viss apkārtējais ir skaists. Es drīz sākšu jaunu dzīvi, laiks iet uz priekšu un mani nepamet apziņa, ka drīz es nevarēšu sūdzēties ne par ko. Ne par to, kā jūtos, ne par to, kas notiek vai nenotiek.
Ļoti gribētos sevi sapurināt, točna jūtos, kā izspiests citrons.  Es šodien piespiedu plaukstas pie pieres un cerēju, ka tā spēšu iztīrīt savu galvu no tā, kas tajā šobrīd mājo. Bet nē, nesanāca (ķipa brīnums, ne?). Haha. Saka, ka labākās zāles pret manas situācijas izjūtām ir smiekli. Muļķības. Labākās zāles ir spirts. Haha. Labi, es ticu, ka problēmas māk peldēt, bet ziniet, man vienalga. Tad tas nešķiet tik primāri.

cool guys don't look at explosions

Es pārsteidzu pati sevi. Esmu augšā jau no plkst. 9 no rīta, gulējusi esmu aptuveni +/- 4 stundas, bet es jūtos labi. Ja ir kafija, tad rīts ir izdevies.
Iespējams, ka es atkārtošos, bet es jūtos nedaudz dīvaini šobrīd. Kāpēc dīvaini? Nezinu, nav ne jausmas (smiekli). Parasti prasa: "kas tev ir?", un tad ir jāatbild: "vai tad kaut kam ir jābūt?". Tieši tā. Vai tad kaut kam obligāti ir jābūt? Var arī nebūt- arī ir labi. Slikti ir tikai tad, ja kaut kas ir, bet negribas, lai ir.
Katram ir savas domas, katram ir pašam savs laiks, katram ir savs raksturs. Savas priekšrocības un prioritātes. Savi trūkumi un savi plusi. Savi uzskati, stereotipi un principi. Un katrs pats tos saliek pa vietām- pirmā, otrā, trešā. Ko es lieku pirmajā? Savu laiku, gan jau. Vēl? Vai tad pirmās vietas var būt divas? Nevar. Saki, ka var? Man nepastāv divas pirmās vietas, man pastāv viena.
Runā, ka dzīvi nevajag nodzīvot, dzīvi vajagot nosvinēt. Ja es svinētu dzīvi, lai cik vien tas muļķīgi neskanētu, man nebūtu nekā- ne laika, ne trūkumu, ne plusu, ne uzskatu, ne aizspriedumu. Nebūtu ne lepnuma, ne augstprātības, ne ļaunuma. Būtu tikai manas domas. Un es skaitītu nevis to, cik laika man ir atlicis, lai izdarītu atsevišķas lietas, bet gan plūstu visam līdzi. Vienalga kam un kur. Un vēl es meklētu un pieķertos lietām, kas nekad neko neprasa pretī. Tā kā kolas automāts- samaksā, paņem un ej prom. Nekādu jautājumu, nekādu izskaidrojumu. Es, protams, tā nemāku. Man vienmēr vajag atbildes, izskaidrojumus, patiesību. Es nespēju atstāt visu tā, spontāni, kā ir, tā lai ir. Varēt jau varu, bet tas nešķiet diskrēti.
Es zinu, ka es varu un spēju darīt kā citi- īpaši neuztraukties un neapkraut sevi ar liekām emocijām, es zinu. Bet kad gan es tā pa īstam to esmu darījusi? Uz ilgāku laiku? Man vienmēr vajag ieslīgt atsevišķās lietās tik dziļi, cik vien iespējams. Un tas izsvērt visu- kur svari sveras vairāk- uz labo, vai kreiso pusi. Es esmu tāda izteikti dzīvelīga persona- es pārdzīvoju, es no laimes plīstu, es ņemu no dzīves gandrīz visu, ko tā man dod un dzīvoju tam līdzi tikpat ļoti.
Neesmu no kartona, neesmu no papīra, neesmu no azbesta. Man šausmīgi vajag Nātrija Pentanolu. Sev, citiem, visiem.

the journey has only just begun

Es nekad neuzdrošināšos smieties sejā savai dzīvei. Tā kaut kā nav pareizi. Kārtējā Jolantas domu sintēze. Kā man patīk, kad man uznāk šitie "vēlosrakstītblogā" brīži. Simpātiski. Patiesībā es nezinu, vai pēc kādiem gadiem pieciem es vispār uzdrošināšos lasīt šīs bloga lappuses. Kāpēc? Nu, man jau liekas ( es ZINU, ka ja liekas, tad var sasisties), ka esmu izaugusi, pieaugusi (?), bet manī ir tik daudz kas no bērna (un tagad kāds asprātis kaut ko muldēs par stāvoklī būšanu). Patiesībā mūsos visos vienmēr paliek kaut kas no bērna.Man mamma teica, ka tās smaržas, kas citiem var šķist nesvarīgas, bet kas tev pašam tik ļoti patīk, ir smaržas no tavas bērnības- tas, kas tev atgādina basās kājas, nošmulēto muti un traļi vaļi un tā tālāk.Nezinu, varbūt esmu viena liela muļķe, bet es nesaprotu tos manus paziņas, kuri jau ir apprecējušies vai uztaisījuši bērnus, kaut gan paši knapi izlīduši no mātes migas. Es nespēju to izprast un vēl kādu laiku nevarēšu. Man nav ne jausmas, ko es darītu- tagad un tūlīt- ar mazu knauķi, kas bļautu katru reizi, kad nebūtu pabarots. Ok, bērni ir glīti un man viņi tīk, bet tikmēr, kamēr nav mani. Mani knauķi ir mana tāla, tāla nākotne. Es nespēju iedomāties sevi kā māti. Lai gan citi saka, ka esmu ļoti atbildīga (kas patiesībā ir taisnība), tas tomēr ir par traku.
Labi, tagad tāds liels WTF, jo mans blogs nav nekāds māmiņu klubs.
Vakar, nē aizvakar noskatījos "The Reader". Esmu samelojusies, jo ļoti neliela daļa ir patiess stāsts, nevis visa filma. Bet man galīgi patika. Ļoti laba. Vienīgais, kas man traucēja bija pārmērīgais kailums un seksa ainas. Ticiet vai nē, bet man seksa ainas filmās nepatīk. Var tur spaidīties, var sūkties, var tur čubināties, bet tikai ne ņemties kā fermera truši. Ak, jā , es nemaz nezināju, ka Himlers savulaik ir strādājis par fermeri. Džīzaz, what a shame!

Would you lie with me
 And just forget the World?

Kamoon, tas būtu tik forši, ja varētu aizmirst pasauli, vai ne? Man reizēm tas sanāk tik dabiski, ka labāk pat tā nedarīt ^ ^
Ko lai vēl jums pastāsta? Es tagad reāli apstājos un domāju, un nevarēju izdomāt. Manī pašlaik nav nekā baigi filozofiska. Manī vispār nav nekā filozofiska. Ir tikai manas domas un ja ar tām jums nepietiek, tad vienmēr pietiks manis. Kā tas saprotams? Ja tu cilvēku zini, kā cilvēku- tas ir baigi forši, bet jau tu zini cilvēku kā personību, tad tas jau ir sasniegums, tas ir vienkārši skaisti. Mēs visi esam cilvēki, kopumā, bet viens otram mēs esam personības. Tādējādi, ja manas domas nav pietiekoši labas, garas, saprotamas, tad es jums vienmēr pietikšu kā cilvēks. Aptuveni tā (improvizēts dialogs):
X: Čau! Sen neredzēts, kā iet?
Y: čau, čau! Normāli, iet ar kājām (baigi asprātīga frāze, ne?). Kā pašam?
X: Arī normāli. Ko vispār dari?
Y: blā, blā, blā.

Tādēļ man riebjas, ja kāds atsūta vēstuli vai īsziņu ar tik jēlu tekstu, kā "kā iet? ko dari?". Kāda vispār jēga tad kaut ko rakstīt? Saki tieši un konkrēti "čau, man vajag , lai tu izdari to un šito/ vai tev nav tas un šitais/ gribu, lai tu atnāc tur un tur". Tāpēc es jau tik reti vispār kādam rakstu. Un tad tie debilie jautājumi: "kas jaunāks?". Nezināt ir kauns, lasi žurnālu "Kas jauns". Hāhā.
Varbūt tas ir muļķīgi no manas puses, jo man jau arī bieži gadās izspļaut tamlīdzīgas frāzes, bet tas notiek automātiski.
Ko man gribas? Man ļoti gribas rakstīt vēstules. Papīra, sataustāmās vēstules. Ar smaržu. Ar pasta zīmogu. Ar otra cilvēka ķēmīgo rokrakstu. Lūk tad man būtu galīgi pofig, vai tur ir jautājumi "kā iet? ko dari?". Tas vienkārši būtu dabiski.

četri desmiti un viens

"Nāc uz Rimi, nāc uz Rimi, nāc uz Rimi, nā-āāc". Kam vēl ir pielipusi tā melodija? Es ceru, ka ne man vienīgajai no normāliem cilvēkiem. Hā, tas gan bija sarkasms, ne? Vispār tas Pīts Andersons ir tāds tīri normāls čalis. Es, piemēram, i nemaz nezināju, ka viņš ir Latvijas amerikāņu rokenrola karalis. Jēziņ, cik sarežģīti sanāk. Varbūt man viņš patīk, jo es labprāt gribētu dzīvot 60tajos un 70tajos gados. To tik zina es un viņš.
Kopš vakardienas es jūtos stipri savādāk. Man nedaudz trīc kājas, griežas vēders. Nē, man nav caurejas, muahahahhahahaaa. Es vienkārši vakar sev pasūtīju biļeti savas jaunās dzīves sākumam. Nē, es nenopirku "Superbingo" biļeti. Tādēļ nu es varu oficiāli paziņot, ka ir palikusi 41 diena līdz atvadu mājieniem, slapjiem mutautiņiem un iesnām bez temperatūras. Un man nav ne jausmas, kādēļ es jūtos savādāk. Nekas jau nav tāpēc mainījies. Iespējams tādēļ, ka atpakaļceļa vairs nav.
Vakar bija zvaigžņu lietus, un es pievienojos 2 kompānijām, lai gulētu stadiona vidū, mākslīgās zālītes smakā, un vērotu šo vat emeizing vatafak jaukumu, bet man, par brīnumu, ātri apnika. Tā nu mēs pakaitinājām Lauru, kopā ar Kristīni braukājot un izsekojot viņas mašīnu ( tas tā kā ķipa baigajos trilleros). Tādēļ man nemaz nešķita, ka plkst. ir 1:00 naktī, kā arī tas, ka ir piektdiena, trīspadsmitais. Bezsakars kaut kāds ar tiem trīspadsmitajiem datumiem. Man, personīgi, nekad nav bijis tā, ka piektdienā, trīspadsmitajā ahūni neveiktos.
Ja nu kāds acīgāks lasītājs ir ievērojis, tad manam blogam ir pievienotas dažas "ekstras"- atbilstoši labajā un kreisajā pusē, kuri ar laiku tiks atjaunoti.
Es esmu gan izteikti egoistisks cilvēks. Mhm, es to zināju jau izsenis, bet nu, ja godīgi, pēdējās dienās tas ir pierādījies tik ļoti, ka man gribētos sevi noslānīt. Nu kā es varu no cilvēkiem pieprasīt to, ko pati nekad nedarītu? Atliek vien uz minūti sevi iedomāties otra vietā, līdz viss maina savu nozīmi. Nevari pārmest otram, kādēļ viņš nelec no tilta, ja tev pašam ir bail no augstuma. Un tomēr mēs tā darām. Varbūt ne visi, bet..
Ai, man nav nekādas iedvesmas, man ir nedaudz skumīgi. Ciest nevaru tādus brīžus. Es šonakt sapnī redzēju vidusskolu- gaiteņus, kāpnes, klases, skolotājus, galdus , krēslus. Fuck, lai kā man nepatika vidusskola, man patika mēbeles. Smejies, vai ne? Man arī nāk smiekli. Jo tā vairs nekad nebūs. Un tā ir vienmēr- bail nevis no tā, kas būs tālāk, bet gan bail no tās, kas nekad vairs nebūs. Tu taču vari vēlēties un panākt, lai nākotnē tev būtu tas un šitais un vēl tas tur, bet nekad tu nebūsi to, kas jau pagājis un ko atpakaļ vairs neatvilksi. Ak, Jolanta, Jolanta, kāpēc gan tu pati sevi kaitini? Bet jūs vispār zinājāt, ka mūsu prāts ir patiesībā tik debils? Es jau reiz rakstīju, ka nevaram atslēgt to no tā, kas nav patīkams, vai ko vēlamies aizmirst un vairs nekad nevilkt ārā. Taču ir vēl tāds muļķīgs knifiņš- pašiem uzkurināt izjūtas un emocijas. Negribas neko te diži aprakstīt, bet pārsvarā tas notiek alkohola iespaidā. Un te tagad man jāsmejas. Jo tas taču ir tik primitīvi- atliek vien organismā iekļūt grādīgam šķidrumam, līdz mēs pārvēršamies par tādiem primātiem, ka nepazīstam vairs paši sevi. Un tad liekas, ka tu esi visgudrākais, vislabākais un nekļūdies pat tad, kad esi jau sevi aplējis, nogāzis 3 glāzes no stabila galda un paspējis jau 2 reizes paklupt. Bet nē, tev tāpat šķiet, ka tavs IQ šajā telpā ir visaugstākais. Un tomēr.. Fui tam alkoholam. Un fui tiem, kuri to izmanto, lai "noslīcinātu savas bēdas". WTF?
Šodien ir sestdiena, bet es laikam palikšu mājās un skatīšos filmas. Priekā!

Hoppiholla

Un šodiena, šodiena, šodiena.. Varēja būt gaužām skaista. Bet es pateicu: "Nē, es nebraukšu uz jūru." Tāpat ir jauki. Man jūru nevajag.
Man beidzot ir savs "uzticamais palīgs"- kur rakstīt visu to, kas jāatceras un tad, kad vajag atcerēties to, ko bija jāatceras, es meklēšu savu "uzticamo palīgu" (turpmāk tekstā - UP).
 Ziniet, ko es vakar noskatījos? Un aizvakar? A, vot, nezināt gan. Es noskatījos 2 filmas, kuras pavisam nesen bija kino topa augšgalā (baigi dīvaini rakstās šitais vārds), respektīvi, "Avatar" un "Slumdog Millionaire". Ja godīgi, tad "Graustu miljonārs" man nepatika. Tāda netīra, pārāk skarba filma. Un pēdējais, izšķirošais jautājums, protams, bija smieklīgs, bet filmas beigas- naivas. Nu, bitīt' matos, kā var nezināt visu 3 musketieru vārdus? Labi, pieņemsim, ka Indijā tas nav tik aktuāli to zināt. Nu bet proootams, ka filmas beigās galvenais varonis uz muļķi minēs un UZVARĒS, ou, jā, cik "pārsteidzoši", un tad viņš meklēs savu meiteni, sēžot  stacijā, ieraudzīs un skries pretī kā jau sopļainās filmās pieņemts (galvenais jau tas, ka viņš skrēja pār sliedēm, kas patiesībā ir aizliegts, tādējādi viņi propagandē nepareizu rīcību mazu bērnu acīs). Ha, ha, Gebelsa cienīga rīcība ^ ^
Bet ar "Avataru" bija savādāk. Tur man kaut kas pat patika un piesaistīja. Varbūt tomēr fantāzija spēj aizkustināt cilvēku. Vai nu arī mani vienkārši iespaidoja, ka režisors un producents šai filmai bija Džeimss Kamerūns. Es, protams, nebiju totālā ekstāzē un nespiedzu kā apsēsta "Krēslas" fane, kad biju noskatījusies šo 2,5 stundu garo filmu, jo man nav saprotams, kāpēc cilvēki ir tādā sajūsmā par to Pandoras zilīšu pasauli.

Un katra diena man ir kā neliela sāpe. Katru nakti, ejot gulēt, es domāju par to, ka šīs augusta nedēļas, ko pavadu mājās, iespējams ir pēdējās, kas man dotas, lai izbaudītu "neko nedarīt" sajūtu, jo man nav ne jausmas, par cik grādiem pagriezīsies mana dzīve, kad pienāks tas datums, ko es zinu.
Un ar katru dienu, kad pasaule steidzas, es domāju. Un man ir bail, ka laiks paskries pārāk ātri, un es nespēšu piepildīt savus sapņus. Jo, lai cik dīvaini tas neizklausītos, maniem sapņiem ir derīguma  termiņš. Zinu, ka ir lietas, ko varu paspēt izdarīt kaut tad, kad manu seju klās "Vecmāmiņ, kurā gadā tu īsti esi dzimusi?" pazīmes, bet ir lietas, kas man jāpaspēj izdarīt laikā, kad manu seju klās: "Vai tad tev ir 19?" pazīmes.
Manai dzīvei būs jēga tik ilgi, kamēr vien būs kaut kas, pēc kā tiekties.

Es patiesībā nezinu, kā man pietrūks visvairāk. Draugu, ģimenes, ēdiena- nu tas tā kā saprotams. Man visvairāk pietrūks sajūtu. To sajūtu, ko sauc par mājām. To sajūtu, ka tu jebkurā brīdī vari iziet pastaigāties uz nenoteiktu laiku, zinot, ka mājās tevi gaida mamma; zinot, ka telefons var iezvanīties tad, kad tu esi vajadzīgs draugam; zinot, ka tev vienmēr var atrasties laiks pašam, vienatnē. Un man bail, ka nekā no tā man nebūs tad, kad es būšu prom. Ir tik smagi apzināties, ka ar laiku būs no tā visa jāatvadās. Un tad tu saproti- "es gribu būt vēl mazs". Tā kā mēs žetonvakarā dziedājām: "Es gribu kā bērns vēl just". Jā, man gribas kā bērnam vēl just, jo, lai nu cik es stipra būtu, dzīve ir stiprāka par mani, un tā negaida, kaut ir devusi man laiku izlemt. Dažas dienas  tai ir kā sekundes. Es zinu, es pieļaušu vēl daudz kļūdu, dažas no tām būs briesmīgi debilas, es zinu, zinu, zinu.
Hitlers reiz tika teicis:

Izturēt uzvaru var katrs. Bet sakāvi- tikai stiprais!

Ha, čalis gan dzīves beigās iegāja totālās pretrunās ar sevi.

Un tad vēl treileris no filmas, ko vajag redzēt.
Balstīta uz patiesa stāsta.

5 miljardi

Šķiet paliek vēsāks.
Es pat balkona durvis uz nakti neturu vaļā.
Esmu šodien izdarījusi baigi labo darbu priekš sevis- noskatījos visas 3 "Karību jūras pirātu" daļas (kurās Džonijam Depam ir ahujennāki piselīgākais smaids un tēlojums), lai sagatavotos 2011. gada maija ceturtās daļas pirmizrādei. Nu ok, es te baigi mānos, jo es vienkārši nebiju redzējusi pēdējo daļu, bet pārējās tik labi vairs neatceros. Un jāsaka, ka es biju uģivļena (man šķiet, ka šis ir pareizākais apzīmējums), jo man baigi, baigi patika. Tādējādi es sapratu, ka kino un aktiermāksla tomēr laikam ir mana kaislība. Tā kā, es ceru, ka tur, kur es būšu, es bieži došos uz kino, pie tam viena pati. Un uz teātri arī. Un uz operu. Un uz simfonisko orķestru koncertiem. Ahh, jā, kā man tas viss patīk, damn. Es jau Lindai reiz ieminējos, ka ja es paliktu Rīgā, tad mani šajās vietās varētu sastapt bieži. Bet domājams, ka ģeogrāfiskais novietojums man nebūs šķērslis.
Un es gribu tetovējumu. Bet ne tagad. Man tāds točna būs, es zinu.

Uz pasaules ir 5 miljardi tādu kā es, bet es esmu viens.

Man vakar atkal bija "ātrais piu-piu" , jeb "zvans, un Jolanta ir ballītē, bez mammas pabrīdināšanas", un tad nu mēs sēdējām mašīnā, dzērām kolu ar rumu un dziedājām līdzi Prāta Vētras dziesmām, peldējāmies negaisa laikā (šoreiz NE pa pliko, bet ne līdz galam- uznāca pārāk liels negaiss, un es izjutu žēlumu pret savu pakaļu), un sadraudzējāmies ar kulča suņiem. Un tad šodien man Alīna atsūtīja draugiem.lv viedokli, ka es vakar ar savu muldēšanu ( tā to nosaucu es) esot viņai atvērusi acis. Jā, tas gan ir jauki, ka manas domas palīdz kādam, kurš ir sprukās. Un tad viņa vēl man atsvaidzināja atmiņu, ka es esot viņai sūtījusi vēstuli ar teikumu: "Es vienkārši nevaru tik viegli zaudēt cilvēku, ko esmu reiz pielaidusi tik tuvu!". O, man pat reizēm sanāk, hahaha, mnjā... Sarkasms pašai par sevi. Nē, nu meli jau tie nav, tā ir tīra taisnība, es to domāju nopietni.
Man sročna vajag sev plānotāju, jeb, kā es to saucu, "uzticamo palīgu", jo man nakts vidū atkal uznāca iedvesma, kas šim blogam, manuprāt, ir tikpat vajadzīga kā studentam brīva diena nedēļas vidū. Es rakstīju tā:

Reiz man jautāja, vai es ticu liktenim. Es gan neatceros, ko es atbildēju, bet varu skaidri un godīgi pateikt, ka tagad tiešām ticu, jo liktenis mani aizved prom no tā, ko es uzskatīju par dzīvē nepieciešamu un patiesībā trūkstošu. Nē, es ticu, ka es lemju pār savu dzīvi lielākoties , bet, ja man ir lemts doties prom, atstājot šo to aiz muguras, tad tā tam ir jānotiek. Es zinu, ka varu atrauties no sava lēmuma un sagrozīt visu pa savam, bet nekad nevar zināt, vai tas ir tas, kas vajadzīgs.Un, ja tu neesi par kaut ko pārliecināts, tad nedari to, jo pārliecinātība ir tavu uzskatu galvotāja. Es sevi nemocīšu, es sevi pārbaudīšu.Un, ja kādreiz mūžā izrādīsies, ka tas bija tas, kas man vajadzīgs, liktenis man piespēlēs ko tamlīdzīgu. Bet ja neko tamlīdzīgu, tad tādā pašā vērtībā.

Voouv, esmu šokā pati par sevi. Man nav ne jausmas, kur TĀDA Jolanta rodas un kāpēc viņa pazūd brīžos, kad visvairāk vajadzīga.

few weeks left...

Linda man šorīt atsūtīja vēstuli, kurā teica: "Es nevaru bez tava bloga dzīvot (..) No rīta, kā ieslēdzu datoru, pēc tam uzreiz uz tavu blogu" Ai, nu vai nav jauki?! Es gan nezinu, ko tad viņa darīs bez manis pašas.. Vispār jau ar katru dienu paliek aizvien skumjāk, jo kā šodien sapratu, tad es aizbraucu uz nenoteiktu laiku, jā, bet uz ilgu laiku. Nemaz negribas tā saukt, cik ilgi, jo likās, ka nākamā gada vasarā būšu LV, bet tomēr ne. Jēziņ.. Kā lai es visu tā ņemu un pametu? Nu, ok, es nepametu.

Ja vēlies gūt no dzīves baudu, vismaz kaut kur ir jābūt nopietnam. /Vailds/

Patiesībā man gribas sākt visu no nulles, no nekā. Un uzcelt ko tādu, ko sauc par dzīvi. Par manu dzīvi. Man gribas, lai es pēc dažiem gadiem varu teikt: "Es esmu te, es dzīvoju tā un mīlu to, ko daru. Man nevajag nevienu, kas norāda, kā darīt labāk, jo es pati to zinu vislabāk- ko man vajag, ko ne. Un neviens man neatgādina dzīvē pieļautās kļūdas, neviens nešausminās par manu dzīves vēsturi, jo nav liekas vajadzības". Tikai nedaudz bail, ka mani aizmirsīs tie, kurus es neaizmirsīšu nekad.. Nav jau man tādu cilvēciņu daudz, bet nav arī maz. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas sēž un ņerkst, un raud par to, cik ļoti gribas mājās. Nevienam negribas būt tālu prom, bet jābūt taču stipram. Es, piemēram, esmu nežēlīga pret sevi, jo ja es tāda nebūtu, tad jau sen vienu lietu būtu izdarījusi savādāk un pareizāk. Bet nē, Jolantai noteikti vajag sevi spīdzināt un teikt: "Neesi muļķe!".
Runa ir par to, ka es ar katru dienu vairāk skumstu. Hā, es skumstu, iedomājieties? Bet nevar jau nožēlot izdarīto, ir jānožēlo neizdarītais, manā skatījumā. Tik ļoti gribas kādu samīļot, bet tas "kāds" ir noteikts cilvēks. Fui, cik tas skan salkani un naivi. Bet, kā kādā dziesmā teikts, citēju:

It's the little things that make you crazy
Like the thought of someone touching your skin

Seksī, ne? Bet ir jau tā, ka pieskāriens var sagrozīt galvu. Vai man tā ir bijis? Nu.. jā. Es taču nerakstītu, ja to nezinātu.  Man nav ne jausmas, kad es atkal iemīlēšos no visas, visas sirds. Tā pa īstam ir bijis vien divas reizes, kuras es nekad neaizmirsīšu. Ir bijušas, kā saka, "mirkļa vājības" un one night stand, zem kurām es slēpju savu patieso vēlmi mīlēt kādu, kurš ir iesakņojies manā prātā un sirdī kā Velsas princis. Bet nē, es vēl nerakstīšu par savu ideālo vīrieti (nu jau es nebaidos lietas saukt īstajos vārdos), jo ir muļķīgi cerēt uz lietām, kas patiesībā nepastāv. Vai Jolantas sirdī šobrīd kāds ir? Well, who fuckin' knows that, except me?

Bet vienalga – tu man paliec atoms.
Un vienalga, kas man dzīvē būsi –
H20 vai ķēdes reakcija,
Grūtums mans vai mana vienaldzība –
Viss vienalga – tu man kaut kas esi,
Viss vienalga – tu mans atoms esi,
Un tu zini, ka viens atoms maina
Visas cilvēciskās asinsgrupas.

Eh, vecais, labais Vācietis!

back to the roots

Es šodien esmu beidzot iesākusi to,  ko ,maza būdama, tik ziņkārības pēc iesāku, proti, savu sakņu izzināšanu, jo, kā jau humanitārai meitenei, man tik ļoti interesē vēsture, ka pilnīgi vai nagos citreiz jākož. Un šodien es savā īpašumā ieguvu 2 man dārgas lietas, proti, savu vecvecvecāku bildes, un es patiešām saku, ka fotogrāfiju vērtība ar laiku un zūd, jo nekas no relikvijām nav skaistāks un patīkamāks par vecu, melnbaltu un izbalējušu fotogrāfiju. Un man tagad ir tāds stimuls sev dārgākās savākt! Un es jūtos lepna, ka mans vecvectēvs ir dienējis armijā, kaut diemžēl tādēļ ir samaksājis ar savu dzīvību. Un es atradu internetā ko tādu, par kā esamību man nebija ne jausmas, jebšu savas vecvecmammas stāstu par izsūtījumu. (tur slēpjas links) Labi, bet pietiks par šo tēmu.
Nesen zeltītajā "Runā" sadaļā bija rakstīts, ka "nevajadzēja sākt, ja nevarēja turpināt". Hā, hā- kurš mīkstais to ir izdomājis?! Viss var turpināties, ja ir stingrs raksturs, ja pie lietas pieej nopietni, ar mērķi un ja saskati jēgu tam visam. Ja esi iesācis un nevari ko pabeigt (aiz nevēlēšanās), tātad tev to nemaz nevajag! Vispār twitter'is ir daudz labāks, jo tur vismaz ir bazars. Nopietni bazars!
Vakar noskatījos "The Soviet story" (jā, es esmu viena no tiem atpalikušajiem, kas to vēl nebija redzējusi). Recenzijas? Nu kā.. nu viss ir kārtībā. Varbūt šā tā pietrūka, varbūt arī ne. Un katru reizi, kad es šaubos par kādu filmu, tas nozīmē, ka man kaut ko vajadzēja klāt. Tāpat kā kartupeļi bez mērces nav garšīgi. Nu, piemēram, "Šindlera saraksts" bija kā kartupeļi ar diļļu mērci, šampinjoniem, dārzeņu salātiem un šašliku iesmu, kamēr "The Soviet story" bija kartupeļi ar krējuma mērci un kāpostu salātiem. Kā ierasta porcija, kā dokumentālā filma ar plikiem faktiem, kam pievienoti sirdi plosoši fragmenti, lai tekstam piešķirtu raksturu. Tāds, lūk, salīdzinājums. Es zinu, man par to kādreiz piešķirs "Oskaru".
Starp citu, vakar sarakstījos ar sev visai tuvu draudzeni, kura man vakar izstāstīja savu pieredzīti ar kādu totāli debilu puisi, kurš pierādīja vien tikai to, ka NORMĀLU pretējā dzimuma pārstāvju ir visai maz. Neatklāšu šīs meitenes vārdu, jo mūsu Alūksnes miests ir mazs, jaunieši tajā stulbi, un viņiem patīk baumot.
Viss sākās ar to, ka puisis vārdā, nu, piemēram, Renārs, katru rītu glauda savu spoguļattēlu un atkārto sev to, cik viņš ir skaists, cik tvirta ir viņa pēcpuse un cik neatvairāmi gluda ir viņa āda. Un tad Renāram iepatīkas mana draudzene, viņš vēlas viņu paņemt rītā, vakarā un vienalga kur, neņemot vērā, ka viņa tvirto pēcpusi par savējo sauc jau cita slaida blondīne, kura ēd tikai garneles un dzer tikai biešu sulu, jo jaunākajā "Cosmopolitan" bija rakstīts, ka tā esot jaunākā modes tendence. Bet izrādās, ka mana draudzene ir iegādājusies smadzenes un nemaz nevēlas neko tādu ekstra spešelīgu, un atliek vien viņai iekāpt savu draugu (uzsveru -DRAUGU) mašīnā, līdz viņa tiek nosaukta par , atvaino, mammu-suku, kuci utt. Tā lūk. Atliek vien atteikties no miesīgām izdarībām, līdz tu tiec nolikta suņa līmenī. Žēl, bet fakts paliek fakts. Nu bet prooootams, ne jau visi ir tāāāādi, es zinu, nevajag ņerkstēt.
Tādiem puišiem kā Renārs man atliek vien pateikt savu ierasto frāzi: "Nopērc smadzenes" un "kaut tavs skaistais purns reiz satiktos ar misteru asfaltu", kaut kā tā. Jo ne izskats ir tas, kas vilina. Vilina tas, kas tavu neizcilību uzceļ ideālu podestā. Un tad, kad es kādu pusgadu atpakaļ solīju aprakstīt savu ideālu, es noteikti biju domājusi ierakstīt tamlīdzīgu teikumu. Jo manās acīs ideāls ir tāds, kura vājības šķiet tik pievilcīgas kā svaigi lakotas kurpes. Tāds, kurš mulst, kad tevi ierauga, un tu to pamani un gribi mulsināt tālāk. Jo ir skaisti būt mīlētam, bet vēl skaistāk ir tad, kad tevi mīl tik ļoti, ka tu to izteikti redzi un jūties neizsakāmi labi, jo spēj dāvāt pretim visu un vēl vairāk.  Vispār es šajā teikumā iegāju lielās pretrunās ar sevi  un saviem uzskatiem. Jo iemīlēšanās ir daudz skaistāka par mīlestību (pfē). Un dzīvē nekad nevajag pazaudēt šo rozā briļļu izjūtu.

T-34

Atgriezties atpakaļ mājās pēc vairāku dienu prombūtnes, kurās es izbaudīju tik daudz patīkamā, ir jauki. Un šķiet, ka nav labākas gultas par manējo, nē. Pēdējās dienas, ko pavadīju Rīgas galā, sniedza 2 foršas lietas-
1. Peldi ezerā negaisa laikā (jā, es tomēr neaizbraucu uz jūru)
2. Un īsta, kara laika krievu tanka T-34 apskati no ārpuses un IEKŠPUSES. Jutos kā mazs puika, kas pirmoreiz ticis pie bises. Nelielam vizuālajam ieskatam es jums dāvāšu bildes:

Ok, pēdējā bildē izskatās, ka esmu ielīdusi kanalizācijā, bet viss kārtībā, tas točna ir tankā (man pohuj, es tankā). Ielīst tajā bija grūtāk, nekā biju iedomājusies, bet es nenožēloju, ka saņēmos un uzmetu netīrībai un slapjumam. Bet bija tik baigi, baigi forši!!! Viens no maniem vasaras labākajiem guvumiem, pavisam noteikti.Protams, ka prātā atausa pilnīgi viss iespējamais, ko esmu lasījusi grāmatās vai redzējusi filmās un tajā sēžot, bija jocīga, drebinoša sajūta, un es sapratu, ka , ja es būtu ar riekstiem un dzīvotu tajā laika posmā, es noteikti nebūtu tankists. Ja tā labi padomā, tad atrodoties tankā, kaujas krustugunīs, ticība ir tiešām pēdējā cerība. Karoče, ja kādam dikti gribas, tad dodiet man ziņu, es pateikšu, kur atrodas More un kā to atrast. 10 "krutuma punkti" šim mirklim manā dzīvē.
Bet runājot par vakardienu.. Eēēmm, jā, es nu šodien atkal varu kost elkoņos pa ilgiem laikiem un domāt, kur bija mans prāts, un kādēļ tā nav blakus tad, kad vajag?! Es sen, patiešām SEN nebiju tā "sasilusi", ka pat uzdrīkstējos darīt lietas, kuras nav tik pieklājīgas, lai izklāstītu manā blogā. Tas paliek starp mani un vēl dažām personām, kas visā bija liecinieki. Bet ģimnāzijas jubileja un pilsētas svētki sagaidīti godam- to sajūt manas aknas.
Jā, bija šis un tas, kas kutināja manus nervus, piemēram kārtējā "satikšanās" ar savas dzīves pidaru, kurš uzrodas tad, kad ir nelūgts un pie tam vēl spēj izskalot smadzenes. Jā, es biju dzērusi un visu redzēju daudz skaistākās krāsās, nekā patiesībā, varbūt tādēļ es viņu spēju uzlūkot kā cilvēku. Bet varbūt pie vainas ir mana mūžīgā nostaļģija un vēlme atgriezties pagātnē. Es nespēju noticēt pati sev. Katru dienu ar mani notiek jūtu un emociju pārmaiņas. Kā es varu ļaut garīgi pietuvoties cilvēkam, kuru no sirds ienīstu par nodarīto? Vai tiešām man nav ne mazākās cieņas pret sevi? Vai tiešām esmu tā pati dumjā Jolanta? Bāc, tizlene.
Un viss ir nolemts. Es braucu uz Londonu. Esmu arī atradusi skolu (kas pagaidām lai ir noslēpums, jo nevēlos, lai kādam rastos pārlieku liela interese), ieguvusi ģimenes atbalstu. Man vajag tikai pierunāt sevi un visu nokārtot līdz janvārim. Un tad, aidā, Jolanta mauc dzīvē. Kaut gan es vēl neatvados, te būs dažas rindiņas no mana uzticīgā telefona, kurā es ierakstu kaut ko mazāk vai vairāk jēdzīgu, kad uznāk iedvesma.

Lai kur es vien pasaulē atrastos, es vienmēr atcerēšos tos, kuri manu sirdi ir piepildījuši ar prieku, smiekliem, mīlestību, jautrību, atbalstu un patiesumu. Kuri man bijuši blakus un spējuši noturēt manu uzmanību uz ilgāku laiku. Un lai kur arī es būtu, es vienmēr palikšu tā pati vecā Jolanta, kas neatsakās no labas ballītes un vīrieša cienīgas porcijas un kura bez pauzēm dodas pretī savai laimei.

Chill, un izbaudām laiku!
Un te, kaut kas interesants- Seksīgais stāsts