tā pavisam vienkārši-piedot

Sakrājies iekšā vājums un dusmas. Cik tas ir slikts mikstrojums, jā gan. Izlauzās uz āru, apnika būt stiprai. Redz, es tomēr neesmu mūris. Nezināju gan, ka tādas sīkas kripatas var mani nogāzt uz ceļiem. Laikam jau tās sarausās kopā, un te nu lūk es esmu. Liela meitene, lielā pilsētā ar lielu sāpi. Pieaugt nozīmē arī spēt tikt galā pašam ar sevi, kad esi vārgs. Varētu teikt, ka pa pusei esmu izgāzusies šajā jautājumā. Nekad neesmu bijusi dibenlaiža, pat ja šī fakta būtība var apdraudēt manu vietu darbā. Un nebūšu.
Tad, kad cilvēki tev kakā uz galvas, ir beidzot iespēja sevi tā pa īstam novērtēt. Sūdi pie zelta nelīp.

Dzīve reizēm tev saka priekšā, ka kaut kas nav tā. Cik žēl, ka tā nav tik tieša kā automātiskais atbildētājs. Tā ložņā līkločus, piemet vairāk nesaprašanas un māna. Maita. Beigu beigās tu sāc mānīt pats sevi- ka neesi skaidrs, tiešs un izlēmīgs. Bet varbūt tā maita ir tāda? Tērē tavu laiku, drāž tavu pacietību.

Šodien Londonā pamatīgs negaiss. Likās, ka aiznesīs pasauli prom kaut kur aiz Marsa. Taču man, protams, prieks. Dzirdēt pērkona dārdus. Gandrīz vai atspoguļojās manas sajūtas, kad es, pēdējās trīs dienas, staigāju apkārt kā negaisa mākonis, līdz šodien es beidzot sasniedzu kulmināciju- dārdēju, liju un zibeņoju. Tāda kā fināla diena. Nespēju atcerēties, kad tad es pēdējo reizi dzirdēju šo melodiju...



Pavisam nesen es pieķēru sevi atcerēdamies kādu sarunu. Tik vecu, cik mans pirmās klases diktāts.

-Ko lai es daru, lai tu mainītu savas domas par mani?
-Atzīsti.
-Ko-atzīsti?
-Ka man taisnība. Ka tu sabojāji šos trīs manas dzīves gadus. Es varēju būt citur, labāka.
-Es atzīstu. Piedod.

Tā pavisam vienkārši. Piedot. Piedot par atņemtu laiku, cilvēkiem un brīvību. Trīs gadi. Cik labi, ka es tā arī nekad nepiedevu.

neviens kalps necelsies pret savu karali

Man patīk rīti. Taču ne tie, kuros tu sevi spied celties. Ne tie, kad pulkstenis rāda jau astoņi no rīta. Ne tie, kad ārā vēl tumšs. Man patīk pulkstens pieci, pulkstens seši. Vasaras pilnbrieds. Kad istabā ir patīkami vēsi un var vārtīties no vieniem sāniem, otriem. Ārā nav dzirdams nekas vairāk par retu durvju čīkstēšanu un putniem. Tādās reizēs esmu tālāk no piebāztām, piesmakušām Londonas ielām, kas šur tur ož pēc karija. Tādās reizēs es nesēžu sarkanajā divstāvu autobusā, kur aizmugurējā sēdeklī sēž sasvīdis, pinkains svešinieks. Esmu tuvāk sev un tam, kas gribu būt; kur gribu būt. Pat ja tā būtu pidžama vai kaili pleci zem saņurcīta gultas pārvalka. Es nevienam neesmu neko parādā, mana seja nevienam nav jāatrāda kā finanšu atskaite. Ar miegainu seju, puspavērtu muti es klejoju no sapņiem uz nomoda stāvokli un atpakaļ. Laikam tas ir viens no dzīves patīkamākajiem maršutiem.

Mēs sasveicināmies un nosēžamies viens otram blakus. Ir dīvaini, bet šai sajūtai ir jāpazūd, lai varētu runāt. Un tā mēs sākam...

-Nu.. Par ko tad runāsim?
-Es nezinu gan. Kā tad tev iet? Kas jauns?
-Ak, šie jautājumi...

Klusums. Ko tad lai es saku? Vai man tev stāstīt, kas pa šo nedēļu/mēnesi/gadu ir noticis? Kas manā dzīvē mainījies? Tika daudz kas, pat ja šķiet ka nekas.

-Un tu pati arī, kā domā?
-Es? Visam ir jābūt likumsakarīgam. Ja tu pliķē miesu, tā kļūst sarkana, vai ne tā?
-Nesaprotu par ko tu runā..

Laikam jau tev nesaprast, vajadzēja būt līdzās. Viens gads var tev nogriezt matus, noņemt tauku krunciņas uz vēdera, uzvilkt citas drēbes, nosauļot seju, izdurt ausīs caurumus, taču tas ne vienmēr var izsmelt kādu citu personu no tavas galvas, tavām atmiņām. Divi gadi ir tādi paši. Trīs tāpat. Un tā uz priekšu.

-Tu esi bijusi prom ļoti ilgu laiku.
-Ļoti ilgu laiku? Divi gadi- tas nav ļoti.
-Kā tu zini, kas man ir "ļoti'?

Ilgoties. Ilgošanos nevar mērīt kā cukuru pirms cepšanas. Varbūt es tam vienam esmu bijusi grami divsimts, otrajam grami piecdesmit. Ne jau gramos to mēra, visu var izlasīt sejā, satikšanās laikā. Reizēm tas var nedaudz gruzdēt dziļi sirsniņā (nu vai cik mīļi), reizēm tas ir atvieglojums, ka neesi kļūdījies.

-Skatos, ka esi ļoti pārliecināta. Vēl aizvien domā, ka visu aizgājušo vari saraust kopā?
-Atkarībā ko es vēlos atpakaļ. Ir lietas, kas pašas atnāks, tām nelūdzot.

Nevar visu gribēt atpakaļ. Ne tāpēc, ka tas nav iespējams, bet gan tādēļ, ka varbūt tā bijis labāk. Ja tu esi tur, kur esi tagad, tad tas aizgājušais lai paliek savā vietā. Katrs savā teritorijā, lauciņā. Kā šaha figūriņas.

-Tātad tu ar savu pagātni spēlē galda spēli? No viena lauciņa uz otru. Apdomā gājienu, izveido stratēģiju.
-Kā gan es varu ar savu pagātni spēlēt galda spēli tagadnē?
-Tu mani nesaprati. Tas bija tā, mākslinieciski teikts.
-Nē, tagad tu mani nesaprati. Tas vienkārši nebūtu iespējams.
-Kāpēc?
-Jo tā ir uzvarējusi tā vai tā.
-Pareizi...neviens kalps necelsies pret savu karali, vai ne?

Cik gudrs. Cik gudrs, inteleģents šis cilvēks ir. Man nav garlaicīgi.

-Kā gan tev var patikt ar mani runāties...?
-Tas bija retoriski? Vai tomēr tev gribas lai mēs atkal spēlētu šo vārdu spēli?
-Arī to var skatīt kā retorisku jautājumu.
-Tātad tu uzminēji. Man nav garlaicīgi. Ir tieši tā, kā gribas.
-Tas arī ir mīnuss. Ar pareizo cilvēku tev kaut mazlietiņ, kaut pa reizītei būs garlaicīgi. Ir jāizjūt viss, lai zinātu, ka reizēm tev var būt nekas, un tas, kas ir, der.

Un tad, caur saņurcītiem palagiem, pusaizvērtiem aizkariem, cilvēku klaigām uz ielas, es pamostos. Nav ne ziņas, ne miņas no retoriskiem jautājumiem, skaistām frāzēm un gudriem spriedelējumiem. Ir tikai persona, kam seja, atrašanās vieta un vārds nav zināms. Tāpat kā eksistence. Bet es esmu, vismaz tas mani mierina.

cerams mans ego noklīdis pie Fredija Merkūrija

Kristians Grejs? Vai tiešām vēl kaut kur ir tāds vīrietis, pat ja šis pats ir fiktīvs? Visi vīrieši Londonas ielās, uzvalkos, man nu ir potenciāli Kristiani Greji. Jebkurā gadījumā gaidiet, līdz šī grāmata iznāks Latvijas tirgū. Es gan tāda tipa parasti nelasu, un romāni vispār manī izraisa vī-vēk-fū izjūtas, taču šī laikam ir laba. Ne dēļ tā , ka katrā piektajā lapaspusē sīki aprakstīts rupjšs sekss. Dēļ tā, ka tur, dziļi dziļi, ir apslēpts stāsts, kuram jāurbjas cauri, līdz sanāk saprast pašu domu. Lai jau. Mēs ne par grāmatām. Un ne par Robiju Viljamsu, kurš te sen kaimiņos filmēja videoklipu

Vispār es nezinu, ko jūs gribat no manis dzirdēt. Es varu tik īdēt un ņurkstēt par to, cik man karsti, ka svīstu pat guļot gultā, vienkārši rakstot blogu. Ja mēs svīstu no tā, ka domājam, tad šobrīd man apkārt būtu izveidojusies pieklājīga izmēra ūdenstilpne. Londonā atkal karsti. Riebjas. Ciest nevaru karstumu, kad to negaidu vai negribu. Ziemu. Man vajag ziemu, glītus, pūkainus cimdiņus un solīdu mētelīti. Sniegpārslas saķepušas un uguns sprakšķēšanu krāsnī. Latvija ziemā. Pēdējo reizi es to baudīju februārī, lai gan nevēlos atcerēties.
Netic man citi, brīnās, kad saku, ka priekšroku dodu aukstam, drēgnam laikam, ne sutoņai, tveicei un karstam asfaltam. Kā tad tā? Kā gan man varot patikt lietus Londonā; kāpēc es tik nesavtīgi priecājos, ja redzu ūdeni tekot no debesīm? Es, pie velna, nezinu. Ir lietas, kuras nav jēgas izskaidrot. 

Katru dienu domāju par nākamo soli, par mutes pavēršanu un skaidru runāšanu. Stāvu es uz vietas, jau atkal. Brīnos par sevi. Agrāk tas likās tikpat viegli kā iesākt lasīt grāmatu. Tagad pat to nevar izdarīt.
Gribas braukt prom, tik bez galamērķa. Vai tā var? Vai vispār atļauts nedomāt par savu nākotni un labklājību? Neskatīties kalendārā un neskaitīt dienas? Materialitāte. Sasodītā, sasodītā materialitāte. Es vairs sev nepatīku, nepazīstu to meiteni, kas katru rītu ir mana spoguļa priekšā. Es esmu bijusi labāka, gudrāka, spītīgāka. Lūk, laikam pazudis ir pēdējais manis nosauktais vārds. Spītība- tās man vairs nav. Laikam ir kas mainījies, tik vēl aizvien nesaprotu, kurš no visiem punktiem manā dzīvē ir tas, kuram uzvelt vainu. Uzkraut to kā sienu zārdos.
Nav nekā briesmīgāka, kā zaudēt savu iekšējo ego. Atceros, teicu, ka man ir divi. Šķiet, laikam otro, to labāko, esmu palaidusi pastaigā. Kas lai zina, vai atnāks atpakaļ, pat ja saukšu. Vairs nezinu, jāatrod man viņš, tas otrais. Varbūt palīdzēs atrast īsto ceļu. Atrast sevi.

Vakar visu dienu skatījos "Queen" ierakstus. Tirpas skrien pār kauliem. Ja mans otrs ego patiesi ir noklīdis pie kāda, tad cerams šobrīd tas tērzē ar Frediju Merkūriju. Citu ieganstu nepiedošu.

kur es esmu?

Nedēļa kopš mana pēdējā raksta.  Septiņas dienas pavilkušās garām tieši tāpat, kā pirms došanās uz Latviju. Katru nakti sapnī redzu mājas. Ļoti gribas atpakaļ. Velk sajūtas mani prom no Londonas. Reizēm dikti skumīgi. Kas, pie velna, notiek?

Agrāk bērnības skaistajās dienās mēs viens otram devām tā sauktās "atmiņu klades", pilnas ar absurdiem un neloģiskiem jautājumiem. Šīs klades pasniegšana bija kā nerakstīts, slēpts simbols un zīme, ka esi izkļuvis no "paziņu loka" un ar vienu vienīgu pareizu runāšanu, esi ticis pāri "draugu apžogojumam". Jo novazātāka klade, jo vairāk draugu. Citiem trūka iedomas, kam to dot atkal, citiem to vai gandrīz no rokas ārā rāva. Varbūt arī tev derētu šo kladi atrast un pāršķirstīt, kā to manā vietā izdarīja Linda. Krāvējot mantas un klausoties, es atklāju, ka jā, vai katra aizpildītā lappuse tagad ir vien "sen neredzēts, jau vairs gandrīz nezināms" paziņa, ar kuru es pat vairs nesveicinos uz ielas. Vien elpojoša, dzīva radība, kas sinhroni kustas. Ēna, kas paslīd garām. Bilde, kuru ieraugot, cenšos atcerēties sakritības vai to, kāpēc es vispār šai personai pievēršu uzmanību. Varbūt pat nepievēršu.

Pagājuši vairāk kā divi gadi, kopš mēs pēdējo reizi tikāmies ar viņu. Bija taču pavisam cits cilvēks. Vai es? Nē, ne jau es. VIŅŠ! Lepni paslēja man garām vai trīs reizes, iedomādamies, ka ir pats Cēzars ar lauru lapu vainagu uz galvas. Muļķis. Nezinu, varbūt es pati tāda, ignoranta persona biju/esmu, taču viņš jau vienmēr skandināja, cik patiess, draudzīgs un atsaucīgs ir, pat ja ar otru vairs sen nekas nesaista. Paradoksāli tas jau ir, ka nevar tā dzīvē sarunāt- "būsim draugi". Tā nav tikšanās noorganizēšana vai lietu pasūtīšana. Tas ir tā- dzīves atkarīgi. Šķebinoši, ka tas noticis man ar tik daudziem. Varbūt nu arī es esmu vairs tikai bilde sociālajā portālā, aizpildīta lapa atmiņu kladē, vai noklīdusi bilde skolas foto albumā/ vecā kompjūtera mapē. Kaut dzīve man iet uz priekšu un dzen mani izmisumā. Tu biji, tu esi, tu būsi. Tā mēs visi esam viens otram. Kaut kur- dziļi, dziļi atmiņā. To dzīve noteiks, vai būs lemts atkal no lapas pārtapt par personu ar saviem radumiem, ieradumiem, fāzēm un frāzēm.
 

Kur es esmu? 21 gads, tik šausmīgi daudz domu, mērķu, sapņu, bet viss stāv dīkā. Sliņķe. Pat pašas mazākās lietas, kas nepieprasa piepūli vai līdzekļus, stāv uz vietas kā pie asfalta pielīmēta monēta. Visi, kas man apkārt ir, to kasa nost, bet nekā. Ne jau joka pēc tur tā aiz manis atstāta, es jau pati arī pie tās klāt nevaru tikt. Mans stulbums to izdarīja. Ar katru dienu es sevi skatu kā lielāku un lielāku muļķi. Tas jautājums "kur es esmu?" irda mani biežāk, biežāk un biežāk. Citreiz ir tik neomulīgi. Kādu dienu tas jautājums mani nobeigs; es pat lūdzos, kaut tas notiktu ātrāk. Tad es sapratīšu, ko vēlos ar sevi darīt. Tā ES esmu, kas ar sevi spēlējas. Tā mēs visi darām.

brīvdienas kā iesaiņota dāvana

Kluss vakars. Vienīgais troksnis-sienāžu kāju trīšana. Smaržo zāle, neskan policijas sirēnas. Braucot pa zemes ceļu un atverot mašīnas logu, ieplūst putekļu smaka. Kā vecu, pamestu māju apmetums.

Mana nedēļa ir mazliet vairāk kā perfekta. Brīvdienas lēnām bīdās uz beigu pusi, man negribas. Šķiet varbūt tās vilksies vēl ilgi, kā gari izstiepusies plastilīna nūjiņa. Šo dienu laikā es ļāvos spontanitātei, lādējot cilvēka vajadzību gulēt. Ja es spētu atcerēties katru personu, seju un sarunu, tad pār manām smadzenēm šobrīd būtu uzlīmēta milzīga, raibi krāsaina kolāža. Bezgaumīga, ar plankumiem un bildēm, kas viena par otru smukākas.
Man liekas, ka es pamazām izplēnēju starp visiem šiem cilvēkiem, kuri pa retai reizei iegriežas manā dzimtajā mazpilsētā. Es pat skatos uz dažiem un man pavisam nedaudz žēl. Dzīvei tomēr ir pārāk liela cena, lai to svaidītu gar miskastes malu kā saldējuma papīrīti. Kur gan palika viņu skaistā stāja un staltie pleci, izslietie zodi un pašpārliecinātā uzpūtība? Tad vēl tādi, kuri sadalījušies pa pāriem kā sapakotas olas fabrikā. Visiem kāds, kam ieķerties šur un tur.  Jutos apmaldījusies starp šiem diviem cilvēku tipiem. Izrādās, ka pa šo gadu ir mainījies visai daudz un es vairs vispār neiederos. Gandrīz.

Protams, laikam man jau bija neliels gandarījums redzēt tevi un tevi, un tevi. Šīs personas, jūs, ko es agrāk saucu par savām, piesavinādamies kā suns svaigu zupas kaulu. Un ko gan es centos pierādīt, kad slāju jums visiem garām, tēlodama perfekti slīpētu un pulētu trofeju? Varbūt es patiesi biju riebīga pret vienu no jums,  raidot pašsaprotamas frāzes, kuras lika tev pagriezties, aiziet un neatskatīties. Nezinu, es patiesi sajutos slikti. Es neesmu tāda, par kādu mani saukā. Manī ir tikai neliels apnikums un ieslēgta pašaizsardzība. Cilvēks var runāt skaļi un spalgi, ja tā sanāk, un ja sen nav bijusi izdevība vienu otru redzēt, viss var skanēt daudz sliktāk. Nē, es neesmu nopulēta trofeja; drīzāk sen pārzīmēta bilde, kas klīst caur pūli bez mērķa, jo šeit Latvijā man tāda sen vairs nav. Laiks man šeit stāv uz vietas. Divas dzīves. Londonā viss man iet uz priekšu. Dienas skrien, rikšo kā sapērts zirgs. Tā, it kā tās būtu kļuvušas redzamas un kāds lej tām mutē stimulu. Kamēr esmu prom, mana dzīve šeit ir iesaldēta, stāv uz vietas, ieklemējusies. Vismaz man tā gribas domāt. Taču līdzko es nonāku šeit, man grūti panākt visus. Pieskriet klāt visiem, kas sadalījušies pa vienam kā maratonskrējēji. Un es nevaru uzspēt. Nevaru. Man pat bišķīt bail, ka nekad neiemācīšos atkal skriet tādā pašā solī, kā visi pārējie. Un vienalga, cik daudziem liekos svešāka, tālāka, aukstāka, vai to, kāds man viegli jūtams akcents pēc citu teiktā. Man tāpat var piekļūt. Tev vien jābūt pareizajam cilvēkam ar pareizu pieeju.
Dažas dienas citā vidē var tev izskalot prātu kā lietus upes krastus. Pēkšņi ir mainījusies attieksme pret sevi, ir izspiedies uz āru tas noslēptais žēlums pret sevi, kas sajaucies ar dusmām. Kā es klausos tajā iekšējā nemierā, kas vārās manī jau šos divus gadus.

Pašam tev liekas, ka esi īstajā vietā. Un tev bail zaudēt savu brīvību, laiku, naudu un tuvumu kādam. Izvēles nav? Apstākļi spiež? Tās ir pilnīgas muļķības. Vismaz manā gadījumā. Ja tu tiem, kuru dēļ vienmēr esi lēcis zem giljotīnas, noliksi priekšā savu jauno izvēli kā pliku faktu, viņi tevi sapratīs. Daudz grūtāk ir samierināties ar sevi, likt saprast, ka daudz kas mainīsies. Tavas domas ir asākais nazis, kas var griezt.

Vairs negribu pavadīt turpmāko laiku, sēžot uz rūpnīcas letes, ejot cauri tam pašam, tam pašam, tam pašam, tam pašam...

I just want to feel real love
Feel the home that I live in
Cause I got too much life
Running through my veins
Going to waste