Ahilleja papēdis

Jolanta- Iegulda idejas labos darījumos. Stipra savā raksturā. Griba viņai sasprindzināta līdz pēdējai pakāpei. Var ielaisties arī avantūrās. Nepatērētās enerģijas dēļ var rasties konflikti.

Mana vārda raksturojums ir pilnīgi vai perfekts, lai gan saka, perfektu lietu neesot. Ja ņem vērā, ka ir arī lietas, kas šajā skaidrojumā nav pozitīvas, es drīkstu siet to perfektumu klāt. Tiesā vai netiesā.
Jā esmu stipra savā raksturā. Jā, griba man ir lielāka par AAE augstāko debesskrāpi. Jā, es mēdzu ielaisties avantūrās un man svarīgi izlādēt savu enerģiju, lai nekļūtu par traucēkli.
Bērnībā es ļoti vēlējos mainīt savu vārdu. Un varianti, kas plūda uz manu pusi, bija visai daudz. Es vēl aizvien uzskatu, ka vārds Aleksandra, raksturojuma ziņā, man der visvairāk. Jā, arī vārdu Daniela es vēl aizvien nespēju aizstumt prom, cik ļoti gan šie abi vārdi man ķeras pirkstos.
Lai nu kā, esmu Jolanta, un ar to arī šis stāsts beidzas. Ne ko pielikt, ne atņemt. Visi zina, kā mani uzrunāt, un tā tas arī paliks līdz pēdējam brīdim, kad vien tas pienāks.

Dienu pa dienai es aizvien vairāk pierodu pie mājām. Aizvien mazāk vēlos doties prom. Skat', bet agrāk bija citādāk. Varbūt ir mainījies gaiss, varbūt esmu mainījusies pati, varbūt žēl zaudēt to, kas redzams vien mazliet.
Esmu vēl bērns iekšēji, man šķiet. Patiesi pieaudzis tu esi tad, kad uz aizgājušām lietām tu skaties aizmāršīgi un vien nopūties, ka "tas ir bijis un pagājis". Tevi vairs netur tava sentimentalitāte un ilgas. Vairs neapstājies pie mazākās atmiņas un atgādinājuma par pagātni.
Es jau sen esmu teikusi, ka tā ir mana vājība. Tas ir mans ķiploks vampīram, tas ir mans Ahilleja papēdis. Reizēm aizdomājos un skumstu pēc tādiem smilšu graudiņa izmēra sīkumiem, kas pašai nedaudz tracina un zāģē pušu emocijas. Gribētos būt nedaudz stingrākai pret sevi šādos vājuma brīžos un ar visu spītību rādīt sev lietas tagadnē, kas kādreiz kļūs par manu pagātni, pēc kuras skumšu.
Bet varbūt tur tā sāls- līdzko pametu mājas, nekas tāds, kas mani sentimentāli lauztu pušu, nav noticis. Es vēl laikam cīnos par to, dēļ kā es dzīvoju. Nevis laikam, bet tā jau arī ir.

Savas vājības ir jākopj, lai tās nekļūtu par tavu būtību. Tās nevajag spiest, tās nevajag bendēt un smacēt, jo ne jau tā to skādi izārstēsi, ar to ir jāmāk sadzīvot.
Manas vājības nav tas, kas mani padara viegli ievainojamu citu acīs. Tās manus dotumus krāso spilgtākus, jo tieši tava stiprā puse ir tas, ko cilvēki tik ļoti vēlas saskatīt.
Un galu galā, bez nakts nav diena, bez koduma nav tā, kas dzīst. Tāpat arī mana vājība- tā nebūtu es, ja jūs to neredzētu.

es tāpat kā Čērčils- nekad, nekad, nekad nepadodos

Cik neskaitāmi daudz atmiņu tev izskrien cauri brīdī, kad sper soli pāri savas vecās skolas slieksnim.

Es jutos ļoti, ļoti, ļoti dīvaini. Tā, it kā es tur nekad nebūtu piederējusi. Sveša smaka, svešas sienas, svešas kāpnes. Viss tik svešs, auksts un nebijis. Lai gan protams, ka prāts atmet tev tādas atmiņu blāzmas, kur, pat ja  ne viss ir skaidrs, tad vismaz tiešs.
Patiesi, ir vietas, kur tu nevēlies atgriezties, kaut gan pirms tam ir tik ļoti gribējies redzēt atkal. Ar vietām un lietām ir tāpat kā ar cilvēkiem.
Drīz 1. Septembra svētku diena, bet es jau sen vairs neskatos uz to, kā kaut ko svarīgu un nozīmīgu. Vairs sen tas nav kas aktuāls un nevēlams. Tā ir parasta diena, datums kalendārā. Bet tā, pavisam atklāti, es vēl vismaz vienu reizīti gribētu izjust to skriešanu, grāmatu grābšanu, pirmās nedēļās vieglumu un turpmāko vienmuļību. To pašu, pašu sākumu. Neko citu. Man pietrūkst sākumu un beigu dzīvē. 

Būt tik ilgu laiku mājās ir patiesi jauki. Man nekur nevajag steigties, skriet, rauties. Protams, ka es apzinos- šīs ir brīvdienas, kuras es stiepju garas, jo negribas atkal pērties pa nātrēm; dzīvot nervozējot un kasot pakausi. Lūk lieta, ko es, diemžēl, sapratu jau sen, bet nekad nav bijusi dūša atzīties sev un apkārtējiem. Šobrīd esmu nedaudz sabojājusi savu veselību, jo vieta un veids, kādu esmu izvēlējusies sev dzīvē, nav veselīga pasēdēšana dārzā, kad pēdas saslietas uz pīta galda, un pie tevis ciemos nāk draugi, sestdienas un svētdienas ir bezbēdīgas. Tev blakus ir kāds, kas palīdz, balsta un raujas dzīvei cauri kopā ar tevi.
Toties es esmu viena. Bet ne jau sūdzēties es te apsēdusies. Man patīk sajūta, kas pārņem, skatoties uz savām rokām un apzinoties, ka tas viss, kas tev šobrīd ir, nav neviena iedalīts, bet gan paša sasniegts un nopelnīts. Vienalga, cik melnas rokas, vai nogurusi mugura tev būtu- tas ir tavs un neviens to nevar apšaubīt. Patiesi patīkama sajūta.
Kaut gan tieši tādēļ es nedaudz speros atpakaļ un ceru, ka laiks būs lēns jo lēns. Man negribas tagad atkal skriet un sākt no sākuma, lai gan pavisam ko jaunu. Es pavisam vienkārši zinu, kas mani var sagaidīt. Es atkal satikšos krustcelēs pati ar sevi- strīdēšos, sūdzēšos, argumentēšu. Iespējams- ļaušu vaļu domām par padošanos, bēgšanu un bezspēku. Bet zinu- es tāpat kā Čērčils nekad, nekad, nekad nepadodos. Tikai tās sasodītās domas ir visnepatīkamākās- tās traucē, kož un maisās pa kājām. 
Tāpēc varbūt gribas nebūt vienam- vienam pret sevi.

pašai savs Čandlers Bings

Es neesmu sen rakstījusi. Pēdējais bloga ieraksts manī laikam sēdēja ilgi. Varbūt tāpēc, ka tas man bija nedaudz kā nobeigums, kā izjūtu sakopojums, kā emociju kliedziens. Tagad esmu nedaudz nomierinājusies, ārā sāk parādīties rudens, un es pamazām sāku gatavoties jaunam dzīves posmam. Būt studentam, atkal sēdēt pie grāmatu kaudzes pēc 3 gadu ilgas pauzes? Jā, tas man būs kaut kas līdzīgs svaigi ceptai maizei pēc mūžīgas diētas.

Man visu laiku licies, ka man nepatīk rudens. Ka tas ir vispretīgākais gadalaiks, kas izraisa dusmas un saviebušos seju. Tā laikam tomēr nav. Vismaz tagad, kad nav vairs jāsoļo pa Jāņkalna trotuāru, jādirn skolas solā un jāsausina rokas ar tāfeles krītu. Tagad rudens ir vien kārtējā ceturtā daļa no gada, kad viss dabā mainās, un visi kaut ko steidz mainīt, nokārtot, uzspēt.
Esmu nedaudz lepna par sevi. Man likās, ka sēdēt netālu no cilvēka, kas agrāk bija skābekļa padevējs un veselā saprāta zaglis, būs ļoti neērti un nedaudz kaitinoši. Tikpat kaitinoši, kā redzēt viņa patieso dzīves mīlestību, kas mani necieš vien aiz, man tā domāt, skaudības pret to, ka mana dzīve izvērtās daudzreiz labāka. Patiesībā nebija nemaz tik traki. Ignorēt, tas ir tik vienkārši un veselībai draudzīgi. Vienalga, vai tu to dari aiz cieņas pret sevi, vai pieklājības pēc. Mani mazlietiņ fascinēja tas, kādi skatieni uz manu pusi tika veltīti. Nav vajadzības zināt, kādas domas ienāca šo personu prātā, redzot mani pavisam veselīgu, laimīgu un mierīgu. Bez liekas dramatizēšanas un ceremonialitātes izejot ārā no telpas. Kā saka, esmu izaugusi no tā laika, kad likās tik svarīgi izrādīt, cik liels upuris es esmu. Nav upuru, ja nav mirušo. 

Gribētos atrast man muļķi, kurā iemīlēties. Bez jebkādiem solījumiem un nopietniem mērķiem. Tādu mazu duraku, kurš neuztver dzīvi nopietni, un iemācīto to man. Ar kuru varētu runāt, runāt un runāt. Bet iemīlēties tā, ka nesāpētu domājot par šķiršanos, vai notikumu pēkšņu izmaiņu. Kaut vai uz vienu dienu tikai. Vai vienkāršu draugu- kā Čandleru Bingu.


Londona pagaidām nesauc atpakaļ, kas ir labi. Gribēju atpūsties no tās džungļiem un ļaužu pūļiem, tas ir izdevies.

es tevi nīstu/ Paliec sveiks!

Es nespēju pat izteikt, izrādīt, cik ļoti lielas dusmas manī šobrīd mājo pret tevi. Katra mana šūniņa šobrīd pulsē un kliedz uz tevi, pat ja to nedzirdi. Kā es vēlos, kaut man pietiktu spēka, lai pagrieztos pret tevi, kad dzirdu tavu balsi sev ausī, lai paskatītos un vienkārši iešpļautu sejā- ne dabiski, bet vismaz ar skatienu.
Es ienīstu tevi tik ļoti, kā nekad neesmu jebko ienīdusi. Es ar visu šo, manī sakrāto un saglabāto, esmu spējīga tev nedomājot paiet garām un ignorēt. Tu man riebies. Es tevi nīstu un necienu.
Tu  man neesi tukša vieta, es pret tukšu vietu izturos pat ar lielāku cieņu. Tu esi puteklis manās skropstās, ko es notraušu, kad traucē. Tu esi raupja drupača, kas traucē man sēdēt. Ko es izsviežu un nepatīkami pastumju malā, kad tā man duras sānos.
Es tevī ienīstu tik ļoti, ka manī pat nav palikusi pieklājības zīme, kurai es sekotu aiz cieņas pret to, kas ir bijis.
Starp mums nav nekā. Vairs es neskatu pagātni, tagadni vai nākotni. Es tevi vairs pat nevēlos saistīt ar savu vārdu un dzīvi. Es tagad zinu, kas mani vedīs uz priekšu- mans naids pret tevi. Paldies par to.
Vienalga, kas paliktu manā prātā- es to visu nu ar varu izdzēsīšu un izmetīšu miskastē.
Es vairs nevēlos nedz tevi dzirdēt, nedz tevi redzēt.
Tu biji tik neizsakāmi liela daļa no maniem Ego, manas dzīves, manas struktūras-  ar šodienu es mācīšos dzīvot pasaulē, kur tu neeksistē un nepastāvi, tevis vienkārši NAV. Tu man esi tukša vieta, vienalga cik tas agresīvi skanētu.

Nekas nav bijis. Man vienalga. Mūsu nav. Esmu tikai es.
Tu man esi miris. Šīs ir manas ardievas.
Dzīvo, kaut citu dēļ. Es dzīvošu citu dēļ. Viss ir cauri.

Paliec sveiks.