Statistika

sestdiena, 2015. gada 19. septembris

ar atgriešanos!

Esmu atpakaļ. Pēc tik ilgu mēnešu prombūtnes, pārlasot savu pēdējo ierakstu, jūtos sveša. Tā, it kā šis blogs man nemaz nepiederētu. Pēc tik ilgu mēnešu prombūtnes, jūtos savādāk. Vīlusies? Jā, kārtējo reizi. Kādā? Nē. Sevī. Savā naivumā un pārlieku mīkstajā ticībā, ka cilvēks tev nepiesies raustāmos diedziņus, izmainīs tavas kustības un sabāzīs tev galvā salmus. Cik gan tur tā trūka, un es būtu saraustīta un izmainīta līdz nepazīšanai! Esmu atpakaļ. Gan blogā, gan kā persona.
Vasaras brīvdienas? Varbūt brīvdienas ķermenim, bet ne manai galvai.
Reizēm es apbrīnoju savu spēju redzēt tālāk. Tādu tuvu nākotni tam, ko es pati esmu gatava uzsākt. Man bieži pārmet to, cik pesimistiska un drūmi noskaņota esmu. To, ka es nekad neļaujos plūsmai un cerīgi tiecos negatīvo ignorēt. Šoreiz es pārkāpu tam pāri. Saķēpāju visu gaišām guaša krāsām, slaucīju prom negatīvo un visas tās sasodītās sliktās zīmes kā vecus putekļus no skapja augšas.
Viss beidzās ar to, ka savārīju mēslus un, burtiski, gulēju istabā uz grīdas cenzdamās saprast, kura mirklī viss sabruka? Centos saprast, vai es to izdarīju aiz dusmām uz otru vai sevis? Vai tādēļ, ka zināju- viss tūlīt beigsies, ja jau nav beidzies.
Beigu beigās- es padevos. Domāju- klau, jūtu vairs nav? Gribasspēka nav? Pārmetumi sevi? Kas notiek? Kas notiek tavā galvā? Un manā? Vajadzēja laiku sev. Gribējās savest kārtībā to miskasti un bardaku, kas manī ilgi stāvēja, visu cauru vasaru.
Es būtu savedusi, ja vien otrs man kārtējo reizi nepierādītu to, ka cilvēki melo, kad no tevis ko vēlas. Cilvēki tev saka to, ko tu gribi dzirdēt, ja viņi tevī saskata kādu labumu. Cilvēki ir dīvaini radījumi, to esmu teikusi jau iepriekš. Daži ir tik izsalkuši pēc atkārtojumiem, ka būs spējīgi otra cieņu un jūtas izmantot kā kafijas krūzes paliktnīti, pat ja pirms tam ir bijis izmisīgs lūgums to nedarīt. Un tā vietā, lai viņi apstātos pirms izdarītā, padomātu, cik tas ir nevajadzīgi, lieki un indīgi, viņi meklē attaisnojumus sev. Glābsi savu ādu? Glāb, jo manā skatījumā tu esi iekāpis peļķē, kuras dubļus no savām zolēm nenotīrīsi.
Grūti padoties, kad esi jau padevies. Grūti pārkāpt savam lepnumam, ja esi izlēmis aizmirst, it īpaši man. It īpaši tagad. Jo Londona ir mauka- tā man liek atcerēties tās dienas, kad es pakļāvos šim visam un biju gatava ticēt, ka viss būs rozā toņos smiņķēts, cukurvati apvīts un gliteriem apbērts.
Nē, es vēl aizvien jūtu, es neesmu vienaldzīga. Bet, Jolanta jau ir tāds cilvēks, kurš pāridarījumus neaizmirst un to vienu mazo, it kā nenozīmīgo kļūdu, nepiedos. Jolanta ir tāds cilvēks, kurš atriebsies.
Mēs daži esam tādi muļķi, kuri, lai kā pašiem gribētos visu atpakaļ, tomēr ieslēgs vienaldzību un naidu.
Es esmu sev, tas ir pats galvenais.

trešdiena, 2015. gada 13. maijs

vācies ārā!

Vairākus gadus atpakaļ es biju pilnīgi cits cilvēks. Riebīgs, sarežģīts un neizprotams. Man nebija nekādas nojausmas kā uzvesties, lai citi apjukumā negrozītu galvu un neteiktu, ka vairs nespēj mani izturēt. Man likās, ka esmu mainījusies, bet tās ir pilnīgas muļķības. Līdzko laiks man piespēlē jaunu lomu, es pārvelku ādu un ielecu tajās pašās vecajās sliedēs.
Kad cilvēki jautā, kāpēc man nav attiecību, es nedomājot izvelku no kabatas izdomātu iemeslu, lai tik viņus aizvērtu. Patiesība ir pavisam cita, un tikai es to zinu. Jūs teiksiet- bet protams, ka tikai es zināšu. Un tikai šodien es sapratu, ka vēlos par to runāt. Izspļaut kā rūgtu vīnu, kas spiež rīklē.
Es negribu, jo man bail pieķerties. Es baidos, jo nemāku negribēt, apstāties. Es nevēlos, jo es visam redzu beigas pat tad, kad nekas vēl nav sācies. Beigas. Tas ir tas, uz ko es vienmēr tiecos un kam pievēršu uzmanību.
Meli. Es redzu tikai melus un nekam neticu. Pat ne sev.
Apnicība. Man viss ātri piegriežas kā kurpes, kas katru dienu jāvelk, lai tikai izietu no mājas.
Ja to visu saliek kopā, nekas lādzīgs nesanāk. Vientulība. Tas, kas man tik labi padodas.
Un šoreiz? Viss ir nejēdzīgām dusmām apvīts un esmu pa vidu tam. Pieradums, kas man ādā kož un dzeļ kā nātres, kurām nejauši ar kāju pieskārusies.
Negribu pierast. Negribu gribēt.
Es negribu neko.
Ja man lemts palikt vienai, tad lai tā ir. Zinu, ka tas nav mūžīgi, jo neesmu Māte Terēze, neesmu nevainīga pūka, neesmu ciets azbests, neesmu bezjūtīga klints. Vienkārši jāatrod kāds, kurš zina, kas es patiesi esmu. No kā man bail.

Tagad es lasu un sev gribas pa pieri sist. Meitene mīļā, tie nav viņi- tā esi tu. Viss tas, kurā vainoju citus, esmu es. Kamēr nebūšu atradusi mieru ar sevi, man vajadzēs turpināt sevi pļaukāt, nātrēm sist pa kājām un spļaut ārā to rūgto vīnu, kas kaklā iestrēdzis. Tu pati, Jolanta, tu pati sevi moki.

Gribu, lai tu pazūdi. Vācies, meitene, pamet manu galvu un ļauj man dzīvot! 

sestdiena, 2015. gada 2. maijs

uz apli ejam

Mans blogs ir tikpat pamests, cik bezpajumtnieks Centrāltirgū. Es kaunos. Noliecu galvu jūsu visu priekšā un lūdzos, lai piedodiet.
Emocionāli esmu sevi sagriezusi visos iespējamajos leņķos. Tik daudz kas noticis. Tika daudz kam esmu pārkāpusi pāri kā sapuvušam kokam meža vidū. Briksnis- tā ir bijusi mana dzīve pēdējo divu mēnešu laikā.
Sāksim ar to, ka es beidzot izklāju kārtis uz galda tā cilvēka priekšā, no kura tik ļoti bijos, tikpat ļoti, cik dusmojos. Beidzot, pēc mēnešu ilgām mokām un spītēšanās, es piecēlos, atvēru muti un vienkārši izspļāvu savu sāpi. Vai man palika vieglāk? Nemaz. Palika grūtāk, jo otrs cilvēks nemaz nevēlējās atvainoties un saprast savu kļūdu. Tieši otrādāk- lika man noprast, ka cilvēki nemainās un nekad to nedarīs, pat ja tu viņiem no sirds lūgsies. Vismaz šo vienu, pēdējo reizi. Nē.
Toties tagad esmu atvērusi acis un ielūkojies patiesībā. Tas ir kā atvērt vecas krāsns durvis un pirmoreiz ielūkoties ugunī un degošajās pagalēs. Taisnība. Realitāte. Tā deg, svilina tavas acis līdz tu vairs nevari izturēt un aizver krāsns durvis un vienkārši gaidi, kad tas viss izdegs. To pašu tagad esmu izdarījusi es. Lai deg, lai svilina, lai kūp. Man vienalga. Un mana vienaldzība ir tikpat lieli meli ka tas, ka viena vīna pudele neko nedara ar tavu saprātu. Es sev meloju, lai gan naktīs redzu murgus un vārtos no vienas puses uz otru, lai aizmirstu, ka man sāp. Un sāpēs ilgi. Sāpēs tā , it kā tās pagales būtu uzkritušas uz manām rokām.
Vienīgais uz ko es varu cerēt ir tas, ka otram tas viss dedzina tikpat ļoti, cik man.
Un tad vēl. Esmu jau atkal iekāpusi tāda dziļā dubļu bedrē, kur kājas iestrēdz un nekādies tās nevari dabūt ārā. Varbūt negribas? Varbūt grūti? Varbūt vienkārši slinkums?
Sakiet, kāda gan jēga ļauties jūtām, kurām neredzi veiksmīgu finišu? Kāda jēga ļauties pieradumam, ja zini, ka tas ar laiku kļūs par iemeslu mokām un centieniem atrast?
Tā vienmēr man iet. No vienas bedres otrā. Un kā vienā iekāp, ieslēdz vienaldzību. Otrā iekāp, ieslēdz to pašu. Visu laiku. Uz apli, apli mēs ejam. Visi. Es, tu un viņš.

sestdiena, 2015. gada 21. februāris

luga

Reizēm man jāpiedomā, cik ilgs laiks ir pagājis. Ja es apstājos un brīdi parokos dziļāk, es atceros. Tomēr, lai cik ilgs laiks būtu pagājis, es atceros to dienu, to mirkli, to visu, ko izjutu. Tā katru gadu, februāra beigās es rakstu blogā un pieminu viņu. Viņu, kuras man tik ļoti pietrūkst.
Es neiedziļināšos tajā visā, tik teikšu, ka visu manu atlikušo dzīvi tu būsi daļa no manis, kuru es nesīšu sev līdzi. Vien tu, ka tu biji, man pietiek...


Reizēm es neizprotu, kur tad paliek otra solījumi, pie kuriem mēs paši mācāmies pierast un kurus mēs negribēdami cenšamies pieņemt. Kāpēc gan vienam tas šķiet tik mazsvarīgi, bet otram tās ir pamatīgas mokas?
Draudzība ir visai mānīga lieta. Tu centies to salabot, jo tas ir vieglākais veids kā civilizēti saglabāt otra cilvēka eksistenci tavā dzīvē. Taču dusmas un niknums, kas tevi pārņem otra vienaldzības un nesaprotamās klusēšanas iespaidā, indē tavu vēlmi vēl ko glābt. Reizēm tā vien šķiet, ka visas tās izplēnējušās draudzības varētu sasviest kopā un uzvelt milzīgu bumbu, kas kā sniega pika izkustu manās karstajās, dusmu pilnajās rokās. Tā es tās sadrupušās draudzības krauju vienu virs otras.
Dažas no tām man vairs neko nenozīmē, bet ir tādas, kuru man neizsakāmi žēl. Tur pa vidu ir cilvēki, kuri man bijuši tuvi dvēseļu biedri, ar kuriem es elpoju un izelpoju vienlaicīgi. Ar kuriem es smējos un klusēju par vienu un to pašu. Un tad mēs aizgājām par tālu, pārlēcām pāri, pārsmējāmies un attapāmies pilnīgā vakuumā. Tur, kur nav ne draudzības, ne vēlmes ko labot; tur, kur mēs viens otru neredzam. Atliek vien nožēlot un sviest visu čupā.
Pēdējo dienu laikā es mēģinu, vismaz iekšēji, saglabāt draudzību, kurai nav bijis ilgs mūžs, bet tas īsais laika sprīdis man visai daudz deva. Acīmredzot manī nav nekādas disciplīnas. Es kļuvu vāja un padevos tā visa priekšā, un tagad esmu nomaldījusies un apjukusi tajā klusumā. Mēs abi un visi, kuri zina, spēlē tādu smieklīgu lugu, kurā neviens negrib atzīties. Un iespējams esmu galvenais lugas personāžs, kurš to visu apjukumu rada, jo iespējams, ka otram šī nav vis kaut kāda aktiermāksla, bet gan realitāte. Visticamāk gan jā. Tādēļ es jau saku- esmu laikam tā, kurai būs šī draudzīga jāglābj.
A bet ja nu? Bet ja nu es atkal būšu tā, kura ar savu vēsumu un vienaldzību visu būs izjaukusi?
Pie velna! Man nav laika prātot, dzīve skrien uz priekšu un ja nu mēs visi spēlēsim šo spēli, tad lai notiek tā! Aiziet- dodamies uz skatuvi un turpinām, man nav nekādu problēmu!

piektdiena, 2015. gada 6. februāris

mēs mūžīgi paliksim svešinieki

Esmu saslimusi, šodien vārtos pa gultu. Satīrīju istabu un izmantoju online iepirkšanās priekšrocības un pirms pusstundas saņēmu savu pārtikas pievedumu. Šis patiesi ir milzīgs pluss, ja dzīvo tik attīstītā pasaules vietā. Labi gan manam laikam, gan manai vārgajai mugurai.
Patiesībā neesmu pārliecināta, ko vēlos šodien jums visiem teikt. Laikam sākšu ar to, ka pēdējo mēnešu laikā mokos pati ar sevi. Aizvainojums un dusmas, kas manī dirn, ēd manas smadzenes un sapņos skrāpējas gar galvaskausu, mēģinādamas mani aptumšot un salauzt. Jau vairākas reizes nakts vidū esmu cēlusies ar mitrām acīm un slapjiem vaigiem. No visām reizēm es visspilgtāk atceros reizi, kad sapnī teicu:
''Tad iznāc ārā, paskaties man acīs un pajautā man, kas ar mani noticis! Uzdrošinies kaut vienreiz savā mūžā atļaut man izstāstīt, kā es jūtos!''
Ticiet vai ne, tās ir vistiešākās emociju izplūsmes, kas manī mājo pat tad, kad esmu nomodā.
Tāpēc, ka viņš ir vienīgā persona, kura nekad negrib zināt, kas slēpjas aiz mana smaida un acīm. Persona, kura vienmēr bēg no nepatikšanām, problēmām un realitātes. Kurai ir bail no maniem vārdiem un nostājas. Reizēm es daru to pašu- neatbildu uz zvaniem, neatbildu uz vēstulēm un paceļu savu ignorances skalu augstu virs mākoņiem. Un ziniet kā? Ir sasodīti grūti. Ir sāpīgi apzināties, ka cilvēks, kuram par tevi vajadzētu rūpēt, līdz viens no jums vairs neeksistē, ir padevies. Vienvārdsakot, viņam vienalga.
Esmu dzīvojusi ar šo sūrumu sirdī tik ilgu laiku, ka es reizēm aizmirstu, ka viņš vēl tur kaut kur ir. Reizēm es aizmirstu, ka viņam pienākas mani sameklēt un vienkārši pajautāt, kā es jūtos.
Žēl, ka ordinārais jautājums ''kā tev iet?'' ir tik nodrāzts un mazsvarīgs, un mēs ignorējam faktu, ka varbūt kādreiz vajadzētu tā vietā jautāt ''vai ar tevi viss ir kārtībā?'' ar pat nedaudz uzbāzīgu nozīmi. Tā, it kā tu vēlētos uzplēst otra ādu un ieskatīties, kas mājo tur dziļi zem tā raupjā materiāla.
Ziniet, kas ir vissāpīgāk? Pieņemt faktu, ka mēs nekad nebūsim tur, kur mums vajadzētu būt. To, ka viņš nekad nebūs tā persona, ko viņa statuss spiež kā pienākumu, likumības faktu.
Mēs mūžīgi paliksim svešinieki.
Varbūt tā ir mana izvēle, jā. Bet tas ir viņa nopelns. Esmu mēģinājusi lietas salabot, bet viņš vienmēr paspējis tās atkal sabojāt.
Es nevainoju ne sevi, ne viņu. Dzīve man ir devusi to, ko tā izlēmusi man dot. Mums ir jāiemācas sadzīvot ar notikumiem, sakritībām un situācijām.

Esmu vienmēr apskaudusi tos, kuriem šis mans ''svešinieks'' ir bijis tik tuvs kā jebkura cita persona, bez kuras turpmākā dzīve nav iedomājama. Man nekad nav skaudis, ja kādam ir skaistākā māja rajonā, jaunākā mašīna garāžā vai saulainākās brīvdienas Barselonā. Man vienmēr ir gribējies, lai arī mans , tā sauktais ''svešinieks'' ir tas, kurš būs vienmēr būs blakus, lai arī kad tu vien viņu sauktu. Bet tagad man no viņa mazliet bail, mazliet kauns, mazliet... Tagad mazliet liekas, ka viņa nav un nekad nav bijis.
Un ar šo sajūtu es turpmāk arī dzīvošu.