Statistika

sestdiena, 2013. gada 23. marts

nepacietība

Manī ir nevaldāma vēlme vienkārši nosviest visu malā un neko nedarīt. Tā pavisam vienkārši. Tas ir tas brīdis dzīvē, kad tu nesaskati pilnīgi nekādu iemeslu turpināt, jo ik pa laikam jau atkal atjēdzies tur, kur agrāk. Vieni vienīgi maldi, viens vienīgs apjukums. Un nesaprašana.
Es šobrīd karājos kaut kur gaisā, kad truli gaidot atbildi, man nav pilnīgi nekādas nojausmas, kas ar mani notiks pēc mēnešiem četriem. Agrāk es biju gatava atdot visu, lai atgrieztos šādā stadijā, jo nekad nebija pietiekoši labi vai izdevīgi. Tagad, kad beidzot esmu it kā atradusi vietu, kur palikt, es jau kārtējo reizi nonāku tajā placī, kur visa mana pasaule riņķo 360 grādos.
Laikam jau man nepatīk gaidīt. Nepacietīga, tā var teikt.
Šī ir viskaitinošākā īpašība, kas man piemīt. Man vajag uzreiz. Un visu. Taču tā vairāk ir kā informācijas trūkuma nepacietība- kad man negribas palikt pustumsā, kad negribas būt neziņā. Esmu skaidra lapa, kurai vienmēr gribas patiesību un godīgumu. Jo tā nu lūk esmu sevi ietrenējusi.
Materiālajā ziņā arī esmu nepacietīga. Dīdos un gribu TAGAD! Kas attiecas uz dzīvi kā tādu (un visu, kad man apkārt mainās un notiek), es varu gaidīt. Labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu.

Es pati sevi esmu uzmetusi uz adatām. Naktīs grūti gulēt, citos negribas klausīties, ir pat nedaudz bail, ka kāds, kuram nav lemts, visu uzzinās. To, kas man galvā, kas man prātā, kas manā nākotnes plānā.

Jau rakstīju, ka esmu tāds mazs, sajucis kamolītis, kā bardaks skapja atvilktnē. Jo tuvāk pie skaidrības, jo bailīgāk. Ko es gribu, es zinu. Tikai mana nepacietība spiež laukā tās grumbas uz pieres un reizēm paliek tik karsti dēļ nervozitātes. Un, kā jau minēju, ir tik ļoti bail.

Tomēr tā mana problēma ir mana sirds. Maza; tāda, kurā nelaižu tik daudzus, jo vienmēr taupu vietu. Un šī sirds ir pilna tās nesavtīgās mīlestības un rūpju, kad gribas būt tik labai un visiem palīdzēt. To pašu mazo kripatiņu sakasīt un atdot. Un tā mana sirds mani galina.

Dienas nav garas, tās vienkārši nepacietīgo Jolantu kausē kā mikrovalnovka siermaizītes.

trešdiena, 2013. gada 20. marts

ieelpo

Man patīk ka smaržo dilles. Tās man atgādina vecmammu, viņas raupjās rokas, kas mazgā šos diļļu kātus ledus aukstā akas ūdenī. Vai to, kā es nobrāztiem ceļiem skrienu uz vietējo siltumnīcu, lai tās saplūktu. Bērnība.
Man patīk kā smaržo tostermaizes. Kā katru svētdienas rītu es cēlos augšā, vecmammas modināta. Kad viņa gatavoja pildītas tostermaizes, sviestā apziestas. Un brālis gulēja otrpus istabai, ēzdams to pašu. Bērnība.
Man patīk kā smaržo vecās veļas ziepes. Tie lielie, brūnganie gabali, kuri mums desmitiem stāvēja vecās kartona kastēs. Tas maigums, tas raupjais, vecais aromāts. Sterilums.
Man patīk kā smaržo egļu zari un svecītes.Tajā, cik dažādas emocijas gan šis sajaukums var sniegt, es neiegrimstu. Tas man sniedz siltumu. Miers.
Man patīk kā smaržo sēnes. Tas spēcīgais aromāts, kas sitas nāsīs, kad tu klejo caur siliem, kāpelē pāri sūnu apskautiem kokiem, līkumo pa mitriem, odu pilniem krūmājiem. Un tas man sniedz mieru. Klusums.
Man patīk kā smaržo vecas ēkas. Šis spocīgā, ērmīgā "nekad vairs" sajūta, kas pārskrien pāri kauliem. Šī dzeltenīgo, pelēko bilžu sajūta. Atmiņas. Fantāzija.
Man patīk kā smaržo puķuzirnīši. To krāsas, kas maigi saplūst, un smarža, kas ieplūst nāsīs, līdzko izej dārzā. Vecmamma atkal. Dzimšanas diena. Lauki. Prieks.
Man patīk kā smaržo slapjš māls. Tas man atgādina tumšus ziemas vakarus, kad cimdus un zeķes uzmetām uz krāsns. Un kad sniega bumbiņas izkusa no karstuma, tas māls smaržoja. Ziema. Bērnība.
Man patīk kā smaržo zeme pēc lietus. Cik svaigs un tīrs tas gaiss šķiet, kad tālumā tumšs mākonis aiziet prom, ducina pērkons un palags uz striķiem pakarināts. Pirms minūtes tas vēl bija sauss, tagad jau atkal mitrs. Un šī smarža, kas ierāpo mājās caur atvērtu logu, atvērtām durvīm. Šī patveršanās no svelmes un sausuma. Šī nevainība. Svaigums.
Man patīk kā smaržo svaigi pļauta zāle. Tas man atgādina vēlus pavasara/vasaras vakarus, kad asfalts bija karsts, pēdas dunēja no staigāšanas. Sulīga, svaigi pļauta zāle. Klusums.
Man patīk kā smaržo izdzisis ugunskurs. Kad ogles kvēlo tumsā, kad dūmi lēnītēm ceļas gaisā, retumis rāpo pa zemi, viltīgi. Siltums.

Smaržas ir ļoti svarīga mana dzīves sastāvdaļa. Man vajag vien sajust kaut nelielu mazumiņu, lai kļūtu labāk. Es varu ieelpot un elpot un elpot. Sēdēt un baudīt. Tas ir vienīgais stimulators manām atmiņām, manai lētākajai labsajūtai.
Ja es spētu izdarīt ko tādu, kas nav iespējams, es visas šīs smaržas sapildītu mazās pudelītēs, kas nekad neizgarotu.
Es pārskrienu pāri manis sarakstītajām smaržām. Pēdējie vārdi, manas asociācijas, ir visnotaļ līdzīgas. Klusums, miers, svaigums un bērnība.
Un tā es zinu, no kurienes manī nāk šī nevaldāmā vēlme pēc šīm lietām. Zinu, ko man nozīmē katra no šīm smaržām. Zinu, ko man tās dod.
Es zinu, ka nekas nemainīsies, un atmiņas nekad nekļūs materiālas. Tāpēc es vēl aizvien tās meklēju. Šīs smaržas, kas mani tur aizved.

svētdiena, 2013. gada 17. marts

adios, amigos!

Man gribētos, lai mēs atkal satiktos un tāpat glupi parunātos.Es nezinu, kāpēc gan tā sanācis, ka esmu tevi savā dzīvē zaudējusi. It kā cilvēki sastapās, jauni būdami, un pašķīrās tad, ka šķietami visvairāk gribētos tā otra atbalstu. Tu biji mana neredzamā siena, pret kuru atspiesties. Mans mīkstais spilvens, kuram savas bēdas izņerkstēt un nedzirdēt ne vārda pretī, ne viena paša zāģējoša nosodījuma. Man tik ļoti patika būt tavam draugam.
Vakarnakt es sapņoju par to, ka vilciens atkal izbraucis uz vecajām sliedēm, un mēs esam tie paši, kas bijām. Nekādu neērtu jautājumu, nejauši izgrābstītu pieklājības frāžu vai neveiklu skatienu. Tā, it kā šī vecā, labā draudzība nekad nebūtu saraustīta desmit gabalos. Patiesībā jau nemaz nav, vai ne? Ne jau es esmu lauzusi tevi, ne tu mani. Mums vienkārši tā sanācis- vairs nerunāties, vairs nesatikties, vairs neapjautāties par otru. It kā nekad nebūtu bijuši labākie draugi.
Tā tie cilvēki viens no otra aizbēg. Negribēdami, bet likteņa piespiesti. Un kad ir pavisam apnicis censties, turēties pie pēdējā, vai kad dusmas par izdomātu  nodevību vai otra naivumu ir saindējušas pēdējo atlikumu, viss aizplūst. Kā pali pavasarī, kā lāstekas atkalā. 
Tā tie cilvēki viens par otru aizmirst. Negribēdami, bet ikdienas straumes pārņemti. Ne man tam otram jājautā, vai maize mājās ir, vai miskaste iznesta, vai rītdien vajadzētu drēbes izmazgāt. Tas otrs ir tālu no manis. Un jo vairāk dienu paiet, jo tālāks viņš man kļūst.

Tagad mums vajadzētu dienas, desmitiem stundu, lai uzspētu satvarstīt lielāko, svarīgāko un vitālāko, kas mums abiem tagad ir daļa no ikdienas. Kurš gan būtu zinājis, ka pienāks tāda diena, kad mēs tūlīt tūlīt kļūsim par svešiniekiem?

Es nebaidos šī vārda. Gan es pie vainas, gan tu.
Man negribas būt egoistei, vai izklausīties pēc vecas, ļaunas kaimiņu tantes, kura murminātu "vispār jau tu vairāk vainojams būtu, nekā es" , jo man nav ierasts plātīties ar sava prāta gaišumu un mūžīgu dvēseles atklātību. Agrāk man tevis pietrūka tikpat ļoti kā sausai olai majonēzes. Un brīžos, kad man gribējās, lai kāds man palīdz sāpes no sirds izraut, es apzinājos, ka nevaru tevi saskatīt. Nekur. Kā no bildes izdzēsts punkts, kā izsijāta smilts. Vienīgais draugs, kurš mācēja. Kurš zināja par mani vairāk kā neviens cits.
Zinu tikai vienu. Man vairs neceļas rokas ko mainīt. Esmu pārdomājusi. Pēkšņi tavs tālums neliekas rūgts un sāpīgs. Pēkšņi nešķiet skumji, ka nav man vairs labāko draugu apkārt, kad gribas kādam uz pleca nogulties vai sausi klusēt. To visu esmu iemācījusies kompensēt ar domām par to, kas es esmu šobrīd un kur gribu būt rītdien.

Ja mums arī nekad nebūs lemts atkal kļūt par to "divi vienā", kas mēs bijām, lai tā ir. Es ceru, ka tev viss būs labi. Es ceru, ka kādu dienu mēs sastapsimies un teiksim "jā, kur tas laiks" un nebūs starp mums šī dullā, reibinošā klusuma, kas skaļi kliedz laukā to, ko mēs baidāmies atzīt. Atzīt, ka mēs viens otru vairs nepazīstam.

ceturtdiena, 2013. gada 14. marts

I could be the one/ Coco

Plika dzīve bez neviena, ko mīlēt un bez jebkā, ko nepacietīgi gaidīt. Jo vairāk es tādus cilvēkus redzu, jo vairāk man viņu žēl. Un jo vairāk es negribu būt viena no viņiem.

Nākotne ir kas tāds, uz ko es skatos tik bailīgi. Gribas ticēt, ka es reiz nonākšu pie tā, ko sauc par pilnvērtību. Un to, kam es esmu vienmēr ticējusi, varēs saskatīt spoguļa attēlā, sasniedzamā un jūtamā attālumā.

Vakar noskatījos filmu Coco Avant Chanel par Koko Šaneli un viņas post-slavas dzīvi. To, kā viņa izrāvās no ēnas un mūžīgās ironijas. No apkārtējo neticības un skepses. Cik patiesi izrādījās viņas uzskati un pareģojumi.
Šī cigarešu smēķētāja, puiciskā lēdija, kurai negribējās būt pompozai un lieki izdaiļotai kā citām. Kurai beigu beigās pārējie lipa klāt kā bites tukšiem vēderiem, un kura tāpat nomira būdama viena pati.

"I have always known I will be nobody's wife"

Citreiz man šķiet, ka arī es gribētu tā, piederēt nevienam, vien sev. Būt tādai izteiktai individuālistei. Izklausos pēc egoistes, ja?

Ja arī kādreiz būs tā, ka es savu dzīvi pavadīšu grābstoties no laimes uz laimi, jo nekad nebūs pietiekoši labi, pietiekoši saprotami, droši un pareizi, es tā darīšu. Turpināšu, līdz beigsies baterijas, līdz beigsies degviela, līdz beidzot vairs negribēsies.
Es nemāku padoties. Un es nemāku apstāties. Nē, es neesmu tas, kurš grābj un grābj un prasa vairāk. Man nav mācīts būt savtīgai. Man ir mācīts sniegties tālāk nekā sākumā domāts.

Lai cik nodrāzts būtu tas teiciens, bet dzīve ir pārāk īsa, lai es to neciestu, ienīstu un vienkārši izsviestu. Es nekad negribu dzirdēt sevi sakām, ka mana dzīve ir garlaicīga, vai tā padara mani vāju un nevērtīgu. Tas ir mans dārzs, ko es kopju, lai tajā ar laiku varētu apmaldīties no krāšņuma, plašuma un zāles biezuma. Tas ir tas, ko es ar lepnumu gribu saukt par savu.

ceturtdiena, 2013. gada 7. marts

viņš mana traģēdija

Es izaugu. Nē, tā nevar teikt, jo tas notika sen.
Es izmainījos, tas gan.

Pamanīju kāda pazīstama cilvēka bildes draugiem.lv portālā, kur redzamas tik daudzas zināmas sejas. Un es- nevienā no tām. Tā kā negribētu būt daļa no viņiem, tā kā slēptos otrpus kamerai, lai nekad, nekad nevajadzētu vērot sevi pēc gadiem četriem, pieciem un prātot, vai jebkas ir palicis no tās personas, uz kuru šobrīd skatos.

Vai ir? Ir.

Manī palikusi tā pati neizdzēšamā vienaldzība un skepse pret aitu bariem un pasaules nabām, kuriem no lepnuma un uzpūtības piere izaugusi gaisa balona lielumā. Manī vēl aizvien palikusi vēlme nebūt daļai no viņiem, nekad nemēģināt ieplūst starp šiem klauniem un dīvām. Man patīk tas, par kādu klaunu un dīvu esmu kļuvusi šeit, starp mazāk uzpūstiem cilvēkiem, kuri neredz neko no manas pagātnes, neko no tā, kas esmu bijusi un kādas stulbas kļūdas esmu pieļāvusi. Jauna lapa, jauna grāmata. 

Ak jēl, esmu kļuvusi tik skarba. Varbūt tāpēc, ka tagad jau ir vienalga, kurš ko teiks un cik muguras tiks uz manu pusi pagrieztas. Tāpēc, ka es neko nespēju atgriezt atpakaļ, man pat negribas neko nest sev līdzi no tā laika sprīža. Neko, pat tevi. Tu biji liels slogs manai ikdienai, kad es katru dienu mēģināju stumt ātrāk uz priekšu, lai tā nevelkas. Lai es ātrāk nonāktu tur, kur esmu šodien. Un tagad ir tāda vienaldzība pret to, cik pelēkas ir tās dienas tur. Varbūt ir vēl kāds, kurš tur tup tāpat kā es agrāk. Un stumda stundas, dienas un nedēļas kā buldozers.
Tāpēc vien, ka tagad esmu cits cilvēks, mani nevajag pārbaudīt vai skenēt ar ciešu skatienu. Raukt pieri un gaidīt, kad vecā Jolanta izlīdīs cauri vārdiem, ko saku vai žestiem, ar kuriem plātos.

Ja man kādreiz būtu jāatklāj, vai es vēlētos tad būt tāda, kāda esmu šobrīd, es vien pamātu ar galvu. Jo nē, man nav visiem jāskaidro kāpēc. Pat ja tas viss ir pamatojams un argumentējams.

Tomēr mēs taču visi esam pārauguši tos pagātnes muļķus, kādi bijām. Gudrinieki un ģēniji palikuši.

Un, ja tu esi gudrs, tu mācēsi pateikt, cik daudz no šī rakstītā ir patiesība. Tikai gudrs

Vai mīlestība var nomirt? Iet bojā? Sapūt? Sairt gabalos? Vai tā var sakalst kā pļauta zāle; ar saknēm izrauta usne? Tā var. Un šobrīd viena tāda manī mirst, irst, drūp. Jo neviens nekopj, nelaista, nekustina. Tā ceļo man līdzi, lai kurp vien es ietu un kurp vien mani domas nevestu. Viņš man paiet garām, līdz ar viņu aiziet mana bezjēdzīgā fantāzija, mana vēlme un nespēja. Es viņam līdzi dodu savu vājo smaidu un solījumu rūpēties, ja tajā citā dzīvē jebkas reiz sanāktu.
Un tā es to kaltēju- ar mierinājumu, ka aiz tā patīkamā skatiena slēpjas galīgs mūlāps un bezsirdis, kuram negribu dot ne mazāko daļiņu sevis.
Viņš mana traģēdija. 
Un tomēr viņš mani dziedē. Manas ilgas un manas skumjas.

If our love is tragedy, why are you my remedy?
If our love's insanity, why are you my clarity?
Zedd

svētdiena, 2013. gada 3. marts

mazais ponijs

Mazais video ar dejojošo poniju ir mans šī brīža cheer up's. Man patīk tas pinkainais muļķītis.


Es atceros, ka mums bija tik daudz kā kopīga. Reizēm man likās, ka tā tam lemts notikt un būt. It kā kāds būtu viņu uzgleznojis, mani vēl nepabeidzis, un tad, saskaņodams visas nianses un aspektus, ķēries pie fināla.
Sākumā es, protams, biju ļoti akla. Turējos pie tāda nejēdzīga, necilvēciska un vienaldzīga cilvēka, jo likās , ka pasaulē tā iekārtots. Skat, vai tik es neatkārtojos savos pagātnes uzskatos?
Kad aklums mani pameta, es sapratu, ka man blakus vienmēr ir bijis šis otrs; gleznots, varbūt, ar to pašu otu, varbūt krāsām. Rāmji, jā, tie gan laikam mums atšķīrās. Un ieraudzīt viens otru mēs spējām.

Ir pagājuši vairāki gadi. Nedomāju, ka es sevi dzirdu to sakām. Gadi? Nevar būt. Gleznas tās pašas, es teiktu. Kaut gan sameloties ir iespējams, es vairs viņus nezinu. Ne vienu, ne otru. Šis, tas mans dzīvesstāsts, ir kā grāmatas melnraksts, daļa no maniem, gandrīz vai 22 gadiem uz šīs planētas. Tāds laika sprīdis, kas pašlaik liekas visnežēlīgākais, vissarežģītākais, bet vispamācošākais.

Daudziem šķiet, ka tieši šīs visas jezgas manā pagātnē, es neesmu kopā ar kādu. Ka es, iespējams, baidos pieļaut vecās kļūdas; vēl turos klāt salmiņiem, kurus rauju ārā no vēstures kā no cietas zemes. Bet tā nav.
Es neesmu kopā ar kādu, jo nevaru. Jo es nevaru atrast kādu, kas mani aizrautu tik ļoti kā visi šie mani pagātnes rēgi, kas mani vajā pa dienu, manās atmiņās, un nakti, manos sapņos, manos murgos. Es bieži fantazēju par to savu ideālo cilvēku, un līdz ar to visu turu sevī vāju cerību, ka man izdosies viņu materializētu atrast. Šī fiktīvā persona sastāv no mazām daļiņām, kas sasviestas kopā no viņiem visiem, lielākoties no diviem vien. Man liekas, tas notiek ar daudziem, ja ne mums visiem.

Meklēt un atrast, tas ir manas dzīves mērķis. Vēlme, kurai vajag veiksmi.